4.09.2021

1 Jņ 5, 1-6, II lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 5, 1-6

Uz miniatūras attēlots apustulis Jānis, 
kurš sūta savu pirmo vēstuli.

Šogad Lieldienu laikā pārdomāsim svētdienas vārda liturģijas otros lasījumus, kas tiek ņemti no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules. Evaņģēlista Jāņa mērķis rakstot šo vēstuli bija skaidri pateikt kas ir kas, un tāpēc viscaur vēstulei viņš iepin svarīgas tēmas, kas liek kristiešiem pārbaudīt vai viņi staigā gaismā un sadraudzībā ar Dievu. Jānis īpašā veidā kristiešus aicina testēt sevi trīs lietās: doktrīnas pārbaude, morāles pārbaude un mīlestības pārbaude. Ticība, ka Kristus ir augšāmcēlis ir kristīgās dzīves pamatā. Mīlestība un spēja dzīvot kristīgo dzīvi nav kādu askētisku vai dievbijīgu prakšu nopelns, vai cilvēka pūliņu rezultāts, bet gan tāpēc, ka ticam, ka esam Dieva mīlēti. Kristus dāvāja mums savu mīlestību, lai mēs varētu ar to atbildēt Tēvam ne tikai ar vārdiem, bet piedzimstot no jauna jaunai dzīvei bez grēka.

Jānis rakstīja kristiešiem, lai iedvestu viņiem pārliecību par ticību, jo bija tādi, kas mācīja pretējas lietas par to, kas ir Jēzus. Jānis vēlējās sakārtot apjukumu, kas iezagās kristiešu kopienā un tāpēc rakstīja: “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis” (1 Jņ 5,1). Atdalošā līnija ir ļoti vienkārša: ja tici, ka Jēzus ir Kristus jeb Mesija, Dieva svaidītais, tad tu esi Dieva bērns, bet ja nē, tad neesi tāds. Jānis uzsvēra, ka ir jātic pareizajai doktrīnai: Jēzus ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks, lai varētu piedzīvot kristīgo dzīvi ar mīlestību tās centrā.

Apustulis vēlējās parādīt saistību starp ticību un mīlestību. Šis svētdienas fragmentā īpaša uzmanība tiek pievērsta ticībai. Vārds “ticība” šajā vēstulē parādās desmit reizes un septiņas reizes 5. nodaļā. Šīs svētdienas fragmenta sākumā un beigās (1 Jņ 5,1.5) vārds “ticība” arī nav ielikts nejauši. Kristieša dzīve sākas un beidzas ar ticību. Jēzus ir šis ticības uzmanības centrā. Tomēr šeit uzsvars netiek likts uz to kam ticēt vai ko apliecināt, bet uz pašu ticīgo. Par ticības mērķi evaņģēlists raksta nedaudz tālāk (1 Jņ 5,6-12) un šo svētdien vien lasīsim vienu teikumu no šīs nākošās domas (1 Jņ 5,6). 16. maija svētdienā pārdomāsim vairāk ticības mērķi (1 Jņ 5, 9-13).

Ticēšana ir kā ieiešana Dieva mīlestības dāvanā par brīvu un bez nekādiem nopelniem. Jānis uzsver, ka kristieša dzīves identitātes pamatā ir mīlestība. Lai ietu mīlestības ceļu ir jāsāk tas bruģēt ar ticību. Kādu ticību? Ticība, ka Jēzus ir Kristus. Ticība par kuru viņš raksta ir ļoti īpaša: “katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva” (1 Jņ 4, 2-3). Šī ticība jeb apliecināšana ir ļoti centrēta ap Kristus personu (1 Jņ 5,6-12). Jānis vēlējās iezīmēt galvenās sekas, kas izriet no ticības pieņemšanas. Iespējams tāpēc, ka kristiešu kopienā bija kāda maldīga reliģiozitāte ar kuru viņš gribēja cīnīties. Galvenais ir tas, ka patiesa ticība ved pie īpašas mīlestības kvalitātes un dziļuma, kas ļauj pildīt baušļus. Atzīšana, ka Jēzus ir Kristus nav cilvēka ieskatu sasniegums, bet Svētā Gara darbs. Tas pats Gars ļauj mīlēt brāļus un māsas Kristū. Apustulis Jānis uzsvēra, ka mīlestība pret Dievu un brāļiem ir cieši saistīta.

Kāpēc Dieva “baušļi nav grūti” (1 Jņ 5, 3)? Šis apgalvojums atgādina Jēzus vārdus no Mateja Evaņģēlija: “jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla” (Mt 11,30) vai arī tur pat izskan līdzīga doma: “Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem” (Mt 23,4). Dabiskajam cilvēkam Dieva griba ir dīvaina un prasība pēc taisnīguma sveša un grūta. Pat mīlestības likums ir nesaprotams. Kad Dievs ienāk ticīgajā un viņš atbild ar uzticību Jēzum Kristum, nasta kļūst viegla (Mt 11,30). Piedzimšana no Dieva atver ceļu vēlmei un ilgām pēc Tēva, un alkšanas pēc taisnības, kas kļūst par prieku (Mt 5,6). Mīlestības dzīve kļūst par prieku. Uzvaras pamatā ir piedzimšana no Dieva, jo katra persona kļūst par pasauli sevī (1 Jņ 4,4). Ticība Kristum, ar kuru tiekam atjaunoti, veido uzvaru pār pasaules mehānismiem, kas ir akla un ierobežota sevī. Pasaule, kas neredz īstenību tādu kādu to atklāj Kungs, nevar uzskatīt par pilnvērtīgu pasauli. Tieši tāpēc, katrs, kas ir iepazinis, ieticējis un mīl Jēzu Kristu, veido patiesu, skaistu un brīvu pasauli. Tātad, kas uzvar, pārvar, iekaro pasauli? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

“It viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli” (1 Jņ 5,4). Ticība iekaro pasauli, jo kas gan cits, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls. Jēzus bija pirmais, kas uzvarēja pasauli. Jēzus atvadu runā (Jņ 14-17) teica saviem mācekļiem: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu - es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16,33). Šī uzvara attiecas arī uz mācekļiem un šī doma parādās arī citviet kā uzvara pār ļauno (1 Jņ 2,13-14) un antikristu (1 Jņ 4,4). Kā norit šis uzvaras process? Tas sākas ar jaunu piedzimšanu un iet cauri ticības pieredzei un rīcībai saskaņā ar ticību, augstāko punktu sasniedzot ticības atzīšanu, ka “Jēzus ir Dieva Dēls”. Uzvara prasa veselu procesu. Dzīve, kas dzīvota kā jauna piedzimšana nav nasta, bet svinēta dzīve. Apustulis Pāvils rakstīja: “visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji” (Rom 8,37).

Tāda bija apustuļu un pirmkristiešu pieredze, kas atbalsojās visā pasaulē, kur ticība Kristum nonāca. Sākumā kristieši varēja domāt, ka tiks uzveiktas pasaules varas, bet drīz saprata, ka kristiešu ienaidnieki ir iekšējie, kopienās, kas apdraud sirdsapziņu, uzbrūk kristīgajiem uzskatiem un vērtībām, samaitā dvēseli un noliedz mīlestību un paklausību Dievam. Bija tādi ticīgie, kas maldīgi pieņēma, ka Kristus ir tikai pestītājs, bet ne patiess cilvēks. Dēls bija tas, kuru Tēvs sūtīja un kurš izlēja asinis uz krusta par cilvēci. Dievs nepestīja cilvēci bez Kristus, kurš nācis miesā, cietis un nomiris. Tāpēc Jānis raksta par asini un ūdeni (1 Jņ 5,6), jo norāda uz Jēzus vēsturisko kalpojumu, kuru Viņš sāka ar kristībām Jordānas ūdenī (Lk 3,21) un noslēdza ar asins kristībām Jeruzālemē (Lk 12, 50). Jānis uzsvēra Jēzus Kristus miesīgo un vēsturisko kristīgās ticības elementu un, ka centrā nav doktrīna vai teorija, bet tā izpaužas spējā vai spēkā pārvarēt, uzvarēt visāda veida draudus. No kurienes var gūt šos spēkus? No tikšanās ar Jēzus Kristu, Dieva Dēlu, kas izsauc cilvēka atgriešanās pieredzi. Atgriešanās procesā visas jukas. dzīvi un ticību apdraudošie spēki tiek pārvarēti ar ticību. Ticība pārvar bailes un bažas un ļauj uzvarēt pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: