Lapas

10.30.2017

Mt 23, 1-12, svētdiena XXXI A


Mt 23, 1-12

Tuvojoties liturģiskā gada beigām, lasījumos arvien skaidrāk iezīmējas nepieciešamība pieņemt lēmumu par savu mūžību, bet šo lēmumu nevar pieņemt vien atsakoties no kaut kā un sakārtojot savu dzīvi ar baušļu palīdzību, bet gan sastopoties ar Personu, pie kā katrs ir aicināts iet - Jēzu Kristu. Ticība nav vien saistīta ar ticības patiesības pieņemšanu, bet, pirmkārt, ar pašu Jēzus Kristus satikšanu. Var rasties jautājums, vai ticība būtu vienkāršāka, ja mēs būtu Jēzus laika biedri vai pat Viņa tuvinieki, un tad šī tikšanās izvērstos patiesā tuvībā? Evaņģēlijs norāda uz kaut ko pretēju: ja mēs skatāmies uz Evaņģēliju, tad, jo tuvāk Jēzum atradās cilvēki, jo grūtāk tiem bija ieticēt Viņam. Mums, kas esam "tālu", tiek dota liela cerība sastapt Kungu tagad bez šīs "tuvības barjeras".

5. novembra svētdienā Evaņģēlija fragments ir kā atslēga no durvīm, lai sastaptu Jēzu Kristu. Lai sastaptu Kungu ir rūpīgi jāieklausās Viņa vārdos. Šajā svētdienā Viņš brīdina par ārējo formu dominēšanu un iekšējo motīvu nenovērtēšanu rakstu mācītāju un farizeju praksē. Jēzus nebaidās iegūt ienaidniekus. Viņš bija pret viņiem skarbs, kaut gan viņi bija morāli sakārtoti cilvēki. Kungam tik daudz nerūpēja individuālās uzvedības radošā puse vai dievbijības modes tendences, bet Viņš uzmanību pievērsa tam, lai cilvēki sekotu Dieva gribai.

Tautas vadītāji vēlējās atstāt labu iespaidu izceļot savu statusu un autoritāti. Viņiem nerūpēja grūtības, kas radās cilvēkiem, kas mēģināja ievērot viņu radītos priekšrakstus. Viņi izteicās tikai par Likumu, bet nedeva praktisku palīdzību, lai to ieviestu dzīvē. Jēzus norādīja uz “Mozus krēslu” (Mt 23,2: gr. Mōuseōs kathedras), kas varētu attiekties uz krēslu, no kura sinagogas vadītajās mācīja, bet cilvēkiem tas varēja asociēties ar abstraktu sludināšanas vietu. Farizeju mācība, salīdzinot ar citām jūdu skolām, bija daudzos aspektos tuvākā Jēzus mācībai. Jēzus nenoraidīja viņu mācības labo ietekmi uz garīgo dzīvi. Kungs kritizēja viņu liekulību.

Jēzus māca saviem sekotājiem, ka nav jāmeklē un jālieto dažādi mehānismi, lai iztaptu vai ietekmētu apkārtējos. Kungs uzsvēra, ka laimīgs ir tas, kas kalpo citiem. Kā vienā teikumā varētu mūsdienīgi definēt kristīgo kalpošanu? Cilvēks, kas ir autentisks un patiess, un neierobežojas tikai žestos, kļūst par kalpu. Šāda kalpošanas izpratne neierobežojas tikai labos darbiņos, bet aptver dažādas cilvēku dzīves sfēras. Piemēram, attiecību veidošana kā kalpošanas veids, kad var "beidzot sastapt kādu sirsnīgu un autentisku cilvēku". Uzurpatori vēlas kontrolēt. Kristieši ir aicināti atsaukties tikai uz Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Kad zūd saikne ar vienīgo Mācītāju, tad kristieši tiek pakļauti tiesai (Mt 23). Kristīgie mācītāji vai tēvi var par tādiem saukties tad, kad saņem patiesību no vienīga Mācītāja un Tēva. Evaņģēlists Matejs raksta savu Evaņģēliju tieši tāpēc, lai pateiktu, ka ir jāuzlūko tikai Jēzus. Kungs ir visa autentiskuma un patiesuma avots.

Ja Kristus nav vienīgais un patiesais Mācītājs, tad Baznīcā un personiskajā dzīve sākas dažādas dīvainības; ja dzīvē netiek īstenota Kunga griba, tad iesākas ārišķības, dominēšana un viltus nostājas dažādos jautājumos; ja kāds veikli aizņem vienīga Mācītāja vietu attiecībās pret tuvākajiem vai pret saviem morālajiem lēmumiem, sāk iemīlēt savu lomu. Mācītāja lomas spēlēšana ir ļoti nedrošs ceļš. Ja tāds ir uzsākts, tad kristīgajā dzīvē var sākt identificēties ar šo savu lomu. Kristīgā dzīve tiek ierobežota līdz vienam aspektam, bet tas ieved garlaicībā, rutīnā un neapmierinātībā. Sašaurināta kristīgā dzīve neņem vēra plašāku lietu kārtību, bet ierobežojas shēmā, uzvedības modelī un bailēs no pārmaiņām. Šāda loma neļauj pilnība atpazīt Dieva gribu savā dzīvē, jo tāda dzīve ir nabadzīga. Ja pat tiek pieņemts kāds cēls lēmums, tas var tikt darīts, lai nezaudētu savu “kathedras”. Šādā situācijā cilvēkam ir grūti atvērties uz vienīgo Mācītāju. Ja iepriekšējā svētdienā gatavojāmies pasludināt Jēzu par vienīgo Mācītāju, tad šo svētdien ir īstais laiks to darīt. Jēzus norāda, ka ieskatīšanās savā sirdsapziņā un tās izpēte ir gudrs un īstens ceļš, lai sastaptos ar Viņu. Baznīca, atšķirībā no tiem, kas iesēdušies Mozus krēslā, dod neskaitāmus līdzekļus sirdsapziņas izkopšanai - Svētie Raksti, liturģija, grēksūdze, garīgā vadība, kopienas, kristīgi draugi, lasāmviela, iedvesmas u.t.t.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: