Am 7, 12-15
Ķēniņa Jerobeāma II ilgās un veiksmīgās valdīšanas laikā (786-746 pirms Kr.) Izraela valsts jeb Ziemeļu karaliste sasniedza materiālās labklājības un varas augstāko punktu, izpleta savu teritoriju Damaskas un Hamas pilsētas virzienā uz ziemeļiem un dienvidos uz Jūdas valsts rēķina. Šajā laikā Asīrija bija novājināta, Sīrija pagrima un Jerobeāms izmantoja kaimiņu vājumu, lai izplestu savus valdījumus, attīstītu tirdzniecību un uzkrātu bagātību. Kad pravietis Amos no Jūdejas valsts ieradās Izraēla valstī, viņš sastapa lepnību, pārbagātību, attīstītas pilsētas un varenas pilis. Jūdejas valsts arī piedzīvoja uzplaukumu. Bagātajiem bija krāšņi vasaras un ziemas nami (Am 3,15), kurās viņi dzīroja un labi pavadīja laiku, bet tai pat laikā sabiedrībā valdīja netaisnība. Trūcīgie tika izmantoti, nicināti un pat pārdoti verdzībā (Am 2,6-8; 5,11), bet tiesneši, kuriem būtu jāpalīdz apspiestajiem bija “kukuļņēmēji, kas nabagus krāpj” (Am 5,12). Šādā sabiedrībā ienāca Amos un sludināja.
Amos distancējās no profesionāliem praviešiem, kuri iemācījās pravietot no saviem tēviem un darīja to kā kādu ģimenes arodu (Am 7,12-14). Viņa darbību nemotivēja vēlme nopelnīt, bet vienīgi Dieva vārda pamudinājums (Am 7,15). Priestera Amasija vārdi ir ironiski: “taisies projām, bēdz uz Jūdas zemi un tur ēd maizi, un tur varēsi pravietot” (Am 7,12). Viņš kā algots priesteris domāja, ka runā ar citu algotu amata brāli, bet, iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš runāja ar īstu pravieti, kuru sūtīja Dievs un kuram neinteresēja nauda. Priesteris Amasija iemiesoja tā laika pretestību Dieva vārdam. Reliģiozitātē bija savijusies ar lepnību un kultu, kurš nemeklēja Dievu un tāpēc arī cilvēki nevēlējās atgriezties pat tad, kad Dievs viņus brīdināja. Ārēji viņi atzina Dievu, bet viņu dzīves par to neliecināja. Tas bija arī iemesls tam, ka autentiski ticīgie bija izslēgti no sabiedrības, lai viņi neatgādinātu par atgriešanos.
Tā kā Amos bija zemnieks un gans, tad viņš izmantoja sev zināmos tēlus: lauva, putni, taures skaņas. Viņš ļoti skaidri apzinājās, ka ir pravietis, kuru Dievs sūtīja sludināt nevis tāpēc, ka tā sadomājis, bet Dievs viņu personiski uzrunāja un izvēlēja. Amos īpaši vērsās pret ķēniņu un bagātniekiem, un tāpēc izveidojās saspīlējums ar Bēteles priesteri Amasiju. Bēteles priesterim bija liela ietekme un Amosam priekšā stāvēja grūts uzdevums, lai pārspētu priestera autoritāti. Amos palika pie principa, ka “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkam” (Apd 5,29). Pravietis izgaismoja Bēteles ēnas puses (Am 4,4; 5,5) un attiecīgi sastapa pretreakciju. Amos sludināja Izraēla valsts bojāeju un ķēniņa nāvi. Tādus vārdus neviens nevēlējās klausīties. Turklāt Amos apgalvoja, ka viņš nemaz nav pravietis (Am 7,14). Tas varēja būt saistīts ar to, ka tajā laikā ķēniņa galmā bija pravieši, kas iztapa valdniekam un glaimoja. Amos nevēlējās sevi saistīt ar šādiem praviešiem, kuri sludina labklājību. Viņš bija Dieva sūtīts cilvēks, kurš nerunā no sevis, bet pilda Dieva gribu.
Pravietiskais skatījums uz nevienlīdzību ir tāds, ka tāda sabiedrība nespēj ilgtspējīgi augt un attīstīties. Lielā bagātība, kuru bija uzkrājuši abu valsts turīgais slānis notika uz pārējā sabiedrības rēķina un šāds politiskais, saimnieciskais un sociālais modelis nevarēja ilgi pastāvēt un liecināja par to, ka Dieva likums un baušļi netiek ievēroti. Tautas elite nodevās dzīrēm un baudām, bet pret tautiešiem bija netaisni un vardarbīgi. Viņiem zuda izpratne par sabiedrības virzienu un derību. Pravietim bija jānes šī nevienam nepatīkamā vārda nasta un jāpasludina Dieva spriedums. Pravietis ļoti spēcīgā veidā kritizēja Izraēla sabiedrību un norādīja kāda ir Dieva iecere derības tautai. No tālākās vēstures zinām, ka Asīrija bija valsts, ka iebruka Izraēlī un viss smagāk cieta tieši turīgais un bezrūpīgais slānis.
Atšķirība starp priesteri Amasiju un pravieti Amosu bija tāda, ka priesteris bija tautas pārstāvis Dieva priekšā, bet pravietis Dieva pārstāvis cilvēku priekšā. Starp abiem kalpojumiem radās spriedze un konflikts. Ko labāk klausa cilvēki? Priesterus vai praviešus? Vecajā Derībā cilvēki vērsās pie priesteriem un tādā veidā vēlējās izteikt savas vēlmes Dievam, bet praviešus ne visai klausījās. Pravieši bija daudz prasīgāki un norādīja uz nepieciešamību radikāli mainīt savu dzīvi. Valdnieki un priesteri bieži atrod kopēju valodu, bet pravietis varēja tikt neuzklausīts, izraidīts vai pat nogalināts. Pravietis Amos bez ķēniņa ielūguma ieradās svešā zemē un bez atļaujas sludināja. Gan ķēniņš, gan arī priesteris nevēlējās redzēt savā zemē svešas autoritātes. Amasijs varētu uzņemt Amosu ar vienu noteikumu, ka pieņemtu viņu virsvadību un nosacījumus. Priesteris nepārstāvēja tikai reliģiju, bet arī ķēniņu. Tādā veidā valdnieks varēja nodrošināt plašāku kontroli pār sabiedrību.
Šīs lasījums uzdod jautājumu, kuram no trim ir lielāka teikšana? Šīs svētdienas lasījumā sadūrās trīs aicinājumi: priesteriskais, pravietiskais un karaliskais. Draudošie pravieša vārdi bija neizdevīgi. Interesanti, ka priesteris neiedziļinājās vārdu patiesumā, tie viņam neinteresēja. Priesteri uztrauca tas, ka pravieša vārdi varēja izjaukt iedibināto kārtību, apšaubīt ķēniņa varu un sekojoši priestera amatu, kuru nozīmēja ķēniņš. Priesteris domāja politiski un stratēģiski, aprēķināja spēku sadalījumu un savas attiecības ar ķēniņu, bet pravieti interesēja Dieva vārds jeb plašāka īstenība, kas saistījās ar Dieva derību, tautu un ticību. Dieva vārds ir tas, kas apvieno visus trīs kalpojumus, bet šajā lasījumā tikai pravietis bija atvērts uz Dieva vārdu. Amosu var salīdzināt ar Jēzus izvēlētajiem apustuļiem, kuri nemeklēja un neizvēlējās to, ko Kungs viņiem deva. Jēzus viņus sūtīja un tādā veidā viņi īstenoja vārda kalpojumu, lai viņi bez ilgām apcerēm un plāniem ietu un runātu tieši to, ko no viņiem grib Dievs.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru