Jer 23, 1-6, svētdiena XVI, B

Jer 23, 1-6

18. jūlija svētdienā Dieva vārds ataino Jēzu Kristu kā ganu ap kuru var pulcēties un mācīties. Evaņģēlijā varēsim lasīt kā Jēzus izrāda laipnību un izpratni nogurušajiem mācekļiem, un ievēroja lielo cilvēku daudzumu, kuriem nav gana. Kungu aizkustināja tas, ka cilvēki meklē tieši Viņu, jo tie bija sapratuši, ka dzīvē viņiem nav neviena kam īsti sekot, ir apmaldījušies un nespēj atrast dzīves orientierus. Tāpēc viņi sekoja Jēzum, jo bija atraduši Kādu, kurš viņus var vadīt un saprot. Jēzum pretēju stāju varam iepazīt vārda liturģijas pirmajā lasījumā no pravieša Jeremija grāmatas, kur gani izklīdināja, izdzenāja un nerūpējās par avīm. Senajos Tuvajos Austrumos ķēniņus bieži apzīmēja ar vārdu “gans”. Tas, ka vārds “gans” šeit tiek lietots daudzskaitlī, norāda uz to, ka Dievam bija lieli iebildumi nevis tikai pret vienu konkrētu ķēniņu, bet pret ilgo Dāvida dinastiju. Jeremijs vērsās pret Jūdas valsts vadītājiem, bet arī skatījās nākotnē, kurā Jūda un Izraela atgriezīsies no trimdas un atjaunos taisnīgo Dāvida pēcteča valdīšanu un tauta tiks apvienota.

Fragments iesākas ar vārdu “bēda”/”vai!” un iezīmē kopējo noskaņu, jo pravietis kritizē pagātni, tagadnes kļūdas un dāvā nākotnes cerības. Pravietis Jeremijs sludināja Dieva vārdu, kurā nosodīja tautas ganus, kuri bija norūpējušies par sevi un savu labklājību. Gana un avju tēls bija spēcīgs politisks paziņojums par tā laika varas attiecībām izvēlētajā tautā. Pravietis norādīja, ka trimdas vienīgais iemesls bija ķēniņa varas nespēja labi valdīt. Dievs sodīja Jūdas valsti, bet arī vēlējās to atjaunot. Pa ja valdnieku dinastijas izgāzās savā pārvaldībā, Dievs palika uzticīgs saviem solījumiem un tie, kas saglabāja cerību, gaidīja apsolījumu piepildīšanos. Ilgtermiņā cerība uz Dievu piepildās un pārvarēja neveiksmes un vēstures līkločus. Pirmais solījums, kur Dievs izteica bija ļoti pārsteidzošs: Kungs darbosies nevis caur cilvēkiem, bet tiešā veidā pulcinās izklīdinātās avis (Jer 23,3). Sapulcināšana šeit īpašā veidā saistās ar trimdas beigām un tikai pēc sapulcināšanas Dievs dos jauns ganus (Jer 23,4). Trimdas beigās Dievs pats darbosies un arī cilvēka gans, kurš atjaunos Dāvida dinastiju. Šo solījumu tauta uztvēra ļoti burtiski, konkrēti un pasaulīgi.

Otrs solījums ir saistīts ar Dāvida nama atjaunošanu, kurš valdīs tā, kā valdniekam jāvalda un atjaunos tautu, taisnīgumu un harmonisku sabiedrību. Kristieši šo vārdu piepildīšanos atklāja Jēzū Kristū. Jaunais Dāvida karaļnama valdnieks piepildīs seno solījumu par dzīvi drošībā (Lev 26,5; Jer 23,6; Ez 34,27). Jaunais ķēniņš iemiesos taisnīgumu, ka pat viņa vārds par to liecinās: “viņu sauks: Kungs - mūsu taisnība” (Jer 23,6). Bībelē parādās zināma vārdu spēle. Ironiski, ka gaidītais ķēniņš tā sauksies, jo pēdējam Dāvida dinastijas valdniekam Cedekijam (“Dievs ir taisnīgs” vai “Dievs ir mana taisnība”) (598-586 g. pirms Kr.) bija līdzīgs vārds. Atšķirība būs tā, ka jaunais ķēniņš pats būs taisnība, bet pēdējais nekādā mērā neiemiesoja savā stājā taisnīgumu. Cedekijam bija tikai vārds, bet jaunais ķēniņš iemiesos taisnības īstenību.

Jeremijs skatījās pāri tautas tagadnei un trimdai, un redzēja labāko nākotni, jo pats Dievs vadīs savu tautu un uzticēs gana funkciju uzticīgiem vadītājiem. Pagātne un nākotne Jeremija vārdos šķietami bija divdomīga, jo no vienas puses viņš sludināja bojāeju, bet no otras - atjaunošanos. Tiesa pār ganiem jeb ķēniņiem bija priecīga ziņa trimdas ļaudīm, jo viņi tur nonāca lielā mērā pateicoties viņiem un tautai vairs nevajadzēs paciest nekompetentus un ļaunos valdniekus. Dievs pats parūpēsies par pārvaldi.

Jāievēro kā Dievs runā par savu tautu: “avis no manām ganībām” “manas avis” (Jeremija grāmatā šāds izteiciens parādās vairāk nekā četrdesmit reizes), “mana tauta”. Tā ir ļoti personiska valoda, kas liecina par īpašām Dieva attiecībām ar savu tautu. Dievs šos cilvēkus uzskata par saviem. Kad Kunga avis tika izklīdinātas vai arī kad tika sapulcinātas, tās vienmēr ir bijušas Kungam dārgas un nevienā brīdī tās nav zaudējušas Dievu kā savu patieso ganu. Nākotnes tauta pār kuru valdīs taisnīgais ķēniņš būs iespējama tikai pateicoties Dieva darbam: Kungs viņiem riesīs ķēniņu un viņš valdīs gudri un taisnīgi. Savā valdīšanā viņš iemiesos patiesu karaliskā aicinājuma modeli. Šo atvasi tauta redzēs un atzīs par savu. Jeremijs šeit nesludina tikai garīgas patiesības, bet ietver arī plašāku pestīšanas īstenību, jo šī jaunā valdīšana aptvers katru dzīves jomu un attieksies uz veselību, atbrīvošanu no ienaidniekiem, drošību no briesmām, vispārēji izprastu labklājību jeb dzīvi savā zemē.

Interesanti, ka Bībelē un arī Jeremija grāmatā īpašs uzsvars tiek likts uz derības atjaunošanu un uzticību likumam vai Torai, bet šajā Rakstu vietā liela cerība tiek likta uz monarhijas atjaunošanos. Tautas pieredze ar ķēniņiem - ar nelieliem izņēmumiem - bija visai bēdīga. Tad kāpēc atkal domāt par jaunu valdnieku? Vai nepietiek ar derību un likumu? Šeit parādās kāda liela nākotnes cerība par Dāvida pēcteci, kura karaliskā vara tiks atjaunota. Ideālās nākotnes dienas piederēs jaunajam ķēniņam.

Gana tēls kā valdnieks Bībelē un Tuvajos Austrumos ir ļoti sens. Bībelē ar to apzīmē gan Dievu (Ps 23), gan cilvēku (Ez 34). Jaunajā Derībā Jēzus izmanto gana tēlu, lai runātu par ļaudīm bez gana (Mk 6,34) un kristīgajā tradīcijā apzīmē garīdznieku un Dieva tautas attiecības. Mēs varam ņemt vērā divus solījumus, kas mums var dot drošību par izvēlēto kristīgās dzīves ceļu. Pirmkārt, Dievs sola turpināt visos laikos dāvāt savai tautai ganus, kas “valdīs ar apdomību un uz zemes darīs tiesu un taisnību” (Jer 23,5), un, otrkārt, Dieva solījums valdīt Jēzū Kristū labajā ganā ir aktuāls visiem ticīgajiem joprojām un dāvā drošību un mieru.

br. Jānis Savickis OFMCap