Gudr 1,13-14; 2,23-24
27. jūnija svētdienā lasīsim fragmentu no Gudrības grāmatas sākuma, kurš aicinās pārdomāt grēka un nāves problēmu cilvēka dzīvē. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kurus cilvēks var uzdot, ir jautājums par nāves izcelsmi: no kurienes tā radusies? Gudrības grāmatas sākuma nodaļas šajā ziņā ir nozīmīgas, jo apcer nāves izcelsmi un pasludina, ka “Dievs nav radījis nāvi, un Viņam nesagādā prieku dzīvo nomiršana… Caur velna viltību nāve ienāca pasaulē” (Gudr 1,13; ,24). Tomēr šīs pasaules drāmas izšķirošā vēsts nav nāve, bet gan pestīšana. Tukša spriedelēšana un bezdievīga cīņa ar taisnīgajiem lika pārgudrajiem secināt, ka ar nāvi viss beidzas (Gudr 2,1-5) un ka stiprākajiem ir taisnība (Gudr 2,11). Ja kāds šajā pasaulē uzskata savādāk un vēlas loģiski pierādīt, ka pastarā dienas atmaksa tuvojas, izklausās neracionāli, neiespējami un pārsteidzoši. Tomēr šīs grāmatas gudrība norāda uz citu domāšanas veidu. Taisnīgo glābiņš varbūt nesaskan ar pasaules intuīciju, bet patiesībā Gudrība pazīst un izdibina pasauli.
Gudrības grāmatas sākumā (2-5. nod) sadurās divi pasaules skatījumi: taisnīgo garīgums un bezdievju pasaules vīzija jeb dzīvības un nāves skolas. Šajā grāmatā ļoti konkrētā veidā aplūko bezdievju dzīves pozīciju, kura uztver īstenību kā sabojātu un, ka ar nāvi viss noslēdzas. Patiesība par cilvēka eksistences trauslumu ir klātesoša Rakstos un ļauj piedzīvot ticību un paļāvību uz Dievu. Tomēr tie, par kuriem rakstīts Gudrības grāmatā, nonāk pie citiem slēdzieniem. Nāves neizbēgamība un pilnīga pazušana ļāva viņiem interpretēt visu īstenību kā mirstošu, nepastāvīgu, pārejošu un neko vairāk tajā nemeklēja. Šādā pasaules ainā cilvēka vienīgā nolemtībā ir nāve un citus cilvēkus, un arī lietas, var izmantot, patērēt, iznīcināt, izšķērdēt, lai izbaudītu pārejošos labumus. To jādara ar visiem līdzekļiem, jo savādāk pats var tikt izmantots. Kad nāvei ir dzīvē gala vārds, nav vairs citu ideālu un motivāciju. Tieši tāpēc arī taisnīgais, kurš atgādina par citu pasaules skatījumu ne tikai ar vārdiem, bet rīcību, ir neērts cilvēks no kura jātiek vaļā. Taisnīgā nāve būs kārtējais pierādījums, ka viņš dzīvo ilūzijā, jo neko nesaņem par savu dzīves veidu un uzticību pārlaicīgām vērtībām.
Apgalvojums, ka Dievs nav radījis nāvi ir drosmīgs un līdzīgas domas var atrast citviet Rakstos (Ez 33,11; Ezra 8, 60), kas bez precizējumiem nevar nest skaidrību. Šīs svētdienas fragmentam ir sava loma Baznīcas mācībā par iedzimto grēku. Katoliskās Baznīcas Katehisms atsaucas uz Gudrības grāmatu (1,13; 2,24), lai apkopotu mācību par cilvēka radīšanu paradīzē un svētuma stāvoklī pirms grēkā krišanas (355-390; 413). Otro reizi Katehismā šo Rakstu vietu piemin saistībā ar mācību par miesas nāvi, ka nāve ir grēka sekas (Rad 2,17; 3,3.19; Gudr 1,13; Rom 5,12; 6,23). Ādama un Ievas pirmgrēks nesa graujošas sekas visiem cilvēkiem un tas ir katra cilvēka personiskā grēka fons, grēka vide, kurā mēs vēl ienesam savus grēkus. Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai uzvarētu nāvi un grēku, un parādīja, ka taisnīgais dzīvos, pieredzēs savas uzticības piepildīšanos. Jēzus Kristus augšāmcēlās no miroņiem atvēra nāves vārtus arī katram, kas Viņam seko un tādā veidā pieredzētu dzīvību.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru