12.26.2018

Lk 2, 41-52, Svētās Ģimenes svētki

Lk 2, 41-52

30. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus un pārdomā Lūkasa Evaņģēlija fragmentu, kurā varam iepazīt Svētās Ģimenes locekļus, kad Jēzus bija jau 12 gadus vecs. Šis notikums veido pēdējo epizodi Kunga bērnības stāstā, laika ziņā tālu no piedzimšanas stāstiem, bet vēl ilgi līdz Jēzus publiskās darbības sākumam. Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzrakstīt garu un nepārtrauktu stāstījumu, kas noslēgsies Romā (Apd 28, 14.16), un tāpēc arī kā vienīgais no evaņģēlistiem ievietoja šo notikumu savā darbā. Ja neskaita šo notikumu, par Jēzus bērnību Evaņģēlijs mums neko citu nesaka. Saskaņā ar ieradumu Marija un Jāzeps devās uz Jeruzālemi, kur svinēja Pashas svētkus. Pēc Pashas svētku dienas sekoja Neraudzētās maizes svētku septiņas dienas. Šie svētki ilga astoņas dienas un pēc šīm dienām Marija un Jāzeps dodoties atpakaļ uz mājām nepamanīja, ka Jēzus jau negāja kopā ar viņiem. 

Trīspadsmit gadu vecam zēnam jūdaismā bija tiesības pievienoties ticības kopienai, kļūt par sinagogas locekli un “bauslības dēlu”, kā arī varēja doties svētceļojumā uz Jeruzālemi. Sākot ar trīspadsmit gadiem vīrietim bija jāievēro viss, kas izrietēja no apgraizīšanas jeb piederības Derībai. Jūdu tradīcija (Mišna) ieteica zēniem praktizēt likumu jau vienu vai divus gadus ātrāk, lai sasniedzot trīspadsmit gadu vecumu jaunietis būtu jau gatavs ievērot likumu, iegūtu zināmi praksi. Jūdu vīriešiem, tātad arī Jēzum, bija jāievēro likums, kurš noteica, ka trīs reizes gadā jāapmeklē svētki Jeruzālemē: Pasha, Vasarsvētki un Būdiņu svētki (Izc 23,14-17). Daļai jūdu tā bija grūta likumu prasība, jo daudzi no viņiem bija izkaisīti pa Romas impēriju un ārpus tās. Šādās dienās pilsētā, kurā dzīvoja kādi divdesmit pieci tūkstoši iemītnieki, varēja sapulcēties no sešdesmit līdz simts tūkstoš ceļinieku. 

Cilvēki ceļoja lielās grupās un tāpēc nav jābrīnās, ka Jēzus vecāki viņa prombūtni pamanīja tikai pēc dienas. Divas lielas vecāku grupas gāja kopā: pirmajā grupā gāja sievietes un bērni, un viņiem sekoja vīrieši un zēni. Gan Jāzeps, gan arī Marija varēja domāt, ka Jēzus ir pie otra no vecākiem, jo dēla vecums ļāva pievienoties abām no grupām. Tomēr šajā fragmentā evaņģēlists nevēlējās uzsvērt svētkus, bet to, ka “bērns Jēzus palika Jeruzālemē” (Lk 2,43) un svētnīcā ar “rakstu mācītājiem” (2,46) sarunājās. 

Jēzu Marija un Jāzeps atrada svētnīcas daļā, kas bija paredzēta mācīšanai un diskusijām (Apd 5,25). Jaunietis bez problēmām varēja pievienoties šādai sarunu grupai. Jēzus arī nepalika malā un ne tikai klausījās pieredzējušos rakstu mācītājus, bet pats iesaistījās ar jautājumiem. Šī ir skaidra liecība, cik ļoti Jēzus alka pēc patiesas gudrības. Nācaretē varēja būt vairāki labi rakstu mācītāji, bet galvaspilsētā varēja izmantot radušos iespēju un padziļināt savas Rakstu zināšanas pie tautas elites pārstāvjiem. Tajā laikā izglītībā uzsvars tika likts uz problēmu apspriešanu. Tas deva iespēju uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka Jēzus iesaistījās šajās diskusijās, tomēr Jēzus ne tikai izdarīja to, ko varēja atļauties katrs jaunietis - iesaistīties diskusijā, bet arī pārsteidza apkārtējos. 

Jēzus jau no agras bērnības veidoja dziļas attiecības ar Tēvu, kas pārsniedza ierastas jūdu reliģiskās prakses un izpratnes robežas. Attiecības ar Tēvu bija viņa dzīvē pirmajā vietā un arī turpināja pakļauties saviem vecākiem. Jēzus “pazušana” un “atrašanās” parāda, ka viņa dzīvē bija sfēra, kuru nevarēja apkārtējie izprast. Marijas vārdos skan zinām pārmetums: “Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām” (2,48). Jēzus kā patiess jūds un labs skolnieks, atbild uz jautājumu ar diviem jautājumiem: “Kāpēc jūs mani meklējāt?” (2,49) Jēzum vecāku meklējumu liekas pārsteidzoši, jo priekš Viņa pašsaprotami bija atrasties Tēva mājās. Tas nebija pārmetums vecākiem, bet neizpratne. 

Otrs Jēzus atbilde-jautājums: “Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” (2,49). Jāievēro, ka tie visi ir Jēzus pirmie vārdi šajā Evaņģēlijā! Tie ir vārdi par Tēva mājām, svētnīcu, jo jūdi bija pārliecināti, ka Kungs dzīvo svētnīcā. Paliekot svētnīcā Jēzus uzsvēra, ka Viņam ir svarīga tuvība ar Dievu; ka Viņa pirmās mājas nav Nācaretē, bet pie Tēva Jeruzālemē. Tālāk Evaņģēlijā Lūkas arī attīsta šo domu, kad raksta par Jēzus ceļu uz Jeruzālemi (9,51-19,28). Jēzus savā dzīvē īstenoja šīs “Dieva lietas”, Dieva plānu un parāda, ka jau no jaunības ir gatavs pildīt Dieva gribu. Jēzus saka: “jādarbojas” un šī nepieciešamība parādās Viņa mācībā (4,43; 13,33) un īpaši attiecas uz Viņa ciešanām un augšāmcelšanos (9,22; 17,25; 22,37 u.c.). Kad Jēzus izsaka šo nepieciešamību, Viņš negrib teikt, ka ir Tēva gribas akls vergs, bet to, ka paklausīgi pieņem Tēva gribu un uztver to kā savu gribu un aicinājumu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.18.2018

Mih 5, 1-4a, IV adventa svētdiena, C

Mih 5, 1-4a

Adventa pēdējā svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētki šogad cieši seko viens aiz otra, un šo svētku vēstī var palīdzēt mums iepazīt pravietis Miha. Ceturtās adventa svētdienas pirmais lasījums no Mihas grāmatas dāvā mums iespēju dzirdēt ierastu un tuvu pravietisko vēsti par mesijas piedzimšanu. Pravietis Miha darbojās 8. gs. pirms Kristus, laikā, kad asīriešu rokās krita Samarija (722.g.) un apdraudēta bija Jeruzāleme. Ar savu sludināšanu pravietis vērsās pie Jūdas iedzīvotājiem, kurus arī apdraudēja Asīrija un piedzīvoja vienu lielu iebrukumu, kura laikā Jūda zaudēja vairākas pilsētas (2 Ķēn 18-19; Mih 1,10-16). 

Tomēr vēl nopietnāka problēma bija tautas neuzticība Derībai, kuri aizmirsa par Dievu un Viņa likumu. Pravietis kritizēja materiālismu un liekulību. Simts gadus vēlāk pravietis Jeremijs piemin Mihas drosmi, kurš iedrošināja ķēniņu Hizkiju uzsākt pārmaiņas valstī, lai nenākto pār to sods (Jer 26,18-29). Karu un laupījumu laikmetā ilgas pēc miera un valdnieka, kas nodrošinātu mieru un taisnību bija lielas. Tas bija lielas bezcerības laiks, kad valdnieks nespēja nodrošināt mieru un lielākas impērijas pakļāva un deportēja iekarotās tautas. 

Miha ar spēcīgiem vārdiem vērsās pret valstu vadītājiem un reliģiskajiem līderiem (Mih 1-3.nod.), tomēr arī sola tautas atjaunošanos (4-5.nod.), kad cilvēki atkāpsies no elkdievības un mazsvarīgas pilsētas saņems žēlastības, un šajā kontekstā parādījās pravietojums par Bētlemi. Bētleme ir nenozīmīgākā, jaunākā un “sīkākā no Jūdas saimēm” (Mih 5,1). Bībelē šis vārds, kas norāda uz “sīkāko” citviet Bībelē attiecas uz jaunāko cilvēku, to, kam ir maza sociālā ietekme un vara. Dāvids, kurš nāca no šīs pilsētas arī bija jaunākais no brāļiem; Dāvida tēvs neplānoja, ka viņš būs izvēlētais un tāpēc pat negribēja viņu pieminēt. Likums noteica, ka vecākajam brālim bija pirmdzimtā tiesības neskatoties uz tēva jūtām pret kādu citu no dēliem (At 21, 15-17). 

Tomēr Bībelē bieži notiek pretējais: Dievs izvēlas kādu citu. Jēkabs iegūst pirmdzimtības tiesības un svētību; Jāzeps tiek paaugstināts pār saviem brāļiem. Dāvidu nepamana, un tikai Samuels atpazīst viņā nākamo valdnieku un pravietis Dāvidu svaidīja par karali (1 Sam 1, 16). Nācarete līdzīgi kā citi ciemi tika uztverta kā nomale. Natanaēls jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (Jņ 1,46). Līdzīgi varēja jautāt arī par Bētlemi. Tāds spriedums attiecās uz pilsētu un uz tās iedzīvotājiem. Dievs savās izvēlēs parāda, ka nedarbojās ar pasaules loģiku, bet izvēlas saskaņā ar savu gribu: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos” (Lk 1, 52).

Par šo pravieti un viņa ietekmi nav daudz vēsturisku ziņu, nebija ietekmīga persona, tomēr Dievs viņu izvēlējās, lai dotu viņam savu Vārdu. Dievs īstenojot savus plānus bieži izmanto mazus līdzekļus, vienkāršus cilvēkus un visu to, kas pasaules acīs ir mazs. Šis pravietis kā nepazīstams cilvēks, nāk no mazpazīstamas pilsētas un sludina cilvēkiem Dieva gribu. Šī griba ir pārsteidzoša. Maza pilsēta kļūs par vietu, kur piedzims liels valdnieks un tādā veidā Dievs no nepamanāma notikuma rada kaut ko lielu. Karaļa pieticīgā izcelsme ir pretstatā ar viņa lielo spēku. Pravietis uzsver, ka jaunais valdnieks “celsies no laiku iesākuma” (Mih 5,1), ko var arī interpretēt kā atsauci uz pirmo cilvēku Ādamu, kurš Dieva vārdā valdīja pār visu radību. “No laiku iesākuma” norāda arī, ka valdnieks būs izcēlies no paša Dieva.

Jaunais valdnieks valdīs pateicoties Dieva palīdzībai un Viņa vārdā. Šī valdīšana būs vispārēja un aptvers visu zemi, nesīs cilvēkiem mieru. Pravieši Miha un Jesaja neatkarīgi viena no otra rakstīja, ka valdnieks nāks no Bētlemes, no kurienes bija cēlies arī Dāvids (1 Sam 7, 10-16). Jaunais valdnieks nāks kā atbilde tam, ka tautai nebūs patiess valdnieks. Pravietojums piepildījās Jēzus piedzimšanas notikumā, kurš piedzima mazā pilsētiņā, kuru nepamanīja pasaules lielie. Pestīšanas vēstures kontekstā Mihas pravietojums pārsniedza visas cerības. Mihas vārdos parādās skaidra liecība par pirmo adventu, ka Dieva Dēls ienāks pasaulē, bet arī norāde, uz otru adventu, ka Kungs atnāks valdīt uz mūžiem. Bētleme kļuva par neaizmirstamu godības vietu, kurā piepildījās visas ilgas un laiki, un Dievs kļuva par cilvēku, lai pārtrauktu grēka varu, dāvātu jaunu dzīvi cilvēkiem, kuri bija noguruši no vecās lietu kārtības, kurus mocīja un nomāca cerības trūkums.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.11.2018

Lk 3, 10-18, III adventa svētdiena, C

Lk 3, 10-18

Pagājušo svētdien iesākām lasīt Lūkasa Evaņģēlija 3. nodaļu, kurā evaņģēlists daudz raksta par Jāni Kristītāju un arī šajā svētdienā turpināsim iedziļināties šī lielā pravieša darbībā. Šīs svētdienas fragmentu arī var iedalīt divās daļās: pirmajā daļā Jānis skaidro, ko darīt cilvēkiem, lai atgrieztos (Lk 3, 10-14) un ar savu vēsti vēlējās sasniegt visus cilvēkus un profesijas. Otrajā daļā ar savu mācību norāda uz Kristu (3, 15-18). Tādā veidā izkliedēja visas valodas, ka Jānis nav solītais mesija. Jānis uzsvēra, ka pēc viņa nāks kāds spēcīgāks par viņu. “Farizeji un bauslības pratēji” (7,30) noraidīja Jāni, bet citi uzdeva viņam jautājumus, jo gribēja zināt kāda ir viņa mācība un prasības. Jānis izrādījās ļoti praktisks: cilvēkiem jādalās ar to, kas viņiem pieder.

Pie Jāņa nāca dažādas cilvēku grupas, parasti cilvēki, kuri savu atgriešanos varēja piedzīvot pateicoties kāda cita vārdiem, jo viņi bija vienkārši un nespējīgi uz dziļām pārdomām, tomēr, kas svarīgi, juta nepieciešamību mainīt savu dzīvi. Jāņa vēsts sasniedza arī sabiedrības augstākos slāņus, jo no atgriešanās aicinājuma grūti aizbēgt. Jānis šos dažādu grupu cilvēkus aicināja būt atvērtiem vienam pret otru, lai viņi savā starpā darītu mīlestības darbus - kaut ko vairāk nekā prasīja jūdu likums. Muitnieki un kareivji tika aicināti rīkoties taisnīgi un godīgi. Jānis neaicināja mainīt savu darbu, bet rīkoties taisnīgi. Jānis neaicināja arī uz revolūcijām, bet uzsvēra morālos principus, kas mainīs sabiedrību daudz efektīvāk nekā ārēja sistēmas maiņa. 

Jānis Kristītājs varēja cilvēkus šķīstīt vien ar kristību ūdeni, bet pēc viņa nāks tas, kurš ar uguni šķīstīs sirdis. Mesijas atnākšana ļaus cilvēkiem pieredzēt tiesu vai šķīstīšanos, un tāpēc nožēla bija steidzami nepieciešama. Cilvēku bijība pret Dievu mudina uz daudz jūtīgāku attieksmi vienam pret otru. Klausītāju pūlis saprata Jāņa sludinātos vārdus, tie trāpīja uz pateicīgu augsni, un jautāja viņam kā izvairīties no soda. Mesijas gaidīšana bija tam laikmetam raksturīga domāšanas strāva un nav jābrīnās, ka cilvēki meklēja izcilās personās tādas īpašības, kas liecinātu par mesiju. Jānis teica, ka “es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt” (3,16). Palestīnā skolotājiem nemaksāja par mācīšanu, bet audzēkņi savu pateicību izteica dažādos pakalpojumos. Sens rabīnu teiciens skan tā: “Katru pakalpojumu, kuru veic vergs savam saimniekam darīs māceklis savam skolotājam izņemot sandaļu siksnu atraisīšanu”. Tā bija skolotāja-mācekļa attiecību robeža un to nepārkāpa, lai nekristu pārmērībās, bet Jānis iet tālāk un parāda, ka mesijas priekšā viņš ir niecīgs cilvēks. 

Cilvēku jautājumos bija klātesošs vārds “darīt” (poieo - t.s. radīt, veidot, sagatavot u.t.), kas caurauž visu Bībeli grieķu valodā no paša sākuma līdz beigām (Rad 1,1; Atkl 22,15); tas ir ļoti spēcīgs vārds: “Dievs radīja” (Rad 1, 1.7.11. u.t.t.). Savstarpējā saprašanās izveidoja saiti starp Jāni un cilvēkiem, un šī “darīt” noskaņa to noteikti veicināja. Jāņa Kristītāja klausītāji saprata, ka pati kristīšanās bez sirds un dzīves maiņas nenesīs augļus. Atgriešanās sludināšana sagatavoja cilvēkus mesijas personas pieņemšanai. Ar mesiju nāks arī Gars, kas bieži Vecajā Derībā tiek saistīts ar laiku pirms laiku beigām (Is 32,15; 44,3; Ez 36, 25–27; Jl 2:28–32). Mesijas ierašanās iezīmēs vētīšanas darba sākumu. Vētīšanas procesā meta graudus pret vēju, lai tas aizpūš vieglās daļiņas projām, bet graudi krita atpakaļ uz zemi, lai tos salasītu (Sak 20,28; Jer 15,7; Is 34,8-10). Kristības Svētajā Garā salasīs to, kas nokritīs uz zemes, bet citus aizpūtīs vējš. Pelavas sadedzinās. Jānis Kristītājs vēsti par mesijas nākšanu ievietoja sava laika cilvēku dzīvēs kontekstā; viņš neaizrāvās tik ļoti ar simboliem vai tēliem, bet kā jau pagājušajā svētdienā redzējām, Jānis dzīvoja konkrētā vēsturiskā realitātē, vietā un laikā. Dieva Vārds nāca pie Jāņa, lai pravietotu, ka Dieva apsolījumi piepildīsies. Līdzīgi tas notiek Baznīcas un ticīgo dzīvē, kad Gars nāk konkrētos dzīves apstākļos, lai visu dzīvi vērstu Kunga virzienā un norāda atgriešanās nepieciešamību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.04.2018

Lk 3, 1-6, II adventa svētdiena, C

Lk 3, 1-6

Adventa otrajā un trešajā svētdienā varam iepazīt Jāņa Kristītāja personu. Otrajā adventa svētdienā uzsvars netiek likts tikai uz Jāni Kristītāju un viņa mācību, bet arī uz viņa misijas vēsturisko kontekstu un Vecās Derības pravietojumu piepildīšanos. Šīs svētdienas fragmentu var iedalīt divās daļās: pasaules vēsture (Lk 3,1-2) un pravietiskie solījumi (3, 4-6). Evaņģēlists Lūkas uzskaita svarīgākās vēsturiskās personas, kas saistītas ar šo pestīšanas vēstures kulminācijas posmu un parāda, ka notikumi, kas tuvojās, ir nozīmīgi visai pasaulei. Lūkas piemin gan politiskos, gan arī reliģiskos līderus, kas ļoti skaidri norāda, ka briest lielas pārmaiņas pasaules vēsturē. Pravieši vēstīja, ka pestīšanas laikā karaliskā un priesteriskā vara apvienosies vienā (Zah 6,13).

Interesanti, ka Lūkas uzskaitos šo līderus sākumā piemin ietekmīgāko personu (imperatoru), pēc tam reģionālos pārvaldniekus un beigās Izraēla priesterus. Ja šo fragmentu iztēlojas vizuāli, tad var paņemt pasaules karti (par pasauli var uzskatīt arī Romas impēriju) un no pamazām pietuvināt līdz pat Jeruzālemei. Tā it kā binoklis pietuvinātu skatu no kosmosa vienam ģeogrāfiskam punktam. Tomēr Dieva vārdu nesaņēma neviens no pasaules varenajiem, ne imperators un pat ne priesteri. Tad kurš to saņēma? Dievs uzrunāja Jāni Kristītāju, pazemīgu jūdu pravieti. Turklāt pirms Jāņa pēdējā praviešu balss bija dzirdamas pirms četrsimt gadiem. 

Jāņa sludināšana iezīmēja Vecās Derības beigas un laika piepildīšanos Jēzū Kristū. Kad Lūkas citē Vecās Derības pravieti, evaņģēlists informē savus lasītājus, ka Jāņa sludināšana ir cieši saistīta ar Dieva pestīšanas darbu savā tautā. Dievs tuvojas! Pravietis Jānis piepildīja pravieša Isaja pravietojumu: “sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu.” (Is 40, 3-5). Zīmīgi, ka šis fragments ir sākums pravieša Isaja grāmatas centrālajai daļai (40-55. nod.), kur ir sakopoti Dieva apsolījumi, kuri piepildīsies Jēzū Kristū. Pravietis Isajs un Jānis sludina Izraēla un pasaules atjaunošanos. 

Jānis sludināja ceļa sagatavošanu Kungam līdzīgi kā tas tika darīt, kad senatnē karaļa svīta ceļoja un ceļš, kur tā devās tika uzlabots. Jānis praktizēja grēku nožēlas kristību*, kas simbolizēja sirds pārmaiņas. Jānis kristīja Jordānas upē un Vecās Derības kontekstā viņš ieņem pravieša Elijas lomu, kurš darbojās šajā reģionā. Jānis sludināja Vecās Derības praviešu stilā, aicinot cilvēkus “atgriezt” sirdis, lai tās pievērstos Dievam. Ebreju vārds šûb burtiski nozīmē “griezties” un līdzīgi kā latviešu valodā, Vecās Derības cilvēki runāja par “griešanos”, aizgriešanos vai atgriešanos no grēkiem. Pirms Kunga ierašanās Jāņa Kristītāja sludinātā atgriešanās vēsts sasniedza augstāko punktu. Jānis saviem laika biedriem parādījās kā cilvēks, kas pieprasīja rīcību un bija patiess vīrišķīgas nostājas piemērs. 

Tie, kas klausījās viņa vārdus bija aicināti nopietni pārdomāt savu domāšanas veidu. Cilvēks parasti uzsver savu nozīmību un liek sevi centrā. Ja kāds vēlas sekot Kungam, viņam, līdzīgi kā pārdomu sākumā, jāiztēlojas, ka uz savu dzīvi skatās kā ar binokli, attālina skatienu no sevis, un jāskatās uz to ar Kunga plašumu un dziļumu. Šāda attālināšanās ļauj ieraudzīt kādas lietas ir mums apkārt, jo ikdienas informācijas bombardē mūs (reklāma, ziņas, darbs, satiksme, laikapstākļi u.t.t.), bet ir lietas kuras neievērojam, īpaši pārdabiskā pasaule, bet tā ir daudz krāšņāka un lielāka nekā viss redzamais. Lai mainītos pasaules redzējums ir jāatgriežas, lai uzveiktu ilūzijas un ieraudzītu Dieva klātbūtni pasaulē, kurš piepilda savus solījumus. 


br. Jānis Savickis OFMCap