Mt 2, 13-15.19-23
29. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Lasot Mateja Evaņģēlija fragmentu par Jēzu, Mariju un Jāzepu ir jāatceras, ka tās ir dziļas pārdomas kar Jēzu Kristu. Mateju tik ļoti nein
s Jēzus cik Kristus savā pashālajā godībā kopš pašas bērnības. Jau bērnībā bija redzams viss tālākais Jēzus ceļš un misija. Lai to atklātu saviem lasītājiem evaņģēlists lietoja atsauces vai citātus no Vecās Derības, lai iezīmētu katru mazāko ainu un vārdu. Jēzus dzīve tiek atainota ciešā saistībā ar Mozus dzīvi. Grūti ir iegūt skaidru priekšstatu par bēgšanas praktisko pusi, bet tas, ko šis teksts mums piedāvā ir plašs teoloģisks un biblisks ieskats Jēzus personas dievišķībā un cilvēcībā.
Šīs svētdienas Mateja fragments ir daudz nosvērtāks un satraucošāks nekā mēs dzirdējām iepriekšējās nedēļas laikā: svinīga ķēniņa Dāvida ģenealoģijas pasludināšana (1,1-17), Jēzu pieņēma Jāzeps (1,18-25), austrumu gudrie (2,1-12) un daudziem Izraēlī bija jācieš (2,16-18; 2,22). Evaņģēlists centās Jēzus bērnības stāstā uzsvērt atsauces uz Veco Derību un parādīt kā tās pravietojumi un notikumi piepildījās Viņa personā. Visi šie pārbaudījumi ievieto Jēzu Izraēla ciešanu un cerību vēsturē, kurā Dievam ir savs pestījošais plāns. Šajā īsajā fragmentā bieži parādās norādījumi uz praviešu vārdiem (2,15.23) un Jāzepa sapņiem (2,13.19.22). Pastāv līdzības starp tautu un Dēlu. Izraēls bija Dieva izvēlētais un pieņemtais “dēls” (Izc 4,22) un Jēzus ir mesija, Dieva Dēls. Visas šīs detaļas Matejs uzsvēra, jo, pirmkārt, vēlējās parādīt, ka dzīves vietu maiņas nebija nejaušas, bet Dieva vadītas un paredzētas Rakstos.
Kāpēc svētā ģimene bēga tieši uz Ēģipti? Protams, eņģelis lika to darīt, tomēr tam ir vēl daudzi citi iemesli. Ēģipte bija atbilstoša vieta Jēzus ģimenei, lai patvertos no draudošajām briesmām. Pirmajā gadsimtā Ēģiptē valdīja romieši un tā atradās ārpus Heroda ietekmes sfēras. Tā bija ierasta vieta jūdiem, kuriem dažādi iemesli lika pamest savu zemi (Rad 12,10; 46,1; 1 Ķēn 11,40; 2 Mak 5,8; Jer 26,21; 42,13-44,30). Turklāt tur atradās liela jūdu diaspora, īpaši Aleksandrijā un arī Elefantīnā. Iespējams viena trešdaļa no apmēram miljona Aleksandrijas iedzīvotājiem bija jūdi un tā bija viena no lielākajām impērijas pilsētām.
Ticīgie Heroda vēlmi nogalināt bērnu Jēzu un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti uzlūkoja Mozus stāsta un Izceļošanas grāmatas kontekstā. Līdzība starp Jēzus un Mozus bērnību jau tagad lasītājam pasaka daudz par bērna nākotni: bērns pieredzēs Dieva aizsardzību no pasaules varām un Viņa mērķis būs glābt Izraēli. Matejs uzsvēra vienu svarīgu atšķirību: Jēzus “atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1,21).
Jēzus trimda un atgriešanās saista viņu ar tautas izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Šī līdzība norāda uz pravieša Oseja vārdu piepildīšanos: “Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēļu” (11,1). Šis teikums atsaucās uz tautas izveidošanos, kad Dievs to nosauca par pirmdzimto un atbrīvoja no verdzības (Izc 4,22). Atsauce uz pravieša Oseja vārdiem uzmanību nevērš tik ļoti uz konkrētiem Jēzus bēgšanas apstākļiem, bet uz Izceļošanu: kā Vecās Derības tauta patvērās Ēģiptē, kļuva par vergiem, tika vajāta un atgriezās apsolītajā zemē, tā jaunā tauta, ko simbolizē un iemieso Jēzus ies pestīšanas, grēku piedošanas un brīvības ceļā. Visa Matejs Evaņģēlija tālākā gaitā centīsies parādīt, ka Jēzus ir jaunais Mozus un vēl kaut kas vairāk.
Atgriezušies dzimtenē, Jāzeps ar ģimeni apmetās uz dzīvi Nācaretē, mazā, necilā ciemā Galilejas pakalnos pie svarīga tirdzniecības ceļa, kur gadsimta sākumā varēja dzīvot vairāki simti iedzīvotāju. Tur atradās arī romiešu garnizons Ziemeļgalilejas vajadzībām un tādēļ uz ciema iedzīvotājiem citu jūdi varēja skatīties ar aizdomām. Nācarete atradās netālu no kosmopolītiskās Seforas, kas tika Jēzus bērnības laikā celta (Mt 13,55). Nācarete nebija izolēta vieta no pasaules un kultūras procesiem, tomēr tur dzīvoja visai konservatīvi jūdi. Šī vieta tika uzskatīta par maznozīmīgu (Jņ 1,46) un jūdiem šī pilsēta ne ar ko nesaistījās, tomēr Matejs uzskatīja, ka tas ir svarīgi, ka Jēzus tur izauga, jo piepildīja praviešu vārdus: “lai izpildītos, ko pravietis bija sacījis: Viņš tiks saukts Nācarietis” (Mt 2,23).
Tomēr Vecajā Derībā nekur tieši nav kaut kas tāds rakstīts, bet vairāki pravietojumi visai ticami attiecas tieši uz šo. Pravietis Isaja teica par mesiju: ”nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase [netser] kuplos no viņa saknes!” (11,1). Vecajā Derībā ir sastopams spēcīga motīvs par to, ka mesija ir kā atvase/zars (Is 11,1; Jer 23,5; 33:14-16 Zah 3,8; 6,11-13) . Atvase vai zars ebrejiski ir “netser”, kas saskan ar vārdu Nācarietis un ietver domu par nenozīmīgu sākumu. Iespējams Matejs arī par to domāja, kad lietoja vārdu “nācarietis”. Tā kā Jēzus dzimtās pilsētas Nācaretes nosaukums ir līdzīgs vārdam “netser”, tad evaņģēlists parāda cik atbilstoši ir tas, ka Jēzus, “netser”, kuru pareģoja Isaja, izauga Nācaretē. Pirmie kristieši tika saukti par “nācariešu sektu” (Apd 24,5).
Izreala vēsturē un īpaši izceļošanā no Ēģiptes atklājas Dievs kā vadonis, kurš zina ceļu un uz kuru var paļauties. Kad Izraēls saskārās ar sava laika lielvarām, viņiem izkristalizējās ticība Dievam kā vēstures un pasaules Kungam. Ja Dievs ir visu tautu Kunga, tad Viņš var atbrīvot savu tautu no konkrētās vēsturiskās nebrīves. Evaņģēlists Matejs saviem lasītājiem skaidri pasaka, ka Jēzus ir cēlies no izvēlētās tautas un Viņam ir arī dievišķa identitāte, bet arī norāda, ka Viņš tiks atmests. Evaņģēlists vēlas mums pavēstīt, ka Jēzus nav tikai Dāvida vai Abrahama dēls, bet arī jaunais Mozus, kurš izvedīs tautu no grēka nebrīves. Kungs Jēzus ir ienācis pasaulē, lai mūs aicinātu pieņemt Viņa vēsti, saņemt grēku piedošanu un Dieva bērnu brīvību. Jau no pašas Jēzus klātbūtnes sākuma pasaulē neveidojas neitrāla attieksme pret Viņu no tiem, kas ar Viņa personu vai vēsti sastopas, bet katrs cilvēks, kas ar Viņu saskaras nonāk kādas lielākas drāmas centrā. Iezīmējas divas pretējas līnijas un divu veidu reakcijas uz Jēzus atnākšanu: atmešana un pieņemšana, meklēšana un vajāšana, atvērtība un naidīgums. Svētā ģimene šajā pestīšanas plāna drāmā pieņēma Kungu un visas no tā izrietošās sekas. Tas ir modelis, kas aicina arī mūs pieņemt Kunga vārdu savās dzīvēs, ģimenēs un draudzēs, lai Kungs varētu mums dot Dieva bērna brīvību.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru