Lk 1, 39-56, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētki

Lk 1, 39-56

Šogad 15. augusta svētdienā Baznīcā svinām Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētkus. Dieva vārda liturģijā, kas veltīti Dievmātes godam parasti tiek uzsvērts Marijas kā Dieva mātes loma pestīšanas vēsturē. Tas ir noslēpums, kurā satiekas debesis un zeme, Dievs un cilvēks, pestīšanas vēsture un tagadne. Lūkasa Evaņģēlijā Dievmātes tēls ir izteiksmīgs un autors īpaši pievērš lasītāju uzmanību viņas ticībai. Evaņģēlists Marijas apciemojumu pie Elizabetes sasaista ar Vecās Derības notikumu, kurā Derības Šķirsts tika pārnes no vienas vietas uz citu (2 Sm 6,1-14). Starp šīs svētdienas Evaņģēliju un Samuela grāmatas fragmentu pastāv zināma līdzība, jo tiek lietoti līdzīgi vārdi, tēmas un atrašanās vietas. Lūkas uzlūkoja Mariju kā dzīvo Derības Šķirstu, kura sevī nes Dievu un Kungu.

Elizabete bija tā, kas atpazina šo noslēpumu un Dieva solījumu piepildīšanos, un viņa slavēja Kungu ar vārdiem, kuri līdzīgā veidā bija izskanējuši pestīšanas vēsturē: “Visaugstais Dievs lai tevi slavē, meita, vairāk par visām sievām uz zemes” (Judt 13,18), Mozus svētība Izraelim: “Svētīts tavas miesas auglis” (At 28,4). Elizabete norādīja uz Marijas ticību, kas bija pretstatā viņas vīra Zaharija šaubām. Šā senajā tekstā parādās patiesība, ka Marijas loma pestīšanas plānā nav kāda mākslīga un izpušķota vai vēlāk ieviesta, bet svarīga liecība pirmkristiešiem par viņas ticību. Evaņģēlists uzskatīja Mariju par nozīmīgu pestīšanas vēstures varoni un tāpēc novieto viņu līdzās Abrahamam - ticības tēvam.

Marijas slavas dziesma Kungam (Magnificat) ir ļoti spēcīga, jo kaut vai vārdi, ka Kungs “nogāzīs varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos” (Lk 1,52) parāda, ka tā nav tikai priecīga  un mierinoša dziesma, bet īstenību satricinoši vārdi, ka Dievs ir patiess valdnieks un ienes savas pārmaiņas pasaulē. Lietu kārtība tiek apgriezta kājām gaisā vai pilnīgi neparedzamā veidā tiem, kas domā spēka un dominēšanas kategorijās. Marija lūkojās uz pestīšanas vēsturi un īpaši uz Izraela atbrīvošanos no Ēģiptes verdzības, un gaidīja to, kas īstenosies ar Jēzus Kristus darbības sākumu un Dieva valstības pasludināšanu. Marija savu slavas dziesmu izveidoja no Vecās Derības tekstiem un īpaši izmantoja Samuela mātes Annas vārdus: “Mana sirds gavilē Kungā...” (1 Sam 2,1-10). To, ko šī slavas dziesma māca katram ticīgajam ir prasme redzēt īstenību no divām perspektīvām. Pirmkārt, ieraudzīt kā Dievs ir dzīves lielo notikumu veidotājs, kā Viņa žēlastība darbojas personiskajā dzīvē un vēsturē un, otrkārt, kā cilvēks atbild Dievam ar savu dzīvi, vārdiem un pateicību. 

br. Jānis Savickis OFMCap