Lapas

12.26.2017

Lk 2, 22-40, Svētās Ģimenes svētki, svētdiena

Lk 2, 22-40

Svētās Ģimenes svētkos tiks lasīts apraksts par Jēzus prezentāciju Jeruzalemes svētnīcā. Šis notikums mūsdienu cilvēkam var likties nesaprotams, un tāpēc labi būtu atminēties vairākus svarīgus faktus par to, un apskatīt tos Svētās Ģimenes svētku kontekstā. Īpaši tas var arī noderēt tiem, kas lūdzas rožukroņa lūgšanu, jo viens no noslēpumiem ir veltīts tieši šim notikumam pestīšanas vēsturē. Zīmīgi, ka stāsts sākas ar trīskāršu likuma pieminēšanu un beidzas ar likumu. Mozus likums prasīja, lai jaunā māte šķīstījas četrdesmit dienas pēc dēla piedzimšanas, jo sieviete tika uzskatīta par nešķīstu attiecībā uz dievkalpojumiem un rituāliem jeb sakrālo dzīves sfēru. Septiņas dienas pēc zēna piedzimšanas viņš bija jāapgraiza (Lk 1,59; Rad 17,12), bet māte turpināja būt nešķīsta vēl trīsdesmit trīs dienas (Lev 12, 1-5). Šī posma beigās māte salika upuri par sevi, bet pirmdzimtais bija jāupurē Kungam. Par katru vīriešu kārtas bērnu svētnīcā bija jāsaliek upuris Kungam, bet pašam bērnam nebija jābūt klāt. Svētā Ģimene devās veikt rituālu, kas jūdu dzīvē bija ierasta prakse un neko pārsteidzošu negaidīja. Tomēr seno un tradicionālo ceremoniju Svētais Gars padarīja par lielu un neatkārtojamu notikumu, kurā atklājās pestīšanas vēsture un tās tālākā gaita.

Evaņģēlists Lūkas visus šos rituālus apvieno vienā stāstā un parāda, ka Jēzus tika audzināts saskaņā ar Vecās Derības priekšrakstiem. Tā bija Marijas šķīstīšanās, jo bērns jau bija šķīsts, bet Lūkas apvienoja šķīstīšanos ar bērna “atpirkšanu”. Visi pirmdzimtie bērni tika uzskatīti par veltītiem Dievam, un viņi tika izpirkti ar dzīvnieku upuri vai naudu. Kā jau bija minēts, bērna klātbūtne nebija nepieciešama, tomēr Jēzus bija klātesošs, jo Marija salika kādā īpašā veidā savu bērnu upurī Dievam, līdzīgi kā Anna veltīja savu dēlu Samuēlu Dievam (1 Sam 1,11.21-28). Šis fragments no Samuēla grāmatas ir ļoti svarīgs, lai izprastu visu šo ainu, un tas veido sava veida Vecās Derības pamatu šim Jaunās Derības notikumam. Vecās Derības cilvēkam notikuma asociēšanās ar Samuēlu bija ļoti svarīga, jo viņa māte Anna veltīja savu dēlu Dievam uz visu viņa dzīvi un viņa loma tautas vēsturē bija ļoti liela.

Ja fragmenta sākumā un beigās redzam likuma pieminēšanu kā sava veida notikuma rāmi, tad varam redzēt tikpat lielu uzsvaru uz garu. Var pat pateikt, ka bauslības jeb likuma ietvaros notiek visskaistākās, grūtākās un pārsteidzošākās lietas dzīvē, kas dod spēku, gudrību un žēlastību. Svētais Gars tiek pieminēts trīs reizes saistībā ar Simeonu. Svētais Gars šajā stāstā ienes dzīvi un jaunumu. Simeona pirmais vārds tekstā ir “tagad” un ar šo vārdu uzsāk savu dziesmu. “Tagad” uzsver patreizējā brīža pestījošo nozīmi. Pestīšana notiek tagad, ne ārā aiz loga, vai darbadienas beigās, bet šobrīd. Dievs ienāca cilvēces vēsturē un katrs brīdis veido pestīšanas vēsturi. 
Mūsdienu cilvēkiem šāda šķīstīšanās ieraža var likties primitīva un aizskar sieviešu cieņu. Kāpēc bērna piedzimšanai būtu jāpadara māti nešķīstu? Neiedziļinoties šīs ieražas vēsturiskajā izcelsmē, svarīgi ir uzsvērt šīs prakses un rituāla garīgo sfēru. Dzimumdzīve kā dabas likuma sastāvdaļa nav kaut kas slikts pats par sevi, vai laulības kontekstā nešķīsts. Tomēr tajā ir spēcīgs dabiskais vai dzīvnieciskais elements, kas dominē pār garīgo un racionālo. Ticīgam cilvēkam Vecajā Derībā radās kauna sajūta, ka garīgā sfēra viņā vājinās un redzēja nepieciešamību šķīstīties. Tas nozīmēja, ka jāatgriež garam galvenā vieta dzīvē; pat ja gars šo vietu nav zaudējis, rituāls ir jāveic kā atgriešanās prakse vai arī kā ticības un piederības apliecinājums Dievam. Šāda šķīstīšanās attiecās uz visu, kas ir ķermenisks, jo cilvēks nevarēja aizmirst, kas ir vissvarīgākais dzīvē. 

Šķīstīšanas laiks nav jāuzlūko nosodoši no mūsdienu “brīvā” cilvēka skatpunkta, kas redz ierobežojumus un uzsver savas tiesības. Vecās Derības cilvēks nedomāja materiālistiski, bet prata apvienot praktisko un pārdabisko. Ticīgam cilvēkam nebija nekādu problēmu pieņemt domu, ka kādu laiku viņš ir nešķīsts, jo svarīgākais bija Dievs un nevis kaut kādas sajūtas vai pretenzijas. Četrdesmit dienas var pielīdzināt lielajam gavēnim vai rekolekcijām, kas dod iespēju sagatavoties dziļākai vienotībai ar Kungu. “Ierobežojumi” attiecās uz kulta sfēru, citās dzīves jomās varēja normāli darboties. Īpaši to var redzēt sievietes gadījumā, kurai lielu prieku dod bērna piedzimšana un nebija laika piedalīties rituālos. Svarīgi ir tas, ka šķīstīšanās laiks atgādina vienmēr aktuālo patiesību, ka bērns ir Dieva dāvana un nepieder vecākiem, bet Radītājam. Kā redzam, no šī šķīstīšanās laika var paņemt daudz svarīgu patiesību garīgajai dzīvei, un tāpat ir ar Baznīcas rituāliem un tradīcijām, kurus esam aicināti atklāt no jauna.

Katrs kristīgās dzīves žests var veikt kādu šķīstīšanās funkciju. Ikdienā mēs nedomājam, ka esam nešķīsti vai šķīsti. Mums vissvarīgākais ir Dieva žēlastības stāvoklis, kuru mēs varam uztvert kā Vecās Derības šķīstībai atbilstošu jēdzienu. Mūsu ikdiena ir apdraudēta ar miesas un materiālās pasaules ietekmi, un tāpēc šī šķīstīšanās prakse mums ir jāapgūst. Šādi kristīgie žesti vai rituāli ir neizsakāmi daudz un katram ticīgajam ir lielas radošās iespējas izveidot savus personīgos rituālus. Svarīgi ir turēties pie tiem, ko piedāvā senā Baznīcas tradīciju un ap tiem veidot savu ikdienas atmiņu par Dievu. Piemēram, krusta zīme visdažādākajās dienas nodarbēs, sākot no modinātāja izslēgšanas brīža, ēdienreizēm un beidzot ar interneta lietošanu. Tie var būt ziedojumi, atteikšanās no kaut kā, ko neviens nepamana, piecelties trīs minūtes agrāk no rīta, lai izlasītu Evaņģēlija fragmentu. Tie ir mazi žesti, kas ikdienai dod garīgo dimensiju. 

No ļoti jūdaistiskas vides Dievs izgāja pie visiem pasaules cilvēkiem ļoti saprotamā veidā. Marija šajā prezentācijas notikumā pārstāv visu Izraeli, pakļaujas Mozus likumam un tādā veidā Dieva gribai, un atklāj, ka Dieva griba ir svarīgākais likums. Tas vairs nav likums, kas ir dots vienai tautai, bet Dieva griba ir likums, kas attiecas uz visiem cilvēkiem. Marija fragmentā tiek parādīta kā vienkārša sieviete – māte, tomēr viņai dzīvē ir kāds ļoti īpašs aicinājums un tas attiecas uz Dieva klātbūtni viņas dzīvē. Viņa atklāj Dieva darbību savā dzīvē bez lielām ārējām zīmēm. Tā arī var raksturot visu Svēto Ģimeni, kura pēc likuma izpildīšanas turpināja - tēlaini izsakoties - dzīvot mūsu vidū, staigāt pa mūsu ielām, piedzīvot dzīves priekus un grūtības. Viss notika likuma ietvaros, bet mēs pateiktu, ka viss notiek patiesībā, kas ir Jēzus Kristus, kas piešķir visiem mūsu ikdienas rituāliem jēgu.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.18.2017

Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29, IV adventa svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētku vigīlija, B

Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29. 

Šogad kalendārā ir izveidojies interesants svētku izkārtojums, jo 4. adventa svētdienas vakarā jau sāksim svinēt Kunga Piedzimšanas svētkus. Ierasti tiek pārdomāts tuvākās svētdienas Evaņģēlija fragments, bet šoreiz ir iespēja izdarīt izņēmumu. Skatoties uz svētdienas un Kristus Piedzimšanas svētku lasījumiem, izrādās, ka viens lasījums ir gandrīz tāds pats. Adventa pēdējā svētdienā ir paredzēts dziedāt 89. psalmu, līdzīgi kā Vigīlijas Misē, kura tiks svinēta svētdienas vakarā. Šī gada vasarā jau tika pārdomāts viens psalms*, un tagad arī var apstāties pie šīs senās lūgšanas.

4. adventa svētdienas vēsts atgādina, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Vecās Derības gaidas piepildījās Marijas dzīvē, kura dzemdēja Jēzu no Dāvida dzimtas. Liturģijā izmanto 89. psalma pirmo daļu (89, 1-37), kas ir kā garš ievads, kas svin Dieva uzticību un derību. Īpaši tas attiecas uz Dāvidam doto solījumu, ka viņa nams pastāvēs mūžam (2 Sam 7,4-17; 1 Hr 17,1-15). 89. psalma izveidošanās pamatā ir šis solījums. Psalma sākumā tiek slavēta Dieva lielā žēlastība un uzticība. Šīs abas īpašības ir saistītas ar derību starp Dievu un Izraeli. Svētku kontekstā svarīgs ir Dāvidam dotais solījums (3-4). Vēstures gaitā Dievs darbojās caur žēlastību un uzticību, bet cilvēks atbildēja ar prieku un cerību. Pētnieki nevar noteikt, kurā gadsimtā psalms ir tapis; vienīgi tā saturs ļauj iedziļināties autora pārdomās par savu trauksmaino laiku. Paradoksāli, ka psalma autors rakstīja savu pacilājošo lūgšanu piedzīvojot Izvēlētās tautas militāros zaudējumus. 

Ja vairāk pievērš uzmanību svarīgiem vārdiem šajā psalmā, tad īpaši izceļas vārds "uzticība" (ebr. emet), kas tekstā parādās desmit reizes; tas ir visbiežāk sastopamais vārds psalmā. Otrs vārds ir "žēlastība" (ebr. hesed), kas tekstā parādās septiņas reizes un vienmēr iet kopā ar "uzticību"; tas norāda uz Kunga labvēlību, jutīgumu, svētību un līdzjūtību pret savu tautu. Šie divi vārdi ir Vecās Derības – Mozus derības atslēgas vārdi (Izc 34,6-7; Os 2, 19-20), kas cementē šo psalmu kopā. Trešais vārds ir "derība" (4.29), kuru vajag saistīt ar vārdiem "nozvērēju" (4), "glabāšu" (29) un citiem vārdiem, kas izsaka pastāvību un stabilitāti. Pēdējais no šiem svarīgajiem vārdiem ir “vienmēr”, tekstā parādās četras reizes, bet ir jāievēro, ka ir daudz sinonīmiskas nozīmes vārdi: “visām paaudzēm” (2.5), “kā debess dienas” (30), “mūžīgi” (2.37) un citi līdzīgas nozīmes vārdi, piemēram, “neatņemšu” un “nelauzīšu” (34). Vārds “vienmēr” vai “mūžīgi” atver psalmu (2, 3, 5) un to aizver (53), atkārtojas tekstā (29, 37, 38), lai vēl vairāk pasvītrotu ciešo vienotību kāda pastāv starp Dievu un viņa tautu, un kāda ir šo attiecību perspektīva – mūžība. Tā nav īslaicīga vai vēstures nejaušība, ka Dievs būtu saskrējies ar kādu mazu un ietiepīgu tautu, bet tā ir patiesa derība, attiecības, kas piedzīvo dažādus pavērsienus.

Jau paši vārdi norāda, ka šis psalms ir ticības un uzticības himna. Dievs izsauc apbrīnu sava lieluma un spēka dēļ, bet pāri visam ir uzticīgs, godpilns un dāvā savu dzīvo klātbūtni. Tagadne sajaucas ar mūžību. Pat, ja dzīvē iestājas neveiksmju posmi, sāpes un vilšanās, mēs esam aicināti ticēt, ka Dievs ir uzticīgs un mīlošs glābējs. Šo patiesību var būt grūtības pieņemt. Tā kļūst vēl nesaprotamāka šī psalma kontekstā. Autos pieredz ciešanas un tautas pazemojumu, bet neieciklējas šajos notikumos, bet skatās plašāk. Pārsteidzošā veidā prot apbrīnot Dievu un Viņa klātbūtni un distancēties no apkārt notiekošā, bet ne ignorēt vai nicināt. Dieva uztvere un novērtējums nevar būt pakļauts izjūtām un dzīves posmiem, kuriem ir savi kāpumi un kritumu. Dievs ir Dievs, pat, ja cilvēks piedzīvo kaut ko neizprotamu un sāpīgu. Šāda ticība ir brīva no personiskajām interesēm un izdevīguma, niķiem un kaprīzēm. Dievs ir pilnīgi atšķirīgs no izjūtām, pārsniedz tās, un psalmists to ļoti labi apzinās.

Ticības spēja godināt un pateikties Kungam par Viņa žēlastību, uzticību, spēku, tuvību un taisnību ir svarīgas īpašības kādas vēlas redzēt psalmists savā tautā. Viņš uzsver, ka jāprot staigāt Kunga vaiga gaismā (16) un atrast nemitīgu prieku no Kunga vārda (17). Tātad, ne tikai Dieva teikšana, bet arī “staigāšana” jeb izturība dažādos notikumos ir izšķiroša, lai dzīvotu Kunga gaismā. Kunga godināšanai neatņemama sastāvdaļa ir ikdienas dzīves uzticība. Psalmos un arī visos Rakstos tas tiek izteikts ar iešanu, staigāšanu Kunga priekšā un Viņa ceļos. Šajā psalmā tiek lietoti vārdi staigāt Kunga vaiga gaismā. ”Vaiga gaismu” var saistīt ar Likumu un Derību, vai arī ar žēlastību un uzticību. 15. pantā rakstīts: “žēlastība un uzticība Tev iet pa priekšu” un tas nozīmē, ka Dievs iet tautas priekšā, lai tā kļūtu paklausīga, un lai noņemtu tai visus šķēršļus un dāvāt mierinājumu grūtībās. Šīs attiecības ar “gaismas vaigu” kļūs dzīvas un personīgas Jēzū Kristū (Jņ 1,18).

Psalma saturs mūsdienu lasītājam var likties pretrunā ar notiekošo pasaulē un personiskajā dzīvē. Izraels piedzīvo sakāvi un Dāvida dinastijas beigas, tomēr psalmista dziļās pārdomas ļauj viņam uz dzīves drāmu paraudzīties ar “Dieva acīm” jeb mūsu gadījumā – Svēto Rakstu gaismā, un tādā veidā atminēties un līksmot par Kunga varenību. Tā ir liela ticības mācība, prast Kunga žēlastībā redzēt pāri pasaules kņadai un uzticēties Kungam. Ticīgo priekšā var parādīties jautājums, vai Dievs soda un ir nežēlīgs, vai arī ir vienmēr uzticīgs un tuvs? Kaut arī psalma autors uz realitāti skatījās ar kontemplātiķa acīm, tas nenozīmē, ka viņš bija pasargāts no grūtībām. Psalms parāda, ka kristīgais domāšanas veids aicina atbrīvoties no sagrozītas, vienpusīgas un seklas realitātes uzlūkošanas, bet aicina iedziļināties vēsturē, kurā darbojas Dievs – gan pestīšanas, gan savā personīgajā dzīves vēsturē. Jēzus Kristus dod visdziļāko ieskatu īstenībā un notikumu jēgā. Šī psalma kontekstā mēs varam redzēt, ka visi sagrozītie, deformētie, tuvredzīgie, emocionālie un citi skatījumu uz pasauli ieved cilvēku strupceļā un nedod mieru. Vienīgi Kungs Jēzus Kristus, iemiesotais Dieva Dēls var mums parādīt kā apvienot mūžīgo un laicīgo, lai nekristu izmisumā, bet jau dzīvojot šajā pasaulē pieskartos mūžībai, un Kungs savu mācības stundu iesāk ar piedzimšanas noslēpumu.


br. Jānis Savickis OFMCap

12.11.2017

Jņ 1, 6-8.19-28, III adventa svētdiena, B

Jņ 1, 6-8.19-28


Trešā adventa svētdiena tiek saukta par “gaudete”. Šis vārds nāk no latīņu valodas vārda “gaudeō”, priecāties. Kaut vai var atcerēties pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium”, Evaņģēlija prieks. Aicinājums uz prieku izskan tāpēc, lai atjaunotu Kunga tuvības apziņu, ka Viņš ir ar mums kopā un kļuvis par vienu no mums. Burtiski prieks Svēto Rakstu lasījumos uz šo svētdienu izskan izteiksmīgi ar vienu izņēmumu – Evaņģēliju, kur tiek aprakstīta Jāņa Kristītāja liecība, kas vairāk uzsver Kunga tuvību. Visas vārda liturģijas kontekstā, saprotam, ka Kunga tuvība, klātbūtne, dod dzīvei vislielāko prieku.


Rakstu vēsts ir tāda, ka Kungs ir tuvu, mūsu vidū, bet mēs neprotam Viņu atpazīt, un tāpēc ir tādi cilvēki, kā Jānis Kristītājs, kurš mums par to atgādina un norāda uz Kungu. Ja kristietim ir šāda tuvības apziņa un pieredze, tad viņš var liecināt, ka prieks nav nekas svešs un nekonkrēts viņa dzīvē, bet izriet no tikšanās ar Kungu. Jānis liecina par šo klātbūtni, ka Jēzus – Vārds “dzīvoja starp mums" (Jņ 1,14). Jānis Evaņģēlija sākumā parādās, kā gaismas nesējs tumsā, lai atgādinātu cilvēkiem par gaismu. Var likties, ka Jānis ir šī fragmenta centrā, bet viņš ir tikai tas, kas pirmais liecina prieka vēsti par Jēzus klātbūtni mūsu vidū.

Evaņģēlists jau no paša sākuma raksta par jūdu uzbrukumiem Jānim Kristītājam un vēlāk arī Jēzum. Var pat teikt, ka apustuļa Jāņa Evaņģēlijs ir uzrakstīts kā tiesas process, kuru ierosina un vada jūdu tautas līderi, bet Jānis Kristītājs tiek attēlots kā pirmais liecinieks. Jānim trīs reizes jautāja par viņa misiju un trīskārt viņš atbildēja. Šāda sarunas struktūra atgādina nopratināšanu, kuras laikā nepieciešami trīs vai divi liecinieki, lai liecība būtu ticama (At 17,6). Oponenti pat nediskutē ar viņu, bet uzdod arvien āķīgākus jautājumus. Jūdi centās apšaubīt Jāņa autoritāti un liecības autentiskumu. Vēlējās noskaidrot kā vārdā viņš kristī cilvēkus un no kurienes saņēma savu misiju. Jautājums, kāpēc Jānis kristīja bija pamatots, jo Izraelī bija sastopama šī prakse, taču attiecībā vienīgi pret pagāniem, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu. Pašus jūdus nekristīja. Jūdi vēlējās zināt, kāpēc viņš  to dara, ja viņš - pēc paša vārdiem - nav ne mesija, ne arī pravietis.

Savukārt, Jānis nevēlējās runāt par sevi, jo viņa sūtība bija liecināt par To, kas nāks pēc viņa. Viņš atbild un liecina par Jēzu. Vārds "sūtīts" raksturo visu Jēzus darbību Jāņa Evaņģēlijā un tas attiecas arī uz Jāni Kristītāju. Jānis ir gaismas liecinieks un to apstiprina divas reizes, lai visi cilvēki ticētu. Tāds ir katra kristieša aicinājums līdz šodienai. Jānis neizcēla savu personu, bet tikai to, ka viņš ir "saucēja balss tuksnesī" (Jņ 1, 23). Sevi raksturoja kā "balsi" un nevis "vārdu", jo "vārds" attiecas tikai uz Jēzu. Tikai Jēzus ir Vārds.

Tātad, Jāņa Kristītāja misijas uzdevums ir liecināt un šī liecība attiecas uz gaismu (Jņ 1,7). Evaņģēlijā gaismas motīvs parādās bieži un saistās ar daudziem bibliskiem tekstiem, kuros ir gaismas ideja. Iepriekšējajā svētdienā Evaņģēlija fragments (Mk 1,1-8) bija dziļā veidā saistīts ar Svēto Rakstu pirmo vārdu "iesākumā" (Rad 1,1), bet šajā svētdienā mēs varam līdzīgi uzlūkot gaismas ideju. Gaismas radīšana ir kā ievads dzīves radīšanai uz zemes (Rad 1,3). Tāpat arī Jēzus ir jaunā gaisma, kas vēlas atjaunot un izgaismot visus cilvēkus. Arī 119. Psalmā Kungs ir tas, kas apgaismo cilvēka ceļus. Gaisma liecina par Dieva klātbūtni (Ps 36,9) un Jēzū īstenojas šī Dieva iemājošana mūsu vidū.

Fragmenta pēdējā teikumā parādās svarīga ģeogrāfiska norāde. Izrādās, ka Jānis kristīja ārpus Izredzētās zemes, otrpus Jordānas upes. Līdz mūsdienām nav noskaidrots, kur precīzi atradās Betānija; vairākos senos rokrakstos parādās vārds "Bethabara", kas nozīmē "pārejas vieta". Tas ir ļoti zīmīgi, jo Jēzus Izredzētajā zemē ieiet pēc kristībām (kā Vecajā Derībā Jozus ar tautu pēc Ēģiptes gūsta, Joz 3,14-17) un palika tur līdz dienai, kad visi viņu atmeta, un vēl vienu reizi devās otrpus Jordānas upes uz Betāniju (Jņ 10, 40-11,1). Ja uz šīm abām pārejām pār upi skatās kā literāro vai teoloģisko ieceri, tad tie veido zināmu veselumu, kura ietvaros ir aprakstīta Jēzus publiskā darbībā. Šis fragments, līdzīgi kā pagājušajā svētdienā, ieved klausītājus Evaņģēlija dzīves veidā, kur klātesošs ir Kristus - darbojas, māca, uzklausa un palīdz. Mūsu uzdevums ir būt Viņam līdzās pat tad, kad notiek atmešana, iziešana ārpus ierasta vai šaubīgās situācijās, svarīgākais ir turēties pie Kunga un pie patiesības lieciniekiem.

Dzīvojot ticības dzīvi var redzēt dažādus “sūtītos” un dažāds “liecības”. Šī svētdiena atgādina, ka bija pirmā liecība, kura norāda uz Kungu, un  šo liecības ceļu varam izsekot līdz pat mūsu dienām. Tas liekas tik vienkārši, bet vēstures gaitā un pat mūsu dzīvē tas viss var ļoti samezgloties. Tā nav liecība, kas izceļ sevi, nododas emocijām, koncentrējas uz savu ego, sajaucas ar dažādām modes tendencēm un ideoloģijām; tā nedod veltus solījumus un lētus padomus; kā arī, Žozefa Marija Verlenda vārdiem runājot, svarīgi ir nenokļūt plašsaziņas līdzekļu homeopātisko devu ietekmē, “pilienu pa pilienam”, un “tāpēc ļoti svarīga ir modrība, kas mūs mudinātu celt gaismā visu, kas mūsos nemanāmi iezogas”* atšķaidot patiesību. Patiesa liecība dara pretējo – tā runā un nostiprina patiesību.

Baznīca un svētie ir īpaši izteiksmīgi liecinieki. Arī mums apkārt ir tādi cilvēki jāatpazīst un pašiem jāmācas kļūt par tādiem. Jānis Kristītājs bija “balss”, un tas tieši attiecas uz mums, jo liecība nebalstās tikai darbos un dzīves veidā, bet skaidri izteiktā patiesībā. Jānis vārdos skaidri saka, kas ir Jēzus, un kāpēc Viņš ir atnācis uz zemi – tas ir patiess ticības apliecinājums, pateikt, kas priekš manis ir Jēzus Kristus. Mūsdienās dzīves liecība tiek augsti vērtēta, bet nedrīkst aizmirst par vārdiem, un īpaši par to, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, lai ticībai būtu konkrēts saturs. Var pienākt “nopratināšanas” brīži, kad arī jāprot norādīt uz Kungu. Šajā liecināšanas zemē, liecināšanas domāšanas veidā, mēs varam nonākt caur kristībām, grēksūdzi un atgriešanos (Jordānu), un ieejot Evaņģēlija dzīves veidā (Izredzētajā zemē), zemē, kuru varam iepazīt lasot Evaņģēliju, sākot no Jēzus piedzimšanas brīža līdz krusta nāvei un augšāmcelšanās notikumiem, mēs varam kļūt par gaismas nesējiem.

*  Verlends Ž. M., 100 jautājumi par jaunajām reliģiskajām kustībām, Rīga: RARZI 2014, 45.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.04.2017

Mk 1, 1-8, II adventa svētdiena, B


Mk 1, 1-8


Otrā adventa svētdienā sastopam Jāni Kristītāju, bet īpašu uzmanību pievērsīsim pirmajam lasījuma teikumam, kurš palīdzēs ne tikai padziļināt adventa izpratni, bet arī jauno liturģisko gadu Marka Evaņģēlija kontekstā. Var likties, ka Marka Evaņģēlijs neiederas adventa laikā, jo tekstā neatradīsim Jēzus bērnības aprakstu. Jāatceras, ka pirmās divas adventa svētdienas vairāk pievēršas Kunga otrreizējais atnākšanai. Šajā svētdienā svarīgs ir cerību piepildīšanas motīvs. Vecās Derības cilvēki gaidīja mesiju tāpat kā mēs tagad gaidām Kungu. Jānis Kristītājs ir tas Vecās Derības cilvēks, kas īpašā veidā pieredzēja cerību piepildīšanos, un tāpēc viņš var būt ļoti labs pavadonis ceļā pie Kunga.

Senatnē varēja sastapt tādas lielu cilvēku biogrāfijās, kurās izlaida varoņu daudzus dzīves gadus, un iesāka ar publiskās dzīves aprakstu. Ja Evaņģēlists Matejs un Lūkas pievērsās Jēzus bērnībai, tad Markam savā ziņā tam nav laika. Ja skatās uz visu pirmo nodaļu un salīdzina, piemēram, ar Lūkasa Evaņģēlijā atbilstošu vietu, kur Jēzus uzsāk publisko darbību, redzam, ka Marks izsakās ļoti īsi, konkrēti un lakoniski. Jēzus dodas no vienas vietas uz otru. Viss notiek “tūdaļ”, “nekavējoties”, bet grieķu valodā tas ir viens un tas pats vārds (euthys), kas parādās deviņas reizes pēc kārtas šajā nodaļā un ir tieši saistīts ar vārdiem: “Sataisiet Kungam ceļu, dariet taisnas (eutheias) Viņa takas!” (Mk 1,3). Pirmie teikumi jau norāda kāds ir šī Evaņģēlija ātrums un varam saprast, kāpēc Jēzus cēlās ļoti agri no rītas, lai lūgtos (1, 35). Kaut gan tālākā gaitā notikumu temps samazinās, tomēr šis vārds (euthys) tekstā parādās vairāk nekā četrdesmit reizes, kas ir vairāk nekā visās Jaunās Derības grāmatās kopā.

Evaņģēlijs nav tikai biogrāfija, bet, pirmkārt, jau prieka vēsts, kuras uzdevums ir panākt, lai lasītājs nonāktu līdz ticībai uz Jēzu Kristu kā Mesiju un Dieva Dēlu, vai, ja cilvēks ir jau ticīgs, padziļināt ticību. Pirmais teikums ir jāuztver kā visa Marka Evaņģēlija virsraksts, ievads, kuru veido septiņi grieķu vārdi, kuriem katram ir liela nozīme. Pirmais vārds grieķu valodā ir “sākums” (arche), kas atgādina Radīšanas grāmatas pašu sākumu. Līdzīgi kā Radīšanas grāmatā iesākas cilvēka vēsture, tā šeit ir jauns sākums, un tas saistās ar Jēzus atnākšanu. Pēc tam grieķu tekstā seko vārdi “Evaņģēlijs”, “Jēzus Kristus”, “Dieva Dēls”. Izlaižot vārdu “Evaņģēlijs” par kuru vērts lasīt pāvesta Benedikta XVI grāmatā “Jēzus no Nācaretes I”, 51-63.lpp., jāuzsver divi Jēzus tituli – Kristus un Dieva Dēls.

Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas. 16. septembra svētdienā nonāksim līdz Pētera vārdiem, bet simtnieka vārdus dzirdēsim Pashas svētku kontekstā, taču netiks lasīts Marka Evaņģēlijs.

Šie ievadvārdi ir kā ieejas durvis visam Evaņģēlijam un atgādina, ka vienmēr ir jādomā par “sākumu”, par Evaņģēlija sākumu, par Jēzu Kristu un Viņa vārdiem. Nopietna pieeja “sākumam” nozīmē sadalīt laiku, atzīt, ka pastāv laikmets, kas beidzas un sākas cits. Pagātne ir aizgājusi, bet nākotne var dot lielas iespējas. Šis laika “lūzums” patiešām ir jāsvin un šajā adventa laikā mēs esam aicināti tam sagatavotiem, un pats svarīgākais – piedalīties. Dievs katram labam sākumam dod savas žēlastības. Sākums kopā ar Jēzus Kristu ir svarīgākais no visiem iespējamajiem sākumiem.

Tāpēc arī Jēzus sūta savus mācekļus, lai viņi sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Ļaunais vēstures gaitā centās traucēt Dieva pestījošajam darbam, bet Kungs iedrošina savu kopienu pārvarētu barjeras, kas atdala cilvēkus vienu no otra un sola atjaunot radības sākotnējo harmoniju. Marka Evaņģēlijs atšķirība no citiem neiesākas noteiktā vietā,bet tuksnesī ar Jāni Kristītāju priekšgalā. Tuksnesī jūdu tauta piedzīvoja savus svarīgākos vēsturiskos notikumus un pārbaudījumus, un tāpat arī mēs Marka Evaņģēliju iesākam ar šādu vidi, kura liek padomāt par jaunu sākumu un jautājumu, kādā dzīves punktā es atrodos? Tuksnesis var būt mierīga vieta, ja cilvēks vēlas vienkārši izolēties (9, 41), izdzist (4, 21-22), nokalst (11, 21), bet, ja nonācis šajā vietā atbild uz Kunga aicinājumu un seko Viņam, tad uzreiz ar abām kājām nonāk Evaņģēlija pasaulē, kas ir dzīvīga un virzās nemitīgi uz priekšu. Viss notiek “tūdaļ” (euthys)! Vai es izvēlos labo, vai atmetot ļauno, vai atgriežos, pieķeros pirmajai mīlestībai (Atkl 2,4) un “sākumam”, vai arī vēlos atgriezties Ēģiptes nebrīvē. Katrs brīdis ved tuvāk uz tikšanos ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu un Jānis Kristītājs šajā otrajā adventa svētdienā mums par to atgādina. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.27.2017

Mk 13, 33-37, I adventa svētdiena, B

Mk 13, 33-37

Ar pirmo adventa svētdienu sākas jauns liturģiskais gads, adventa laiks un sāksim visa gada garumā pārdomāt Marka Evaņģēliju. Pirmkārt, jāuzsver, ka divas pirmās adventa svētdienas pievērš mūsu uzmanību beigu jautājumiem. Tātad, advents ir sadalīts divās daļās. Mūs tagad interesē pirmā daļa, jo šajā priecīgajā gaidīšanas laikā uzmanība tiek pievērsta nākotnei, otrreizējai Kunga atnākšanai. Adventa un Kristus piedzimšanas laika centrā ir Iemiesošanās noslēpums, un tāpēc arī pārdomāsim šo noslēpumu no dažādiem skatpunktiem. Savukārt jaunais liturģiskais gads ir laba iespēja dziļāk iepazīt evaņģēlista Marka teoloģisko vēsti, jo klausoties to visa gada gājumā varam ievērot tam raksturīgās īpašības, kādā veidā viņš mums parāda Kristu, Baznīcu un kristīgo dzīvi. Māksliniekiem, rakstniekiem un mūziķiem ir sev raksturīgais izpausmes stils un detaļas, tāpat ir arī ar evaņģēlistiem. Mēs esam aicināti ne tikai orientēties dažādos mākslinieciskos stilos, bet arī mūsu četru evaņģēlistu teoloģiskajā stilā un detaļās.

Adventa pirmās svētdienas lasījumā darbība 13. nodaļā norit Jeruzalemes svētnīcā pēc tam, kad Jēzus pretinieki atkāpās un Viņš pamet svētnīcu, lai tur vairs neatgrieztos! Tās ir Viņa ciešanu priekšdienas un savus mācekļus brīdina par nākotni. Viens no iemīļotajiem skaitļiem evaņģēlistam Markam ir “trīs”. Šajā nodaļā ir trīs aicinājumi, kuri atkārtojas trīs reizes: “skaties” (13, 5.9.23), trīs beigu zīmes (13, 14.24.29) un trīs aicinājumi būt nomodā (13, 33.35.37). Dominē arī konflikta motīvs, sākot no kariem un dabas katastrofām (13, 7-9) līdz tiesas procesiem un Jeruzalemes izpostīšanai (13, 9-11.14-16), un sasniedz kosmisku līmeni; vajāšanu apraksts Jēzus vārda dēļ (13, 9.13) un brīdinājums pret viltus mesijām (13, 21-22), un seko negaidīta Cilvēka Dēla atnākšana (13, 26-36). Šī nodaļa norāda, ka konflikts ar kuru sastapās Jēzus, kļūs par mācekļu dzīves sastāvdaļu. Šajā nodaļā ir ietvertas galvenās Marka Evaņģēlija tēmas, kuras var sastapt visās iepriekšējās nodaļās.

Šīs svētdienas fragmenta kontekstā mums ir jāiemācās ļoti svarīgs grieķu vārds - “kairos”, kurš parasti tiek tulkots kā “laiks”, taču jāņem vērā, ka grieķu valodā ir vēl citi vārdi, kas apzīmē laiku (chronos, aion, hemera, semeron). Marka Evaņģēlijā šis vārds sistemātiski parādās piecas reizes (1,15; 10, 29-30; 11,13; 12,2; 13,33). “Kairos” attiecas uz pagātni vai nākotni, bet uzsvars nav uz mērāmo laiku, bet uz to, kas notiks. Tas nav ilgums, bet atbilstošs laiks, veids, notikums, kaut kas svarīgs, iespējas, kādas personas parādīšanās. Iespējams, vislabāk to ataino Mācību teicēja grāmata (3,2-8):

“laiks dzimt un laiks mirt, 
laiks strādāt un laiks plūkt stādus, 
laiks nokaut un laiks dziedināt, 
laiks graut un laiks celt, 
laiks raudāt un laiks smiet, 
laiks sērot un laiks diet, 
laiks mest akmeņus un laiks akmeņus vākt, 
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām, 
laiks meklēt un laiks zaudēt, 
laiks glabāt un laiks sviest prom, 
laiks saplēst un laiks šūt, 
laiks klusēt un laiks runāt, 
laiks mīlēt un laiks nīst, 
laiks karam un laiks mieram.” 

“Kairos” īpašā veidā attiecas uz Jēzus Kristus atklāšanos pasaules vēsturē un aktīvu misijas uzsākšanu (Mk 1,15), bet tāpat tas attiecas uz laika beigām, kad Viņš atnāks tiesāt pasauli. Tas nav laiks, kas plūst (chronos). Tas ir laiks, kurā varam paveikt kaut ko svarīgu un lielu, un tam nav nepieciešami lieli laika (chronos) resursi, bet pietiek ar pieskārienu mūžībai, jo Kungam tūkstoš gadi kā viena diena (2 Pēt 3,8) vai niecīgas lietas var kļūt par lielāko dāvanu Kungam (Mk 12, 41-44). Jāņem arī vērā, ka Jēzus tautieši laiku uztvēra daudz savādāk nekā mēs. Dzīve, tāds laiks, viņiem nozīmēja attiecības ar cilvēkiem. Iespēja satikties personīgā līmenī bija svarīgs laika elements. Satikšanās ar Dievu bija vissvarīgākā tikšanās un tas īpaši saistījās ar Dieva darbību cilvēka dzīvē, tas nozīmē, žēlastības laika atnākšanu. Adventa kontekstā šis “atbilstošais laiks” mums nozīmē “liturģisko laiku”, vai vēl precīzāk “liturģijas laiku”. Baznīcas liturģiskajā gadā ir īpaši laiki, un advents ir viens no tiem. Tas nozīmē, ka Kungs reāli darbojas un aicina uz modrību īpaši šajos gada posmos. Mēs dzīvojam tādā vēsturiskā laikā, kuru arī var nosaukt par “atbilstošu”, jo tas mums ir dots, unikāls un neatkārtojams.

Evaņģēlija pamudinājums “skatīties” un līdzība par durvju sargu apkopo visas trīspadsmit Evaņģēlija nodaļas un parāda kāda ir galvenā tēma 13. nodaļā. Trīskāršais brīdinājums nākamajā nodaļā attieksies uz mācekļiem Ģetzemenes dārzā un viņu trīskāršo iemigšanu (14, 34.37.41). Ģetzemenes dārzā ir zināms saspīlējums starp Jēzu, kurš ir nomodā un mācekļiem, kuri guļ. Trīskāršā modināšana norāda uz Jēzus vēlmi būt kopā ar savu kopienu, bet šī vēlme nav abpusēja. Mācekļi ceļoja ar Viņu kopā, redzēja brīnumus un klausījās Viņa vārdos, tomēr Viņi nesaprata un bija pilnībā nesagatavoti piedalīties Mācītāja pārbaudes stundā tāpat kā durvju sargs no līdzības. Jēzus vēlējās viņus apvienot, bet redzēja, ka miegs izkaisīja katru uz savu pusi (skat. Mk 14, 50).

Mācekļiem viss iesākās ar miegu, bet beidzās ar bēgšanu. Tas mums norāda, ka modrība, evaņģēliskā “skatīšanās” ienes dzīvē būtiskas pārmaiņas. Es varu būt kristietis, bet palikt tikai laika ritējumā, piesaistīts pie hronometra, bet varu atvērties uz Kunga piedāvāto dzīves veidu, kurā Viņam vienmēr ir atbilstoša vieta. Kungs neļauj dzīvei izkaisīties pa sekundēm, kuras nevar salasīt kopā, saprast jēgu un “kāpēc es visu to daru”, bet jau tagad ļauj pieredzēt Dieva valstību, sajust sirds ilgu piepildījumu.

Iemesls, kāpēc jāuztur modrība ir tas, ka mēs nezinām, kad Kungs atkārtoti nāks, bet mēs zinām, kad ir atbilstošs laiks (kairos) un tas ir tagad. Modrība nozīmē atvērtību uz attiecībām ar Jēzu Viņa kopienā, krusta nešanu un liecību, bet ne vienam pašam, bet kopā ar brāļiem un māsām. Esam aicināti atmest miegu, apkārtējo hipnozi un būt nomodā, lai atbilstošā laika īstenošanos prastu ieraudzīt jau tagad, jo mēs esam dzimuši vienreizējā gadsimtā un Kungs dod visu nepieciešamo, lai to ieraudzītu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.20.2017

Mt 25, 31-46, svētdiena XXXIV, A - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki


Mt 25, 31-46

Pēdējā liturģiskā gada svētdienā Baznīca svin Kristus, visas pasaules Karaļa svētkus un piedāvā mums lasījumu, kas attiecas uz šo svētku saturu. Evaņģēlija fragments apkopo vairāku svētdienu lasījumu tēmas un noslēdz gadu, kura laikā pārdomājām Mateja Evaņģēlija teoloģisko vēsti mūsu šodienai. Lasījumā ir parādīta Kunga otrreizējā atnākšana un visu tautu sapulcinšāna tiesas priekšā. Turpinās motīvs, ka pestīšanu un piederību Dieva valstībai nevar ierobežot vārdiskās deklarācijās vai ticības apliecinšānā Kristum, bet tai arī ir jāizpaužas konkrētos mīlestības darbos. 

Lasot šo Evaņģēlija fragmentu var just zināmu kopienas noskaņu, jo Cilvēka Dēla sarunā ar vienu un otru grupu atspoguļojas abpusēja pazīšana un tuvība. Tiesa nav parādīta kā nepazīstamu cilvēku satikšanās vai nejaušu garāmgājēju saskriešanās. Ko tas viss varētu nozīmēt, kur ir vieta neticīgajiem, citu reliģiju pārstāvjiem? Sākumā jāuzsver, ka Matejs Evaņģēliju rakstīja konkrētām kristiešu kopienām, kurām bija savas grūtības. Paliksim šajā pirmo kristiešu kopienu līmenī, tiem, kuriem Evaņģēlijs tika adresēts tieši, lai palūkotos uz šo tiesas aprakstu no nedaudz cita skatpunkta nekā tas ir ierasti. 

Kas ir šie izsalkušie, svešinieki, slimie un ieslodzītie? Pirmā doma ierasti ir tāda, ka tie ir visi cilvēki, kuri atrodas šādā dzīves situācijā un viņos mums ir jāredz Jēzus, un noteikti tas tā ir. Šāds skaidrojums ir atbilstošs un ļauj sakārtot mūsu attiecības ar pasauli saskaņā ar Kunga gribu. Taču, vai Evaņģēlists Matejs rakstot Evaņģēliju nevarēja domāt par kaut ko citu, daudz tuvāku mācību pirmo kristiešu kopienai? Vēl vienu reizi ir jāuzdod šis jautājums, kas ir šie cilvēki, kuri ir tik tuvi Jēzum? 

Pirmkārt, aplūkosim vārdu “brālis” Mateja Evaņģēlijā. “Brālis” nekad nav nekas vispārīgs un cilvēci aptverošs, bet norāda uz radniecību vai ticības brāļiem. Otrkārt, Jēzus sauc savus mācekļus par “maziem” un vismazākajiem”. Treškārt, Jēzus runā: “Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis.” (Mt 10, 40). Šīs svētdienas fragmentā ir iekļauta līdzīga doma: “ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40). Svarīga šajā kontekstā ir palīdzības sniegšana Kunga mācekļiem. Tas, kurš palīdz mācekļiem un viņus pieņem, tas pieņem pašu Jēzu. Ceturtkārt, “tautas” (gr. ethnos, ebr. goijim) jūdaismā attiecas uz pagāniem. 

Jau šie četri punkti norāda, ka “vismazākie brāļi” Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā nav visi pasaules iedzīvotāji, bet Jēzus sūtītie mācekļi, kuri vakaros ir izsalkuši, kuriem nav pajumtes, kuri cieš trūkumu, vajāšanas un ieslodzījumu. Tiesas apraksta jēgu var meklēt Jēzus misijā, kad viņš sūta savus mācekļus sludināt Dieva valstību. Kad Matejs rakstīja Evaņģēliju, viņš ņēma vērā to, ka Evaņģēlijs būs jau pasludināts visām tautām (Mt 24,14; 28,19) un pagānu vidū dzīvos kristieši – ticības liecinieki, kuri bija nabadzīgi, apspiesti un vajāti. Kristieši veidos kopienas pagānu sabiedrībās un liecinās par Jēzu. No pagāniem, kuriem bija saskarsme ar kristiešiem, tiesas dienā netiek prasīts pārāk daudz, bet gan cilvēcīga attieksme pret kristiešiem. No kristiešiem tiek prasīts daudz vairāk par vārdiem, jo no viņiem tiek prasīts dzīvesveids un skaidra nostāšanās Jēzus pusē. 

Tiesa pār tautām notiks saskaņā ar to, kā pagāni izturējās pret kristīgās ticības sūtņiem un kristiešu kopienām. Ja tām palīdzēs kaut vai ar ūdens malku (Mt 10, 40), tad palīdzēs pašam Jēzum un tādā veidā iemantos Debesu valstību. Ja nepalīdzēs, tad nepiederēs valstībai un tiks atmesti. Cilvēka Dēls 25. nodaļā identificējas ar saviem mācekļiem, sekotājiem un kopienām. Jēzus, protams, ir arī visu trūcīgo aizstāvis, tomēr vissvarīgākais Viņam šajā pasaulē ir tas, ka tajā ir klātesoša Viņa tauta, jo tikai pateicoties kristiešiem var patiesi palīdzēt šīs pasaules trūcīgajiem. Mācekļi arī ir pakļauti tiesai, bet šeit tiesa attiecas uz pagāniem, kuri vēl nav patiesi iepazinuši Jēzus vēsti. 

Kā redzams, Evaņģēlists Matejs ļoti labi zināja, kādos apstākļos attīstās kristiešu draudzes pirmajā gadsimtā. Tām bija jāpieredz dažādas grūtības (bads, izsalkums, slimības, cietums un svešums) un nevis ikdienišķas problēmas, bet patiesa kalpošana Evaņģēlijam. Kristiešiem šajā laikā klājās ļoti grūti, viņi tika vajāti, pameta savas mājas un arī tika ieslodzīti. Mūsdienās situācija nav daudz mainījusies. Mēs dzīvojam mierā un stabilitātē, un dabīgi, ka vēlamies vairāk uzsvērt tiesas aprakstā labdarības elementu, bet vēstures perspektīvā mēs drīzāk dzīvojam izņēmuma situācijā. Mūsdienas kristiešu vajāšanas ir ļoti plašas visā pasaulē un mūsu uzdevums ir ne tikai par to zināt, bet runāt un aktualizēt šo tēmu vai pat meklēt iespējas konkrēti palīdzēt. Tas, kas attiecas uz mūsu vietu sabiedrībā, esam aicināti liecināt par Jēzu tādā veidā, lai pagāni apkārt ieticētu Evaņģēlijam, ja pat neieticētu, tad vismaz gūtu iespēju izrādīt attiecībā pret mums labu gribu un darbus.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.13.2017

Mt 25, 14-30, svētdiena XXXIII, A


Mt 25. 14-30


19. novembra svētdienā turpinām pārdomāt kārtējo lasījumu par pastarā dienu. Pēdējā laika Evaņģēlija fragmenti uzrāda dažādus trūkumus ticības lietās un cenšas kristiešu uztveri novirzīt no šaura skatījuma uz savu dzīvi pie Tēva sagatavotajām bagātībām. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums no Mateja Evaņģēlija atgādina līdzību par diviem kalpiem (24, 45-51), jo tekstā parādās saimnieks, kurš dodas projām un kaut ko uztic saviem kalpiem. Abām līdzībām ir raksturīgs ilgs gaidīšanas laiks un problēma, kurš būs sagatavojies uz atnākšanas brīdi? Atšķirība līdzībās ir tāda, ka līdzībā par diviem kalpiem tiek pateikts, kāds ir šīs gatavības kritērijs: "uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēla pār savu saimi, lai viņiem dotu barību īstā laikā" (24, 45). Šīs svētdienas lasījums jau tieši nedod šādu norādījumu, ko iesākt ar gaidīšanas laiku, bet aicina pārdomāt dažādu iespēju izmantošanu.


Talents senatnē bija ļoti liels naudas apjoms, bet Evaņģēlija kontekstā norāda uz konkrētām Debesu valstības prasmēm un iespējām. Iespējas, kas tiek dotas mācekļiem var ļoti atšķirties pēc rakstura un lieluma, bet kopīgs ir tas, ka tās ir uzticīgi jāizmanto līdz kamēr saimnieks atgriezīsies. "Gatavība" nozīmē uzticīgi izpildīt savus mācekļa pienākumus neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli vai mazi. Saimnieks ir tas, kas piešķir atbildību. Kalps to nedara, jo citādāk tāds māceklis izvēlētos sev tādu talentu, ka pēc tam varētu sūroties, ka nevar panest, ka citiem iet labāk; vai arī uzlikt sev tik vieglu talentu un veiksmīgi visu paveiktu, ka pat vēl pietiktu laiks greizi paskatīties uz "neveiksminiekiem". Māceklim ir jāpieņem Kunga dotie talenti, nevis jāveido Dieva gribai paralēli projekti. Tātad, Kungs līdzībā nerunā par pasaulīgu naudas vienību, tā nav arī dāvana, ko mēs varētu kontrolēt, vai spēja ar kuru mēs varam lepoties, bet mūsu pestīšanas notikuma pieņemšana. Ja nebūtu mūsu dzīvē šāda Dieva dāvātā talenta, tad mēs paliktu mazu un ierobežotu notikumu varā, un nevarētu attīstīt patiesi dzīvu un rosīgu ticību.

Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām. Neskatoties uz to, ka līdzībā sākotnējais atbildības līmenis un attīstības iespējas ar saņemto talentu palīdzību bija atšķirīgas, divi pirmie kalpi saņēma no kunga līdzīgu atzinību. Mazāks talentu apjoms neatbrīvo no atbilstošas piepūles. Trešais kalps neprata atpazīt savu saimnieka nodomu un kalpošanas vietā izvēlējās drošību. Cerot neko nesalaist grīstē viņš apstājās pie nekā nedarīšanas.

Iepriekšējā svētdienā uzsvērām moralitāti, tad šo svētdien it kā izejam citā līmenī. Šo divu svētdienu ietvaros var pat pieņemt tādu domu, ka moralitāte ir kā atspēriena punkts, pamats, lai turpinātu būvēt kristīgās dzīves ēku. Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to. Greiza loģika būtu tāda, ka radošums būtu apmainīts ar moralitāti vietām. Ja mēs uz mūsu radošuma būvētu moralitāti, tad varētu sanākt visai bēdīgs sekas. Tas nav patiesības ceļš, bet šādi eksperimenti mūsdienu pasaulē ir iecienīti.

Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā. Mēs neesam kā mazi bērni smilškastē, kuriem vecāki neļauj būvēt smilšu pilis, jo visu laiku paši rāda, kā viņi to bērnībā darīja un kā ir labāk un pareizāk. Tā var tikai ierobežot radošo garu. Kungs nav tāds. Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu. Kalna sprediķī (Mt 5-7) Kungs parāda mums īstenību, ko nevar ierobežot priekšrakstos, kur nav piespiešanas un ar baušļiem vien var nepietikt. Viņš ir "aizceļojis" un mums pašiem ir jāpārdomā, ko iesākt. Dzīvu attiecību veidošana ar Kristu liek cilvēkam iet tālāk par baušļiem, bet tie var būt kā atspēriens. Tādam māceklim ir jāpazīst savs Kungs un jājūt Viņa vēlmes. Tās ir daudz dziļākas attiecības nekā tikai prasības un aizliegumi.

Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem. Uzmanība visbiežāk tiek pievērsta trešajam kalpam. Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt. Uzticība Kungam noslogotajā dzīvē var nelikties pārāk radoša, tomēr tā ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara pasaules smilškastē.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.06.2017

Mt 25, 1-13, svētdiena XXXII A

Mt 25, 1-13

12. oktobra svētdienā tiks lasīts Evaņģēlijs par desmit jaunavām, kuras izgāja pretī līgavainim un centās uzturēt gaismu savās lampiņās. Šī līdzība vēstures gaitā ir ļoti plaši un dažādi interpretēta, un to var uzlūkot arī kā visu Mateja Evaņģēlija teoloģiskās domas krustpunktu, jo dažādas tēmas un domas ļoti dziļā veidā ir sakoncentrētas šajā īsajā fragmentā. Lasot šo līdzību var pārdomāt katru vārdu un motīvu, kas parādās tekstā un atminēties, kas ir dzirdēts pēdējā gada laikā klausoties liturģijā Mateja Evaņģēliju. Uzmanību var pievērst tādiem vārdiem kā lampa, satikt līgavaini, nesaprātīgas, gudras, eļļa, kavēšanās, iemigt un gulēt, pusnakts, piecelties, kāzu mielasts, aizvērt durvis, kungs, kungs atver mums un es jūs nepazīstu. Vai šie vārdi un to jēga neiederas dzirdētajos Rakstu fragmentos visa gada garumā un manā dzīvē?

Šī līdzība uzsver modrības un gatavības nepieciešamību. Mateja Evaņģēlijā 23-25. nodaļa ietver Jēzus pastarā (eshatoloģisko) runu, un tāpēc līdzība par desmit jaunavām ir tikai viens no tekstiem, kas uzsver gatavību Kunga atnākšanai. Evaņģēlists izceļ tādus motīvus kā "prakse" un "ievērošana", kas attiecas uz visu, ko Jēzus ir mācījis visā Mateja Evaņģēlijā. Eshatoloģiskās runas sākumā (23,3-4) un beigās (25,45-46) ir uzsvērts, ka tikai darot kristiešu dzīvei raksturīgus darbus cilvēks pastarā tiesu sagaidīs sagatavots. Šīs nodaļas dod plašāku gaidīšanas noskaņu. Kaut arī gaidīšana var likties tik attāla no ikdienas dzīves pieredzes un modrība attiecībā uz beigu jautājumiem šķiet nesasniedzama cilvēciskās piesaistīšanās zemes lietām dēļ, Kungs ar spēku māca par šīm lietām un atgādina, ka tas tiešām ir svarīgi.

Līdzība turpina gatavības motīvu no iepriekšējās nodaļas, kas īpaši skaidri redzams teikuma atkārtojumā – 24,42 un 25,13 – "Tāpēc esiet modri, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs atnāks" un "Tāpēc esiet modri, jo nezināt ne dienu, ne stundu!" Ja šādi atkārtojumi tekstā parādās, tad tie norāda uz kaut ko ļoti būtisku, un tā kā tie nav bieži sastopami, mēs esam aicināti divreiz nopietnāk pievērsties gatavības tēmai. Jēzus runa māca, kāda stāja ir jāieņem gaidot Kunga atnākšanu. Lampiņas tēlam ir izšķiroša nozīme, jo cilvēku dalījums tiek veikts saskaņā ar lampiņu lietošanas prasmi. Ieiešana Debesu valstībā nav automātiska darbība.

Ja atgriežamies pie domas, ka līdzība zināmā mērā apkopo Mateja Evaņģēlija teoloģiskās tēmas, tad īpaši var norādīt uz Jēzus kalna sprediķi (Mt 5-7), jeb pirmo Jēzus runu, kas uzskaita kristīgās dzīves morālās stājas. Saistība starp pirmo un pēdējo Jēzus runu ir ļoti cieša, jo parāda, kas ir kopējs starp morāli un eshatoloģiju – tiesa tiks balstīta uz darbiem. Evaņģēlija tekstā tiek precizēti šie darbi (25, 31-46). Tēmu saistība starp kalna sprediķi un līdzību parādās atdalīšanas motīvā. Labo darbu darītāji ir aktīvi un izvēlas konkrētus izaicinājumus. Nesaprātīgs cilvēks ceļ māju uz smiltīm (7,26), nenes augļus (7,19) un pats svarīgākais: "Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies Debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu". (9,21)

Līdzība liek pārdomāt lielo atšķirību, kāda pastāv starp gatavību un negatavību. Svarīgs motīvs līdzībā ir līgavaiņa kavēšanās. Tas, ka visas līgavas gaidīšanas laikā iemiga norāda uz to, ka nevajag nepārtraukti būt trauksmes stāvoklī, bet vienkārši ir jārūpējas par zināmu nodrošinājumu. Šeit var jautāt, kas ir šī eļļa - caurlaides līdzeklis Debesu valstībai? Tā ir vienīga vieta Mateja Evaņģēlijā, kur ir pieminēta eļļa, bet daudzviet ir vārdi ar līdzīgu nozīmi – gaisma un lampa. Ja apskatām, kādā kontekstā tiek lietoti šie vārdi, tad atklājam, ka eļļa ir labie darbi un Tēva gribas pildīšana (5,14-16).

Jāuzsver, ka tiesa par mūsu darbiem notiks no "ārpuses", no Debesīm. Varam nojaust, ka Debesu skatījums uz mūsu rīcību atšķiras no mūsu domāšanas veida; atšķiras no mūsu darbu uztveres un no tā, kādu vērtību mēs tam dodam. Valstības pieņemšana nevar palikt labu nodomu līmenī. Līgavas savā starpā neatšķīrās, līdzīgi mēs savā dzīvē nodarbojamies ar lietām, ko dara lielākā daļa sabiedrības. Būtiska atšķirība ir tā, ka mēs esam aicināti savā dzīvē būt atvērti uz mūžību. Eļļu var raksturot kā ticību, dzīvi, kura tiek veidota uz klints un nepakļaujas haotiskām pārmaiņām. Iespējams, visprecīzākais vārds, kas palīdzēs saprast, kas ir "eļļa" mūsu dzīvē, tas ir "svētdarošās žēlastības stāvoklis" (Sīkāk Katoliskās Baznīcas Katehismā).

Ja uz šo līdzību skatās visa gada un Mateja Evaņģēlija perspektīvā, tad nodrošinājums, eļļa, varētu būt viss sadzirdētais un pieņemtais Dieva vārds, katra šī gada svētdienā. Līgavaiņa vārdi: “Es jūs nepazīstu!” norāda uz visu dzīves nopietnību. Šie vārdi ir visspēcīgākie iespējamie vārdi cilvēces vēsturē, jo, ja Dievs, mūsu Radītājs, mūs neatpazīst, tad esam atmesti uz mūžiem un neviens cits nespēs mūs atpazīt un pieņemt. Nepazīšana attiecas arī uz Dieva vārdu, uz to, kā Dievs mūs uzrunā un kā mēs atbildam. Ja nav nekad iepriekš bijusi saruna, dialogs ar Dieva vārda palīdzību; ja manā latviešu valodā nav ienācis Dieva vārda dialekts un manā sirdī Dieva vārda eļļa nenes gaismu,tad sanāk, ka nav izveidotas prasmes runāt tajā pašā valodā kādā runā Dievs. Aicinājumu esmu saņēmis, bet tomēr distance ir palikusi. Tāpēc Kungs šajās nedēļās aicina uz atgriešanos? Vai esmu sācis šogad krāt eļļu savā sirdī un rūpējos par svētdarošo žēlastību, kurus nevaru atdot citiem vai aizņemties?

br. Jānis Savickis OFMCap

10.30.2017

Mt 23, 1-12, svētdiena XXXI A


Mt 23, 1-12

Tuvojoties liturģiskā gada beigām, lasījumos arvien skaidrāk iezīmējas nepieciešamība pieņemt lēmumu par savu mūžību, bet šo lēmumu nevar pieņemt vien atsakoties no kaut kā un sakārtojot savu dzīvi ar baušļu palīdzību, bet gan sastopoties ar Personu, pie kā katrs ir aicināts iet - Jēzu Kristu. Ticība nav vien saistīta ar ticības patiesības pieņemšanu, bet, pirmkārt, ar pašu Jēzus Kristus satikšanu. Var rasties jautājums, vai ticība būtu vienkāršāka, ja mēs būtu Jēzus laika biedri vai pat Viņa tuvinieki, un tad šī tikšanās izvērstos patiesā tuvībā? Evaņģēlijs norāda uz kaut ko pretēju: ja mēs skatāmies uz Evaņģēliju, tad, jo tuvāk Jēzum atradās cilvēki, jo grūtāk tiem bija ieticēt Viņam. Mums, kas esam "tālu", tiek dota liela cerība sastapt Kungu tagad bez šīs "tuvības barjeras".

5. novembra svētdienā Evaņģēlija fragments ir kā atslēga no durvīm, lai sastaptu Jēzu Kristu. Lai sastaptu Kungu ir rūpīgi jāieklausās Viņa vārdos. Šajā svētdienā Viņš brīdina par ārējo formu dominēšanu un iekšējo motīvu nenovērtēšanu rakstu mācītāju un farizeju praksē. Jēzus nebaidās iegūt ienaidniekus. Viņš bija pret viņiem skarbs, kaut gan viņi bija morāli sakārtoti cilvēki. Kungam tik daudz nerūpēja individuālās uzvedības radošā puse vai dievbijības modes tendences, bet Viņš uzmanību pievērsa tam, lai cilvēki sekotu Dieva gribai.

Tautas vadītāji vēlējās atstāt labu iespaidu izceļot savu statusu un autoritāti. Viņiem nerūpēja grūtības, kas radās cilvēkiem, kas mēģināja ievērot viņu radītos priekšrakstus. Viņi izteicās tikai par Likumu, bet nedeva praktisku palīdzību, lai to ieviestu dzīvē. Jēzus norādīja uz “Mozus krēslu” (Mt 23,2: gr. Mōuseōs kathedras), kas varētu attiekties uz krēslu, no kura sinagogas vadītajās mācīja, bet cilvēkiem tas varēja asociēties ar abstraktu sludināšanas vietu. Farizeju mācība, salīdzinot ar citām jūdu skolām, bija daudzos aspektos tuvākā Jēzus mācībai. Jēzus nenoraidīja viņu mācības labo ietekmi uz garīgo dzīvi. Kungs kritizēja viņu liekulību.

Jēzus māca saviem sekotājiem, ka nav jāmeklē un jālieto dažādi mehānismi, lai iztaptu vai ietekmētu apkārtējos. Kungs uzsvēra, ka laimīgs ir tas, kas kalpo citiem. Kā vienā teikumā varētu mūsdienīgi definēt kristīgo kalpošanu? Cilvēks, kas ir autentisks un patiess, un neierobežojas tikai žestos, kļūst par kalpu. Šāda kalpošanas izpratne neierobežojas tikai labos darbiņos, bet aptver dažādas cilvēku dzīves sfēras. Piemēram, attiecību veidošana kā kalpošanas veids, kad var "beidzot sastapt kādu sirsnīgu un autentisku cilvēku". Uzurpatori vēlas kontrolēt. Kristieši ir aicināti atsaukties tikai uz Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Kad zūd saikne ar vienīgo Mācītāju, tad kristieši tiek pakļauti tiesai (Mt 23). Kristīgie mācītāji vai tēvi var par tādiem saukties tad, kad saņem patiesību no vienīga Mācītāja un Tēva. Evaņģēlists Matejs raksta savu Evaņģēliju tieši tāpēc, lai pateiktu, ka ir jāuzlūko tikai Jēzus. Kungs ir visa autentiskuma un patiesuma avots.

Ja Kristus nav vienīgais un patiesais Mācītājs, tad Baznīcā un personiskajā dzīve sākas dažādas dīvainības; ja dzīvē netiek īstenota Kunga griba, tad iesākas ārišķības, dominēšana un viltus nostājas dažādos jautājumos; ja kāds veikli aizņem vienīga Mācītāja vietu attiecībās pret tuvākajiem vai pret saviem morālajiem lēmumiem, sāk iemīlēt savu lomu. Mācītāja lomas spēlēšana ir ļoti nedrošs ceļš. Ja tāds ir uzsākts, tad kristīgajā dzīvē var sākt identificēties ar šo savu lomu. Kristīgā dzīve tiek ierobežota līdz vienam aspektam, bet tas ieved garlaicībā, rutīnā un neapmierinātībā. Sašaurināta kristīgā dzīve neņem vēra plašāku lietu kārtību, bet ierobežojas shēmā, uzvedības modelī un bailēs no pārmaiņām. Šāda loma neļauj pilnība atpazīt Dieva gribu savā dzīvē, jo tāda dzīve ir nabadzīga. Ja pat tiek pieņemts kāds cēls lēmums, tas var tikt darīts, lai nezaudētu savu “kathedras”. Šādā situācijā cilvēkam ir grūti atvērties uz vienīgo Mācītāju. Ja iepriekšējā svētdienā gatavojāmies pasludināt Jēzu par vienīgo Mācītāju, tad šo svētdien ir īstais laiks to darīt. Jēzus norāda, ka ieskatīšanās savā sirdsapziņā un tās izpēte ir gudrs un īstens ceļš, lai sastaptos ar Viņu. Baznīca, atšķirībā no tiem, kas iesēdušies Mozus krēslā, dod neskaitāmus līdzekļus sirdsapziņas izkopšanai - Svētie Raksti, liturģija, grēksūdze, garīgā vadība, kopienas, kristīgi draugi, lasāmviela, iedvesmas u.t.t.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.24.2017

Mt 22, 34-40, svētdiena XXX A


Mt 22, 34-40

29. oktobra svētdienas Evaņģēlijā vēl vairāk tiek uzsvērta pagājušajā nedēļā izskanējusī patiesība par Dieva galveno lomu cilvēka dzīvē. Tautas vadītāju jautājumi bija svarīgi un pārdomāti, tomēr tie nemeklēja patiesību, bet gan ieganstu apsūdzībai. Jautājumi, ko viņi uzdeva bija vērtīgi, bet jābūt labai gribai, lai kaut ko iesāktu ar saņemtajām atbildēm, taču viņiem tās nebija. Bauslības mācītāju autoritāte bija Svētie Raksti, bet to interpretācija bija ierobežota viņu pašu šaurajā lokā un neko no ārienes viņi nespēja pieņemt. Jāatceras, ka Mateja Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā jaunais Mācītājs, jaunais Mozus, tātad tāds, kas var interpretēt Rakstus un dot visiem saistošus skaidrojumus.

Šīs svētdienas fragmentā turpina valdīt strīda noskaņa starp tautas vadītājiem (augstie priesteri un tautas vecākie (Mt 21,23), pagājušajā svētdienā farizeji un herodieši (22,15-16), saduceji (22,23) un šo svētdien pievienojas bauslības mācītāji). Pirms nedēļas Jēzus piedzīvoja provokāciju par nodokļu maksāšanu ķeizaram; šim fragmentam Evaņģēlija tekstā seko saruna par augšāmcelšanos (22,23-33), bet šajā svētdienā Jēzus tiek izaicināts jautājumā par lielāko bausli. Evaņģēlija tekstā tālāk ir Jēzus jautājums par Dāvida dēlu (22,41-46) un no šī brīža tautas vadītājiem nav vairs ko piebilst un viņi izvairās no sarunas ar Jēzu tāpat kā Evaņģēlija sākumā to izdarīja velns (4,11). Tādā veidā Evaņģēlists Matejs 22. nodaļā sagatavoja pēdējo lielo Jēzus runu no 23. līdz 25. nodaļai. Nākamnedēļ dzirdēsim runas fragmentu no 23. nodaļas par lielo “bēda jums”. Svarīgi uzsvērt, ka visi fragmenti no 22. nodaļas, kurus lasām divas svētdienas pēc kārtas, parāda, ka citi mācītāji ir liekuļi, kas var pat aizslēgt “debesvalstību cilvēkiem” (23,13).

Šādā kontekstā Jēzum tiek uzdots jautājums, “kurš ir lielākais bauslis likumā?” (22,36). Atbildot Jēzus citē divus tekstus un apvieno divus Vecās Derības baušļus (At 6,5; Lev 19,18). Abiem baušļiem kopīgi ir vārdi “tev būs mīlēt”. Atkārtotā Likumu grāmatā minētais bauslis par mīlestību pret Dievu veido ievadu visam Likumam, bet bauslim no Levītu grāmatas bija mazāka nozīme Likumā. Levītu grāmatas kontekstā (19, 15-18) šis bauslis nav vispārējs aicinājums mīlēt visus cilvēkus, bet drīzāk norāda uz uzvedību tiesā un attieksmi pret citu cilvēku likumpārkāpumiem. Tāpēc šo aicinājumu šīs grāmatas ietvaros var skaidrot kā aicinājumu nedusmoties ne uz vienu, bet taisnīgi notiesāt tuvāko. Jēzus laikabiedri šo fragmentu tā arī izprata.

Jēzus šo bausli ievieto citā kontekstā un tādā veidā mainās mīlestības izpratne. Turklāt, tas, ka Evaņģēlijs ir uzrakstīts grieķu valodā vārdam “tuvākie” atņem ebrejisko nozīmi, kas ierobežoja to vien līdz jūdu tautiešiem un deva universālu raksturu.

Nedaudz ieskicējot vēsturisko kontekstu ir jāatbild uz jautājumu, ko bibliski nozīmē “mīlēt”? Vai bauslis var piespiest kādu mīlēt? Bībelē vārds “mīlēt” tiek izprasts daudz konkrētāk un ikdienišķāk nekā mūsdienās. “Mīlēt” var skaidrot kā praktisku solidaritāti. Dieva mīlestības bauslis veido ievadu visām praktiskajām un konkrētajām norādēm Likumā, bet Lev 19,18 atsaucas uz konkrētām tautiešu kļūdām. Kad At 6,5 ir rakstīts: “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta”, tad rabīniskajā jūdaismā to varēja skaidrot kā ar visām savām iespējām (finansiālajām). Šāds mīlestības bauslis nav sentimentāls un nejēdzīgs, bet māca, ka katram jādod tas, kas viņam pienākas.

Bibliski izprasts mīlestības bauslis neuzliek pienākumu emocionāli iesaistīties attiecībās vai kādos darbos, bet ievērot praktisku taisnīgumu, kas ir ļoti svarīgi ikdienas dzīvē. Ja iepriekšējā svētdienā Evaņģēlijs skanēja visai politiski, bet interpretācija izvērtās teoloģiska, tad šajā svētdienā teoloģiskā fragmenta interpretācija kļūst politiska. Svētajam Pāvilam (Ro 13) tuvākmīlestība ir sabiedrisko saistību kopums, uz ko attiecas arī nodokļu maksāšana un cieņa pret varu. Lūkasa Evaņģēlijā līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti tuvākmīlestības bauslis tiek interpretēts kā iespēja iziet ārpus savas tautas robežām. No politiskā skatpunkta Jēzus nojauc arī valstu redzamās robežas.

Valstība, ko Jēzus sludina, aicina cilvēkus atminēties, ka viņi ir radīti pēc Dieva attēla. Dzīve Dieva vadībā ļauj mācekļiem tiekties uz autentisku laimi, un tas nozīmē, ka mēs esam aicināti dzīvot atbildīgās attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Bet kā nenomaldīties? Kāds tad ir svarīgākais uzdotais jautājums un atbilde šajos Jēzus strīdos ar jūdiem? Vai arī vēl nozīmīgāka ir visa situācija no 22. nodaļas, kurā Jēzus parāda, ka ir vienīgais patiesais Mācītājs?

Ja šīs svētdienas fragmentu atraujam no 22. nodaļas, tad svarīgs ir baušļa skaidrojums, bet, ja aplūkojam visu Mateja Evaņģēliju, tad atklājas daudz plašāka patiesība. Kristieša dzīvē rodas daudz jautājumu, uz kuriem jārod atbildes. Ja savās pārdomās paliekam “izolēti” no plašākas patiesības un attālināmies no sava Mācītāja, varam zaudēt virzienu. 22. nodaļā Jēzus sagatavoja augsni savai pēdējai runai (atceramies - tādas Mt ir piecas). Viņš ir patiesais Mācītājs, kurš vienīgais ir jāklausa. Šī nodaļa arī mūs māca, ka dzīvē var ieraudzīt divus attiecību līmeņus ar Dievu: plašāku un šaurāku.

Plašākais līmenis attiecas uz dzīves ritējumu, gadiem un dzīves posmiem, kuram bieži nevar redzēt jēgu, ja neskatās no Dieva mīlestības plāna perspektīvas. Šaurākais līmenis attiecas uz ikdienas dilemmām, kas, ja tās ir izolētas no šī plašākā plāna, var kļūt par traģēdijām, nevis par lielāka notikuma elementiem. Šīs divas svētdienas liek domāt par to, kādu Mācītāju mēs izvēlamies, lai tālākos dzīves posmos (kā to lasīsim nākamajā svētdienā) nevajadzētu nožēlot Kunga ignorēšanu un ar rūgtumu teikt “bēda” man. Mīlestības bauslim jābūt kā ievadam šādā dzīves programmā, kas ir kā atslēga visām tālākajām durvīm.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.17.2017

Mt 22,15-21, svētdiena XXIX A

Mt 22, 15-21

22. oktobra svētdienas Evaņģēlijā parādās politiskās varas jautājums, kas, šķiet, šī gada lasījumu beigu ciklā neiederas. Vai tas tā ir? Vai ir vairāk jādomā par mūžīgo dzīvi, bet nevis par attiecībām ar varu? Vai arī tas ir savstarpēji saistīts? Šis fragments ir vienīgais tiešais Jēzus izteiciens par politisko tematiku. 22. Mateja Evaņģēlija nodaļā ir trīs pretinieku konfrontācijas ar Jēzu; liturģijā tiks lasīta pirmā (22. oktobris) un trešā (29. oktobrī) konfrontācija. Pretinieki centās izvilkt no Jēzus kādu apgalvojumu uz kā
pamata varētu Viņu apsūdzēt, un tādā veidā parādīt, ka Viņš nav labāks par jebkuru citu rabbi un tas Viņam sagādātu lielas problēmas ar varu. Jēzus atbild ar pārsteidzošu gudrību.

Notikumu konteksts tieši attiecas uz romiešu nodokļu sistēmu, kuru patriotiski jūdu ienīda kā savas politiskās pakļautības simbolu. Vairākus gadus iepriekš izcēlās liels dumpis pret nodokļiem, kuru vadīja populārs galilejiešu līderis, Jūda (Apd 5,37). Dedzīgiem jūdiem viņš bija iedvesmas avots. Jautājums par nodokļiem bija emocionāli piesātināts ar dzīvām atmiņām un sāpēm. Nodokļu atbalstīšana bija nepatriotiska, bet apstrīdēt tos bija bīstami.

Jēzus lika, lai jūdi parāda Viņam nodevu naudu un tādā veidā atklāja viņu liekulību (gr. hypocrites). Neviens patriotisks jūds neņemtu rokās šo naudu uz kuras bija attēlots ķeizara portrets un uzraksts uz monētas no vienas puses bija “dieva dēls”, bet uz otras puses “augstākais priesteris”. Šāds saturs katram jūdam bija zaimojošs. Ķeizara attēlu uz naudas jūdi uztvēra kā provokāciju un patiesu elkdievības grēku: pirmais bauslis aizliedza attēlot cilvēkus un zvērus. Jēzus distancējās no politiskajiem jūdu uzskatiem un norādīja, ka lojalitāte pret pagānu valdību nav nesavienojama ar lojalitāti pret Dievu. Viņš arī neteica, kas būtu jādara, kad abas lojalitātes saduras.

Jūdi sagatavoja Jēzum pārdomātas lamatas, bet Kungs viņus pārsteidza un jautājums atgriezās pie viņiem atpakaļ kā negaidīts bumerangs. Ja monēta pieder ķeizaram, tad viņam to var atdot. Īpaši ir jāpievērš uzmanība vārdiem “atdodiet Dievam, kas Dievam pieder", jo Dievam pieder viss, arī pats ķeizars.

Jēzus vārdiem bija vairākas nozīmes. Viņš izmanto vārdu attēls, līdzība (eikon) runājot par ķeizaru, kurš ir attēlots uz monētas. Ko tas nozīmē? Ķeizara monētas var tikt atdotas viņam nodokļu veidā bez reliģiskā kompromisa nepieciešamības, jo viņa attēls tika iekalts uz monētām un tas bija viņa likumīgs īpašums. Ejot vēl dziļāk tekstā svarīgi ir ievērot biblisko kontekstu “attēlam” un “piederībai”: katram cilvēkam ir uzdevums atdot sevi kā Dieva attēlu (skat. Rad 1, 27) atpakaļ Dievam. Šis augstākais cilvēka pienākums attiecas arī uz valdniekiem. Jēzus atbilde apstulbina pretiniekus; Viņš netieši norāda, ka nodokļu izcelsme ir meklējama grēka sekās, jo, ja Izraēlis būtu devis Dievam to, kas Viņam pienākas, viņi nebūtu pakļauti romiešu valdīšanas jūgam. Tikai pašās beigās mēs varam pieņemt domu, ka Jēzus apliecina laicīgo pienākumu izpildes pareizību, bet vienlaikus uzsverot mūsu primāro pienākumu – kalpot Dievam (skat. Rom 13,1-7; 1 Pēt 2,13-17).

Ja paliekam pie vārda “attēls”, tad jāatceras, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā pieder Dievam. Valsts vara ir īsta un neatceļama, tomēr tai ir noteiktas robežas un tās nedīks neatbildīgi pārbīdīt, lai neatņemtu cilvēkam pienākošos autonomiju, lai kādu dienu valsts “neaprītu” cilvēku kā tas notika 20. gadsimta asiņainajos režīmos. Jēzus māca uzlūkot varu ar saprātu, lai, piemēram, nebūtu vēlēšanās to dievišķot, vai arī pārāk spēcīgi identificēties ar kādu politisko spēku vai ideoloģiju, bet drīzāk veidot taisnīgas sabiedriskās attiecības.

Svarīgi ievērot, ka Jēzus uzsver cilvēka sirdsapziņas un cieņas neaizskaramību. Šīs svētdienas ietvaros tas liek domāt, ka Kungs gaida no ticīgajiem tādu dzīves nostāju, kas akli nepiesaistās spēka un varas attiecībām, bet pestīšanu meklē Kunga Jēzus Pashā. Zīmīgi ir tas, ka visa šī saruna ar jūdiem norit Jeruzalemes svētnīcā, īsi pirms Kunga ciešanām! Ja cilvēks pārāk saaug ar varu vai arī sapinās šīs pasaules politiskajās spirālēs, tad var izrādīties, cilvēks zaudē spēju ieraudzīt sevī Dieva attēlu, ieraudzīt otra cilvēka vienreizību, zaudē dzīvē pārdabiskus mērķus, tai skaitā mūžīgo dzīvi, un ir spējīgs nogalināt Dieva Dēlu.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.10.2017

Mt 22,1-14, svētdiena XXVIII A

Mt 22,1-14


Liturģiskais gads tuvojas beigām un tāpat Mateja Evaņģēlija svētdienās lasāmie fragmenti it kā “paātrina” stāstījuma intensitāti par Jēzus misiju, mācekļiem un jūdu tautas vadītājiem. Viss nenovēršami virzās uz galveno notikumu – Kristus ciešanām. Iepriekšējās svētdienās pārdomājām trīs līdzības par Jēzus atmešanu no tautas vadītāju puses. Jēzus tajās brīdināja par to, ka valstība tiks atņemta Izraēlim un nodota pagāniem (Mt 21,43). Pēc šīm līdzībām seko līdzība par kāzu mielastu (22, 1-14), sava veida polemikas ar jūdiem kulminācija, kurā karalis liek nodedzināt savu kalpu slepkavu pilsētas, bet slepkavas nogalināt.

15. oktobra svētdienā Jēzus atmešanas akcenti tiek saasināti. Valstība tiek attēlota kā bagātīgs mielasts, uz kuru Dievs aicina visas tautas. Dievs vēlas dāvāt mīlestību un gādību. Līdzība par ķēniņa mielastu ir alegorija par pestīšanas vēstures maksimālā kāpuma brīdi. Kā izrādās šī vēsture ir ļoti skarba un pilna ar “nē”, kas nepaliek tikai vārdu līmenī, bet īstenojas pat slepkavībās. Šī “nē” iniciators nav Dievs, bet cilvēks. Līdzība brīžam var likties dīvaina, jo slepkavības un karavīru nosūtīšana nav visatbilstošākais līdzeklis problēmu risināšanai. Mielasts tikmēr atdziest! Nodedzināt pilsētu par atteikšanos piedalīties mielastā!? Jāatceras, ka līdzības ir tēlaini stāsti un neatspoguļo reālo dzīvi.

Ķēniņš ir Dievs, kurš sagatavo mielastu savam Dēlam. Kalpi ir Vecās Derības pravieši, kuri aicināja Izraēli atgriezties no grēkiem. Kāzu mielasts simbolizē prieku un ciešas attiecības ar Dievu. Vecajā Derībā var atrast līdzīgus motīvus. To labi ilustrē Isaja grāmatas fragments (25, 6-9), kur Kungs liek sarīkot “visām tautām lepnu mielastu - mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu." (Is 25,6) Dieva pestīšana šajā kontekstā ir attēlota kā prieka pilns notikums, kurš Baznīcas dzīvē piepildās divos veidos.

Pirmkārt, Liturģiskā Baznīcas dzīve; Euharistija ir Kristus sakramentālais mielasts (Jņ 6,53-58; 1 Kor 10,16; Atkl 19,9), kas tiek piedāvāts visiem ielūgtajiem un kāzu drānās tērptajiem. Otrkārt, nākotnes pastarā notikums; pilnīga un nebeidzama vienotība ar Kristu un svētajiem.

Lasot šo fragmentu rodas jautājums, kāpēc tas nejauši uzaicinātais ciemiņš ir jātiesā par neatbilstošu apģērbu? Viena no daudzām interpretācijām uzsver to, ka senatnē bija sastopama tradīciju, ka svētku rīkotājas viesiem deva svētku drēbes (piem., Rad 45,22; Est 6,7-9). Drēbju simboliku var skaidrot ļoti plaši, sākot no pirmās līdz pēdējai Svēto Rakstu lappusei. Jebkurā gadījumā, jāuzsver, ka ķēniņš ciemiņu bez atbilstošām drēbēm uzrunāja kā draugu (Mt 20,13), bet viņš nespēja neko atbildēt. Šīs tikšanās noskaņojums liecina par to, ka ciemiņam bija pieejams atbilstošs apģērbs, bet to nenēsāja.

Cilvēks bez svētku apģērba simbolizē mielasta dalībnieku, kurš ārēji ir klātesošs, bet sirds ir kur citur (Mt 6,21). Viņš varētu sagatavoties un atbilstoši ietērpties, taču neuzskata to par svarīgu un nepieciešamu. Viņam draud izmešana, lai nesabojātu svētkus ar savu pagānisko pasaules skatījumu, vai precīzāk, viņš pats sev sagatavo ceļu ārā no Baznīcas un kopības ar Kristu. Ja mēs atceramies neseno svētdienu ciklu par kristiešu attiecību modeli, tad redzam, ka piedošana brāļiem paliek spēkā. Problēmas kopienā uzņemas risināt Kungs. Grēka situācijās cilvēks grib apsteigt Kungu, jo sagādā pats sev problēmas, kas izslēdz viņu no kopienas caur koncentrēšanos uz savām prioritātēm un plāniem.

Šajā līdzībā var atrast četrus cilvēka tipus (vienaldzīgie, ienaidnieki, neadekvātie, ietērptie). Kristiešiem savā dzīvē ir jāsastopas ar visiem šiem tipiem. Viņi paši ir “ietērptie” cilvēki, kuri izmeklē savu sirdsapziņu, vai gadījumā nenosliecas uz kādu no trīs citiem tipiem. Šķiet, sarežģītākais tips ir šis neatbilstoši tērptais, jo ir mūsu vidū, iespējams mūsos, jūtas labi; iespējams neapzinās, ka kaut ko ir pārpratis un neuzdod svarīgus jautājumus par savu dzīvi. Mēs varam uzdot jautājumu sevi, cik ļoti kristīgā dzīve, kristīgo attiecību “virtuve” ietekmē mūsu sirdis; raisa jautājumus, uz kuriem meklējam atbildes un neapmierināmies ar pliekanību; vai ar šīm pārdomām dalāmies un tādā veidā “aplipinām” citus ar “duc in altum” (Lk 5,4). Lai neiznāktu tā, ka kādu dienu atklātos, ka esam neatbilstoši ģērbušies. 

br. Jānis Savickis OFMCap

10.06.2017

Mt 21, 33-43, svētdiena XXVII A

Mt 21, 33-43

 

8. oktobra svētdienā Baznīca turpina iedziļināties 21. Mateja Evaņģēlija nodaļā un apcer nākamo no trijām līdzībām par Debesu valstības atmešanu vai pieņemšanu. Jēzus ar otro līdzību cenšas padziļināt vīna dārza metaforu. Ar otrās līdzības palīdzību Viņš norāda uz Isaja grāmatu (Is 5, 1-7) un pastiprina Savu kritisko nostāju pret tautas vadītājiem, un izsaka viņiem Dieva spriedumu: valstība tiks atņemta Izraēlim un nodota citiem. Šo svētdien mūs interesē līdzība par ļaunajiem strādniekiem. Jēzus izmanto šo stāstu, lai parādītu kāda pretestība pastāv cilvēku dzīvēs pret Dieva mīlestību.

Līdzībā par ļaunajiem strādniekiem katra detaļa ir nozīmīga un simboliska. Īpašnieks ir Dievs (Mt 21,33), bet dārzs simbolizē Jeruzālemi. Strādnieki ir Izraēla tautas vadītāji, bet kalpi ir Vecās Derības vajātie pravieši par to, ka brīdināja tautu un atgādināja tai par grēku. Dēls ir Jēzus, kurš tiks izmests ārā no dārza (Jeruzalemes) un krustā sists ārpus pilsētas.

Šī līdzība apvieno divas bibliskas tēmas - Izraēlis kā Dieva vīna dārzs un praviešu atmešana, kā arī piedāvā divas jaunas tēmas – Jēzus kā Dieva atklāsmes kulminācija un Viņa atmešana kā Izraēla nepaklausības kulminācija. Jēzus atbild tautas vadītājiem par savas autoritātes izcelsmi: tā nāk no vīna dārza samnieka, Dieva, kurš ir ļoti pacietīgs pret savas tautas vadītājiem, pat, ja tie atkārtoti noraidīja Dieva sūtņus, praviešus. Tagad viņi ir gatavi nogalināt saimnieka dēlu, Jēzu, jo domā, ka viņu autoritāte pār tautu nostiprināsies, bet viņu mazināsies. Tomēr galavārds būs saimniekam, Dievam, kurš nomainīs strādniekus savā dārzā ar tādiem, kas nesīs labus augļus. Šī līdzība ir sava veida pestīšanas vēstures miniatūra, īss ievads Dieva attiecībās ar Izvēlēto tautu. Taču šī līdzība nebūtu Evaņģēlijā, ja tā neattiektos uz Baznīcas dzīvi pirmajā gadsimtā un tagad.

Šajā stāstā var pievērst uzmanību dažādām detaļām. Piemēram, svarīgi nepalaist garām to, kas attiecas uz Dieva valstību: atšķirībā no citām vietām Evaņģēlijā, te tā nav parādīta kā jauns laikmets, bet kā īpašas attiecības starp tautas vadītājiem un Izraēli. Caur šiem tautas līderiem Dieva valdīšana vēstures gaitā tika īstenota, bet arī Dieva valdīšana caur viņiem tika atņemta (Ez 34,10). Jēzus kritika nav vērsta pret dārzu, bet dārza kopējiem. Kungs atradīs jaunus vīna dārza kopējus, kuriem neienāks prātā doma, ka šis dārzs pieder viņiem.

Šajā līdzībā tiek uzsvērta atbilde uz Dieva jautājumiem un atbildība. Vai cilvēki atbildēs uz Dieva aicinājumu un vēlmi ienākt viņu dzīvēs, vai arī noraidīts Viņa sūtņus par labu savām pašu interesēm? Vai cilvēki dzīvos auglīgu dzīvi Dievm par godu? Līdzībā tiek piedāvāts dzīvot priviliģētās attiecībās ar Dievu, bet šī privilēģija ir cieši saistīta ar atbildību. Valstība nāk ar neierobežotu žēlastību, bet arī ar neierobežotām prasībām. Šī līdzība ir arī par tiesu: Dievs tiesās un sasniegs savu mērķi un cilvēkiem vajadzēs norēķināties par padarīto.

Fragmenta beigu vārdi tieši norāda, ka valstība tiks uzticēta Baznīcai, lai Dievs varētu saņemt gaidīto ražu no tās. Mums ir jāuzdod jautājums, vai Baznīca nes šo ražu Dievam? Svēti cilvēki, misionāri, vajātie un cietošie kristieši nes augļus savās dzīvēs. Bet jautājums tiek uzdots arī mums: vai Baznīcā šī raža joprojām tiek ievākta? Vīna dārzs līdzībā ir jāuzlūko kā Baznīcas kopiena. Tās saimnieks ir Dievs, bet dārza strādnieki ir Baznīcas locekļi. Dievs uztic ticīgajiem rūpes par savu dārzu un aicina augt mīlestībā, bet bieži sanāk tā, ka pārspēku cilvēkos gūst sāncensība, skaudība un egoisms, kas “nogalina” brāļus un māsas, bet viņos -pašu Kristu.

Ja skatās uz šo dārzu ar kristieša skatienu, vai arī ar senās Sīrijas baznīcas tēlaino un simbolisko ticības vīziju, tad var ieraudzīt, ka Kristus, vīna dārzs un vīns norāda uz Baznīcas dzīvi. Kristus ir vīna dārzs, bet kristieši vīnogas tajā; Viņš ir vīna koks, bet kristieši vīnogas; Viņš ir Vīns, Dzīvības Koks – sakramentālās žēlastības avots Baznīcā.

“Mūri” veido Evaņģēlijs, kas atdala ticīgos no haosa un bezmērķības; “vīnspiede” - altāris uz kura tie salikts Dievam patīkams upuris – Jēzus Kristus persona; “tornis” - svētnīca, kas ir Dieva Tēva un brāļu un māsu tikšanās vieta. Dievs dod ticīgajiem brīvību šī dārza apsaimniekošanā. Vienīgā raža, ko Dievs sagaida no mums ir mīlestība brāļu starpā – patiess vīns, kas ielīksmo cilvēku sirdis (Ps 104, 15).

Sv. Francisks šo Baznīcas īstenību ļoti dziļi izprata un viņu var nosaukt par labu vīna dārza strādnieku. Kādu dienu sv. Francisks norūpējies par kādu noskumušu brāļi, agri no rīta pasauca viņu uz vīna dārzu netālu no baznīcas. Izvēlējās vīnogu krūmu ar skaistām un gardām vīnogām. Sēžot ar šo brāli sāka ēst vīnogas pirmais, lai tas nekautrētos ēst viens pats. Brālis ēdot vīnogas slavēja Dievu, un līdz mūža beigām atcerējās šo aizkustinošo notikumu. Kungs aicina sāk šo dārzu kopt no sīkumiem, kas ļoti bieži paliek mūsu brāļu un māsu sirdīs uz visu mūžū.

br. Jānis Savickis OFMCap