Lapas

4.28.2021

1 Jņ 3, 18-24, V lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 18-24

Apustulis Jānis
Otro svētdienu pēc kārtas Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 3. nodaļas un šajā lasījumā Jānis apgalvo, ka mīlestības baušļa pildīšana izpaužas kā ticībā Jēzum Kristum. 3. nodaļas lielāko daļu (3,1-18) Jānis veltīja tam, lai rakstītu par tuvākmīlestību kādu māca debesu Tēvs mīlot savus bērnus. Iepriekš nodaļā (3, 11-18) Jānis apskatīja ticīgo savstarpējās attiecības un īpaši kopienas viltus  locekļus. Šajā fragmentā uzmanība tiek pievērsta attiecībām starp Dievu un ticīgo. Lasot 3. nodaļu, mēs varam pārliecināties, ka esam Dieva bērni, tomēr tas nenozīmē, ka varam apstāties pie vārdiem, bet gan praktizēta un ar Evaņģēliju saskaņota mīlestība ļauj mums to apliecināt. Jaunajā Derībā un arī Jāņa rakstos mīlestība ir raksturota kā rūpīga atbilde uz citu vajadzībām (1 Jņ 3,17), ko var veikt pat tad, kad konkrētā persona ir nesimpātiska. Mīlestības atbilde katrā gadījumā var atšķirties un ir atkarīga no nepieciešamības, radniecības un iespējām. Dievs sagaida no mums nevis, lai mēs darām to, ko nespējam, bet to, ko varam. Mīlestība neierobežojas ar šādām situācijām, bet arī saistās ar baušļiem, kas aizstāv attiecības starp cilvēkiem: nenogalini, neiekāro, nezodz, nemelo (Izc 20,13-16).

Apustulis redzēja, ka ticīgajos bija sajūta, ka pastāv zināma nevienlīdzība kā katrs piepilda mīlestības baušļus un personiskās neveiksmes, kad viņi centās dzīvot taisnīgi (3,19-22), bet praksē nogāja greizi. Iecerētā mīlestība var būt laba un patiesa, tomēr notikumu, apstākļi un situācijas ir tik dažādas, ka jūtam savus ierobežojumus un kļūdas, ka varam just spēcīgu iekšējo balsi, kas mūs apsūdz. Daudzi mūsu labie nodomi neīstenojas vai noiet greizi, vai cilvēku emocionālās un citas reakcijas sarežģi visu situāciju. Sajūta, ka esam apbēdinājuši Dievu pat ar labiem centieniem var sabojāt miera un uzticības saiti ar Tēvu. Šī sajūta, ka labi nodomi var sāpināt un radīt nesapratni, ietekmē motivāciju un vēlmi mīlēt citus. Ticīgajā attīstās neapmierinātība, aizvainojums un vēlme distancēties no citiem. Tikšanās  un attiecības ar Kungu rada motivāciju, motivācija rada lēmumus, kurus mēģinām īstenot. Nevis likums vai apstākļi liek sekot Kungam, bet attiecības, bet kā to var redzēt tajās var rasties pārpratumi un saspīlējumi.

Dievs mūs pazīst un redz to, ka mūsu kļūdīgie un vājie mēģinājumi mīlēt ir patiesas mūsu ticības un mīlestības izpausmes. Mūsu mēģinājumi atbildēt uz citu vajadzībām var būt nepārdomāti, palīdzīga roka var tikt noraidīta, labs nodoms var sajaukties ar savtīgām interesēm. Pastāv daudz iemeslu, kāpēc mūsu labie darbi var likt mums justies neapmierinātiem, nedrošiem un apjukušiem. Mīlestība var sarežģīties un Dievs to labi zina, jo Viņa paša mīlestība pret pasauli tika pārprasta un noraidīta. Neskatoties uz to, Dievs turpina mīlēt savu radību.

Jānis zināja, ka viņam ir jānomierina savu lasītāju sirdis, lai viņi varētu turpināt iet ticības ceļu ar Jēzu un mīlēt tuvākos. Sirds, kas nemitīgi sevi apsūdz un pārmet, ka nesasniedz Dieva plāna augstumus, pamazām noplacinās un neļauj izbaudīt attiecības ar Tēvu. Apustulis apliecināja saviem lasītājiem to, ka pat tad, kad viņiem liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar izvēlēto ceļu un viņi iekšēji sūrojas, Dievs zina, ka ticīgo sirdis iet labā virzienā. Kristieši var uzticēties Dieva žēlsirdībai un droši un pārliecināti var Viņam tuvoties. Pats ticības akts Jēzum Kristum un rūpes par citu vajadzībām ir liecība, ka Dieva Gars mājo viņos, jo kristīgās mīlestības modelis, izsaka to, ka tāda nav krituša, neglābta un nebrīva cilvēka rīcība. Tātad ticība un autentiski mēģinājumi mīlēt savus tuvākos ir laba liecība, ka nemieram nav jāienāk sirdī. Tramīgo neveiksmes sajūtu Jānis grib uzveikt ar vienkāršu uzticību Dievam. To nevar sasniegt ar kādu vingrinājumu palīdzību, bet tā ir žēlastība. Uzticība Dievam, kurš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, atjauno savu bērnu spēkus.

Jānis rakstīja par kristiešu sirdsapziņas izaicinājumiem un problēmām, ka sirds, redzot nespēju mīlēt tā, kā Dievs māca, apjūk un nogurst. Neskatoties uz to, ka ticība uz Jēzu Kristu ir autentiska un ticīgais mēģina iedzīvināt Evaņģēliju attiecībās, katram kristietim ir iekšējā balss, kas atgādina par neveiksmēm, kļūdām, slinkumu, sasteigšanu un citām lietām. Tas veicina vēlmi apstāties un iepauzēt, vai pat pamest uzsākto ceļu. Nav brīnums, jo vēstulē varam lasīt par augstām mīlestības prasībām. Tomēr apustulis nevēlas izsaukt lasītājos vainas sajūtu it kā Dievs prasītu no katra nesasniedzamu pilnības standartu piepildīšanu. Jānis uzsvēra, ka brīžos, kad šaubas par sevi ir lielas, tad jāuzticas Dievam.

Kāda ir saistība starp mīlestību un ticību Jēzum? Tāda, ka tikai Jēzus Kristus dzīves modelim ir jēga un spēja pārmainīt sirdis un pasauli. Pārveidoties var tikai pateicoties mīlestībai pret brāļiem un māsām. Jēzus piedāvātais dzīves modelis aicina uz nemitīgu gatavību atbildēt uz citu vajadzībām. Jānis apliecināja, ka pat tad, ka tuvākmīlestības prasības sajauc jūtas un liekas, ka ticīgais nespēj un nav piemērots izaicinājumiem, Dievs pazīst mūsu sirdis labāk nekā mēs paši pazīstam sevi un vēlas mūsos apklusināt šo apsūdzošo un bailīgo iekšējo balsi. Jānis skaidro, ka ticība Kristum un tuvākmīlestība ir liecība, ka ticīgajā ir Svētais Gars.

Jānis rakstīja, ka “bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā” (1 Jņ 3,23). Kā var likt ticēt? Jānis tā rakstīja, jo viņam ticība nebija tikai priekšlikums ticēšanai, bet arī iekšējā uzticība, padošanās Dievam un ārēja ticības izpausme. Ticība nav tikai atbilstošas informācijas uzkrāšana par Dievu, bet tā atspoguļo mūsu sirds attieksmi pret Dievu. Sasaistot bausli ar ticību Jānis uzsvēra nepieciešamību veidot dziļas attiecības ar Dievu. Dievs prasa no mums ticēt Jēzum un mīlēt vienam otru. Patiess mīlestības eksāmens neizpaužas vārdos, bet vēlmē palīdzēt. Praktiskā mīlestības puse vēršas pie citiem un viņu vajadzībām. Kristus tieši tuvākmīlestībā ir dāvājis ticīgajiem augstus standartus, bet cilvēks var just dziļu savu neatbilstību un izgāšanos. Ja sirds nosoda, tad jāzina, ka Dievs ņem vērā visu cilvēka mānīgo un nezinušo sirdi.

Mūsdienās arī var dzirdēt aicinājumus “ieklausīties sevī, savā sirdī, savā patiesajā es u.t.t”, tomēr pastāv arī savā ziņā pretēja patiesība: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17,9) Uz šo jautājumu Kungs arī atbild: “Es - Kungs, es caurskatu prātus, es pārbaudu sirdi” (Jer 17.10). Lai izbēgtu no lamatām, ko var sagatavot Dieva vārda neformēta sirds, apustulis Jānis uzsver uzticības nozīmību, jo savādāk ticīgais var iemaldīties sevis nosodīšanas lamatās. Katrs to var piedzīvot atšķirīgi: daudzi cilvēki ir melanholiskāki vai vairāk ielūkojas sevī, analizē sevi; kādam nepieciešama speciālista palīdzība; kādas grēka sekas; apstākļi un citi iemesli. Neviens nav pasargāts no savas iekšējās balss un katram ticīgajam ir jāmērojas ar šīm šaubām. Jānis tāpēc piedāvā vienu drošu recepti, lai dziedinātu savu sirdi un tā ir uzticība Kungam. Pats Dievs un nevis mūsu sirdis ir mūsu pārliecības avots. Tas ir tik nepieciešams, lai pieredzot savu vājumu attiecībās ar cilvēkiem, ticības un mīlestības gars nepagurtu. Dialogs ar savu iekšējo apsūdzošo balsi var būt nomācošs un tāpēc Dievs vēlas iedrošināt un nest savu gaismu ticīgo sirdīs. 

br. Jānis Savickis OFMCap

4.21.2021

1 Jņ 3, 1-2, IV lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 1-2

Miniatūrā attēlots apustulis Jānis ar
savu evaņģēlista simbolu - ērgli,
Svētā Trīsvienība un debesu pulki.
Trešajā lieldienu laika svētdienā lasīsim Pirmās Jāņa vēstules 3. nodaļas pašu sākumu, kurā apustulis pavēsta par Dievu Tēvu, kurš mīl savus bērnus. Apustulis Jānis apbrīno Dieva pestījošo darbību un cik varenas dāvanas Viņš ir sagatavojis saviem bērniem. Mēs esam Dieva bērni, bet pasaule to nespēj atpazīt, jo tā ir atsvešināta no Dieva. Dieva mīlestība veido jaunu tautu, kas ir Viņa bērni un kuri atsvešinās no pasaules uzvedības modeļiem. Šo mīlestības ceļu bērni iet caur Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma pieņemšanu savā dzīvē, un pat atkārtoti grēkojot un noraidot Kungu, pieņem piedošanas dāvanu. Mēs kļūstam par Dieva bērniem pateicoties ticības un kristību žēlastībai. Tā kā kristieši ir dzimuši no Dieva žēlastības, viņi nepieder pasaulei un atpazīst un cenšas sevī apturēt pasaules vēlmes un impulsus. Evaņģēlists Jānis pasauli raksturo kā tādu, kas nepazīst Dievu un tāpēc neatpazīst Viņu ceļu un darbības raksturu. Kristiešiem nav jābrīnās, ka pasaule viņus neatpazīst, jo jau Jēzu savējie “neuzņēma” (Jņ 1,11).

Būt par Dieva bērnu: tas ir kaut kas centrāls kristiešu dzīvei. Tā ir spēja ieraudzīt Tēva dāvāto mīlestību, ka mēs varam tikt saukti par Dieva bērniem. Tas nav tikai kāds ārējs nosaukums vai cienījams tituls, bet dāvana, kuru saņemam kā Jēzus Kristus pestījošajā darba augļus. Jānis uzsvēra, ka Dieva bērna status nav kaut kas statisks, bet gan dinamisks. Tāpēc Jānis lieto vārdu “tagad” (1 Jņ 3,2), jo neskatoties uz visām mūsu vainām un kļūdām, mēs esam Dieva bērni. Bībelē vārds “saukt, aicināt” norāda uz to, kas ir patiess un īsts: ja Pāvils raksta par “aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2), tas nenozīmē, ka mēs tikai tiekam aicināti uz svētumu, bet arī tādi jau esam. Ja tiekam “saukti Dieva bērni” (1 Jņ 3,1), tad tas nozīmē, ka tādi reāli tagad esam. Mēs esam Dieva bērni jau tagad, bet mums vēl ir apslēpta nākotnes pilnība. Jānis neiedrošināja ticīgos spekulēt par nākotni jautājumos, kas attiecās debesu godību.

Apustulis Jānis par mīlestību raksta visvairāk no visiem Jaunās Derības autoriem. Šīs svētdienas fragmentā Jānis īpašā veidā izsaka savu izbrīnu par Dieva mīlestību. Mīlestības lielums izpaužas tās iedarbībā, jo tā padara cilvēkus par Dieva bērniem. Protams, ja skatās plašāk, visi cilvēki ir Dieva bērni un Viņš ir katra radītājs (Is 45, 11-12), un Dievs ir kā Izraela tautas tēvs (At 32,6-12; Is 43, 6-7; Mal 2, 10). Tas, ka kristieši ir Dieva bērni, ir jāizprot daudz dziļāk. Dieva mīlestība nav kaut kas mums ārējs un mēs tikai brīnāmies par to, kā kādu skaistu dabas skatu. Dieva mīlestību mēs pieredzam sevī un apbrīnojam tās darbības mērķi mūsos un tās kvalitāti. 

Pirmajā gadsimtā Tēva mīlestība atradās drūmā pretstatā dažām vecāku mīlestības izpausmēm. Grieķu-romiešu pasaulē dabiskā tēvu mīlestība pret bērniem parasti bija laba, bet ne vienmēr viss bija tik sirsnīgi un adekvāti kā mēs to vēlētos. Bērni varēja tikt vardarbīgi izmantoti un bieži vien bija nevēlami. Pēc bērna piedzimšanas tēvam bija tiesības zīdaini iznest ārā no mājām un atstāt uz ceļa nomiršanai. Tertulliāns (155-220) rakstīja, ka Ziemeļāfrikā bērni tika upurēti Saturnam, visā impērijā bērni tika nogalināti “noslīcinot, atstājot aukstumā, badā un suņiem” (Apoloģija 9). Kristīgā vēsts un liecība uz šī fona kļuva vēl izteiksmīgāka. 

Jānis savos ļoti uzmundrinošajos teikumos rakstīja par to, kas mēs tagad esam - Dieva bērni, lai norādītu uz kaut ko vēl lielāku, jo mūs gaida kaut kas būtiskās: “būsim līdzīgi” Jēzum (1 Jņ 3,2). Apustulis Pāvils rakstīja par ticīgajiem, ka “Dievs… noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam” (Rom 8,29). Baznīcas tradīcijā šai sakarā bieži runā par dievišķošanos, kas savu pilnību sasniegs mūžībā, kad mēs būsim pilnībā pārveidoti pēc Dieva tēla un līdzības. Dievišķošanos ir jāizprot pareizi, jo tas nenozīmē, ka mēs zaudēsim savu cilvēka dabu un kļūsim par maziem dieviem, bet gan sasniegsim pilnību Kristū, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks, kurā Viņa cilvēcību atdzīvina Svētais Gars.* Svētais Gars dāvā cilvēkam žēlastību, lai atjaunotu mūsos Dieva tēlu un līdzību. Tas nozīmē, ka cilvēkā dzīvē dzīve kļūst stiprāka par nāvi un cilvēkā atklājas visas spējas, kuras nomāc grēks: domāšana, jūtas, draudzība un radošums saņem jaunu gaismu, prieku un mīlestību, lai piedzīvotu Dieva žēlastības pilnību.**

*Vairāk par dievišķošanos: Olivier Clément, The Roots of Christian Mysticism: Text and Commentary, New City Press 1995, P. 263-269.
**Turpat P. 264-265

br. Jānis Savickis OFMCap

4.14.2021

1 Jņ 2, 1-5a, III lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 2, 1-5a

Jēzus uzrunā apustuli Jāni
Trešās lieldienu svētdienas otrais Dieva vārda liturģijas lasījums iesākas ar vārdiem “Mani bērniņi” (1 Jņ 2,1) un tādā veidā parāda cik personiski un dziļi apustulis Jānis pazina un bija pieķēries savas vēstules lasītājiem. Tieši tāpēc viņš rakstīja vienskaitļa pirmajā personā: “es jums rakstu”. Tādā veidā viņš arī parādīja un uzsvēra savu personisko autoritāti un kopienas garīgā tēva lomu. Galvenā doma, ko šis lasījums mums vēlas pavēstīt ir parādīt attiecības starp diviem kristīgās dzīve balstiem: kā pareizi apieties ar grēku un kā izteikt savu mīlestību pret Dievu: ar paklausību Kunga vārdam. Abas šis domas ir nepieciešamas Dieva pazīšanai un mūžības sasniegšanai.

Dievs ir neizbēgama cilvēka dzīves sastāvdaļa, tomēr pastāv liela problēma, ka mēs nevaram pazīt Dievu patiesi, jo grēks mūs ir ievainojis. Diemžēl arī grēks ir dzīves īstenības sastāvdaļa un svarīgi, ka šī problēma nav neatrisināma, jo Jēzus Kristus ir mūsu aizstāvis (1 Jņ 2,1). Tāpēc Jānis vēršas pie saviem lasītājiem, ka piedošana ir droša tiem, kas vēršas pie Jēzus Kristus. Nav iespējams pazīt Dievu neķeroties klāt grēka traģēdijai mūsos. Labākais līdzeklis pret grēku ir atzīšanās un paļaušanās uz Jēzus pestījošo darbību. Atzīšanas grēkos vienmēr sākas ar sirdi, kad nosaucam grēku vārdā, atzīstam to Dieva priekšā un lūdzam piedošanu. Jānis izcēla to, ka Kristus pestīšana ir universāla, jo Viņš izlīdzināja ne tikai “mūsu, bet visas pasaules grēku[s]” (1 Jņ 2,2). Jēzus izpirkšanas upuris neaprobežojas ar noteiktu un šauru cilvēku grupu vai konkrētu laika periodu. Viņa pestījošais spēks ir joprojām aktuāls, jo “reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams” (Ebr 9,26).

Šīs svētdienas lasījuma otrajā daļā (1 Jņ 3-5a) Jānis mēģināja atbildēt uz jautājumu, kā mēs varam būt pārliecināti, ka pazīstam Dievu un esam vienoti ar Viņu? Pārliecība par labām attiecībām ar Dievu ir ļoti svarīga cilvēkam, kurš grēko un arī nemitīgi atzīstas savos pārkāpumos. Vārda ievērošana nodrošina to, ka ticīgais pazīst Dievu. Bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu, ko Bībelē nozīmē šis “zināt/pazīt Dievu”? Rakstos “zināt” bieži izsaka vairāk nekā informācijas apgūšanu vai faktu uzkrāšanu. Zināt kādu vai kaut ko bieži ietver pieredzes un attiecību līmeni. Kad faraons teica Mozum “Es nezinu Kungu” (Izc 5,2), viņš neteica to, ka nekad nav dzirdējis par Izraela Dievu, bet to, ka viņš neatzīst Viņu par Dievu un nepiekāpsies Viņa prasībām. Vai arī lasām, ka Samuels “vēl nepazina Kungu” (1 Sam 3,7) un arī šeit tas nenozīmē, ka viņš nezināja par Dieva pastāvēšanu, bet vēl nepieredzēja kā Dievs vēršas pie viņa personiski. Arī Jēzus līdzīgi lietoja šo vārdu, kad vērsās pie tiem, kas neklausījās Viņa vārdos: ”es jūs nekad neesmu pazinis” (Mt 7,23). Tas nenozīmē, ka Jēzus nezināja, kas tie ir par cilvēkiem, bet to, ka viņi nebija izveidojuši patiesas attiecības ar Viņu.

Jāņa vēstulē “zināt Dievu” ietver arī domu par pareizu Dieva izpratni, kas Viņš ir un kādus pestīšanas darbus ir paveicis. Vēl vairāk, tas nozīmē dzīvot patiesās attiecības ar Viņu un pazīt Viņu personiski pateicoties Svētajam Garam. Viens no iemesliem, kāpēc Jānis rakstīja par Dieva zināšanu, bija viņa cīņa ar apdraudējumu, kas nāca no “zinošajiem” jeb gnostiķiem* (gr. gnosis - zināt). Gnostiķiem Dieva iepazīšana nāca no mistiskas redzēšanas vai tiešas Dieva uzlūkošanas un viņus neinteresēja morālā rīcība un neuztrauca cilvēku uzvedība. Bībeles pasaulē Dieva pazīšanu nevar atdalīt no morālā taisnīguma. Patiesa Dieva pazīšana neierobežojas gnostiķu spekulācijās vai idejās, bet saistījās ar paklausību likumam un Dieva mīlestības pieredze kristiešu kopienā. Vārds “piepildīties” (1 Jņ 2,5) norāda uz nemitīgu izaugsmi un attīstību, jo, ja paklausība vārdam tiek praktizēta, Dieva mīlestība nobriest mācekļos.

Pirmkārt, vārda ievērošana dod pārliecību, ka pazīstam, zinām Dievu. Jānim svarīga bija ne tikai vienkārša Dieva pazīšana, vai mūsdienās "jā, Dievs vai kāds augstāks spēks ir un neko vairāk..", bet liela drošība par Viņa pazīšanu, pārliecība, ka ir izveidotas labas attiecības ar Dievu. Jānis piedāvāja saviem lasītājiem kritērijus, lai viņi varētu spriest, vai viņi paši un citi ticīgie patiesi pazīst Dievu. Ļoti vienkāršs tests: vai Dieva vārds ir pildīts vai nav! Sākumā Jānis pievēršas negatīvajai atbildei par tiem, kas nepazīst Kungu: to var pārbaudīt, vai viņi pilda baušļus. Atbilde ir vienkārša: ja nepilda baušļus, tad nepazīst Dievu. Pretēji šai nepazīšanai ir Dieva pazīšana, taču autors neraksta, ka atpazīt var pateicoties baušļu pildīšanai, bet, ka ”tur vārdu”. "Turēt vārdu" ir līdzvērtīgi baušļu ievērošanai, tomēr pastāv būtiska atšķirība. Kāpēc Jānis katrai grupai izmanto nedaudz atšķirīgus atpazīšanas kritērijus: baušļus un vārdu? Viņš vēlējās parādīt, ka patiess māceklis dzird Dieva vārdu un to iemieso ikdienas dzīvē; māceklis neatsaucas tikai uz baušļiem, bet pieredz Kunga darbību savā dzīvē un radoši īsteno sev doto vārdu. Ticīgie nav aicināti tikai sekot pavēlēm, bet dzirdēt Dieva vārdu, pieņemt sirdī un ļaut tam iemājot lēmumos, attieksmēs, vārdos un attiecībās. Jānis vērš uzmanību uz dinamisku pazīšanu un aktīvu Kunga ietekmi uz dzīvi un nevis tikai uz baušļu pildīšanu un tādu stāju, kurā nav izpratnes par garīgo īstenību.

*Vairāk par gnosticismu "Placuit Deo": http://www.katedrale.lv/index.php?id=21403

br. Jānis Savickis OFMCap

4.09.2021

1 Jņ 5, 1-6, II lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 5, 1-6

Uz miniatūras attēlots apustulis Jānis, 
kurš sūta savu pirmo vēstuli.

Šogad Lieldienu laikā pārdomāsim svētdienas vārda liturģijas otros lasījumus, kas tiek ņemti no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules. Evaņģēlista Jāņa mērķis rakstot šo vēstuli bija skaidri pateikt kas ir kas, un tāpēc viscaur vēstulei viņš iepin svarīgas tēmas, kas liek kristiešiem pārbaudīt vai viņi staigā gaismā un sadraudzībā ar Dievu. Jānis īpašā veidā kristiešus aicina testēt sevi trīs lietās: doktrīnas pārbaude, morāles pārbaude un mīlestības pārbaude. Ticība, ka Kristus ir augšāmcēlis ir kristīgās dzīves pamatā. Mīlestība un spēja dzīvot kristīgo dzīvi nav kādu askētisku vai dievbijīgu prakšu nopelns, vai cilvēka pūliņu rezultāts, bet gan tāpēc, ka ticam, ka esam Dieva mīlēti. Kristus dāvāja mums savu mīlestību, lai mēs varētu ar to atbildēt Tēvam ne tikai ar vārdiem, bet piedzimstot no jauna jaunai dzīvei bez grēka.

Jānis rakstīja kristiešiem, lai iedvestu viņiem pārliecību par ticību, jo bija tādi, kas mācīja pretējas lietas par to, kas ir Jēzus. Jānis vēlējās sakārtot apjukumu, kas iezagās kristiešu kopienā un tāpēc rakstīja: “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis” (1 Jņ 5,1). Atdalošā līnija ir ļoti vienkārša: ja tici, ka Jēzus ir Kristus jeb Mesija, Dieva svaidītais, tad tu esi Dieva bērns, bet ja nē, tad neesi tāds. Jānis uzsvēra, ka ir jātic pareizajai doktrīnai: Jēzus ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks, lai varētu piedzīvot kristīgo dzīvi ar mīlestību tās centrā.

Apustulis vēlējās parādīt saistību starp ticību un mīlestību. Šis svētdienas fragmentā īpaša uzmanība tiek pievērsta ticībai. Vārds “ticība” šajā vēstulē parādās desmit reizes un septiņas reizes 5. nodaļā. Šīs svētdienas fragmenta sākumā un beigās (1 Jņ 5,1.5) vārds “ticība” arī nav ielikts nejauši. Kristieša dzīve sākas un beidzas ar ticību. Jēzus ir šis ticības uzmanības centrā. Tomēr šeit uzsvars netiek likts uz to kam ticēt vai ko apliecināt, bet uz pašu ticīgo. Par ticības mērķi evaņģēlists raksta nedaudz tālāk (1 Jņ 5,6-12) un šo svētdien vien lasīsim vienu teikumu no šīs nākošās domas (1 Jņ 5,6). 16. maija svētdienā pārdomāsim vairāk ticības mērķi (1 Jņ 5, 9-13).

Ticēšana ir kā ieiešana Dieva mīlestības dāvanā par brīvu un bez nekādiem nopelniem. Jānis uzsver, ka kristieša dzīves identitātes pamatā ir mīlestība. Lai ietu mīlestības ceļu ir jāsāk tas bruģēt ar ticību. Kādu ticību? Ticība, ka Jēzus ir Kristus. Ticība par kuru viņš raksta ir ļoti īpaša: “katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva” (1 Jņ 4, 2-3). Šī ticība jeb apliecināšana ir ļoti centrēta ap Kristus personu (1 Jņ 5,6-12). Jānis vēlējās iezīmēt galvenās sekas, kas izriet no ticības pieņemšanas. Iespējams tāpēc, ka kristiešu kopienā bija kāda maldīga reliģiozitāte ar kuru viņš gribēja cīnīties. Galvenais ir tas, ka patiesa ticība ved pie īpašas mīlestības kvalitātes un dziļuma, kas ļauj pildīt baušļus. Atzīšana, ka Jēzus ir Kristus nav cilvēka ieskatu sasniegums, bet Svētā Gara darbs. Tas pats Gars ļauj mīlēt brāļus un māsas Kristū. Apustulis Jānis uzsvēra, ka mīlestība pret Dievu un brāļiem ir cieši saistīta.

Kāpēc Dieva “baušļi nav grūti” (1 Jņ 5, 3)? Šis apgalvojums atgādina Jēzus vārdus no Mateja Evaņģēlija: “jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla” (Mt 11,30) vai arī tur pat izskan līdzīga doma: “Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem” (Mt 23,4). Dabiskajam cilvēkam Dieva griba ir dīvaina un prasība pēc taisnīguma sveša un grūta. Pat mīlestības likums ir nesaprotams. Kad Dievs ienāk ticīgajā un viņš atbild ar uzticību Jēzum Kristum, nasta kļūst viegla (Mt 11,30). Piedzimšana no Dieva atver ceļu vēlmei un ilgām pēc Tēva, un alkšanas pēc taisnības, kas kļūst par prieku (Mt 5,6). Mīlestības dzīve kļūst par prieku. Uzvaras pamatā ir piedzimšana no Dieva, jo katra persona kļūst par pasauli sevī (1 Jņ 4,4). Ticība Kristum, ar kuru tiekam atjaunoti, veido uzvaru pār pasaules mehānismiem, kas ir akla un ierobežota sevī. Pasaule, kas neredz īstenību tādu kādu to atklāj Kungs, nevar uzskatīt par pilnvērtīgu pasauli. Tieši tāpēc, katrs, kas ir iepazinis, ieticējis un mīl Jēzu Kristu, veido patiesu, skaistu un brīvu pasauli. Tātad, kas uzvar, pārvar, iekaro pasauli? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

“It viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli” (1 Jņ 5,4). Ticība iekaro pasauli, jo kas gan cits, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls. Jēzus bija pirmais, kas uzvarēja pasauli. Jēzus atvadu runā (Jņ 14-17) teica saviem mācekļiem: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu - es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16,33). Šī uzvara attiecas arī uz mācekļiem un šī doma parādās arī citviet kā uzvara pār ļauno (1 Jņ 2,13-14) un antikristu (1 Jņ 4,4). Kā norit šis uzvaras process? Tas sākas ar jaunu piedzimšanu un iet cauri ticības pieredzei un rīcībai saskaņā ar ticību, augstāko punktu sasniedzot ticības atzīšanu, ka “Jēzus ir Dieva Dēls”. Uzvara prasa veselu procesu. Dzīve, kas dzīvota kā jauna piedzimšana nav nasta, bet svinēta dzīve. Apustulis Pāvils rakstīja: “visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji” (Rom 8,37).

Tāda bija apustuļu un pirmkristiešu pieredze, kas atbalsojās visā pasaulē, kur ticība Kristum nonāca. Sākumā kristieši varēja domāt, ka tiks uzveiktas pasaules varas, bet drīz saprata, ka kristiešu ienaidnieki ir iekšējie, kopienās, kas apdraud sirdsapziņu, uzbrūk kristīgajiem uzskatiem un vērtībām, samaitā dvēseli un noliedz mīlestību un paklausību Dievam. Bija tādi ticīgie, kas maldīgi pieņēma, ka Kristus ir tikai pestītājs, bet ne patiess cilvēks. Dēls bija tas, kuru Tēvs sūtīja un kurš izlēja asinis uz krusta par cilvēci. Dievs nepestīja cilvēci bez Kristus, kurš nācis miesā, cietis un nomiris. Tāpēc Jānis raksta par asini un ūdeni (1 Jņ 5,6), jo norāda uz Jēzus vēsturisko kalpojumu, kuru Viņš sāka ar kristībām Jordānas ūdenī (Lk 3,21) un noslēdza ar asins kristībām Jeruzālemē (Lk 12, 50). Jānis uzsvēra Jēzus Kristus miesīgo un vēsturisko kristīgās ticības elementu un, ka centrā nav doktrīna vai teorija, bet tā izpaužas spējā vai spēkā pārvarēt, uzvarēt visāda veida draudus. No kurienes var gūt šos spēkus? No tikšanās ar Jēzus Kristu, Dieva Dēlu, kas izsauc cilvēka atgriešanās pieredzi. Atgriešanās procesā visas jukas. dzīvi un ticību apdraudošie spēki tiek pārvarēti ar ticību. Ticība pārvar bailes un bažas un ļauj uzvarēt pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap