Lapas

12.23.2019

Mt 2, 13-15.19-23, Svētās Ģimenes svētki, A

Mt 2, 13-15.19-23

29. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Lasot Mateja Evaņģēlija fragmentu par Jēzu, Mariju un Jāzepu ir jāatceras, ka tās ir dziļas pārdomas kar Jēzu Kristu. Mateju tik ļoti nein
s Jēzus cik Kristus savā pashālajā godībā kopš pašas bērnības. Jau bērnībā bija redzams viss tālākais Jēzus ceļš un misija. Lai to atklātu saviem lasītājiem evaņģēlists lietoja atsauces vai citātus no Vecās Derības, lai iezīmētu katru mazāko ainu un vārdu. Jēzus dzīve tiek atainota ciešā saistībā ar Mozus dzīvi. Grūti ir iegūt skaidru priekšstatu par bēgšanas praktisko pusi, bet tas, ko šis teksts mums piedāvā ir plašs teoloģisks un biblisks ieskats Jēzus personas dievišķībā un cilvēcībā.

Šīs svētdienas Mateja fragments ir daudz nosvērtāks un satraucošāks nekā mēs dzirdējām iepriekšējās nedēļas laikā: svinīga ķēniņa Dāvida ģenealoģijas pasludināšana (1,1-17), Jēzu pieņēma Jāzeps (1,18-25), austrumu gudrie (2,1-12) un daudziem Izraēlī bija jācieš (2,16-18; 2,22). Evaņģēlists centās Jēzus bērnības stāstā uzsvērt atsauces uz Veco Derību un parādīt kā tās pravietojumi un notikumi piepildījās Viņa personā. Visi šie pārbaudījumi ievieto Jēzu Izraēla ciešanu un cerību vēsturē, kurā Dievam ir savs pestījošais plāns. Šajā īsajā fragmentā bieži parādās norādījumi uz praviešu vārdiem (2,15.23) un Jāzepa sapņiem (2,13.19.22). Pastāv līdzības starp tautu un Dēlu. Izraēls bija Dieva izvēlētais un pieņemtais “dēls” (Izc 4,22) un Jēzus ir mesija, Dieva Dēls. Visas šīs detaļas Matejs uzsvēra, jo, pirmkārt, vēlējās parādīt, ka dzīves vietu maiņas nebija nejaušas, bet Dieva vadītas un paredzētas Rakstos.

Kāpēc svētā ģimene bēga tieši uz Ēģipti? Protams, eņģelis lika to darīt, tomēr tam ir vēl daudzi citi iemesli. Ēģipte bija atbilstoša vieta Jēzus ģimenei, lai patvertos no draudošajām briesmām. Pirmajā gadsimtā Ēģiptē valdīja romieši un tā atradās ārpus Heroda ietekmes sfēras. Tā bija ierasta vieta jūdiem, kuriem dažādi iemesli lika pamest savu zemi (Rad 12,10; 46,1; 1 Ķēn 11,40; 2 Mak 5,8; Jer 26,21; 42,13-44,30). Turklāt tur atradās liela jūdu diaspora, īpaši Aleksandrijā un arī Elefantīnā. Iespējams viena trešdaļa no apmēram miljona Aleksandrijas iedzīvotājiem bija jūdi un tā bija viena no lielākajām impērijas pilsētām.

Ticīgie Heroda vēlmi nogalināt bērnu Jēzu un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti uzlūkoja Mozus stāsta un Izceļošanas grāmatas kontekstā. Līdzība starp Jēzus un Mozus bērnību jau tagad lasītājam pasaka daudz par bērna nākotni: bērns pieredzēs Dieva aizsardzību no pasaules varām un Viņa mērķis būs glābt Izraēli. Matejs uzsvēra vienu svarīgu atšķirību: Jēzus “atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1,21).

Jēzus trimda un atgriešanās saista viņu ar tautas izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Šī līdzība norāda uz pravieša Oseja vārdu piepildīšanos: “Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēļu” (11,1). Šis teikums atsaucās uz tautas izveidošanos, kad Dievs to nosauca par pirmdzimto un atbrīvoja no verdzības (Izc 4,22). Atsauce uz pravieša Oseja vārdiem uzmanību nevērš tik ļoti uz konkrētiem Jēzus bēgšanas apstākļiem, bet uz Izceļošanu: kā Vecās Derības tauta patvērās Ēģiptē, kļuva par vergiem, tika vajāta un atgriezās apsolītajā zemē, tā jaunā tauta, ko simbolizē un iemieso Jēzus ies pestīšanas, grēku piedošanas un brīvības ceļā. Visa Matejs Evaņģēlija tālākā gaitā centīsies parādīt, ka Jēzus ir jaunais Mozus un vēl kaut kas vairāk.

Atgriezušies dzimtenē, Jāzeps ar ģimeni apmetās uz dzīvi Nācaretē, mazā, necilā ciemā Galilejas pakalnos pie svarīga tirdzniecības ceļa, kur gadsimta sākumā varēja dzīvot vairāki simti iedzīvotāju. Tur atradās arī romiešu garnizons Ziemeļgalilejas vajadzībām un tādēļ uz ciema iedzīvotājiem citu jūdi varēja skatīties ar aizdomām. Nācarete atradās netālu no kosmopolītiskās Seforas, kas tika Jēzus bērnības laikā celta (Mt 13,55). Nācarete nebija izolēta vieta no pasaules un kultūras procesiem, tomēr tur dzīvoja visai konservatīvi jūdi. Šī vieta tika uzskatīta par maznozīmīgu (Jņ 1,46) un jūdiem šī pilsēta ne ar ko nesaistījās, tomēr Matejs uzskatīja, ka tas ir svarīgi, ka Jēzus tur izauga, jo piepildīja praviešu vārdus: “lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis” (Mt 2,23).

Tomēr Vecajā Derībā nekur tieši nav kaut kas tāds rakstīts, bet vairāki pravietojumi visai ticami attiecas tieši uz šo. Pravietis Isaja teica par mesiju: ”nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase [netser] kuplos no viņa saknes!” (11,1). Vecajā Derībā ir sastopams spēcīga motīvs par to, ka mesija ir kā atvase/zars (Is 11,1; Jer 23,5; 33:14-16 Zah 3,8; 6,11-13) . Atvase vai zars ebrejiski ir “netser”, kas saskan ar vārdu Nācarietis un ietver domu par nenozīmīgu sākumu. Iespējams Matejs arī par to domāja, kad lietoja vārdu “nācarietis”. Tā kā Jēzus dzimtās pilsētas Nācaretes nosaukums ir līdzīgs vārdam “netser”, tad evaņģēlists parāda cik atbilstoši ir tas, ka Jēzus, “netser”, kuru pareģoja Isaja, izauga Nācaretē.  Pirmie kristieši tika saukti par “nācariešu sektu” (Apd 24,5).

Izreala vēsturē un īpaši izceļošanā no Ēģiptes atklājas Dievs kā vadonis, kurš zina ceļu un uz kuru var paļauties. Kad Izraēls saskārās ar sava laika lielvarām, viņiem izkristalizējās ticība Dievam kā vēstures un pasaules Kungam. Ja Dievs ir visu tautu Kunga, tad Viņš var atbrīvot savu tautu no konkrētās vēsturiskās nebrīves. Evaņģēlists Matejs saviem lasītājiem skaidri pasaka, ka Jēzus ir cēlies no izvēlētās tautas un Viņam ir arī dievišķa identitāte, bet arī norāda, ka Viņš tiks atmests. Evaņģēlists vēlas mums pavēstīt, ka Jēzus nav tikai Dāvida vai Abrahama dēls, bet arī jaunais Mozus, kurš izvedīs tautu no grēka nebrīves. Kungs Jēzus ir ienācis pasaulē, lai mūs aicinātu pieņemt Viņa vēsti, saņemt grēku piedošanu un Dieva bērnu brīvību. Jau no pašas Jēzus klātbūtnes sākuma pasaulē neveidojas neitrāla attieksme pret Viņu no tiem, kas ar Viņa personu vai  vēsti sastopas, bet katrs cilvēks, kas ar Viņu saskaras nonāk kādas lielākas drāmas centrā. Iezīmējas divas pretējas līnijas un divu veidu reakcijas uz Jēzus atnākšanu: atmešana un pieņemšana, meklēšana un vajāšana, atvērtība un naidīgums. Svētā ģimene šajā pestīšanas plāna drāmā pieņēma Kungu un visas no tā izrietošās sekas. Tas ir modelis, kas aicina arī mūs pieņemt Kunga vārdu savās dzīvēs, ģimenēs un draudzēs, lai Kungs varētu mums dot Dieva bērna brīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.16.2019

Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A

Mt 1, 18-24

Ceturtajā adventa svētdienā lasām par to kā Jāzeps pieņēma Jēzu par savu dēlu. Evaņģēlists Matejs attēlo Jāzepu kā Vecās Derības patriarhu Jāzepu, jo abiem ir vienāds vārds un tēva vārds Jēkabs; abus Dievs uzrunāja sapnī un abi bija taisnīgi vīri; abi glāba savas ģimenes vedot tās uz Ēģipti. Evaņģēlists nosaucot Jāzepu par taisnīgo ierindo viņu starp Vecās Derības taisnīgajiem sākot no Abrahama. Viņš rīkojās kā Vecās Derības cilvēks, kas klausīja Dieva aicinājumu pat tad, kad cilvēciski skatoties tas bija bezcerīgi. Jāzeps stāvēja grūtas izvēles priekšā. Visām šaubīgām situācijām laulībā bija liela nozīme, jo laulībai Izraelī bija dziļa jēga: “Redzi, balva no Kunga - dēli, alga no viņa - klēpja augļi!” (Ps 126,3: 127,1-3; Rad 33,5). Brīnumaina bērna piedzimšana Vecajai Derībai arī nav sveša, taču tur tas attiecās uz neauglīgām sievietēm, bet šeit uz brīnumainu Dieva Dēla ieņemšanu. Šie senie stāsti Marijai un Jāzepam bija pazīstami un palīdzēja ievirzīt viņu ticību saskaņā ar Dieva gribu. Ne velti Magnificat, Augsti slavē Kungu mana dvēsele slavas dziesma ir iedvesmu pilna no Annas, Samuēla mātes, dziesmas (1 Sam 2,1-10).

Iepriekš tekstā varam lasīt, ka Jāzeps bija Dāvida pēcnācējs. Tā kā Jēzus nebija Jāzepa dēls, Viņš arī nevarētu būt par ”Dāvida dēlu” (Mt 1,20) un tikai adoptējot Jēzu tas bija iespējams. Bija nepieciešama dievišķa iejaukšanās, lai pārliecinātu Jāzepu pieņemt grūtnieci Mariju par savu sievu un dotu bērnam vārdu. Mateja Evaņģēlija lasītājs arī nesaņem kādu plašāku skaidrojumu par patieso Jēzus Tēvu un vienīgi divas reizes tiek pieminēta Viņa izcelšanās no Svētā Gara (Mt 1,18.20). Tas skaidri norāda, ka Evaņģēlija autoram un lasītājiem bija skaidri zināma patiesība par Jēzus Tēvu un viņi jau saņēma ticības gaismu par Jēzus dievišķo izcelsmi. Jāzeps ieticēja, bet tas, kas ar viņu notika, attiecas arī uz mums, kuriem nepieciešama atvērtība uz Dieva iniciatīvu, lai pieņemtu Viņa darbību mūsu dzīvēs.

Lasot šo Mateja Evaņģēlija fragmentu ir jāpatur prātā jūdu precību prakse. Vīriešu un sieviešu laulības organizēja vecāki un savā starpā vienojās par laulības savienības noteikumiem. Pēc vienošanās, divas personas tika uzskatītas par laulību un tika saukti par vīru un sievu. Tomēr viņi vēl nedzīvoja kopā. Sieva un vīrs vēl vienu gadu turpināja dzīvot katrs ar saviem vecākiem. Gaidīšanas laiks bija paredzēts tam, lai līgava parādītu uzticību savam vīram. Ja viņai šajā posmā parādītos bērns, tad viņa tiktu uzskatīta par nešķīstu un būtu zināms, ka viņa ir krāpusi savu vīru. Tādā gadījumā laulību varētu anulēt. Sods par laulības pārkāpumu sievietei Vecajā Derībā bija nāve ar noakmeņošanu (At 22,23-24), bet pirmajā gadsimtā to vairs nepraktizēja. Ja pēc gada viss bija kārtībā, tad vīrs devās uz sievas māju un svinīgā procesijā veda savu sievu uz savām mājām. No šī brīža starp viņiem bija arī fiziskā tuvība.

Marija un Jāzeps atradās šajā viena gada gaidīšanas laikā, un izrādījās, ka viņai bija bērns. Starp viņiem nebija nekāda fiziska kontakta. Jāzepa reakciju un pārdzīvojumus mēs varam tikai iedomāties, jo viņš mīlēja Mariju. Par to liecina viņa darbi un vēlme viņu pamest bez publiska skandāla. Eņģelis bija tas, kas Jāzepam deva skaidrību un viņš varēja atsaukt atmiņā senu pravietojumu. Pravietis Isajs pirms 700 gadiem rakstīja: “Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, redzi, jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immānū-Ēls (Dievs ir ar mums)” (Is 7,14). Dievs piepildīja Isaja pravietojumu Marijas dzīvē un viņas Dēls būs patiess Emanuels - Dievs ar mums! Eņģeļa vārdu iespaidā Jāzepam vairs nebaidījās paturēt Mariju par savu sievu. Bija iespēja, ka apkārtējie runātu vai baumotu, bet Jāzeps nebaidījās, jo zināja patiesību par Mariju un Bērnu, un Dieva gribu attiecībā pret Viņu.

Evaņģēlists Matejs šīs svētdienas fragmentā vēlas dažādajiem jūdu un pagānu kristiešu lasītājiem apstiprināt viņu ticību. Visi notikumi un varoņi vērš mūsu uzmanību uz Kristu: gan Jāzeps ar savām šaubām, gan arī Marija ar savu jaunavību norāda uz pamatpatiesību par Jēzu - Viņa dievišķo izcelsmi. Lasot šo fragmentu mēs īpaši pievēršam uzmanību Jāzepam, bet Marija un Jēzus arī atklājas mūsu ticībai, bet viscaur notikumā ir klātesošs Svētais Gars. Svētais Gars nodrošina Vārda iemiesošanos Marijas klēpī un parūpējas par Jāzepa tēvišķību. Ticības apliecinājumā mēs sakām: “iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks”. Jāzeps savā sapnī saņēma līdzīgus vārdus “kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara” (Mt 1,20). Līdzīgus vārdu arī saņēma Marija (Lk 1,35). Šo patiesību nesaņēma tikai Marija un Jāzeps, bet to saņemam katrā svētdienas Svētajā Misē arī mēs, kad apliecinām savu ticību. Tā ir pamatpatiesība, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kurš caur Svēto Garu Marijas miesās kļuva par cilvēku. Šī patiesība ir tik svarīga, ka tiek kopš paša iemiesošanās brīža atkārtota individuāli un visiem kopā.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.10.2019

Mt 11, 2-11, III adventa svētdiena, A

Mt 11, 2-11

Trešajā adventa svētdienā mēs lasām par Jāni Kristītāju, kurš pārstāvēju pestīšanas vēstures posmu, kuru raksturoja gaidīšana, bet Jēzus Kristus uzsāka pilnīgi jaunu posmu pestīšanas vēsturē, Kunga klātbūtnes laiku. Tas bija kaut kas nepieredzēts un apbrīnojams. Jāņa Kristītāja jautājums Jēzum liecina par to, ka viņš bija pārsteigts par Kunga kalpojuma un sludināšanas veidu. Teoloģiski izsakoties, tas bija kristoloģisks jautājums: “Vai Tu esi tas, kam bija jānāk?” (Mt 11,3). Šis jautājums kļūst interesantāks, ja atceramies 3. Mateja Evaņģēlija nodaļu, kurā Jēzus saņēma Jāņa atzīšanu. Šo jautājumu veido psalmu vārdi: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (piem., Ps 118,26). Burtiski ”tas, kam jānāk” nozīmē jūdiem “mesija”. Pirmajā gadsimtā Izrealis gaidīja mesijas ierašanos: bija tādi, kas gaidīja militāro līderi, citi gaidīja ķēniņu, kas ļautu tautai tikt vaļā no Romas varas, vai arī tāds mesija - vai nu kareivīgs vai nē - bet tāds svēts vīrs, kas pasludinās Dieva tiesu pār ļaundariem - romiešiem, grieķiem, barbariem un netaisnīgiem jūdiem.

Jāņa vārdi bija skarbi, bet Jēzus viņam varēja šķists ne tāds kādu viņš sagaidīja. Lai nu cik bija pārsteigts Jānis par Jēzu, tomēr tas, ko Viņš darīja, bija patiesi Mesijas kalpojums. Kas Jānim varēja šķist tik neskaidrs Jēzus darbībā? Viņam nebija pamata neticēt, ka Jēzus ir patiesais mesija, tomēr radās dažas neskaidrības. Iespējams, līdz Jānim bija nonākušas valodas, ka Jēzus pieskaras nešķīstajiem (Mt 8,3; 9,20.25), bet uz to Kungs atbild ar šo pieskārienu apstiprinājumu (Mt 11,5). Jānis arī varēja domāt, ka Jēzus būs valstības ieviesējs (Mt 3,11) un karalisks mesija, bet par Viņu dzirdēja kā par brīnumdari. Dieva tiesa pār grēciniekiem arī kavējās. Jēzus atbildēja, ka mesiānistiskos laikus raksturos svētības izliešanās (Mt 11,5). Turklāt Jānis atradās cietumā un tas nozīmēja, ka kaut arī mesija ir ieradies, bet Viņš nevalda! Viņam vajadzēja kādu apstiprinājumu un skaidrību, jo viņš domāja, ka mesija uzveiks ļaunumu, tiesās grēciniekus un ieviesis Savu valstību. 

Jēzus Jānim neatbildēja ar skaidru “jā” vai “nē”, bet atbildēja Jānim ar Vecās Derības vārdiem no pravieša Isaja (26,19; 29,18; 35,5-6; 42, 7.18 un 61,1-2), kuros skaidri un un redzami varēja saskatīt pravietojumu piepildīšanos (Mt 11,8-9). Kunga darbi ļoti skaidri norādīja uz Viņu kā mesiju un pestīšanas laika iestāšanos. Jēzus pārstāja runāt par sevi un sāka runāt par Jānis (Mt 11,7-15) un norādīja vairākas svarīgas lietas. Jānis ir pravietis un pat kaut kas vairāk. Viņš ir tas par kuru mēs lasām pravieša Malahija grāmatā: “Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā” (3,1; sal. Izc 23,2). Viņš ir lielākais starp tiem, kas dzimuši no sievietēm. Jēzus vārdi par Jāni ir tik mīklaini, ka viņu nevar izprast tikai kā “pravieti” un vēl jo vairāk mēs tā varam domāt par Jēzu, ka Viņš ir kas vairāk ne tikai par pravietis, bet kas vairāk par mesija. To pieņemt un izprast bija un ir īpaši grūti. 

Ja kāds tik liels kā Jānis pieredzēja neskaidrību par Jēzu, ko pieredzēja un pieredz Kunga mācekļi. Mateja Evaņģēlija Jēzus mācekļi novēroja pieaugošo pretestību Jēzus personai, vārdiem un darbiem. Ja mācekļi koncentrētos uz pretestību pret Kungu un Dieva tiesas kavēšanos, viņus pārņemtu šaubas. Tāpēc arī viņiem bija jāvēš uzmanība uz pestīšanas klātbūtni un nevis uz tiesas trūkumu: “Kungs nevilcināsies savā solījumā, kā tas dažiem šķiet, bet jūsu dēļ ir pacietīgs, negribēdams, ka kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos un gandarītu. [...] Un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanu” (2 Pēt 3,9.15). Jāņa jautājums mums māca kaut ko svarīgu. Viņš nezaudēja ticību, bet tā tika pārbaudīta. Ticēt nozīmē apšaubīt vai pārbaudīt savu līdzšinējo ticību un ticības praksi un ļauties pārsteidzošai Kunga vadībai, kurš vēlas mums atklāt savu žēlsirdību, apdāvināt mūs ar savu klātbūtni.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.03.2019

Mt 3, 1-12, II adventa svētdiena, A

Mt 3, 1-12

Otrā un trešā adventa svētdiena mūsu uzmanību piesaista Jāņa Kristītāja personai, kurš mūsu skatienu vērš nevis uz Bērniņu silītē, bet Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, uz to, kurš nāks tiesāt pasauli: “Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī” (Mt 3,11-12). Šie Jāņa Kristītāja vārdi ļauj mums daudz plašāk uzlūkot Kristus atnākšanu. Ja mēs vēlamies sagaidīt pastarā dienu, mums ir jāpiedzīvo Betlēmes Bērna nabadzība un jāiziet cauri Viņa pamešanai un ciešanām pie krusta. Pieņemot ticībā patiesības, kuras iepazīstam nabadzīgajā Bērnā un krustā sistā nāvē, un atpazīstam Jēzū Kristū Kungu - Kyrios, mēs varam būt droši: “Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu” (Kol 3,4).

Evaņģēlists Matejs no stāsta par Jēzus bērnību nepāriet uzreiz pie Jēzus Kristus personas, bet aizved mūs uzreiz pie Jordānas upes, kur kā pirmo mēs nesastopam Jēzu, bet Jāni Kristītāju. Lasot par Jāņa apģērbu mēs varam atminēties pravieti Eliju, kurš bija “kažokādas apģērbā, un viņa gurni bija apjozti ar ādas jostu” (2 Ķēn 1,8). Izraels gaidīja Elija atgriešanos pirms Mesijas (Mal 4,5), kurš sāks atjaunot Izraela ciltis (Sīr 48,10). Tas, ka Jānis darbojās Jordānas upes krastos norāda uz dziļi simbolisku Izraela tautas atbrīvošanas pieredzi. Jordānas upe tautā asociējās ar Dieva glābšanas darbu. Līdzīgi kā Sarkanā jūra pašķīrās, lai Izraelieši varētu pāriet tai pāri ar sausām kājām un aizbēgt no vajātājiem, tā viņi šķērsoja Jordānu un iegāja Apsolītājā zemē (Joz 3, 14-17).

Sīrietis Nāmans tika dziedināts no spitālības pēc tam, kad pravietis Elīsa lika viņam septiņas reizes iegremdēties Jordānā (2 Kēn 5,14). Jānis šajā upē kristīja jeb iegremdēja ļaudis kā konkrētās personas atgriešanās zīme. Pirmajā adventa svētdienā mēs dzirdējām par Noasa dienām (Mt 24,37) un tas laiks pierādīja, ka pats ūdens nevar šķīstīt sirdis. Cilvēku grēcīgums saglabājās nemainīgs arī pēc plūdiem (Rad 6,5; 8,21) un tāpēc Jānis runāja par kristībām “Svētajā Garā un ar uguni” (Mt 3,11), kas iedarbosies uz cilvēku sirds dzīlēm.

Jānis Kristītājs savā darbībā piepildīja pravieša Isaja vārdus: “Balss sauc: Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!” (Is 40,3). Vecajā Derībā šie vārdi izskan saistībā ar Babilonas gūstu, sniedz mierinājumu trimdā un un iezīmē atgriešanos no tās 537 .g.p.Kr.; tauta cerēja, ka nāks jauna izceļošana un atgriešanās dzimtenē. Mateja Evaņģēlijā šiem vārdiem vairs nav burtiskā nozīme, bet tie norāda uz Jēzus, kurš šajā Evaņģēlijā tiek attēlots kā jaunais Mozus, kas tautu izvedīs no grēku nebrīves caur savu savu nāvi un augšāmcelšanos, savu Pashu.

Jāņa sludinātā valstības nākšana Vecajā Derībā bija zināms jēdziens, tomēr doma, ka pirms ieiet valstībā ir nepieciešama grēku nožēla bija kaut kas jauns un daudziem jūdiem nepieņemami, jo viņi uzskatīja, ka viņu izcelsme un piederība izvēlētai tautai nodrošinās ieiešanu valstībā. Kā Abrahama bērniem viņiem bija automātiski jāieiet Mesijas valstība. Jānis Kristītājs sludināja prāta un sirds maiņu, atgriešanos (metanoeite), ar ko jau pravieši iepriekš nodarbojās (Mal 3,7-12). Jānis piepildīja daudzos Vecās Derības pravietojumus (piem., Jl 2,28-29; Mal 3,2-5). Pravietis Joels solīja, Svētais Gars nāks pār Izraeli, bet Malahijs runāja par uguns kristībām, kas tiesās un šķīstīs tos, kas ieies valstībā. Mateja Evaņģēlija valstības tēma ir ļoti plaši pārstāvēta un visā tekstā tā tiek pieminēta 32 reizes. Jāņem vērā, ka izteiciens “debesu valstība” ir veids kā pateikt vārdu “Dievs”. Dieva valstība ir tuvu! Jānis izprata šos vārdus kā Dieva valdīšanas sākumu un izšķirošu ienākšanu pasaulē.

Matejs savā Evaņģēlijā izšķir divas Jāņa lomas: pirmkārt, viņš sagatavo Izraeli pirms Kristus nākšanas; ka Jēzus ir laika beigu Elija (Mt 11,14; 17,11-13). Jānis sludināja grēku nožēlu un kristīja, lai cilvēki būtu gatavi pieņem Jēzus personu, vārdus un darbus. Otrkārt, Jānis ir Jēzus priekšgājējs. Viņu dzīvēs ir daudz līdzīgā: abi runāja līdzīgus vārdus (Mt 3,2.7.10; 4,17; 7,19; 12,34; 23,33) un tika uzskatīti par praviešiem (Mt 11,9; 14,5; 21,11.26.46); abi bija pretstāvēja saduķejiem un farizejiem (Mt 3,7-10; 12,1-14.34 u.c.) un aicināja atgriezties (Mt 11,16-19); abi rīkojās saskaņā ar to pašu autoritāti (Mt 21,23-32) un pretinieki baidījās no viņiem cilvēku dēļ (Mt 14,5; 21,46); abus apcietināja, saistīja, ieslodzīja, nonāvēja kā noziedznieku un tika savu mācekļu apbedīti (Mt 14,6-12; 21,46; 27,11-26.57-61).

Kristības dalīja Jāņa klausītājus divās daļās: tie, kas nesa atgriešanās augļus un tie, kas nenesa. Lasot Mateja Evaņģēliju ir jāņem vērā pretmeti te ir bieži sastopama: ir tie, kas pildīs un tie, kas nepildīs Jēzus vārdus (Mt 7,24-27); ir laba un slikta zivs (13, 47-50), aitas un kazas (25,31-46). Šāds duālisms ir raksturīgs tā laika jūdu reliģiskajai literatūrai, kurā pārdomā pastarā dienas tuvumu, kad būs tikai divi spriedumi - pestīšana un pazudināšana. Jānis konfrontēja katru klausītāju ar Dieva tiesu, jo tās priekšā nekāda izlikšanās un tēlošana nav iespējama. Cilvēki, kuriem Jānis sludināja bija apraduši ar domu, ka var izsprukt un paļauties uz savu izvēlētību. Viņš atmaskoja viņu grēkus un šķietamo sirds mieru. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina mūs pieņemt sagatavošanās vēsti, kas ir nepieciešama, lai Kungs pie mums var atnākt pamanīts un neatmests. Tas prasa radikālu atgriešanās lēmumu, jo savādāk var palikt neizpratnē par pestīšanas vēsturi un savu vietu tajā. Tieši tāpēc tik svarīgi ir klausīties Vecās Derības pravietojumus, jo tajos varam smelties gaidīšanas garu un īpašā veidā Jāņa Kristītāja tuvas sagatavošanās trauksmi. Nekas nav tik īsts kā Dievs un katrs grēks vai izlikšanās nevar izturēt šo Dieva reālo klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap