Apd 13, 22-26
Svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētku vārda liturģijā otrais lasījums no Apustuļu darbiem (13, 22-26) pāris vārdos izsaka Jāņa misijas būtību: “Pirms [Jēzus] atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību.” (13,24). Šis īsais teikums veido daļu no apustuļa Pāvila pirmā pierakstītā sprediķa (13, 13-52). Pāvils savā sprediķī uzrunāja jūdus un pagānus, kas pielūdza vienīgo Dievu. Lai izprastu Jāņa Kristītāja kalpojuma nozīmi ir jāizprot laikmets, kurā viņš darbojās. Gadsimtiem ilgi nebija dzirdēta pravieša balss; Dievs vairs neuzrunāja tautu caur saviem sūtņiem, lai pasludinātu savu gribu, skaidrotu tautas apspiešanas iemeslus, nosodītu grēkus, aicinātu uz atgriešanos un apliecināt, ka tiesas spriedums sekos tiem, kas neatgriezīsies.
Apustulis Pāvils parāda kā Vecajā Derībā (13,16-25) Izraēlis tika gatavots Jēzus atnākšanai un kā Dieva apredzība vadīja tautu no patriarhu laikiem līdz karaļu dinastijām. Pāvils savā sprediķī darbības vārdus attiecina uz Dievu, kurš izvēlējās tēvus, izveda tautu no Ēģiptes, veda viņus ar savu roku, padzina svešas tautas un deva viņiem zemi, kur arī rūpējās par savu tautu. Tā ir Dieva, nevis tautas iniciatīva. Nonācis savā stāstījumā pie karaļa Dāvida, Pāvils uzsvēra vārdu solījums (12,23) un runāja par Jāni Kristītāju, kurš bija Jēzus priekšgājējs un tas, kas norādīja uz Kungu. Jāņa Kristītāja darbība uzsāka jaunu laikmetu (10,37). Pāvils šajā kontekstā seko Jāņa Kristītāja piemēram un norāda saviem klausītājiem uz Jēzu Kristu.
Mūsdienu lasītājs šajos vārdos (13, 24) var nepamanīt Jāņa vēsts lielumu, ka Viņš sludināja grēku nožēlošanu visiem Izraēla ļaudīm. Ūdens rituāli senatnē bija daudz ierastāki nekā tas ir mūsdienās, jo agrāk cilvēki saprata labāk apmazgāšanās un ūdenī iemērkšanas simbolismu daudz skaidrāk nekā šodien. Tuvo Austrumu tautas un ebreji izmantoja ūdeni dažādos attīrīšanās rituālos (Lev 13, 8-9). Turklāt tuksnesīgā klimatā ūdenim ir daudz eksistenciālāka nozīme no kuras arī iegūst dziļāku un spēcīgāku simbolisko spēku. Jūdi Jāņa Kristītāja laikā bija visai pedantiski apmazgāšanās rituālu ievērotāji, kurus viņiem uzlika Bībele un tiem pievienoja citus ar ūdeni saistītus rituālus.
Grēku nožēla (gr. metanoia - prāta maiņa, atgriešanās) un kristības (gr. baptizō - iegremdēšana, iemērkšana, mazgāšana) bija divas atsevišķas realitātes. Jūdiem tajā laikā kristības veidoja vienu no elementiem, lai kāds pievienotos vai konvertētos jūdaismā, bet Jānis uzrunāja tautas biedrus tā, it kā viņiem vajadzētu konvertēties! Tā bija īpaša prakse starp citiem ūdens rituāliem, jo tā attiecās uz pagāniem. Pagāni tika apmazgāti no agrākās dzīves nešķīstības un tikai pēc tam apgraizīti. Pilnīga iegremdēšanās ūdenī, apgraizīšana un atvērta sirds pagānam nozīmēja to, ka viņš ir kļuvis par jūdu. Jūdu rakstnieki mācīja, ka pagāni, kuri ir konvertējušies šādā veidā ir kļuvuši kā jaundzimušie, pilnīgi atdalīti no savas pagāniskās pagātnes.
Dieva valstības tuvošanās nozīmēja, ka jūdi nevarēja būt droši, vai viņiem kā Abrahama bērniem ir garantēta vieta valstībā. Jūdiem bez grēku nožēlas nebija pārliecības, ka valstība viņiem iekritīs rokās bez nekādas atgriešanās prakses. Izrādījās, ka jaunajā laikmetā jūdiem un pagāniem ir jānožēlo grēki un tas jāizrāda pieņemot kristības. Jūdiem tagad vajadzēja pieņemt konkrētu lēmumu, ko dalīt tālāk. Jūdi cienīja Jāni un slava par viņu bija plaši izplatīta (Lk 20, 5-7; Apd 19, 1-7), un tāpēc daudzi atsaucās uz Jāņa sludināto kristību. Iespējams Pāvila klausītāji vairāk pazina Jāņa Kristītāja mācību nekā Jēzus vēsti.
Jāievēro, ka Jāņa Kristītāja vārdi neattiecās tikai uz indivīdu, bet uz Dieva tautu, Izraēli. Protams, Jānis uzrunāja konkrētus cilvēkus, jo tieši indivīdam ir jāizlemj, vai iet atgriešanās ceļu, atzīt savu vainu un pieņemt kristības Jordānas upē. Jānis savā ziņā apšaubīja tautas kolektīvo pārliecību par pestīšanu, ka visi kopā iesoļos mesijas valstībā. Izraēls bija kļuva par tautu, kurai draudēja pazušana un tiesa bija jau tuvu. Dievs sūtīja Jāni, lai tauta pieņemtu radikālu atgriešanās ceļu un piedāvāja kristības Jordānā. Jāņa kristības sagatavoja ceļu Svētā Gara kristībām, ko atnesa Jēzus Kristus (Mk 1,8). Šī svētdienas svētkos Apustuļu darbu lasījums aicina ne tikai uz atgriešanos un nepaļaušanos uz patīkami plūstošu ticības dzīves inerci, bet jautāt arvien dziļāk par savu atgriešanos un kristību, par ceļiem, kas ved pie Kristus. Dieva sūtīti cilvēki gan vēsturē - pravieši, gan šodien - brāļi un māsas, ir veids kā atgriešanās vēsts sasniedz arī mūsu sarežģītos laikus un sirdis. Svarīgi, lai vārds tiktu pasludināts, tā kā mēs to dzirdējām 17. jūnija svētdienā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru