1 Ķēn 19,4-8, svētdiena XIX, B

1 Ķēn 19,4-8

8. augusta svētdienā vārda liturģija atgādina, ka Euharistija ir īstens stiprinājums šaubās, krīzēs un ikdienas dzīvē. Lai dziļāk izprastu šīs svētdienas Evaņģēliju par Jēzu, kurš saka: “Es esmu dzīvības maize” (Jņ 6,48), pirmais lasījums parāda pravieti Eliju, kurš Kunga stiprināts atgūstas no nopietnas krīzes un nospiestības. Šis fragments vēlas pamācīt garīgi un teoloģiski savus lasītājus vairāk nekā iepazīstināt ar vēstures notikumiem, bet tie arī ir jāzina, lai izprastu, kas ar pravieti bija noticis šajā stāstā. Elija sūtība bija viena no visgrūtākajām Vecajā Derībā, jo visu dzīvi viņš cīnījās ar Izraela valdniekiem un aizstāvēja ticību vienīgajam Dievam pret elkdievības kārdinājumiem. Šajā cīņā viņš arī nogura un tikai pateicoties Kunga stiprinājumam izturēja līdz beigām.

Lai saprastu šīs svētdienas fragmentu ir jāzina plašāks notikumu konteksts. Pirmās Ķēniņu grāmatas 18. nodaļā varam lasīt par Dieva un pravieša Elija lielo uzvaru pār Bālu, Ahābu un Īzebeli. Elija dzīvoja un darbojās ļoti sarežģītā Izraela vēstures laikā, kad valdīja ķēniņš Ahābs (871-852 g. pirms Kr.). Ahābs apprecējās ar feniķiešu valdnieka meitu Īzebeli, kura ieradās no pagānu zemes ar savām ieražām un elkdievību. Īzebeles skaistums bija apbūris ķēniņu un viņš padevās viņas kaprīzēm un iegribām, tai skaitā arī feniķiešu reliģiskajām praksēm. Radās spriedze starp Izraela Dieva ticību un pagānu kultiem. Pagānu reliģijas prasības mainīt dzīvi un morālo stāju bija minimālas un vienkāršiem un vājiem cilvēkiem feniķiešu elkdievība varēja likties vieglāka un pievilcīgāka. Šādos apstākļos Elija bija sasaucis Karmela kalnā pagānu dieva Bāla un Ašēras praviešus, “kas ēd pie Īzebeles galda” (1 Ķēn 18,19). Viņš izaicināja šos praviešus, uzveica un Kungs iznīcināja viņus. Elija parādīja, ka Izraela Dievs ir vienīgais varenais Kungs. Tas bija ļoti saspringts brīdis, jo pravietis burtiski riskēja ar visu. Viņam nebija simtprocentīga drošība, ka Kungs viņu uzklausīs.

Pēc šīs varenās spēka demonstrācijas Elija saņēma draudus no Īzebeles un izbijies, vīlies,  šaubu pilns par savu misiju un Izraela nākotni bēga uz tuksnesi prom no Ahāba un Īzebeles zemes. Tuksnesi nekontrolēja karaļnams, bet tā bija riskanta vieta, jo tur nav ne cilvēciskā, ne arī pārtikas spēcinājuma. Iepriekš jau Elija bija pavadījis laiku tuksnesī (1 Ķēn 17,1-7), bet šoreiz viņš bija pilnīgi izsmelts un izdedzis. Viņš sevi izsmēla un lielu enerģiju zaudēja strīdā Karmela kalnā, un kaut arī viņš vinnēja, viņš nesaņēma uzmundrinājumu, uzslavu vai pateicību. Cīņa vēl nebija noslēgusies, jo Elija bija joprojām apdraudēts un vajāts. Lasījumā Ahābs un Īzebele nav tieši pieminēti, bet viņi ir ļoti spēcīgi un draudīgi klātesoši Elija krīzes pieredzē. Valdnieki jutās politiski apdraudēti, jo, viņuprāt, Elija apdraudēja viņu autoritāti.

Šādā gara stāvoklī viņš pat vēlējās mirt (1 Ķēn 19,4). Drosmīgais un uzticīgais pravietis pieredzēja bailes un šaubas. Nomocīts un sarūgtināts viņš iemiga, jo viņam nebija spēka nekam citam. Gulēšana norāda uz kontroles trūkumu, bet arī laiks, kad Dievs var darboties. Kungs viņu neatstāja šajā depresīvajā stāvoklī, bet apmeklēja viņu ar savu vārdu un barību. Lielākā daļa no fragmenta darbības norit Elija miega laikā, kur eņģelis aicina pravieti ēst sagatavotu maizi un ūdeni. Dieva sūtīts enģēlis pieskārās pravietim, pavēlēja ēst un baroja viņu. Elija paēda un devās gulēt otro reizi, jo izdegšana bija ļoti liela. Eņģelis pabaroja viņu otro reizi un pravietis atguva spēkus, lai dotos tālā ceļā uz Horeba kalnu, lai turpinātu savu misiju.

Kāpēc Elija pieredzēja tādu izdegšanu? Viens no iemesliem bija tāds, ka viņš bija ļoti dedzīgs un kaislīgi un uzticīgi sekoja Kungam viens pats. Šī uzticība viņam kļuva bīstama. Viņš riskēja tāpēc, ka Izraelis bija neuzticīgs un dumpojās pret Dieva praviešiem. Viņš nonāca tādā situācijā pateicoties savai ticībai un drosmei un kļuva par karaļnama ienaidnieku. Viņa apdraudētība palielinājās arī pateicoties izolācijai, jo viņš bija palicis viens bez atbalsta un biedriem. Pat eņģeli sākumā viņš neuztvēra kā kādu uz ko var paļauties, jo bija atradis no personu palīdzības.

Praviešu dzīves viena no traģēdijām bija viņu misijas neizpratne no to puses, pie kuriem viņi tika sūtīti, un tāpēc viņi var pieredzēt vientulību, ciešanas un šaubas. Elija šajā ziņā bija ļoti izsmelts, jo depresija, bēgšana, nāves alkas, neveiksmes sajūta apspieda viņa vēlmi dzīvot. Šādu un līdzīgu tumšu noskaņu ienākšana cilvēka sirdī ir iespējama katram ticīgajam. Dievs nebija tas, kas lika viņam pastiprināt šādu drūmu pieredzi, bet bailes - tās bija draudīgi lielas. Pravieša nāvīga depresija nav sveša mūsdienu cilvēkam, kad gribas būt tālu no citiem, palikt rūgtumā un nospiestībā. Tomēr Dieva eņģelis viņu modināja, stiprināja un pārveidoja bēgšanu par misijas turpinājumu. 

Svarīgi, ka Dieva sūtītais eņģelis netramdīja un neapsūdzēja Eliju, nedeva racionālus un pārliecinošus padomus un uzmundrinājumus,  sākumā tikai “pieskārās” (1 Ķēn 19,5) pravietim un vienkārši aicināja piecelties un ēst. Nevietā būtu lasīt morāli vai stāstīt par plāniem, jo pravietim bija nepieciešama vienkārša tuvība un atbalsta žesti un pārtika. Eņģelis pat nenorādīja viņam uz maizi un ūdeni, bet ļāva pravietim pašam ieraudzīt to, kas atrodas viņam blakām. Izrādās, ka pasaulē viss nav tas tik biedējošs un drūms, bet arī silts un spēcinošs kā maize galvgalī un atsvaidzinošs kā “ūdens krūka” (1 Ķēn 19,6). Kristīgā tradīcija šo notikumu uzlūko kā Euharistijas pirmtēlu. Euharistija ļauj atgūt drosmi un spēku, tad, kad cilvēks ir izsmelts un vājš. Kad Jēzus saka, ka Viņš ir dzīvības maize, Viņš arī domā šādu pieredzi, kurai izgāja cauri pravietis Elija un kādu pieredz katrs cilvēks kādā dzīves posmā. Euharistija ir barība, kas dāvā stiprinājumu, kad izdegšana, depresija, nogurums, bailes un citas drūmas pieredzes gūst virsroku. Kungs Euharistijā ļoti dziļā, personiskā un neuzbāzīgā veidā ienāk eksistences dziļumos, lai dāvātu savu žēlastību un atspirdzinošu klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap