4.24.2018

Jņ 15, 1-8, V lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 15, 1-8

29. aprīļa svētdienas Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā “vīnakoks” par kuru rūpējas Tēvs, kurš arī gādā par zariem - ticīgajiem. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzsvērt vienotību kādai jābūt starp Kristu un Baznīcas locekļiem, un briesmas, kas var rasties tad, kad tiek sarauta šī saite. Tā ir ļoti dziļa saite. Zaros plūst sulas, kas nāk no vīnakoka. Visos plūst viens spēks it kā tas būtu kā vienota asins sistēma (Svētais Gars). Zari un vīnakoks funkcionē tā it kā tiem būtu vienāda dzīves un īstenības uztvere. Šī kopība nestāv uz vietas, aug, attīstās un nes augļus. Dzīvi, ko ticīgie saņem kristības sakramentā, vajag sargāt un saglabāt, lai attiecības ar Jēzus nesabojātu saldas un sēdošas dzīves trombi. 

Vīnakoka alegorija pēc savas struktūras atgādina pagājušo svētdien lasīto līdzību par Labo Ganu (Jņ 10) un vārdus par Dzīvības Maizi (Jņ 6, 35-51), jo sākumā tiek lietoti vārdi “es esmu…” un attīstās attiecīgā doma. Svarīgi norādīt, ka šī alegorija ir daļa no Jēzus pēdējo vakariņu uzrunas. Alegorijā par vīnakoku varam redzēt viena procesa divus posmus. Sākumā mēs varam iepazīt attiecības starp Tēvu un Dēlu, kuru laikā mācekļi tiek attīrīti ar Kristus vārdu palīdzību - tas ir uzmanības, klausīšanās un paklausības posms. Otrais posms parāda dzīvības saiti ar Kristus personu, kurai jāveicina ticīgo mīlestība un auglība. Vīnakoks tiek uzskatīts par miera simbolu. Vīnakoks nav spēcīgs koks, bet smalks un tam ir vajadzīga liela uzmanība, jāiegulda liela mīlestība un miers, lai tas varētu augt. Nogrieztie vīnakoka zari neder galdniekam un tāpēc zariem ir sagatavoti divi ceļi: vai nu tie paliek un aug, vai arī tiek nogriezti un iemesti ugunī. 

Lai vēl labāk izprastu vīnakoka alegoriju nepieciešams iedziļināties Vecajā Derībā, kas daudzās vietās atsaucas uz šo tēlu. Jāuzsver, ka Vecās Derības cilvēki Izraēli redzēja kā vīnakoku, kuru Dievs pārnesa no Ēģiptes nebrīves un pārstādīja, rūpējās un sargāja apsolītajā zemē, lai tas nestu augļus. Jēzus vārdi: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1) ienesa jaunumu attiecībā uz Vecās Derības izpratni, kur Dievam piederēja vīnadārzs, bet tagad pats Dievs ir vīnakoks. Vecajā Derībā tiek rakstīts par vīnadārzu un vīnakoku, kas nepilda Kunga gribu un nenes augļus. Tagad vīnakoks var būt auglīgs, jo Jēzus Kristus ir tas, kas piepildīs to, ko cilvēks nevar īstenot ar saviem paša spēkiem. Vārds “īstais, patiesais” šeit nozīmē “pilnīgais, saskaņā ar patiesību”. Tas, kas līdz šim bija tikai miglā tīts, īstenojās Jēzus personā. Lai izprastu Izceļošanas un vīnadārza motīvus mums ir jāgriežas pie Dziesmu Dziesmas grāmatas, kas īpaši tēlaini un dziļi apcer mīlestības noslēpumu starp Dievu un Viņa tautu. 

Dziesmu Dziesmā varam lasīt: “Nāc mans mīļais, izejam laukos, nakšņojam ciemos! Ceļamies agri un ejam vīnadārzos lūkot, vai vīnastīga rieš, vai pumpuri atvērušies” (Dz 7, 12-13). “Nāc, mans mīļais”! Lekha dodi! - tā skan sena jūdu sabata un pashas dziesma. Šajā Dziesmu Dziesmas fragmentā var saskatīt izceļošanas (exodus) valodas izmantošanu - vēlmi pamest kalpības zemi, trimdu un sasniegt apsolīto zemi. Mozus laikā tauta saņēma pavēli pamest Dieva vadībā un steigā nebrīves zemi (Izc 12,39-42). Viņi to pameta “nakts vidū” (12,29), tomēr mērķi uzreiz nesasniedza, kaut arī ceļš nebija taisns; viņi sāka ceļu drosmīgi, tomēr padevās kārdinājumiem un vēlējās atgriezties (13,18). Līdz “rīta krēslā” (14,24) tauta piedzīvoja atbrīvošanu, pārejot pāri Sarkanajai jūrai. Dziesmu Dziesmā tiek lietota tā pati valoda un tēli, kas Izceļošanas stāstā: pamest, nakts, agrs rīts, pāriet, pamest veco zemi, “izejam laukos”, ceļš, kurš sola apmešanos jaunā zemē, bagātus augļus un Kunga vīnadārzus. Lieldienu rīts tiek izteikts vārdos: “nakšņosim ciemos… ceļamies agri un ejam.” Vārdi “rīts vīnadārzā” un “nakšņosim/pavadīsim lauku” izklausās gandrīz kā jauns Lieldienu nosaukums. No rīta iesim kopā mēs uz ciemu, jauno pilsētu, Jeruzālemi, uz jauno vīnadārzu, kur dzirdēsim vārdus: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1). 

Jēzus vārdi “Palieciet manī, un es jūsos.” (Jņ 15,4) atgādina Dziesmu Dziesmas dziļo un intīmo noskaņu: “Tava naba - apaļš trauks, kurā neizsīkts vīns. Tavs vēders - lilijām apsprausta kviešu stirpa” (Dz 7,3). Vienotība ar Kungu ir neaprakstāma: “Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ 15,5). Jēzus runā par visiem cilvēkiem, kas dzīvo vienotībā ar Viņu, un tā vienotība turpinās Viņa Līgavā Baznīcā. Baznīcas auglība īstenojas Euharistijā, ko simbolizē vīns un kvieši. Vīnakoka alegorija norāda uz visiem līdzekļiem, kas ved uz pestīšanu: ticība, mīlestības darbi un īpašā veidā sakramenti. Sakramenti ir dzīvības sula, kas atdzīvina šo saisti starp Jēzu un ticīgajiem. Kristības sakramentā mēs esam “saauguši” (Rom 6,5) ar Kristus koku, bet Euharistija mums ir kā Jēzus dzīves spēku pārliešana mūsos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

4.16.2018

Jņ 10, 11-18, IV lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 10, 11-18 

Ceturtajā lieldienu laika svētdienā liturģijā tiek uzsvērts, ka Kristus ir Labais Gans, kurš savu dzīvību atdod par savām avīm. Neviens Viņam to neliek darīt, bet Viņš pats to atdod. Visa Jēzus dzīve bija vērsta uz to, lai būtu tuvu savām avīm. Pirmkārt, Viņš savu dzīvību pilnībā salika Tēva rokās un par šīm dziļajām attiecībām liecināja, parādot, ka cilvēks tajās var piedalīties. Jēzus ar savu mīlestību un rūpēm par sev uzticēto tautu uzveic naidu, savtīgumu un grēku. Tikai Jēzus klātbūtnē cilvēks var justies droši, jo tā ļauj piedzīvot patiesās dzīves skaistumu. Liturģijā tiks lasīta Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas centrālā daļa, kur arī izskan Jēzus galvenā vests šai svētdienai: “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (10,11). Šī vēsts nav svarīga tikai šīs svētdienas kontekstā, bet visas Dieva atklāsmes vēsturē, jo Dievs ir savas tautas gans. Dievs tik ļoti iesaistās savas tautas vēsturē, ka sūta savu Dēlu, kurš mirst un augšāmceļas no miroņiem par visiem cilvēkiem. 

Vecās Derības pravieši daudzas reizes atgādināja Izvēlētās tautas karaļiem par viņu neatbilstošo nostāju pret saviem padotajiem un solīja, ka Dievs sūtīs “labo ganu” (Is 40,10-11; Jr 23, 1-4.10; Mih 4,6;5,1-3). Pravietis Ezehiēls kritizēja nepatiesos ganus, kuri tā vietā, lai kalpotu tautai, to izmantoja, apspieda un paverdzināja. Šādā situācijā, kad cerība sāka dzist, un neveidojās patiesas uzticības saites starp ganu un ganāmpulku, pravietis izsaka Kunga solījumu, ka Viņš sūtīs Ganu, kas parūpēsies par savu tautu. Par šādām Dieva raizēm un vēlmi risināt šo problēmu runāja daudzi pravieši. Jēzus sevi nosauc par Labo Ganu un tiešā veidā atsaucas uz šiem solījumiem, jo tie nebija aktuāli tikai praviešu laikos, bet arī Jēzus dienās, apustuļu laika Baznīcā un arī mūsdienās. Tieši tāpēc evaņģēlists Jānis Labajam Ganam veltīja veselu nodaļu, jo Baznīca, kurā darbojās apustulis pieredzēja vilku uzbrukumus, un vienīgais balsts bija Kungs Jēzus. Jēzus ir vienīgais patiesais gans, jo parāda kāda ir gana būtība, kura ir aprakstīta 23 psalmā:

Kungs mani gana: man netrūkst nekā;
Viņš mani guldina zaļojošās ganībās.
Pie ūdeņiem noved, kur mieru es rodu;
Viņš atspirdzina manu dvēseli.
Viņš mani vada pa taisnām takām
Savam vārdam par godu.
Kaut arī staigāšu tumsības ielejā,
es nebīšos ļauna, jo Tu esi pie manis.
Tava rīkste un Tavs spieķis,
tie mani remdina.
Tu man uzklāj mielasta galdu
manu pretinieku acu priekšā;
ar eļļu Tu apsvaidi manu galvu;
līdz malām pilns ir mans biķeris.
Labvēlība un žēlastība man seko
visās manas dzīves dienās,
un es mājošu Kunga namā
uz laiku laikiem. 

Jēzus īpaši izteiksmīgi sevi raksturo kā Labo Ganu un tā ir šīs svētdienas centrālā vēsts. Vārds “labais” (gr. kalos) šeit ir īpaši spēcīgs. Vārdam kalos vārdnīcā var atrast tādas nozīmes kā skaists, pievilcīgs, lielisks, izcils, ievērojams, vislabākais, vērtīgs, lietderīgs, pastāvīgs, slavējams, apbrīnojams, lielisks pēc savas būtības un rakstura u.t.t. Šim grieķu vārdam ir tik daudz nozīmes, ka var izveidot veselu litāniju par Kalos Ganu.

Algādzim un vilkam šajā stāstā ir otršķirīga loma, tie veido tikai stāsta fonu, lai labāk izceltu Labo Ganu. Ja Jēzus rūpējas par savu ganāmpulku, tad farizeji domā tikai par sevi. Tam, ka Jēzus ir Labais Gans ir divi svarīgi aspekti. (1) Jēzus ir gatavs atdod savu dzīvību brīvprātīgi par savām avīm. Farizeji ir algādži, kas ļoti labi prot cirpt, bet avju tālākais liktenis viņiem nav būtisks. Gatavība veltīties avju labā izšķir to, ka gans ir labs. (2) Gans pazīst savas avis; avju pazīšanu citos vārdos var nosaukt par mīlestību; tik liela mīlestība, ka Jēzus ir gatavs mirt. Tie ir ļoti svarīgi vārdi: “es pazīstu savas, un manas pazīst mani” (Jņ 10,14). Jēzus attiecības ar ticīgajiem raksturo vārds “pazīt”. Bībelē pazīšanai ir ļoti personisks raksturs; pazīt otru cilvēku nozīmē patiesu interesi un iesaistīšanos tā dzīvē, mīlestība un savstarpēja dalīšanās. 

Dzīve Kunga ganāmpulkā nav vienkārša. Jēzus mūs brīdina, ka ar plēsoņām vajadzēs saskarties un atgādina, ka būs jāsadzīvo ar algotņiem, kuri no iekšienes novājina ganāmpulki. Jēzus brīdina par cilvēkiem, kas uz citu rēķina kompensē savus trūkumus, manipulēt ar cilvēkiem, tīksminās par sevi un savu autoritāti, un “analizē un klasificē citus”, tādam cilvēkam “nav patiesas intereses ne par Jēzus Kristu, ne par citiem cilvēkiem”*. “Garīgā sabojātība ir sliktāka par grēcinieka pakrišanu, jo tā ir izdevīga un pašpietiekama akluma forma. Viss liekas pieņemams: krāpšana, apmelošana, egoisms un daudzi smalki veidi kā koncentrēties uz sevi pašu, “jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli!” (2 Kor 11,14)”.** 

Pats svarīgākais ir palikt uzticīgiem Labajam Ganam. Evaņģēlists Jānis to īpaši uzsvēra. Vecajā Derībā un citos Evaņģēlija tekstos ar ganiem saprot plašāku personu loku - karaļi, farizeji un tautas līderiem, tie, kas vada ticīgos. Savukārt, evaņģēlists Jānis norāda uz Jēzu kā vienīgo gana paraugu. To ir svarīgi atcerēties, īpaši, ja saskaramies ar vājiem ganiem. Varbūt tik traģiskas situācijas kā mēs to lasām 10. nodaļā savā dzīvē nesastapsim, bet dažādas kaitinošas un apgrūtinošas cilvēku īpašības gan. Tāpēc esam aicināti veidot savu dzīvi saskaņā ar Labā Gana piemēru, kura vārdi un darbi, iekšējā un ārējā dzīve savā starpā saskanēja, lai ar mīlestību un iejūtību izturēties pret gan pret savām vājībām, gan arī pret vājajām avīm un ganiem. 

*Francisks, Evangelii Gaudium, nr. 94.                                     
**Francisks, Gaudete et exsultate, nr. 165. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

4.10.2018

Lk 24, 35-48, III lieldienu laika svētdiena, B

Lk 24, 35-48

Trešā Lieldienu laika svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar augšāmcēlušos Kungu, kurš apciemo savus mācekļus. Lasījumi par augšāmceltā Jēzus tikšanos ar saviem sekotājiem ir ļoti mīklaini un jautājumus rada ne tikai mums, bet arī apustuļiem. Jēzus apskaidroja viņus, lai bailes, apjukums un šaubas pārtaptu priekā, ticībā un Evaņģēlija izpratnē. Mācekļiem vajadzēja iet cauri atgriešanās procesu, lai pieņemtu patiesību par Jēzus augšāmcelšanos, un lai paši varētu par to liecināt. Augšāmcelšanās neattiecās tikai uz Jēzu, bet arī uz mācekļiem, jo ļāva viņiem uzlūkot savu dzīvi jaunā skatījumā; viņi varēja skatīties uz Jēzu un atpazīt Dieva plānu savai dzīvei; augšāmcelšanās vēsts neierobežojās ar mācekļiem, bet attiecās uz visiem cilvēkiem, un mācekļiem vajadzēja par to liecināt visai pasaulei. Šajā svētdienā paredzētais Lūkasa Evaņģēlija fragments ir saturiski ļoti bagāts; citi evaņģēlisti šeit minētās tēmas izkārtoja plašāk, bet Lūkasam svarīgi bija visu apvienot vienā fragmentā; šeit pievērsīsim uzmanību mācekļu liecības uzdevumam.

Pirmkārt, Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzus augšāmcēlās savā miesā un šajā tiek fragmentā tiek parādīts, ka pēkšņais viesis ir patiešām Jēzus, klātesošs savā miesā. Evaņģēlija pašā sākumā Lūkas raksta, ka Zaharijs izbijās negaidīti sastopot eņģeli (1,12), bet tagad, tuvu beigām, Lūkas apraksta mācekļu bailes no Kunga ierašanās (24,37). Sākumā viņi domāja, ka tas ir gars, bet Jēzus visādos veidos vēlējās parādīt, ka tā ir tā pati miesa, kas tika sista krustā. Mācekļiem vieglāk bija noticēt garam nekā Augšāmceltajam miesā. Varētu domāt, ka ieraugot Jēzu, mācekļi nopriecāsies, jo iepriekš dzirdēja par Viņa parādīšanos ceļā uz Emausu. Bet nē! Viena no atšķirībām starp ceļu uz Emausu un tikšanos, kas aprakstīta šosvētdien ir tā, ka ceļā Jēzus atklājās pamazām, bet šeit pēkšņi. Emausā Viņš atvēra mācekļiem acis (24,31), bet tagad atvēra viņu prātus (24,45), lai saprastu pestīšanas notikumus un īpaši Rakstus. Jēzus parādījās tā, it kā būtu klātesošs starp mācekļiem visu laiku. Evaņģēlists neraksta, ka Jēzus “ienāca”, bet gan stāvēja viņu vidū; Jēzus neienāca, bet atļāva sevi ieraudzīt. 

Mācekļu vidū Jēzus parādījās ļoti empātiski un neuzspiesti: “es pats tas esmu” (24,39). Evaņģēlists apraksta šajā situācijā mācekļu jūtas: iztrūkās, izbijās, brīnījās, neticēja un priecājās. Šīs jūtas norāda uz to, ka viņiem bija grūti ieticēt augšāmcelšanās notikumam; ticība augšāmcelšanai nav viegla. Jēzus gribēja pietuvināt šo noslēpumu saviem mācekļiem. Kā uzvarētājs Kungs satrieca nāvi, tomēr ar pārsteidzošu pieticību cenšas neizcelties un neuzspiest Sevi viņiem, nostājas viņu vidū. Tāda vienkāršība ir neparastāka par brīnumainu atklāsmi. Iespējas mācekļiem tas bija nepieciešams - ļoti smalkjūtīgi pieskārties viņu visdziļākajām dvēseles stīgām, lai viņu ticība Kunga nāvei un augšāmcelšanās notikumam nebūtu uzspiesta, bet pieņemta brīvībā, ar lieku prieku un apzināti. Svētīgais Geriks (Guerric d'Igny, 1070/80-1157) raksta: “Lielāka lieta ir pieņemt Jēzu sirdī nekā ieraudzīt Viņu ar acīm vai klausīties ar ausīm. Jo daudz spēcīgāka ir Gara darbība uz cilvēku iekšējām maņām nekā ārējās lietas uz ārējām maņām.” Jēzus vēlējās sakārtot mācekļu sirdis, lai tās būtu nobriedušas liecināšanai par Kungu, bet to nevarēja īstenot virspusēji. Fragmentā mācekļi nerunā, bet tikai skatās un klausās gan par Kungu, gan par savu stāvokli - tā it kā Kungs viņu priekšā vadītu kontemplācijas nodarbību!

Jēzus apgaismoja savu sekotāju prātus un deva viņiem žēlastību saprast Rakstu aktualitāti šodien, tagad. Kunga ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir pats būtiskākais, jo Kunga pasha ir atslēga Svēto Rakstu izpratnei. Tas bija svarīgi, jo tiem, kas tikās ar Jēzu bija jākļūst par Viņa lieciniekiem. Kungs iekļāva viņus savā pestīšanas plānā un deva viņiem uzdevumu. Jēzus norāda, kāds būs šis uzdevums: liecināt par to, ko paveica Jēzus Kristus, par Viņa dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos, un šī notikuma sekās cilvēku dzīvē. 

Fragmenta beigās izskan vārdi par liecības došanu: “jūs esat liecinieki par šo visu”. Jēzus deva mācekļiem ļoti grūtu uzdevumu, lai viņi iet liecināt pa visu pasauli vispārsteidzošāko vēsti, ka cilvēks piecēlās no mirušajiem un tas neattiecas tikai uz šo cilvēku, kurš atdzīvojās un viņa tuviniekiem, bet tieši uz tevi, jo šis Augšāmceltais ir Dieva Dēls, kurš nomira, lai atbrīvotu no grēka valgiem visus cilvēkus. Evaņģēlists Lūkas piedāvā sludināšanas modeli, saskaņā ar kuru, pirmkārt, vajag klausītājiem radīt vēlme būt pestītiem. Pirmie kristieši zināja, ka Kristu var pieņemt tie, kas redz Jēzus personā pestīšanu. Kristus liecinieki norādīja uz garīgās pestīšanas alkām sava laika cilvēkiem; norādīja uz vēlmi būt pestītam, kas bija visai izplatīta antīkajā pasaulē. Cilvēki bija vīlušies filozofiskajās abstrakcijās, tā laika oficiālajā reliģijā vai politiskajos ideālos. Pēc pestīšanas nepieciešamības parādīšanas pirmie misionāri uzreiz sāka liecināt par Kristu, kurš nomira un augšāmcēlās par mums, aicināja atgriezties un mainīt savu dzīvi. Šāds modelis ir aktuāls arī šodien, jo vilšanās klātesoša katra cilvēka dzīves pieredzē. Cilvēka izdomātie laimes līdzekļi ir trausli un pārejoši, bet Kungs piedāvā kaut ko pārsteidzošu - Sevi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

4.03.2018

Jņ 20, 19-31, II lieldienu laika svētdiena, B


Jņ 20, 19-31

Lieldienu laikā Baznīca liturģijā mums atgādina, ka Kungs visu dara jaunu (Atkl 21,5), tas attiecas gan uz mūsu dzīvēm, gan arī īpašā veidā uz liturģiju. Liturģijā tiek lasīti lasījumi tikai no Jaunās Derības, lai uzsvērtu šo omnia nova (visu jaunu) principu. Katru gadu baltajā svētdienā tiek lasīts viens un tas pats fragments no Jāņa Evaņģēlija, kurā Jēzus ir parādīts kā ticības pamats, prieka un miera avots, un mācekļu kopienas dzīves atjaunotājs. Parasti šis Evaņģēlija fragments tiek saistīts ar apustuļa Toma ticības grūtībām, un blakus Jēzum un Svētajam Garam, viņš ir centrālais varonis šajā notikumā. 

Evaņģēlists Jānis par ticību nekad neraksta vienkārši. Lietvārds “ticība” šajā Evaņģēlijā nav sastopams, bet tiek lietots vienīgi darbības vārds “ticēt” - 98 reizes. Piemēram, apustulis Pāvils, kas īpaši dziļi pārdomāja ticības jautājumus, vārdu “ticēt” lietoja 54 reizes, bet vārdu “ticība” apmēram 150 reizes. Tas ir viens no Jaunās Derības noslēpumiem, ka vārds “ticība” nav atrodams Jāņa Evaņģēlijā, kaut arī tas ir ļoti svarīgs Jaunā Derībā. Jānis šādu vārdu izvēli veica apzināti. Gandrīz katram notikumam ir šāda struktūra: Jēzus atklāsme, un tai seko ticība vai neticība kā atbilde uz atklāsmi. Ticība Jānim ir dinamiska un dzīva realitāte, nevis statisks un iesaldēts stāvoklis. Ticība ir kustība, ceļš kopā ar konkrētu personu - Jēzu Kristu; ticība ir sirds kustība pie Kunga, bet nevis intelektuāla degustācija. Evaņģēlists rakstot savu darbu, nedomā tikai par vienu skaidrojumu kādam notikumam vai frāzei, bet par diviem vai trijiem vienlaicīgi, un vairākas interpretācijas savā starpā var saskaņot. Šeit nedaudz apskatīsim vienu no aspektiem, kas saistīts ar Toma ticību: “sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27).

Apustulis Toms Jāņa Evaņģēlijā parādās vēl divas reizes. Jēzus Lācara nāves kontekstā Toms saka: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!” (11,16), jo vēl nesaprata krustu, un Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus runāja par savu aiziešanu, bet Toms teica: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?” (14,5). Šie Toma vārdi vienlaicīgi liecina par viņa uzticību un šaubām. Bieži “Toms, saukts Dvīnis” (11,16; 20,24; 21,2) tiek interpretēts simboliski - Dvīnis, grieķiski Didymos varētu norādīt uz Toma domāšanas veida diviem virzieniem, no vienas puses uzticīgs, bet no otras, viņš šaubās. Tomēr, pirms sākot interpretēt šo vārdu, jāņem vērā, ka vārds didymos ir tulkojums aramiešu vārdam toma (dvīnis).

Evaņģēlija ainā Toms ir vienīgais, kurš nebija uz vietas tad, kad viņam tur vajadzēja būt. Prombūtnes iemesli nav zināmi. Viņš nebija klātesošs brīdī, kad Jēzus mācekļiem dvesa Svēto Garu (20,22). Šī notikuma apraksts atgādina Dieva dzīvības dvašu cilvēka radīšanas brīdī (Rad 2,7). Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus vairākas reizes runāja par Gara nākšanu pār mācekļiem. Pēc astoņām dienām Toms sastapās ar Kungu, kurš iepriekš atmeta mācekļu liecību, bet tagad viņu klātbūtnē atzītās savā ticībā: “Mans Kungs un mans Dievs!” (20,28). 

Šajos vārdos Evaņģēlijā tiek sasniegta ticības kulminācija. Toms izmanto divus Vecās Derības titulus, kuri vienmēr attiecās uz Dievu: Kyrios* (Kungs) jeb ebrejiski Adonai un Theos - Dievs. Apustulis citēja psalmu (35,23), lai izteiktu savu ticību Dievam un svinīgi izsaka savu ticību Jēzus dievišķībai, ka Viņš ir Dievs, spēcīgs un mīlošs. Evaņģēlijs beidzās ar skaidru, neviltotu un patiesu ticību - tādu kādu mums ir jāmācās. Jau Evaņģēlija sākumā Jānis raksta: “Dievs bija Vārds” (1,1), tad tagad tiek apstiprināta šī patiesība. Evaņģēlija mērķis tika sasniegts: caur dažādu liecību palīdzību autors parādīja Jēzus personu - Dievu, lai lasītājs un klausītājs varētu ieticēt un saņemt no Kunga dzīvību. 

Šādā kontekstā varam jautāt, kāda ir Jēzus sāna nozīme Toma dzīvē (20, 25.27)? Evaņģēlists otro reizi raksta par Jēzus sānu (19,34). Jēzus sāna pārduršanai ir dziļa garīga realitāte un apustulim Tomam šī noslēpumainā īstenība likās tik ļoti pievelkoša, ka vēlējās tam pieskarties, iepazīt un ticēt. Vai Toms pieskārās sānam, evaņģēlists par to neraksta, kaut gan kristīgajā mākslā šis pieskāriens tiek attēlots īpaši plastiski. Patiesi tic tas, kas klausās un mīl Jēzu, un par to liecināja Toms. Ticībai ir gan individuālais, gan arī kopienas līmenis, un Toms šos abus līmeņus piedzīvoja kopienas priekšā - piedzīvoja ceļu no šaubām līdz dziļai ticībai. Toma ticības pieredzē svarīgs ir Kristus sāns, jo apustulis redzot taustāmu krusta liecību no redzēšanas pāriet uz liecību, no zīmēm uz sludināšanu. Iesākas Baznīcas laiks un krusta sludināšana: “mēs sludinām Kristu, krustā sisto... Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1Kor 1,23.25)!

Baznīcas Tēvi ūdenī, kas izplūda no Jēzus sāna redzēja kristību simbolu, bet asinīs - Euharistijas simbolu, bet abos sakramentos kopā Baznīcas simbolu, jaunā Ieva, kas iznāca no jaunā Ādama sāniem (ribas) (Ef 5, 23-32). Apustulis Toms savu sludināšanas misiju uzsāka no šīs “sāna” pieredzes. Gavēņa laikā bieži dzirdējām Vecās Derības tekstus, kurus Jaunās Derības autori un Baznīcas Tēvi redzēja kā norādes uz pārdurto sānu. Ezehiēla grāmatā (47,1-12) pravietis raksta par ūdens iztecēšanu no Svētnīcas sliekšņa apakšas austrumu virzienā (Ez 47,1; Zah 14,8). Jēzus paredzēja, ka no Viņa izplūdīs dzīvā ūdens avots un pats būs kā svētnīca vai klints tuksnesī, no kura izplūdīs ūdens. Jānis tādā veidā savā Evaņģēlijā norādīja uz sakramentiem, kuri turpina Baznīcā “Jēzus sāna” funkciju, no kura izplūst asins un ūdens. Izcilais Sīrijas svētais Jēkabs no Sarugas (451-521) rakstīja, salīdzinot Jēzu uz krusta koka un Baznīcu ar Ādamu un Ievu: “Kristus gulēja uz krusta, un kristības nāca no Viņa; laulātais gulēja, bet viņa sāns tika pārdurts miega laikā, no Viņa piedzima laulātā, tā kā bija ar Ievu un Ādamu… Nāvīgā miegā miers nāca pār viņu pie krusta un no viņa nāca Māte, kas dod dzīvību visām garīgām būtnēm”. 

Ja ņem vērā izteiksmīgo biblisko tēlu - straume no Svētnīcas, kurš bija zināms ticīgajiem jūdiem un arī Tomam, var atcerēties, ka apustulis bija tas, kas saskaņā ar tradīciju devās vistālāk uz austrumiem, līdz pat Indijai, Tamilnādai. Toms iekļāvās šajā dzīvības straumēs plūdumā un devās tur, kur Gars viņu nesa, lai sludinātu Kristus dzīvības Evaņģēliju, kristītu un ievestu ticīgos sakramentālajā dzīvē. Toms īpaši intensīvi izdzīvoja savā ticības ceļā šaubas, pārliecību un tuvību ar Jēzu. Svarīgākos ticības dzīves jautājumus piedzīvoja vienotībā ar mācekļiem, tai skaitā neuzticību kopienas liecībai un spēju tās priekšā uzvesties patiesi, un nonāca līdz visdziļākajai Jēzus personas izpratnei, ka Viņš ir Dievs un dāvā mums reālus pestīšanas līdzekļus - sakramentus, kas spēj aiznest cilvēku ne tikai uz tālām zemēm, bet ļauj tepat uz vietas iesakņoties un uzsākt patiesu dzīvi: “Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ez 47,12). 

*sīkāk par vārdu Kungs: Filip 2, 6-11

br. Jānis Savickis OFMCap