Rad 2,7-9; 3,1-7, I gavēņa svētdiena, A

Rad 2,7-9; 3,1-7

Ādams un Ieva Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas
ilustrācija tapusi ap 1000 gadu,
Anglijā, Kenterberijā

Pirmā Gavēņa svētdiena 26. februārī šogad uzsāk svētdienu ciklu, kas īpaši izteikti ar Dieva vārda palīdzību ievada katehumenus kristīgās iniciācijas noslēpumos un kristītajiem ļauj pārdomāt saņemtās kristības žēlastības. Šogad gavēņa svētdienas lasījumos atklāsim kristību sakramentu, kurš ir no jauna jāatklāj un jāpiedzīvo. Baznīca māca, ka “gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva vārdā un lūgties, tādejādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu.” (Sacrosanctum Concilium 109). Ikgadus Gavēņa pirmajā svētdienā tiek lasīts Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus tuksnesī tiek kārdināts un tādā veidā Dieva vārds norāda uz Izraela tautas ceļu cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi, kas bija gaušanās pilns, bet Kungs mums atklāja, ka Viņš ir Dieva Dēls un jaunais Izraelis, kurš negausās un izturēja kārdinājumos. Pirmais vārda liturģijas lasījums šajā dienā tiek ņemts no Radīšanas grāmatas sākuma un tajā tiek apvienoti divi fragmenti: labā Dieva radīšanas darbs (Rad 2,7-9) un cilvēka nepateicīgā abilde (Rad 3, 1-7). Šajā lasījumā jau uzreiz tiek iezīmētas pretrunas starp Dievu un cilvēku, kurā cilvēkam ir izvēla pieņemt vai atmest Dieva mīlestību, un šajā lēmumā arī ir apslēpti visi kārdinājumu, kurus pieņemot cilvēks sāk veidot savu individuālo un izolēto dzīvi, un Dievu uztver kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai.

Ja cilvēka izveidošana Radīšanas grāmatas 1. nodaļā uzsver Dieva pārpasaulību, tad 2. nodaļā uzsvars tiek likts uz Dieva tuvību cilvēkiem. “Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem (ebr. ‘adāmāh) cilvēku (ebr. ādām) un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni” (Rad 2,7). Ebreju vārdu “izveidoja” (ebr. jātzar) lieto podniecībā un atspoguļo biblisko tēlu, kurā Dievs ir podnieks, kurš veido Ādamu no zemes māla. Bibliskie autori un arī senie Tuvie Austrumi vairāk bija ieinteresēti personas veidošanas procesā un tās identitātē nekā paša ķermeņa veidošanas procesā. Babilonas mitoloģijā dievi veidoja cilvēkus, lai tie viņus apkalpotu, bet Bībelē Dievs veido cilvēkam auglīgu dārzu, lai cilvēks tajā dzīvotu. Ebreju valodā dārzu apzīmē vārds “gan”, kas izsaka vienkāršu aramzemes lauku vai Divupes apstākļos labi apūdeņota zeme, un tas parāda, ka šis dārzs nebija kaut kāda brīnumaina vieta, kur viss tiek pasniegts uz paplātes. Kļūdīgā dārza izpratne saistās ar grieķu tulkojumu, jo “gan” tika pātulkots ar “paradeisos” - paradīze. Protams, ka šis dārzs ir noslēpumains. Dārzā atradās koks ar augļiem un lai izprastu šo simboliku jāņem uzreiz vērā, ka Bībelē koka tēli saistās ar gudrību un noteiktu dzīves veidu kā to varam lasīt 1 Psalmā, kur jau dzīvi pieredzējis ticīgais ar viedumu un distanci uzlūko savu dzīves ceļu un redz to kā straumi, kuras krastā aug koki, kuru lapas nenovīst un augļi ir garšīgi, bet netaisnīgie pieredz postu. Bībelē iepazīšana nav tikai intelektuāla darbība vai kolekcionāra untums, bet visaptveroša personas rīcība, kurā ir ietverta griba, jūtas un darbība, un tāpēc iepazīšanu var uztvert kā dziļu un radikālu dzīves ceļa izvēli.

Radīšanas grāmatas 3. nodaļa ir vienai no nozīmīgākajām nodaļām visā Vecajā Derībā, kas ir stāsts par grēkā krišanu, kura sekas risina visa tālākā Atklāsme. Šī nodaļa ir cieši saistīta ar 2. nodaļu, ja Dievs rada cilvēku pēc sava tēla un līdzības, tad 3. nodaļā viss tiek apgriezts kājām gaisā. Dieva iedibinātajā kārtībā (Rad 1-2) Ādams ir Dieva pārstāvis pasaulē, kurš pilda Viņa gribu un pirmā cilvēka uzdevums bija šo gribu nodot Ievai, savai sievai, lai kopā valdītu pār dzīvniekiem un radību. 3. nodaļā dzīvnieks-čūska sāk valdīt pār Ievu un Ieva radības gribu nodeva Ādamam, kurš to pieņēma, un visi trīs izaicināja Dieva iedibināto kārtību. Nodaļa sākas ar čūsku, bet kā lai interpretē šo tēlu? Ebreju valodā vārdam “čūska” (nāhāš) ir daudz nozīmju; no vienas puses tas ir mazs dzīvnieks kas kož papēdī (Rad 49,17), bet no otras puses lielais mītiskais jūras leviatāns (Is 27,1), kas tika uztverts kā ļaunum un haosa iemiesojums (Am 9,3). Bībelē čūskai gandrīz vienmēr ir negatīva pieskaņa, iespējams, daļēji tāpēc, ka ebreju darbības vārda forma, kas uzrakstīta ar tiem pašiem līdzskaņiem (nāhāš - nhš) nozīmē “burt”, “zīlēt”. Čūskas identifikācija ar ļaunuma spēkiem bija raksturīga Tuvo Austrumu tautām, piemēram, ēģiptiešu Saules dievs Rā katru vakaru nolaidās uz rietumiem un cīnījās līdz rītausmai ar haosa-čūska Apepu, kas bija galvenais dēmons vai ļaunuma dievība Ēģiptes reliģija. Senajām tautām čūska bija arī gudrības simbols, dzīvnieks ar zināšanām. Šajā Rakstu vietā mums netiek skaidrota čūskas motivācija, bet tā ļoti skaidri grib iesēt šaubas uz Dieva vārdu un iedveš domu Ievai, ka Dievs ir melis un rezultātā pirmvecāku aizdomas pret Dievu pārtapa izpratnē, ka Viņš maldina, ir liekulīgs un apspiež patieso Ādma un Ievas dievišķo potenciālu.

Uzmanību ir vērts pievērst vārdiem, ka Ādams “bija kopā ar” Ievu (Rad 3,6) un bija klusi klātesošs un visā sarunas laikā ieņēma pasīvu stāju un neaizsargāja uzticēto dārzu no visa, kas apgāna tā svētumu. Uzreiz pēc pirmgrēka apraksta, Radīšanas grāmatas autors pievēršas grēka tūlītējai iedarbībai uz pirmvecākiem: “viņiem abiem atdarījās acis, un viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7) un neatraduši savu dievišķumu atklāja savu vājumu un ievainojamību. Atbilde uz tik lielu eksistenciālu pavērsienu viņu dzīvē bija smieklīgi neadekvāta: vīges lapa un gurnauti. Ja čūska bija viltīga un gudra (ebr. arum), un varētu likties, ka gudrības ceļš tiks atklāts cilvēkiem, tad rezultātā nekas tāds netika sasniegt un viņi ieraudzīja vien savu kailumu (ebr. erom). Te var saskatīt zināmu vārdu spēli: no cerībām uz “arum” pie “erom”. Ļoti plaši skatoties uz pirmgrēka problēmu ir jāatceras, ka tā nebija vien nepaklausība vai aizliegtā augļa apēšana, jo šī rīcība var tikt uzskatīta par noziegumu, nepaklausību, bet tie grēki izsaka pašu pirmgrēku, kas bija lēmums būt kā Dievam un tādējādi graujot dievišķo cilvēka aicinājumu. Ādams un Ieva sevi sāka uztvert kā pasaules kārtības centru un avotu, kas ir krasā pretstatā tam, ko sevī ietver cilvēku aicinājums. Dievs ir visas gudrības avots un Dieva bijāšana ir gudrības sākums (Sak 1,7). Bībelē gudrībai tiek pievērsta liela uzmanība, lai ieviestu kārtību dažādās dzīves sfērās (runā, lēmumos, attiecībās ar sevi, cilvēkiem un Dievu, ģimenē, pārvaldīšanā u.t.t). Cilvēks iekļaujoties Dieva gudrībā uztver tās doto kārtību, tiecas pēc tās, saglabā to, veicina to, iegūst un praktizē. Pirmvecāki ar savām izvēlēm atdalījās no Dieva gudrības un uzsāka savu ceļu, kas ir neatkarīgs no Radītāja. Grēka būtību var izprast svētuma gaismā, kurā valda Dieva mīlestība un griba, un biedējošajā grēkā cilvēks dievišķo pats sevi un pamet Tēva mājas, bet Jēzū Kristū tajās var atgriezties.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lev 19, 1-2.17-18, VII svētdiena

Lev 19, 1-2.17-18

Levītu grāmatas sākums, Dievs uzrunā Mozu,
priekškara priekšā tiekoties ar Kungu teltī
manuskripts no 12.gs./13.gs. sākums, Lielbritānija 

19. janvāra svētdienā turpinām lasīt Kalna sprediķi un šajā dienā Kungs Evaņģēlijā aicina mīlēt ienaidniekus. Tas ir liels izaicinājums un pirmajā lasījumā Dieva vārda liturģija vēlas sniegt atbildi, kur smelties žēlastības, lai mīlestības bausli savā dzīvē iemiesotu. Levītu grāmatā Kungs saka: “esiet svēti, jo es esmu svēts - Kungs, jūsu Dievs” (Lev 19,2). Levītu grāmatas vārdi ir programmātiski, jo izsaka visu, ko šī grāmata vēlas pavēstīt Izraela tautai un lasītājiem. Svētums norāda uz īpašām attiecībām starp Izraeli un Dievu, jo gan tauta, gan priesteri var tikt uzskatīti par svētiem, jo Dievs ir viņus svētījis un izvēlējis. Levītu grāmata satur nodaļas (Lev 17-26), ko var nosaukt par “svētuma kodeksu”, bet šajā grāmatas daļā Kungs četras reizes aicina uz svētumu (Lev 11, 44.45; 19,2; 20, 26) un skaidri tas izskan šīs svētdienas liturģijā. Līdzīgi Dievs saka citviet, bet neraksturo sevi kā svētu: “Esiet svēti, jo es esmu Kungs jūsu Dievs” (Lev 20,7) un šo bausli mēs lasām Pirmajā Pētera vēstulē: “Esiet svēti, jo es esmu svēts” (1 Pēt 1,16). Dievs ir svēts un nav jābrīnās, ka Viņš aicina uz svētumu. Viņš ir svēts nemainīgi un nepārtraukti visos apstākļos un aicina mūs uz šādu stāju.

Jāievēro, ka cilvēki domā, ka svētums ir kaut kas uz ko dievbijīgiem cilvēkiem jātiecas, tomēr šajā Levītu grāmatas fragmentā “esiet svēti” norāda, pirmkārt, uz to, ka Dievs pasludina tautu par svētu, citādu, jo tā Viņš ir vēlējies un tas ir status, ko viņš dod un to nevar iegūt vai pazaudēt ar labām pūlēm vai neveiksmēm. Gramatiski izsakoties šeit primāra nav pavēles izteiksme, bet īstenības izteiksme. Jāuzsver, ka lielākā daļa svēto lietu - svētnīcas priekšmeti, vietas (Sionas kalns, Jeruzāleme), abstraktāki jēdzieni, kas izsaka zemi un tautu, un laiks (sabats) - nav ar morālām īpašībām, kādas var piedēvēt cilvēkam; tās ir lietas! Levītu grāmatas 19. nodaļā, pirmkārt, tiek uzrunāta plašāk izprasta Izraela tauta un tikai pēc tam var apskatīt šos vārdus attiecinot tos uz individuāliem jūdiem. Izraela tautai svētums nozīmē, ka Dievs atklājas cilvēkiem caur savām attiecībām ar Izvēlēto tautu. Ja tauta būs uzticīga Derībai, tad tā tiks svētīta, bet ja nē, tad sodīta. Atkārtotā likuma grāmata norāda uz izvēli starp “dzīvi un labklājību” un “nāvi un postu” (At 30). Tomēr lai vai kādu izvēli Izraelis veiktu, viņi paliktu svēti, jo Dieva raksturu var atpazīt caur to kā Viņš apgājās ar tautu nevis tautas morālās uzvedības pilnību.

Ja skatamies tālāk, ko nozīmē šeit svētums, tad tas lielā mērā te ir saistīts ar visu likumu ievērošanu un nevis ar daļēju likuma ievērošanu. Iepriekšējā grāmatas nodaļā (Lev 18) šie likumi tika attiecināti uz tautu un ja iepriekš svētums bija saistīts ar “svētām lietām” (Lev 6, 16-27; 7,6; 10,13; 16,24) un tikai vienā vietā ar tautas svētumu, kuru var pazaudēt pieskaroties aizliegtām lietām (Lev 11,44-45), tad tagad svētums attiecas uz personu kopumu un kā viņi pilda likumu. Ebreju vārds “svēts” ietver sevī atdalīšanas ideju un paredz to, ka Izvēlētajai tautai jāatšķiras no apkārtējām tautām. Jaunaja Derībā un grieķu valodā svētuma izpratne atšķiras no Vecās Derības, jo grieķu vārds “hagios” nenozīmē to pašu ko ebreju vārds “kadoš”. Pētera vēsturē izskan pirmā gadsimta svētuma nozīme: veltīts Dievam nevis atdalīts. Kunga aicinājuma vārdi būtībā daudz neatšķiras no Kunga baušļiem, kurus deva Kungs Sinaja kalnā, kad lika tautai kļūt par priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19,6). Svētuma iemesls ir vienkārš, jo Dievs ir svēts un tie, kas identificējas ar Kungu, tie pārstāv Viņu pasaules priekšā un cenšas liecināt par Dieva īpašībām un būtību individuālā un kopienas līmenī. Kopīgais Dieva un cilvēku svētumā ir “atdalīšanas” ideja, bet citādi Dieva svētums atšķiras no cilvēku svētuma, jo Dievam nav jāievēro baušļi kā tas jādara cilvēkiem. Baušļi paši par sevi nesniedz svētumu, bet tikai to kopums, kas izpaužas sabiedriskajā taisnīgumā. Svētuma ideja neierobežojas ar “atdalīšanas” ideju un ja Dievs ir svēts, tad svētums ir kaut kas neizsakāmi vairāk.

Mīlēt tuvāko ir iespējams, bet vai ir iespējams mīlēt tuvāko kā savi pašu? Tāda mīlestība ir neiespējama līdz kamēr visādu veidu un līmeņu egoisms netiek uzveikts. Tas liek domāt par upura jēdzienu, kurā dzīvnieki tiek salikti cilvēku labā, bet lai ievērotu mīlestības bausli ir jāsaliek cits upuris: jāveic pašupurēšanās šī vārda visdziļākajā nozīmē. Tā kā upuris ir svēts, tad cilvēks, kurš dzīvo ar pašupurēšanās attieksmi ir svēts. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir šī fragmenta kulminācijas vārdi un daudzi uzskata šos vārdus par Likuma centrālo principu. Šo vārdu nozīmību izceļ tas, ka tos citēja Kungs Jēzus un apustulis Pāvils, kad mācīja par attieksmi pret tuvākajiem (Mt 22,39-40; Rom 13,9). Kalna sprediķī Jēzus izmantoja tuvākmīlestības bausli, lai skaidrotu citas likuma prasības. Sarunā ar jauno bagāto cilvēku Jēzus arī apkopoja likuma prasības un lai tās ilustrētu, stāstīja līdzību par labo samarieti. Jēkabs sauca šo bausli par “ķēnišķo” (Jēk 2,8), bet Pāvils romiešiem un galatiešiem saka, ka šis bauslis apkopo likumu (Rom 13,9; Gal 5,14). Izceļošanas grāmatā tauta tiek nosaukta par izvēlēto un padarīta par svētu. Izpratne, ka izvēlētība dod svētumu un baušļu ievērošana dod svētumu var radīt zināmu spriedzi, jo var izrādīties, ka grēcinieks ir svētās tautas loceklis, bet ir svarīgi pieņemt domu, ka “būt” un “vajadzēt” savijas kopā. Šīs svētdienas lasījumā jāredz abi šie aspekti: no vienas puses dāvana, bet no otras - prasība, tomēr jāievēro, ka iepriekš Levītu grāmatā tiek apskatīti dažādi priekšraksti un jāuztver aicinājums uz svētumu kā nopietna prasība morālajai un dievbijības dzīvei, lai tas, kas tiek dāvināts (“būt”), īstenotos tajā, ko prasa baušļi (“vajag”). Lai šo patiesību labāk saprastu ir jāatceras, ka dāvana tiek dota, lai iemīlētu tās Devēju un ar mīlestību pieņemtu baušļus.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 15, 16-21, VI svētdiena

Sīr 15, 16-21

Jēzus Sīraha dēls māca
Manuskripts no Ziemeļnīderlandes, 1430.g.

12. februāra svētdienā turpinām lasīt Kunga kalna sprdiķi un ja iepriekšējā svētdienā pārdomājām “labos darbus”, kas kristieti padara par “pasaules gaismu”, tad šajā svētdienā Dieva vārds aicina pieņemt lēmumu par cēlāku morālu uzvedību, kas nav tikai ārēja nepieciešamība, bet izriet no sirds dziļumiem. Jēzus sludinātā mācība var likties neizpildāma, īpaši nākošajā nedēļā Kunga vārdi par piedošanu un mīlestību pret ienaidniekiem. Kungs pazīst cilvēkus un zina, ka tas ir iespējams, bet cilvēka uzdevums ir pieņemt jauno likumu, iemīlēt to, atklāt tā jēgu, būtību un apbrīnot to. Pirmais Vārda liturģijas lasījums no Sīraha dēla grāmatas atgādina mums par personas brīvo gribu un iespēju izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Jēzus vārdi Kalna sprediķī Sīraha dēla vārdu gaismā ļauj Jēzus piedāvāto dzīvību uztver kā mācību, kura mums ir jāizvēlas. Sīraha dēls iepriekšējās nodaļās apskatīja gudrības pamatjautājumus un dievbijību, bet šīs svētdienas fragmentā ļaujas filozofijai un apskata brīvās gribas jautājumu (Sīr 15,11-20). Šis fragments satur vienu no svarīgākajām Sīraha dēla grāmatas domām. Bībele parasti apstiprina gan Dieva augstāko varu, gan cilvēka brīvību, bet šeit autors apskata brīvo gribu filozofiskās kategorijās. Pārsteidzoši, bet dievišķā gudrība un spēks prasa, lai cilvēki būtu brīvi.

Sīraha dēls vairākās nodaļās apcer atturēšanos no grēka (Sīr 14,20-16,23). Šis plašākais teksts sākas ar vārdu kādu mēs dzirdējām pirms divām nedēļām, kad liturģijā lasījām Kunga Svētības: “Svētlaimīgs, kas apcer ar gudrību, ar prātu iedziļinās” (Sīr 14,20). Rakstos daudzviet var atrast vietas, kur ticīgais tiek aicināts uz apdomāšanu: “Svētīts, kas ļaundaru padomā nestaigā, uz grēcinieku ceļa nestāj” (Ps 1,1). Sīraha dēla galvenais mērķis ir paskaidrot, ka “Grēcinieka mutē neiederas slavinājums, jo tas nav nācis no Dieva: slavinājums ir jāpauž ar gudrību - un Kungs gādās, lai izdodas” (Sīr 15,9-10). Cilvēks var pildīt baušļus jeb Likumu: “Kas turas pie baušļiem, turas pie dzīvības, kas klīst bez ceļa, tas mirst” (Sak 19,16; sal. Māc 8,5). Baušļu ievērošana ir personisko lēmumu jautājums un nevis atstāti likteņa vai nolemtības ziņā. Šeit arī atklājas dziļāka bibliskā ticības jēga, kas nav tikai intelektuāls akts, saprašana vai pārliecība, kas pieņem Dieva vārdu kā pātiesu, bet arī gribas aktivitāte, kas ticību iemieso gribā, lēmumos un rīcībā.

Radīšanas grāmatā redzam, ka būtībā tā bija cilvēka brīvā griba, kas pirmajiem cilvēkiem ļāva paņemt un nogaršot mīklainā, bet pievilcīgā koka augli. Kunga bauslis, ka ēst var no visiem kokiem, “bet no labā un ļaunā atzīšanas koka neēd” (Rad 2,17) un kārdinājuma un grēkākrišans stāsts (Rad 3,1-6) būtu nejēdzīgs, ka cilvēkam nebūta radikālas brīvības iespēja, vai paklausīt vai nepakļauties. Sīraha dēls iepriekš tekstā (Sīr 15,11-13) cenšas atbildēt uz jautājumu, vai Dievs ir atbildīgs par morālo ļaunumu un atbild, ka Dievs necieš ļaunumu un autors nonāk pie pamatdomas, ka mēs nevaram teikt, ka Dievs ir vainīgies pie cilvēku grēkiem (Sīr 15, 11-12). Sīraha dēla mācībā Dievs nedara ļaunu un ja šo domu izsakām pozitīvā veidā, tad var apgalvot, ka Dievs dara tikai to, kas Viņam patīk un Viņam patīk tikai tas, kas ir labs. Cilvēks ir brīvs, lai pieņemtu lēmumus un šajā patiesībā slēpjas atbilde, kas ir atbildīgs par grēkiem un tas ir cilvēks. “Dzīvība un nāve” (Sīr 15,17) tekstā tiek lietota kā cilvēku lēmumu seku ideja, jo cilvēks izvēlas starp dzīvību un nāvi. Ja izvēlas dzīvību, tad to saņems; ja nāvi, tad tā viņam tiks dota. Tāpēc atbildība par grēkiem neattiecas uz Dievu, bet cilvēku, kuram ir dota brīvība un kurš pieņem savas rīcības un izvēles sekas. Cilvēks izvēlas un Dievs atbild saskaņā ar savu brīvo gribu. Ja cilvēkam nav brīvība, tad par grēku būtu jāvaino Dievs.

Šeit lietotais izteiciens “dzīvība un nāve” (Sīr 15,17; skat. 11,14; 37,18) ir sastopams arī Sakāmvārdu grāmatā tikai apgrieztā secībā “nāve un dzīvība” (Sak 18,21). Saskaņā ar Sakāmvārdiem nāve un dzīvība ir mēles varā, jo “kas lolo mēli, bauda tās augļus” (Sak 18,21). Sīraha dēls raksta, ka “Pārvērtības sirdī atspoguļojas, sakuplodamas četros zaros: labajā, ļaunajā, dzīvībā un nāvē, un visu četru valdītāja ir mēle” (Sīr 37 17-18). Atkārtotā likuma grāmatā Kungs saka: “Redzi, šodien es tavā priekšā esmu nolicis dzīvību un labo, nāvi un ļauno” (At 30,16) vai Jeremija grāmatā līdzīgi: “redzi, es nolieku jūsu priekšā dzīvības ceļu un nāves ceļu” (Jer 21,8).

Cilvēka brīvība, griba un dievišķā apredzība ir āķīgs teoloģisks izaicinājums. Vecās Derības grāmatās var saskatīt izpratni, ka Dievs arī ir grēka iemesls (piem., Izc 11,10; 2 Sam 24,1; Jer 6,21; Ez 3,20), bet Sīraha dēls šo neskaidro izpratni precizē un noliedz jebkādu saistību starp grēku un Dievu. Ja Radīšanas grāmatas 3. nodaļā Ādams un Ieva pēc čūskas kārdinājuma sagrēkoja un daži jūdu apokaliptiskie teksti grēka izcelsmi saista ar eņģeļu krišanu (1 Enoha grāmata 6, 1- 9,9), bet dažādi grieķu autori cilvēku nepilnības vainoja liktenī. Savukārt Sīraha dēls vēlējās uzsvērt cilvēku atbildību pretstatā tiem, kuri noliedza atbildību par savu rīcību. Dievs radīja cilvēkus un deva tiem varu izvēlēties, nosliekties vai nu uz labu vai ļaunu. Svarīgi, ka cilvēks ir spējīgs pildīt Dieva baušļus: “jo šo bauslību, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama. [..] tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos” (At 30, 11.14). Dievs neprasa no mums to, kas nav neiespējams. Kunga baušļi nav šauri vai smacējoši, jo dievišķā gudrība ir neaptverama un Dievs redz ikkatru personu: “It visur Kunga acis- tās pamana ļaunu un labu” (Sak 15,3), jo “nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atslēgts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu” (Ebr 4,13).

Saskaņā ar Sīraha dēlu viens no nosacījumiem, kurš cilvēkam piešķir autentiskumu ir redzama un atvērta savas atbildības pieņemšana. Par to, kas cilvēks ir un ko dara, nevajag vainot Dievu vai kādu citu. Svētais autors aicina atcerēties savu brīvību un ar drosmi un patiesību par sevi to īstenot savā dzīvē, kas vēl nav evaņģēliska, bet gan veselā saprāta izpausme un ir pirmais solis, lai uzsāktu morālās pilnveidošanās un tikumu ceļu. Ja skatamies uz Sīraha dēla vēlmi aizstāvēt Dieva nevainību no cilvēku pārmetumiem, tad skatoties uz mūsdienu cilvēku varam ievērot, ka vairāk tiek vainotas plašākas sabiedriskās struktūras, dzīves telpas negatīvā ietekme, politika, psiholoģiskie faktori u.t.t. Bibliskā gudrība neņem vērā šos izdevīgos ataisnojumus, jo atbildību nes tikai individuāla persona. Nevar teikt, ka bibliskā pasaule nepazīst dažādu apstākļu radīto ietekimi, kārdinājumus, cilvēka vājumu un ļaunā gara darbību, tomēr neattaisno cilvēku, jo "grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāro, bet tev pār to jāvalda” (Rad 4,7). Tas, ko Sīraha dēls grib iemācīt saviem lasītājiem ir tas, lai cilvēks ievērotu likumu un meklētu labumu nevis tāpēc, ka kāds liek, bet gan tāpēc, ka pats ir iemācījies to un pārliecinājies par tā labumu. Neviens cilvēku normālos apstākļos nav spiests darīt ļaunu vai labu, bet pats cilvēks to var izvēlēties un uzņemties atbildību par sevi. Sirds dziļumos ir jāatrod vēlmes un iekšējās motivācijas, jo Dievs vēlas cilvēka iekšējo pārliecību, jo Viņš ir Tēvs, kurš ir ieinteresēts cilvēka izaugsmē. Ticīgais savu identitāti neīsteno tikai rituālos un ārējās normās, bet gan tad, kad Dieva griba ir viņa dzīves likums, kas dod brīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Iz 58, 7-10, V svētdiena, A

Iz 58, 7-10

Pravietis Isajs
Manuskripts tapis Hagano pilsētā (Francija)

1441 - 1449.g.

5. februāra svētdienā Dieva vārda liturģija turpina mūs ievest Kunga mācekļa stājas veidošanas skolā. Pirms nedēļas lasījām Kalna svētības, bet šajā svētdienā lasām tālāk Mateja Evaņģēlija 5. nodaļu, kur iepazīstam, ka Kunga māceklis ir “zemes sāls” un “pasaules gaisma” (Mt 5, 13.14). Ja māceklis savā dzīvē īsteno Svētības, tad viņš var kļūt par sāli, kas Kunga Garā piedzīvo savu dzīvi piepildītu un auglīgu. Lai māceklības ceļš nestu gaismu ir nepieciešams dāsnums pret trūcīgajem un tieši uz šādu stāju aicina pravietis Isajs, jo mīlestības un dāsnuma žesti padara kristieti par “gaismu [kas] izlauzīsies ausmā” (Is 58,8). Kunga māceklis ir iepazinis Dievu, kurš apdāvina un iedvesmo dalīties ar citiem, un tieši tie ir “labie darbi” par kuriem lasām šīs svētdienas Evaņģēlijā. Fragments sākas ar ierastu rīcību uzskaitījumu pret tiem, kas ir nonākuši grūtībās. Nabadzīgo grupu uzskaitījums atgādina Mateja Evaņģēlija vārdus par pēdējo tiesu (Mt 25, 35-37), ko lasīsim šī liturģiskā gada noslēgumā 26. novembrī.

Pravietis Isajs aicināja ļaudis izrādīt patiesu taisnību, lai viņu dzīvēs atspoguļotu Dieva tēlu. Isaja grāmatas 58. nodaļā aplūko trīs patiesas taisnības aspektus: patiesu māceklību, gavēni un sabata ievērošanu, un šīs svētdienas lasījumā tiek piedāvāts fragments, kas aplūko patieso gavēni. Pravietis norāda uz diviem sabiedriskās dzīves aspektiem: saimnieciski neaizsargāto cilvēku grupu izmantošana un Dieva kulta virspusība. Šie divi aspekti liek domāt, ka pravietis vērsās pie tautas līderiem. Isajs pretstatīja cilvēku aktuālo dzīves situāciju scenārijam kādu vēlējās Dievs (Is 58,5–7). Kungs pieprasa autentiskumu, nevis tikai ārējus rituālus (58,1–14). Kungs uzrunāja Izvēlēto tautu pēc Babilonas gūsta, kas, tāpat kā iepriekšējās paaudzes, bija ļāvās reliģiskajai liekulībai. Kungs nosodīja šādu liekulību, skaidri norādot, ka Viņš augstu vērtē paklausību un sociālo taisnīgumu, nevis tukšu formālismu. Žēlabu un gavēņa rituāliem, pat ja tos pavada šķietama vēlme labāk iepazīt Dievu, nav nozīmes, ja cilvēks turpina piekopt ļaunu dzīvesveidu.

Gavēnim ir nepieciešams autentiskums un pazemība, kas īstenojas darbos nevis vārdos. Kungs gribēja, lai viņi pārtrauc netaisnību un apspiešanu, bet dalās ar pārtiku ar izsalkušajiem un rūpējas par citu vajadzībām. Gavēnis, kas maina sirdis, ir Dievam tīkams (Is 58,8–12). Kunga klātbūtne ieskauj patiesos gavētājus un Viņš atbildēs uz ticīgo lūgšanām. Cilvēku garīgās tumsas vietā nāks gaisma. Kungs uzrunāja visai dievbijīgus cilvēkus, tomēr viņu nelietīgā apiešanās ar citiem atklāja viņu liekulību un Dievs vēlējās, lai viņu atkāptos no šiem ceļiem un pievērstu savu skatienu nabadzīgajiem un izsalkušajiem pašu tautā. Tikai tad izraelieši varēs pieredzēt Dieva labvēlību, aizardzību un svētību, ko simbolizē gaisma. Izraelim svarīgi bija tas, ka tikai tādā gadījumā Dievs palīdzēs atjaunot izpostīto zemi un Jeruzālemi, kad atjaunosies sociālais taisnīgums.

Dievs vēlējās svētīt savu tautu, tomēr šo svētību nevar iegūt ar rituālām manipulācijām, jo Kungs dod savu svētību tiem, kas saglabā derību ar Viņu. Kā cilvēki varēja pierādīt, ka viņiem ir derības attiecības ar Dievu? Atbilde ir vienkārša un tā ir taisnīga dzīve un ētiska uzvedība. Vecajā Derībā tikai dažās vietās Dievs liek cilvēkiem gavēt, bet ļoti daudzās vietās liek cilvēkiem apietis pret citiem cilvēkiem taisnīgi, laipni, cieņpilni un īpaši pret vājākiem par sevi. Iepriekš grāmatā Isajs nosodīja un raksturoja tautas reliģiskos līderus kā aklus, jo “tie neapjauš, visi tie ir mēmi suņi, tie nespēj riet - miegā murgo, snaudiens tiem mīļš” (Is 56,10). Šādiem amatvīriem bija tikai vārds, bet ne saturs. Gavēšana bija vērsta uz sevi, savas uzticības apliecināšana un nevis uz atteikšanos no sevis un rūpēs par nabagiem.

Jeruzālemes atjaunošana nenoritēja saskaņā ar plānoto un cilvēki gavēja, bet nekas nemainījās. Agrīnā jūdaismā gavēšana nebija askētiska prakse, bet saistījās ar sērām. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošanas laikā pēc Babilonas gūsta modē nāca gavēnis, kura mērķis bija mudināt Dievu apžēloties par Jeruzalemi un paātrināt tās pilnīgas atjaunošanas dienu (Zah 8,19). Pravietis šeit nosoda nevis gavēšanu, bet gan to cilvēku neziņu, kuri neauglīgi nodarbojas ar šo praksi. Izvēlētā tauta joprojām nebija iemācījusies, ko Dievs sagaidīja no viņiem, ka viņi izveidos un uzturēs sabiedrību, kurā valda taisnīgums un vienlīdzība. Rituālu darbību veikšana, lai arī cik labi tā būtu iecerēta, nevar aizstāt taisnīgu sabiedrību, jo kamēr Izraelī valdīja netaisnība, apspiešana un iekšējie konflikti, tikmēr atjaunošana nebīja iespējama. Kungs vēlējās, lai izraelieši atteiktos jeb gavētu no netaisnības un, lai cilvēki, kuriem ir līdzekļi, dalītos savā pārtikā, drēbēs un pajumtē ar brāļiem un māsām, kuriem to trūkst. Tad, kad taisnīgums sabiedrībā īstenosies, turpināsies atjaunošanas process.

Atbilde uz jautājumu kāpēc jāgavē ir vienkārša: no pārtikas atsakamies, lai dalītos ar nabagiem. Tas attiecas uz visiem citiem gavēšanas līdzekļiem un mērķis ir brāļu mīlestība. Gavēnis ir sevis dāvāšanas veids, kas izpaužas garīgā un sabiedriskā līmenī. Fragmenta noslēgumā ir interesanta ebreju vārda “nefeš” spēle. “Nefeš” tulkojas kā “dvēsele”, “dzīve”, “sirds”, “radība”, “persona” “kakls”, “vēlme” “izsalkums”, “ēstgriba”, “apetīte” u.c. Ja lasām 10. pantu un izceļam vārdu “nefeš”, varam atklāt pravieša vārda dziļāku jēgu: “kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi [nefeš] un paēdināsi apbēdinātu dvēseli [nefeš]” (Is 58,10). Šajos vārdos satiekas divas dzīves un viena ir tā, kas dod, bet otra saņem, bet dziļāka jēga ir tāda, ka mēs esam viena miesa, viena vīnakoka divi zari. Eksistenciāli izprotot šo Rakstu vietu, var teikt: dāvināt sevi, lai ar savu personas klātbūtni piepildītu otras personas tumsu. Tas ir māceklības ceļš uz kuru mūs aicina Jēzus Kristus un šo ceļu piepilda savas nāves un augšāmcelšanās notikumā, kuru esam aicināti piedzīvot savā ikdienas dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap