Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23
Lieldienu svētkos Baznīca piedāvā ļoti bagātīgi klātu Dieva vārda galdu un tāpēc interesanti būtu izvēlēties pārdomāt tādu Svēto Rakstu fragmentu, kas varētu sasaistīt visus lasījumus kopā. Iespējams, 118. psalms ir tāds, kas var palīdzēt iedziļināties Pashas noslēpumos īpašā veidā. Pagājušogad no Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas šeit tika apskatīts pirmais lasījums no Jaunās Derības - vēstule Romiešiem (6, 3-11)*. Pēc vēstules Romiešiem un pirms Evaņģēlija tiek dziedāti 118. psalma fragmenti. Šis psalms vairākas reizes tiks atkārtots pirmajā svētku nedēļā (svētku oktāvā); tas ielūdz klausītājus uz liturģiskajām svinībām, kas ne tikai atkārtojas ik gadu, bet var reāli mainīt cilvēka dzīvi. Šis psalms aicina visas tautas pielūgt Kungu un nevēlas nevienu atraidīt. 118. psalms tiks apskatīts vispārīgi un nedaudz vairāk uzmanības tiks pievērstas dažiem pantiem, kurus klausīsimies vigīlijas liturģijā.
118. psalma sākotnējā pielietošana bija saistīta ar Izraēla pateicību par militāro uzvaru pār ienaidniekiem, kad uzvarētāji procesijas veidā tuvojas Jeruzalemes Svētnīcai un altārim. Vēstures gaitā šo psalmu sāka lietot jūdu Pashas laikā, kurā atcerējās izglābšanu no Ēģiptes nebrīves. Iespējams, tāpēc arī šis psalms ir plaši lietots Evaņģēlijos, jo Jēzus vispilnīgākajā veidā īstenoja izceļošanu no grēka nebrīves. 118. psalms īpaši vērš uzmanību uz Svētnīcu kā izceļošanas jauno mērķi. Līdzīgi kā mēs, jūdi 118. psalmu izmantoja liturģijā. Evaņģēlisti citē šo psalmu aprakstot Jēzus ieiešanu Jeruzalemē. Kad Jeruzalemē ieradās daudzi svētceļnieki, tai skaitā Jēzus, viņi priecīgi godināja Dievu (Ps 118, 25-26): “Šī ir tā diena, ko Kungs ir gatavojis; lai līksmojam un priecājamies par to! Ai Kungs, jel izpestī, ai Kungs, dod labklājību!” Jeruzalemes iedzīvotāji lielākas svētceļnieku grupas, kad tās tuvojās Svētnīcai, sveica ar vārdiem: “Svētīgi, kas nāk Kunga vārdā!” Šos vārdus arī atkārtoja Svētnīcā kāds bērns attiecībā uz Jēzu (Mt 21,15).
Pūpolsvētdienā dzirdējām, ka ar šādiem vārdiem sagaidīja Jēzu. Jēzus tiek sveikts kā karalis, bet, ja karalis ierodas pilsētā, Viņš to pārņem savā varā! Cilvēki ļoti labi zināja, ka izmanto šo psalmu, lai izteiktu savu prieku. Jēzus izprata šo vārdu nozīmi un pāris dienas vēlāk citēja citu psalma vietu (118,22), lai atgādinātu saviem pretiniekiem, ka akmens, ko viņi atmeta kļūs par stūrakmeni. Jēzus Svētnīcā izmanto līdzību par stūrakmeni, izaicinot tautas līderus, salīdzinot viņus ar strādniekiem, kuri nogalināja saimnieka dēlu. Jēzus ir šis atmestais akmens, kas kļuva par stūrakmeni. Šo vārdu īstenošanos vislabāk var piedzīvot Pashas svētkos. Arī apustulis Pēteris lieto Psalmu (118,22) saistībā ar krustāsišanu un augšāmcelšanos (Apd 4,11; 1Pēt 2,7). Šis psalms dziļi iekrita mācekļu sirdīs, jo kopā ar Jēzu to dziedāja Pashas mielasta laikā, dzirdēja to tad, kad cilvēki sagaidīja Jēzu Jeruzalemē un Viņš pats citēja šo psalmu Svētnīcā.
Pashas mielasta laikā jūdi dziedāja 113-118. psalmu, bet no tiem 115-118. psalmu dziedāja mielasta noslēgumā, laikā, kad tika dzerts ceturtais un pēdējais Pashas vīna biķeris. Evaņģēlists Marks rakstīja, ka pēc slavas dziesmas nodziedāšanas Jēzus un mācekļi devās uz Olīvkalnu (14,26). Šī mazā detaļa parāda, ka Jēzus svinēja Pashu un šis psalms bija klātesošs svarīgos pestīšanas notikumos. Iespējams, tas bija pēdējais psalms, kuru Jēzus dziedāja kopā ar saviem mācekļiem pirms Ģetzemanes dārza. Dziedāšanas laikā Viņš varēja atcerēties visus pagājušās nedēļas satraucošos notikumus, un tas atgādināja par ciešanām, kas tuvojās un stiprināja Viņa ticību ar vārdiem: “Es nemiršu, bet dzīvošu; un stāstīšu Kunga darbus.” (118,17) Tā ir psalma centrālā vēsts un attiecas uz Jēzu Kristu, bet caur Viņu uz visiem ticīgajiem.
118. psalms ir pilns ar dažādām Bībeles pērlēm. Tas iesākas ar aicinājumu uz pateicību. Lieldienu svētku kontekstā tas ir ļoti svarīgs atgādinājums, jo liek apzināties, ka šie svētki nav izrāde, bet patiess pestīšanas notikums. Šai pateicībai jāizlejas ne tikai svētku dienās, bet arī visā dzīvē. Ikdienas dzīve liek vairāk domāt ar ņemšanu un sasniegšanu, bet psalms atgādina par pateicību un svinīgi paziņo par mūsu atkarību no Dieva. Ebreju vārds “paldies” (todah) nekad nenorādīja tikai uz pieklājības formu, bet todah bija kaut kas taustāms, ko var novērtēt, piemēram, labākā aita vai pirmie nogatavojušies graudi. Tā kā Dievs bija visa labā devējs, “paldies” bija vērtīgs un dārgs upuris Dievam.
Pateicīgais prot bagātīgi dāvāt, bet kādam, kas no malas skatās uz kristīgo pateicību, tas var likties kaut kas izšķērdīgs (laika, līdzekļu u.c. izteiksmē) un viņš šo atkarību nesaprot. Pateicība jūdiem nebija tikai dievbijības izpausme, bet arī polemisks un politisks lēmums; pateicība neatradās vakuumā - es un mans dievkalpojuma Dievs, bet konkrētā pasaules skatījumā, kurā Dievs aktīvi iesaistījās ikdienas dzīvē. Pateicība bija kā deklarācija, ka pretēji alternatīviem skatījumiem uz īstenību, kuros cilvēki izvēlējās starp dažādiem elkiem, filozofijām un subjektīviem redzējumiem, Izraēla pestīšanas avots un cerība bija tikai Dievā. Šajā kontekstā Lieldienu pateicība ir īpaši svarīga, jo ļauj kristiešiem pārdomāt savu pasaules skatījumu. Dievs patiešām vēlas visu cilvēku pestīšanu un pasaules atjaunošanu Jēzū Kristū.
118. psalms dod instrumentus, lai interpretētu Jēzus nāvi un augšāmcelšanos (22-23), un māca, kā atbilstoši reaģēt uz Dieva spēku - ar pateicību. Dievs ir attēlots jūdiem ierastā veidā: kā tas, kas klausās un atbild uz tautas lūgšanām, pārvērš skumjas priekā un nakti dienā - tā ir izvēlētās tautas pamatpieredze attiecībās Dievu. Viņi vaidēja nebrīvē un Kungs uzklausīja viņu vaidus, un atbrīvoja no Ēģiptes gūsta. Psalms attēlo tautas un Dieva kopējo ceļu, un to, kā Viņš palīdz tautai pārvarēt draudīgus pasaules spēkus. Dievs prot pielietot to, kas pasaules acīs ir veltīgs, tas, kas tiek “atmests” - ticīgo personu, ticības kopienu un Baznīcu, lai apliecinātu savu spēku.
Klausoties liturģijā daudz lasījumu, var palaist garām kādu svarīgu vēstījumu, ko nes psalmi. 118. psalms ir īpaši jāņem vērā, jo norāda, ka dzīvē pateicībai ir liela nozīme; tā iesāk pestīšanas notikumu virkni personiskajā un Baznīcas dzīvē. Pateicība atver ceļu Pashas notikumiem katra kristieša dzīvē; ļauj dzīvot tā, kā to stāsta psalmā un Pashas liturģijā, kura kļūst kā “pāri plūstošs mērs” (Lk 6,38), un atgādina, kā ir jāizskatās kristieša dzīvei. Psalms atgādina, ka dzīvei jābūt par ikdienas pateicības liturģiju. Svarīgi norādīt arī uz to, ka psalmists runā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī, parādot harmoniju starp individuālo un kopienas dzīvi, dzīvi, kas ir liturģiska pat individuālā līmenī, kad pārdomāju, sagatavoju un salieku Kungam savus ikdienas garīgos upurus, cīnoties pret grēku līdz pat asinīm (Ebr 12,4).
br. Jānis Savickis OFMCap