Ps 22, 8-9.17-20.23-24
Pirms gada Pūpolsvētdienā pārdomājām apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem fragmentu (2, 6-11), “jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme”*, bet šogad iedziļināsimies šai dienai paredzētajā psalmā. Šis psalms ir viens no spēcīgākajiem psalmiem, kurš apdzied Kristus ciešanas, jo tajā var lasīt saucienu, kad tiek atklāts, ka Dievs ir attālinājies un klusē. Jēzus nāves lūgšana bija tieši 22. psalms. 22. psalms apkopo visu, ko kristieši svina Lielajā Nedēļā līdz pat Lieldienu laika pēdējiem svētkiem - Svētā Gara nosūtīšana. Šajā psalmā mēs ņemam līdzdalību vajāta un izsmieta Cilvēka nāvē (Liekā Piektdiena); dzirdam, ka pastarā pestīšana nonāk arī pie mirušajiem pazemes valstībā (Lielā Sestdiena); uzzinām par līdz nāvei izsmietā Cilvēka glābšanu (Lieldienas); visbeidzot to, ka Viņa izglābšana un stāsts par Viņa glābšanu izveido kopienu (Vasarsvētki).
Kunga pēdējie vārdi no krusta ir šī psalma pirmie vārdi: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” (Ps 22,2). Jēzus piedzīvoja lielu attālinātību no Dieva, kaut arī zināja, ka Dievs ir ar Viņu. Šo pamestību un iekšējo cīņu Jēzus izteica savam Tēvam; līdzīgi kā to piedzīvoja lielie Dieva vīri, piemēram, Ījabs un Jeremijs. Vai tas nav aizkustinoši, ka dziļi personiskā savas dzīves brīdī Jēzus savu pieredzi neizteica ar saviem vārdiem, bet psalma vārdiem; vārdiem, kurus lietoja visa tauta, lai stāstītu Dievam par savām raizēm un traģēdijām, un stiprinātos cerībā. Jēzus uzticējās Tēvam visas savas dzīves laikā un krusta notikumi nebija izņēmumi. Viņa uzticēšanās ir tik spēcīga un pilnīga arī krusta ciešanu notikumos. Šis sauciens izsaka dziļākās un vecākās Bībeles vaimanas. Cilvēka cieņa šajā psalmā ir pilnīgi sabradāta. Ienaidnieki kā mednieki noķer savu laupījumu un “tie dala manas drēbes savā starpā” (22,19; skat. Jņ 19,32-24). Pēdējie izmisīgie vārdi noslēdz šīs vaimanas: “Bet tu, Kungs, nepaliec tālu!... steidzies man palīgā” (22,20).
Tomēr baismīgais ciešanu tēls nav šī psalma noslēgumā, jo seko Dieva slavēšana, kurš nostājas upura pusē. Šis psalms nav tikai pamestības pieredzes pieraksts, bet arī izsaka lielu cerību. 22. psalmā taisnīgais jūtas pamests, jautā Kungu, tomēr viņa centrālā vēlme ir Dieva klātbūtne. Taisnīgā lūgšana ne tik daudz lūdz palīdzību, bet vēlas Kunga klātbūtni! Psalma autors atraujas no sava posta un vēršas pie Dieva, kurš var dāvāt pestīšanu. Interesanti, ka dziļa sūdzība spēj pārvērsties lūgšanas laikā par uzticību. Tā lūgšanā tam vajadzētu notikt. Cilvēks sāk Dievam stāstīt par savu nožēlojamo stāvokli un pārmet Viņam savas problēmas, un starp šīm sūdzībām cilvēkā kaut kas mainās, jo sūdzība pārtop lūgšanā un lūgšana liegā uzticībā. Tāpēc nav pārsteigums, ka šajā psalmā ir liela lūgumu dažādība: sūdzības ( “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”), uzticības izteikšana (“Tu taču sēdi tronī Svētais, dzied Israēls tev slavu!”, 22,4), lūgums (“Neatstāj mani - briesmas ir tuvu, un palīga nav!”, 22,12), pateicība (“jo viņš nav nicinājis un niecinājis nabaga ciešanas”, 22,25) un slavēšana (“Tevi es slavēšu lielajā sapulcē”, 22,26).
Šajā psalmā atspoguļojas visa Lielās Nedēļas un Lieldienu laika liturģija līdz pat Vasarsvētkiem, un noteikti, tā ir arī mūsu dzīve, jo tie, kas lūdzas, tiem attālināšanās no Dieva un vientulība nav vienīgā ticības pieredze, bet viņi iepazīst arī glābiņu un jaunu ticības kopienu Kunga vadībā. “Meties pie Kunga” (Ps 22,9) bieži tiek tulkots kā “uzticies Kungam”. Vajātāji taisnīgajam liek uzticēties Kungam. Vārds “mest” ebreju valodā saistās ar ripošanu (piem., Jēkabs “noripināja akmeni no akas”, Rad 29,10), bet uzticība izriet no domas, ka smagums tiek uzlikts vai uzvelts Kungam. Jaunajā Derībā šī doma sasaucas ar apustuļa Pētera vārdiem: “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas” (1 Pēt 5,7). Lai kādu kravu uzliktu uz kāda pleciem, tā ir jāiegūst, jāizprot, jānosver, jāaptver un jāpaceļ; šis darbs var būt sāpīgs, tomēr Kungs aicina mūs to veikt, jo savādāk Viņām grūti par mums parūpēties, ja mēs paši nezinām, kas ir tas mūsu dzīves smagums.
Bībeles cilvēka dziļās vaimanas noslēdzas vienmēr ar ticību un nevis ar izmisumu; viņš zina, ka var savus smagumus uzmest Kungam. Tādai būtu jābūt kristīgās lūgšanas pieredzei: realitātes uztvere mainās lūgšanas laikā! Kādam no malas vai neticīgajam varētu likties, ka raizes un uzticība ir pretējas nostājas un, ka patiesa ticība izpaužas nesatricināmā mierā. Arī vārdi “Dieva pamesta vieta” vai “atstāts cilvēks” sadzīves valodā bēdīgā kārtā atspoguļo šo lielo neizpratni; šie vārdi pat tiek attiecināti uz visu pasauli. Šāda šo vārdu izpratne ir tikai puse no stāsta, pat bez vēlmes iepazīt otru pusi. Tomēr ticīgais cilvēks labi zina, ka ir turpinājums. Dziļā ticībā vaimanas un uzticība var pastāvēt vienlaicīgi. Jēzus Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās notikums tam ir vislielākais pierādījums. Uzkraujot (uzticoties) Dievam savu dzīvi, katrs kristietis ir aicināts iet šo pashas ceļu, lai kopā ar Kristu, kas ir uzvarējis nāvi, atgūtu arī savu dzīvi.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru