Lapas

7.21.2021

Jņ 2, 13-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Jņ 2, 13-22

Šogad 25. jūlija svētdienā svinam Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Baznīcā dievnama iesvētīšanas svētki ir vieni no senākajiem līdzās mocekļu un bīskapa iecelšanas un konsekrācijas svētkiem. Senākās liecības par šiem svētkiem nāk no 4 gs. Jeruzālemes un Romas. No Romas šāda veida svētki izplatījās uz visu Rietumu baznīcu. Liela loma bija Laterāna, Pētera un Pāvila, un Santa Maria Madžore (Maggiore) bazilikas iesvētīšanas svinēšanai. Svinību prakse izplatījās un 813. g. Maincas (Vācija) sinode pasludināja, ka anniversarium dedicationis (veltīšanas gadskārta) kļuva par obligātiem svētkiem. Tikai 16. gs. tika ieviesta dienu, kura veltīta daudzu dievnamu iesvētīšanas svinēšanai noteiktā teritorijā, jo ne visām baznīcām bija zināms iesvētīšanas datums. Svarīgi uzsvērt, ka dievnama iesvētīšanas lūgšana velta baznīcu Dievam, bet ne pati ēka ir lūgšanas centrā, bet Baznīcas kā līgavas, jaunavas un mātes noslēpums. Dievnama ēka ir dzīvās Baznīcas, Kristus mistiskās miesas noslēpuma zīme. Baznīca ir būvēta no dzīvajiem akmeņiem, kuri stāv uz apustuļu pamata, kuras stūrakmens ir Jēzus Kristus. Šīs svētdienas Evaņģēlijā Baznīca vērš ticīgo skatienu uz Kristu, kurš ir jaunā Dieva svētnīca.

Kā tas bija ierasts visiem jūdiem, arī Jēzus devās svinēt Pashu Jeruzālemē. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam notikumu, kad tuvojoties jūdu Pashai, Jēzus no Galilejas devās uz Jeruzālemi, lai svinētu šos ikgadējos svētkus. Pasha atgādināja jūdiem kā Dievs izglāba tautu no Ēģiptes verdzības. Jēzum tas bija īstais laiks, lai sāktu savu misiju. Jāņa Evaņģēlijā Pasha tiek minēta trīs reizes (arī Jņ 6,4; 13,1) un no tā mēs zinām, ka Jēzus publiski darbojās vairāk nekā trīs gadus. Jāņem vērā, ka Jāņa Evaņģēlijā četras piektdaļās (⅘) no Evaņģēlija satura norisinās tieši Jeruzālemē. Jēzus par svētnīcu runāja kā par “mana Tēv namu”, uzsvēra, ka svētnīcu Viņš uztver daudz dziļāk, personiskāk un noteikti ne kā “tirgus namu”. Pārējos Evaņģēlijos lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus kalpojumu Galilejā un Jeruzālemei netiek pievērsta Jēzus publiskās darbības sākumposmā tik liela vērība.

Jēzus rīcība svētnīcā notika uzreiz pēc pirmās zīmes/brīnuma veikšanas Kānā un tādā veidā parāda Jēzus darbības īpašo misiju. Jēzus sadūrās ar jūdu pretestību. Diskusijas un strīdi izvērsās par svētnīcu un Rakstiem. Vīna brīnums Kānā un svētnīcas notikums jāuzlūko kā viens Jēzus darbības sākums, jo skaidro visu, kas Evaņģēlijā notiks tālāk. Abos notikumos Dieva klātbūtne savas tautas vidū ir redzama Jēzū Kristū kā spēcīga zīmē. Jēzus pirmā darbība Jeruzālemē iezīmējas ar svētnīcas tīrīšanu no tirgotājiem. Jeruzālemes svētnīcā bija vairāki pagalmi: pagānu, jūdu un priesteru un vissvētākā vieta. Jēzus iebilda pret to, ka Viņa Tēva nams ir padarīts par tirgus laukumu, bet neprotestēja pret pašu svētnīcu, liturģiju un upuriem. Svētnīcas upurēšanas mērķis un gars bija apdraudēts. Jēzus ieraudzīja, ka pagānu pagalms bija pilns ar tirgotājiem un tādā veidā būtiski ierobežoja iespēju pagāniem lūgties Jeruzālmes svētnīcā. Naudas mijēji mainīja romiešu un grieķu monētas - uz kurām bija attēlots imperators vai dievi - uz Tīras šekeli jeb tetradrahamu, tikai kuru varēja lietot Jeruzālemes svētnīcas teritorijā. Naudas maiņas prakse nebija pati par sevi slikta, bet kļuva peļama tad, kad pārmērīgi tika paaugstināts valūtas kurss. Dzīvnieku tirgošanās prakse bija pamatota ar to, ka svētceļniekiem tas atvieglotu piedalīšanos svētnīcas dievkalpojumos, tomēr attīstījās pārmērības, jo svētnīca kļuva par pilsētas galveno ienākumu avotu. Dzīvnieku izdzīšana no ārējā svētnīcas pagalam bija simboliska darbība. Dzīvniekiem vispār nebija jābūt svētnīcā. Pletnis bija nepieciešams, lai kontrolētu dzīvniekus nevis lai tos sodītu.

Vai šajā brīdī Jēzu sadusmoja lielā peļņa, vai pats fakts, ka tirgotāji aizņēma svētnīcas pagalmu? Kā nekā viņi nodrošināja svētceļniekus ar visu nepieciešamo kulta vajadzībām un pašiem bija jāmaksā liela nomas maksa par vietu svētnīcas pagalmā. Jēzus nevērsās pret viņu ienākumiem, bet pret pašu tirgošanos svētvietā. Tirgotājiem nav svarīgi, kur strādāt, galvenais, lai ir ieņēmums un tāpēc Jēzus bija sašutis, jo strādāja tur cilvēki, kuri jebkurā brīdī varēja mainīt savu atrašanās vietu un svētnīcu uzlūkoja instrumentāli. Protams, ka vainīgi nebija tikai tirgotāji, bet jo īpaši svētnīcas pārvaldnieki un svētceļnieki, jo viņi visi pieņēma šādu lietu kārtību kā normālu un saprotamu. Konflikts šādā situācija izveidojās starp tautas vecajiem un Jēzu nevis par to, kas atļauts un aizliegts, bet par to, kam ir autoritāte pār svētnīcu. Svētnīca šajā brīdī tika jau celta 46 gadus un vēl nebija pabeigta, to cēla vēl 36 gadus.

Jūdi lūdza, lai Jēzus parāda kādu zīmi, bet Viņš runāja par iekšējās svētnīcas (svētās un vissvētākās) daļas (gr. naos) nojaukšanu. Jēzus runāja par sevi, savu miesu kā svētnīcu, jauna veida templi. No savas misijas sākuma Jēzus vienmēr paturēja acu priekšā savas darbības beigas. Jāņa Evaņģēlijā nevar nepamanīt domu, ka visi notikumi virzās uz Jēzus Pashu: norāde uz miesas svētnīcas nojaukšanu (Jņ 2,22), krusta paaugstināšanu (Jņ 3,14; 12,32-33), miesas atdošanu par dzīvību pasaulei (Jņ 6,51), bēru diena (Jņ 12,7) un arī paziņojums mācekļiem par viņu nodevību un Kunga nāvi (Jņ 13,19.21). Tās ir liecības par notikumiem, kuri atgadīsies Jeruzālemē. Paši mācekļi neuztvēra Jēzus vārdus Viņa dzīves laikā, bet pēc augšāmcelšanās viņu atmiņā atausa Kunga teiktais un ieguva jaunu perspektīvu.

Evaņģēlistu Jānis interesēja Jēzus rīcības dziļākā jēga. Jūdiem arī bija zināma izpratne par to, ko Jēzus dara un tāpēc prasīja kādu zīmi, bet Viņa vārdus neuztvēra. Zīme bija nepieciešama, lai pamatotu savu rīcību. Vēlāk gan viņi atminējās Jēzus vārdus, bet interpretēja pret Jēzu: “sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ 5,18) un meklēja Viņu nonāvēt. Pēdējais fragmenta teikums ir īpaši svarīgs kristīgajai ticībai, jo tieši augšāmcelšanās, Svētā Gara liecība un atgādinājums (Jņ 14,26; 15,26) un Svētie Raksti ļāva izprast to, ko Jēzus bija teicis un darījis. Mācekļi tikai tad varēja aptvert to, ko Viņš bija domājis ar saviem vārdiem un rīcību. Jēzū Kristū Dievs iemājoja mūsu vidū un tā ir svarīgākā patiesība. Augšāmcelšanās jeb miesas svētnīcas atjaunošana bija zīme šai iemājošanai. Jēzus nevēlējās paziņot, ka Jaunajā Derībā vairs nebūs svētnīcas, bet atklāja kaut ko daudz vairāk, ka Viņš pats ir jaunā svētnīca. Šo domu attīstīja apustuļi Pēteris un Pāvils. Īpaši Pāvils mācīja un rakstīja par Kristus miesu kā jauno svētnīcu - Baznīcu. Tas, kas attiecās uz visu kristiešu kopienu - Baznīcu, bija aktuāls arī katram ticīgajam atsevišķi, kura miesa arī ir Dieva klātbūtnes svētnīca. Šajos svētkos tieši šīs kristīgās patiesības ir tās, kuras Dieva vārds vēlas mums nodot un tikai atgādināt, ka celtne ir zīme šiem noslēpumiem. Ja lietu kārtība ir apgriezta un draudze ir tikai baznīcas ēkas uzturētāja un liecība, ka “kaut kas tur vēl notiek”, tad jālūdz Kungs, lai tieši kristiešu sapulce - Euharistija ir patiesā svētnīcas zīme pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: