Jņ 3, 14-21
Ceturtā gavēņa svētdiena aicina mūs pārdomāt pestīšanas un mūsu ticības noslēpumu Jāņa Evaņģēlija gaismā. Katrs, pat neuzmanīgs Jāņa Evaņģēlija lasītājs, var ievērot, ka viņa darbs atšķiras no pirmajiem trijiem Evaņģēlijiem. Apustulis Jānis savu Evaņģēliju uzrakstīja kā pēdējais un viņam bija visvairāk laika, lai pārdomātu Jēzus dzīves un notikumu dziļāko jēgu. Viens no raksturīgajiem elementiem šajā Evaņģēlijā ir tas, ka Jēzus zemes dzīve, debesu godība un Baznīcas dzīve tiek attēlota vienlaicīgi; visi šie motīvi un arī laiki (pagātne, tagadne, nākotne) savienojas vienā tekstā un pat vienā Jēzus dzīves notikumā. Tāpēc arī par krustu Jānis raksta kā par Jēzus godības izpausmi. Katrs, kas tuvojas Kunga krustam, tuvojas ne tikai ciešanu un nāves zīmei, bet arī Kunga godības liecībai.
Šīs svētdienas fragments veido daļu no Jēzus sarunas ar Nikodēmu, kurš šajā stāstā reprezentē tos, kas redzēja Jēzus veiktos darbus Jeruzālemē. Pirms nedēļas mēs lasījām kā Jēzus izdzina tirgotājus no Svētnīcas. Nikodēms arī ir jūdaisma pārstāvis: rabīns vai likumu zinātājs. Šādā kontekstā šis ir vēl viens stāts par to kā Jēzus turpina aizstāt jūdaismu ar Savu Personu, darbiem un vārdiem. Saruna notika Pashas laikā un Jēzus klātbūtne Jeruzālemē, saistībā ar svētkiem, ilga kādu nedēļu; tā notika naktī, vai nu no bailēm pret jūdiem, vai arī tāpēc, ka rabīni Likumu studēja naktī. Evaņģēlistam Jānim nakts simbolizē ļaunā valstību, melus un nezināšanu (9,4; 11,10). Tikai atšķirībā no Jūdasa, kurš no gaismas iegāja tumsā, Nikodēms izvēlējās pretēju virzienu - no tumsas uz gaismu. Ne velti Nikodēms šajā Evaņģēlijā parādīsies vēl divas reizes: otro reizi iebildīs pret Jēzus netaisnīgu apsūdzēšanu (7,45–52) un pēdējo reizi, kad kopā ar Jāzepu no Arimatejas sagatavoja Jēzus apbedīšanu (19,38–42).
No šī fragmentā nedaudz tiks padziļināti Jēzus vārdi: “kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam” (3, 14). Jēzus atsaucās uz Skaitļu grāmatu (21), kurā Mozus izveidoja bronzas čūsku un pacēla, lai tauta to uzlūkotu un tiktu dziedina no čūsku kodumiem tuksnesī. Vecajā Derība tauta tika izglābta no miesīgās nāves, Jaunajā Derībā Dievs vēlas visiem cilvēkiem dot daudz vairāk - mūžīgo dzīvi. Līdzīgā veidā Jēzus saka, ka Viņam jātiek paceltam, lai Viņš kļūtu par mūžīgās dzīves avotu visiem ticīgajiem. Jānis neraksta par krustu kā par vienkāršu upura un ciešanu vietu, bet vietu no kurienes nāk Jēzus godība.
Kā tas ir iespējams, ka evaņģēlists Kristus ciešanas apraksta tik godpilni? Pirmkārt, šis Jēzus māceklis ilgi un ar lielu mīlestību apcerēja Kunga ciešanas, kuras pats arī redzēja. Viņam bija žēlastība caur šo ciešanu un nāves noslēpumu pārdomāšanu iepazīt lielo Dieva mīlestību pret cilvēku. Dievs Jānim atklājās kā ļoti tuvs un klātesošs kopā ar cilvēku līdz pēdējam elpas vilcienam uz krusta. Jēzus, Dieva Vārds, iemājoja starp mums un tika atkal paaugstināts, paradoksālā veidā!
Evaņģēlists īpaši uzsvēra Kunga paaugstināšanu (otrs svarīgais aspekts blakus Kunga godībai Evaņģēlijā): krusts kā paaugstināšana (Jņ 3, 14). Kas ir šī paaugstināšana? Tajā mēs varam iepazīt, kas patiešām ir Dieva Dēls - Es esmu (8,28). Jēzus tiek paaugstināts kā karalis, bet ne kā zemes valdnieks, kas uzspiež sevi visiem, bet kā tas, kas pievelk pie sevis. Jēzus atsaucās uz Vecās Derības notikumiem un atbild uz Nikodēma jautājumu, kā cilvēks var piedzimt no jauna (3,4)? Jēzus atsaucoties uz Mozu gribēja uzsvērt “pacelšanu”, jo pacelšana attiecas uz krustāsišanu. Ja būtu vēlēšanās šo vārdu precizētu, tad var runāt par “pacelšanu” uz debesīm, tomēr evaņģēlists uzver krusta realitāti, jo krustā varam redzēt godību. Jānis nevēlējās atkāpties no krusta noslēpuma un ļoti skaidri savā Evaņģēlijā uz to atsaucas (12, 32-33); krusta nāvi neuzlūkoja šķirti no citiem pestīšanas notikumiem - kopā ar augšāmcelšanos, un šajos abos notikumos Dievs atklāja savu lielo mīlestību.
Jēzus atbilde ir skaidra, ka tas kas tic Viņam un uzticas Viņa nāves un augšāmcelšanās godības noslēpumam var piedzimt no jauna. Paaugstināšanas motīvu evaņģēlists varēja paņemt no pravieša Isaja grāmatas: “Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts” (Is 52,13), kur pravietis raksta par Kunga Kalpa ciešanām. Nikodēms nesaprata norādi nedz uz Isaju un nedz uz Ezehiēla grāmatu (36-37 nod.) par cilvēka atjaunošanos. Evaņģēlists pamazām cenšas skaidrot šo noslēpumu lasītājiem. Jēzus mācekļi visos laikus klausījās Kunga vārdos un spēja saprast šo godības spožumu savā dzīvē.
Krustā atklājas Dieva mīlestība pret pasauli. Šīs mīlestības būtība ir Dēla “došana” (3,16), kas norāda uz upurēšanu. Īpaši, ja pievērš uzmanību vārdiem “vienpiedzimušais Dēls”, kas uzreiz liek domāt par Abrahamu, kuram vajadzēja salikt upurī savu dēlu Īzāku (Rad 22). Jēzus ir visvērtīgākā un vislielākā iespējamā dāvana, ko Dievs varēja piedāvāt pasaulei. Tēvam nebija nekas vērtīgāks, ko mums dot.
Šīs svētdienas fragments atgādina, ka ticība nav abstrakta un miglaina dzīves sastāvdaļa, kura pacieš neizprotamās lietas, neievēro tās vai uztver tikai kā dekoratīvos elementus, bet, ka ticība patiešām ir skaidra un neviltota - ticība uz Jēzu Kristu, kurš tika piesists krustā. Nikodēma ticība balstījās uz zīmēm, kuras darīja Jēzus (3,2), tomēr tā vēl nebija patiesa ticība, kas dotu mūžīgo dzīvību. Noticēt Jēzum nozīmē ticēt Dieva mīlestībai, kura atklājās Jēzus upurī. Ticība Jēzum nav iespējama bez ticības tam, ka Viņu pasaulē ir sūtījis Tēvs, lai Dēls pestītu pasauli (3,17). Šīs patiesības pieņemšana ļauj Jēzus māceklim iepazīt Dieva Tēva un Dēla un Svētā Garu mīlestību.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru