Lapas

8.25.2021

At 4, 1-2.6-8, svētdiena XXII, B

At 4, 1-2.6-8

Pēdējā augusta svētdienā Dieva vārda liturģija pirmajā lasījumā piedāvā fragmentu no Atkārtotā likuma grāmatas. Lasījums ir daļa no plašākas Mozus runas un cenšas apkopot visu, ko grāmatā Mozus ir teicis, lai tautu pēc iespējas labāk sagatavot dzīvei jaunajā zemē. Atkārtotā likuma grāmata uzrunā tautu pirms ieiešanas zemē, kur tā no klejotāju tautas pārtaps par tautu ar savu zemi. Izraēlim bija nepieciešama izpratne un līdzekļi, lai skaidrotu un piemērotu Likuma prasības dažādām jaunām dzīves situācijām. Mozus šādu skaidrošanas tradīciju iedibināja, bet piekodināja ievērot baušļus nepieliekot neko klāt un nenoņemot neko nost (At 4,2).

Mozus atgādinājums turēt derību ir ļoti pārdomāts teksts (At 4,1-40), jo viņš pārrunājis iepriekšējos notikumus un tagad uzrunāja tautu par tagadni un nākotni, kas ļautu Jozum ievest tautu apsolītajā zemē labāk sagatavotu. Kaut arī viņi lūkojās saņēma apsolīto zemi, viss bija atkarīgs no paklausības: vai Izraēlis ievēros šos Mozus vārdus? Tātad zeme bija cieši saistīta ar paklausību. Svarīgi, ka baušļi bija jāievēro - tie, kurus Mozus mācīja un apstiprināja. Šis nosacījums, lai ieietu zemē bija aktuāls arī Babilonas trimdas laikā. Izraēlis bieži savā vēsturē nostājās izvēles priekšā. Ja izvēlējās neievērot baušļus, tad cieta zaudējumos un pat pazaudēja zemi. Paklausība bija veids kā piedzīvot derības svētības - Dieva tuvības pestījošais spēks un patiesa taisnīguma pazīšana. Jāņem vērā, ka Atkārtotajā likumu grāmatā paklausība tiek prasīta no sirds (6,5; 10,16) un tas ļoti atšķiras no šauras un sausas paklausības normām.

Mozus skaidroja Likumu, kuru viņiem bija jāņem sev līdzi, jo Mozus pats neiegāja zemē, bet runāja ar viņiem pie Jordānas upes un tāpēc skaidroja tautai to visu, lai bez viņa klātbūtnes viņi varētu dzīvot. Tāpēc Mozum bija tik svarīgi īsā un koncentrētā veidā pavēstīt par Likumu. Pirmkārt, viņš uzsvēra paklausību likumam un skaidroja to saistībā ar gudrību. To ko citas tautas vēl joprojām meklē, Izraēlis bija atradis Dieva gribas atklāsmē uz Sinaja kalna. Dievs atšķīra Izraēli no citām tautām (Izc 33,16) un šajā fragmentā tiek precizēts, ka dievišķā gudrība ir tā, kas viņus izdala starp tautām. Mozus atgādināja, ka Dieva griba tika dota Likumā pie Sinaja Kalna (Izc 20,18-19) un svarīgi bija uztvert būtību, ka gudrības pamatā ir Dieva bijība (Izc 20,20). Svētie Raksti ļoti skaidri pavēsta, ka “Gudrība sākas Kunga bijībā” (Ps 111,10).

Lasījuma otrajā daļā (At 4,6-8) Mozus sniedza pamatojumu kāpēc Izraēlim ir atšķirīgs aicinājums un identitāte salīdzinot ar citām pasaules tautām. Izraēlis izšķirīgā un apzinātā veidā izvēlējās paklausību Dievam atklāti citu tautu priekšā. Mozus uzsvēra pretstatu starp derības tautu un citam tautām. Viņš iecerēja, ka Izraēlis apžilbinās citas tautas, jo tās redzēs kāda veidā derība tiek praktizēta izvēlētajā tautā. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem. Divas reizes vienā teikumā 

Mozus lieto frāzi “gudrs un saprātīgs” (At 4,6). Ierasti Bībeles likuma tekstos nerunā par gudrību un saprātību. Tas vairāk attiecas uz Bībeles gudrības grāmatām. Šie vārdi norāda uz apzinātu, pārdomātu un pragmatisku rīcību. Piemēram, Radīšanas grāmatā Jāzeps bija “saprātīgs un gudrs vīrs” (Rad 41,33.39). Viņu neapbrīnoja par to, ka viņš ir dievbijīgs vai kārtīgs Dieva pazinējs, bet gan tāpēc, ka efektīvi darbojās pasaules lietās. Līdzīgi Mozus aicināja Izraēli nebūt tikai šauri un ierobežoti reliģiozai tautai, bet arī efektīvi darboties pasaulē kā viena tauta. Ja tauta būs paklausīga Dievam, tā piedzīvos labklājību un veiksmi. Mozus uzsvēra, ka paklausība Dievam pasaulē patiešām darbojas un ir vērts par to rūpēties. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem.

Šis lasījuma arī uzsver to, ka Dieva gudrība ir pārāka par cilvēka gudrību, bet kārdinājums tāds, ka citu tautu priekšā Izraēlis varētu justies mazvērtīgāks, jo tautu pasaulīgā gudrība varētu būt pārāka. Tā mainās un pielāgojas laikiem un apstākļiem. Dieva dotā gudrība nav tāda un tā paliek nemainīga pasaules tendenču priekšā. Ja ievēro Dieva doto Likumu, tad arī pasaules lietās var darboties daudz labāk un patiesāk, līdz pat tādam līmenim, ka apkārtējām tautām jāatzīst, ka Izraēlis patiešām saņēmis Likumu un gudrību no Dieva. Līdzīgas izvēles priekšā stāv katra laika ticīgie, jo izvēle ir ļoti nopietna. Pasaules gudrība ir ļoti pārliecinoša, racionāla un efektīva, bet Dieva dotā gudrība patiesa un attiecas uz personas un cilvēku attiecību pašiem centrālajiem jautājumiem un problēmām. Ja izvēlas Dievu, tad arī pārējās lietas sakārtojas saskaņā ar radīšanas kārtību, bet jā nē, tad sāk valdīt vara, ietekme, apspiešana un grēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.19.2021

Joz 24, 1-2a.15-17.18b, svētdiena XXI, B

Joz 24, 1-2a.15-17.18b

22. augustā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums tiek ņemts no Jozus grāmatas nobeiguma. Lasījumi no šīs grāmatas reti sastopami Svētās Mises lasījumos. Šajā svētdienā noslēdzas Evaņģēlija lasījumu cikls no Jāņa Evaņģēlija Euharistiskās runas un uzdod izšķirošu jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Jēzus jautāja saviem klausītājiem, jo viņi sāka kurnēt par smagajiem vārdiem par Kunga Miesas un Asins ēšanu. Jozus grāmatas noslēgumā arī izskan jautājums tautai, vai tā vēlas palikt uzticīga Kungam vai iet savus ceļus. Zinot iepriekšējo paaudžu uzvedību, kad cilvēki bija gatavi ļoti viegli pieslieties citiem dieviem (Izc 32; Sk 25), Dievam bija ik pa laikam jāatjauno derība ar tautu. Divas pēdējās Jozus grāmatas nodaļās apraksta tautas pārveides procesu. Jozus gatavojās mirt un tauta atradās situācijā, kur viņiem pašiem bija jātiek galā ar savu dzīvi bez ievērojama līdera. Jozum bija liela autoritāte tautā, kuru saņēma no Mozus un pateicoties savai uzticībai Dievam. Viņš ierādīja Izraela ciltīm zemi un izšķīra strīdus, bet, iespējams, vissvarīgāko lomu nospēlēja viņa rūpēs par tautas uzticību Dievam. Viņš parādīja, ka karalaukā izcīnītās uzvaras nav svarīgākas par uzvarām garīgajā cīņā un uzticības saglabāšanu Dievam. Šī spriedze starp uzticību Dievam un pasaulīgu aprēķinu Izraela vēsturē turpinājās līdz pat Jēzus Kristus laikam.

24. nodaļā Jozus uzsāka savu runa ar vēsturisku pārskatu par Izraela senčiem sākot ar Terahu, Ābrahama tēvu. Pirmā priekšteča izvēle ir netipiska, jo ierasti varēja gaidīt Ābrahama vai Jēkaba pieminēšanu, bet šī detaļa uzsver to, ka tautas ceļš sākās kā svešu dievu pielūdzēju cilts. Vai viņi vēlējās pie tā atgriezties? Jozus uzrunāja tautu, kura jau bija pametusi Ēģiptes nebrīvi,  pārgājusi Jordānas upi un apmetusies amoriešu zemē. Mozus pieredzot Kunga klātbūtni vadīja tautu ārā no verdzības un Jozus pabeidza Mozus iesākto darbu. Tagad Jozus apgalvoja, ka ir pienācis pēdējās izvēles laiks: kādam dievam vai dieviem kalpos izraēlieši? Vai tas būs vienīgais Dievs vai arī dažādi dievi? Tauta atbildēja ar skaļu Jahves pieņemšanu par savu Dievu. 

Visu šo situāciju var uzlūkot kā liturģisku notikumu kurā tauta jaunajā mītnes zemē atjauno derību ar Dievu. Līdzīgi kā Mozus Atkārtotā likuma grāmatā runāja pirms savas nāves, atgādinot par Dieva uzticību un tautas grēkiem, un brīdināja palikt uzticīgiem Kungam un derībai, tā Jozus veica derības atjaunošanas rituālu, bet atšķirībā no Mozus nesvētīja tautu un neiecēla sev pēcteci. Izceļošanas laikā tauta ar Kungu atjaunoja derību četras reizes. Mozus vadībā pirmo reizi Sinaja kalna pakājē (Izc 24) un otro reizi Moāba zemē (At 29,1), un arī divas reizes Jozus vadībā Ēbāla kalnā pēc uzvaras pār Jēriku un Aju (Joz 8,30-34) un notikumā, kuru lasām šajā svētdienā. Vecajā Derībā var atrast četras īpaši svarīgas un vērienīgas derības atjaunošanas ceremonijas un katra no tām apstiprina derības likumus, bet arī iesāk jaunu posmu Izraela vēsturē (Izc 24,1-8; 2 Ķēn 23,1-3.21-22; Nah 8,5-9). Šīs svētdienas lasījums ir viens no šiem četriem svarīgajiem notikumiem. Katrā no tautas sapulcēm tika uzskaitīti Dieva darbi vai lasīts likums un tika apstiprināta tautas uzticība Kungam. Jozus pielika punktu pagātnei, kas saistījās ar izceļošanu no Ēģiptes verdzības un zemes iekarošanu un iezīmēja nākotni, kurā tauta apmetās apsolītajā zemē.

Dievs prasīja tautai izvēlēties vai Teraha dievus, vai jaunos Kanānas zemes dievus, vai vienīgo Kungu. Izvēle bija jāveic katrai ģimenei atsevišķi kā to parādīja Jozus ar savu piemēru: “es un mans nams - mēs kalposim Kungam!” (Joz 24,15). Kaut arī Izraelis bija tauta, tomēr derība bija ģimenes lieta un tā arī ir Jaunajā Derībā (Apd 16,31). Jozus laikā vēl bija dzīvi Dieva darbu liecinieki, kuri varēja apstiprināt Jozus vārdus un veidoja pamatu derības attiecībām ar Dievu. Liecinieki derību nodeva nākamajām paaudzēm. Līdzīgi Jaunās Derības liecinieki, kuru pamatu veidoja apustuļi, kuri bija Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās līdzgaitnieki, ticību nodeva tālāk un tā joprojām ir dzīva un aktīva Baznīcā. Īpaši tas saistās ar Euharistijas iedibināšanu un Baznīcas ticību Jēzus Miesas un Asins klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm. Šī dzīvā ticības pieredze ir arī jānodod no paaudzes paaudzē un katrs ticīgais var sadzirdēt jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Palikt pie Kunga ļauj uzticība, viņa pestījošo darbu pazīšana Svētajos Rakstos un ticības dzīvē, atvērtība uz lieciniekiem, skaidri uzlūkota pagātne ar vecajiem dieviem no kuriem Kungs ir atbrīvojis un grib atbrīvot un iekļaušanās Baznīcas ģimenē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

8.02.2021

Lk 1, 39-56, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētki

Lk 1, 39-56

Šogad 15. augusta svētdienā Baznīcā svinām Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētkus. Dieva vārda liturģijā, kas veltīti Dievmātes godam parasti tiek uzsvērts Marijas kā Dieva mātes loma pestīšanas vēsturē. Tas ir noslēpums, kurā satiekas debesis un zeme, Dievs un cilvēks, pestīšanas vēsture un tagadne. Lūkasa Evaņģēlijā Dievmātes tēls ir izteiksmīgs un autors īpaši pievērš lasītāju uzmanību viņas ticībai. Evaņģēlists Marijas apciemojumu pie Elizabetes sasaista ar Vecās Derības notikumu, kurā Derības Šķirsts tika pārnes no vienas vietas uz citu (2 Sm 6,1-14). Starp šīs svētdienas Evaņģēliju un Samuela grāmatas fragmentu pastāv zināma līdzība, jo tiek lietoti līdzīgi vārdi, tēmas un atrašanās vietas. Lūkas uzlūkoja Mariju kā dzīvo Derības Šķirstu, kura sevī nes Dievu un Kungu.

Elizabete bija tā, kas atpazina šo noslēpumu un Dieva solījumu piepildīšanos, un viņa slavēja Kungu ar vārdiem, kuri līdzīgā veidā bija izskanējuši pestīšanas vēsturē: “Visaugstais Dievs lai tevi slavē, meita, vairāk par visām sievām uz zemes” (Judt 13,18), Mozus svētība Izraelim: “Svētīts tavas miesas auglis” (At 28,4). Elizabete norādīja uz Marijas ticību, kas bija pretstatā viņas vīra Zaharija šaubām. Šā senajā tekstā parādās patiesība, ka Marijas loma pestīšanas plānā nav kāda mākslīga un izpušķota vai vēlāk ieviesta, bet svarīga liecība pirmkristiešiem par viņas ticību. Evaņģēlists uzskatīja Mariju par nozīmīgu pestīšanas vēstures varoni un tāpēc novieto viņu līdzās Abrahamam - ticības tēvam.

Marijas slavas dziesma Kungam (Magnificat) ir ļoti spēcīga, jo kaut vai vārdi, ka Kungs “nogāzīs varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos” (Lk 1,52) parāda, ka tā nav tikai priecīga  un mierinoša dziesma, bet īstenību satricinoši vārdi, ka Dievs ir patiess valdnieks un ienes savas pārmaiņas pasaulē. Lietu kārtība tiek apgriezta kājām gaisā vai pilnīgi neparedzamā veidā tiem, kas domā spēka un dominēšanas kategorijās. Marija lūkojās uz pestīšanas vēsturi un īpaši uz Izraela atbrīvošanos no Ēģiptes verdzības, un gaidīja to, kas īstenosies ar Jēzus Kristus darbības sākumu un Dieva valstības pasludināšanu. Marija savu slavas dziesmu izveidoja no Vecās Derības tekstiem un īpaši izmantoja Samuela mātes Annas vārdus: “Mana sirds gavilē Kungā...” (1 Sam 2,1-10). To, ko šī slavas dziesma māca katram ticīgajam ir prasme redzēt īstenību no divām perspektīvām. Pirmkārt, ieraudzīt kā Dievs ir dzīves lielo notikumu veidotājs, kā Viņa žēlastība darbojas personiskajā dzīvē un vēsturē un, otrkārt, kā cilvēks atbild Dievam ar savu dzīvi, vārdiem un pateicību. 

br. Jānis Savickis OFMCap