Jer 1, 4-5.17-19, svētdiena IV, C

Jer 1, 4-5.17-19

Kungs ar pravieti Jeremiju,
15.gs. manuskripts no Londonas

Sākot ar 30. janvāra svētdienu līdz gavēņa sākumam svētdienās Dieva vārda liturģija iepazīstinās ar Jēzus Kristus darbību Galilejā, kur Kungs īstenoja savu misiju starp ikdienišķām cilvēku dzīvēm. Jēzus vēlējās sludināt šādos apstākļos, jo cilvēkiem bija nepieciešama cerība un skaidrojums par viņu dzīvi, kas pāri visiem sarežģītajiem dzīves apstākļiem, bija Dieva darbības un apredzības pilna. Kungs atklāja cilvēkiem, ka dzīves nav nejaušu notikumu pilnas un pakļautas netveramam haosam, bet Dievs darbojas vēsturē un aicina cilvēkus pieņemt Viņa gribu. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Jeremija grāmatas, kurā Kungs atklājas kā aicinājuma un stiprinājuma devējs.

Jeremija grāmata sniedz plašāku ieskatu par pravieša personību (622-587 g. pirms Kr.) un īpaši spilgti tas izpaužas tajā, ka Jeremijs arī pats pierakstīja savu grāmatu un atšķirībā no citām praviešu grāmatām viņa grāmatā vairākas reizes ir pieminēts tas, ka viņš pats to raksta. Jeremija grāmata sākas ar pravieša aicināšanas aprakstu. Pravieša Jeremija aicināšanā ir seši svarīgi aspekti, (1) pirmkārt, Dievs ir vienīgais, kas aicina un (2) izvēlējās viņu jau pirms dzimšanas. (3) Aicinājuma centrā ir Dieva vārda sludināšana un (4) Dievs iedrošināja jauno Jeremiju runāt vārdus, un (6) apsolīja savu dievišķo klātbūtni: “es esmu ar tevi” (Jer 1,19). Dievs nesolīja Jeremijam bagātību un veselību, bet tikai sevi. Dievs teica Jeremijam četras būtiskas frāzes: es tevi radīju, es tevi pazinu, es tevi svētīju/atdalīju un es tevi iecēlu.

Fragments sākas ar vārdiem, ka Dievs “pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi” (Jer 1,5). Dziļi un interesanti ir visi šie vārdi, bet uzmanību var pievērst “svētīju tevi”, jo tie nozīmē nevis kādu iekšējo svētdarīšanu, bet atdalīšanu, lai īstenotu pravietisko misiju. Ebreju valodā vārds "kadoš" nozīmē “svēts” un arī “atdalīts”/”cits”. Svētums var būt morāla īpašība, izšķiršanās starp labu un ļaunu, šķīstību vai nešķīstību, un tas var būt saistīts arī ar ētisku darbību un garīgu centību, bet šeit svētums domāts kā noteikts uzdevums. Dievs izvēlējās Jeremiju un iecēla viņu par pravieti, un tas ir iemesls, kāpēc viņš ir svēts un nevis otradāk. Nav tā, ka viņš kļuva svēts un pēc tam tika iecelts par pravieti, tā it kā svarīgāks būtu personiskais svētums un tas būtu stimuls tam, ka Dievs kādu izvēl un dāvā aicinājumu. Jeremijs kļuva par pravieti pateicoties tam, ka pieņēma Dieva vārdu un nevis saviem nopilniem, ieguldītajam darbam vai cilvēku piekrišanai.

Pravietis aicinājuma brīdī neredzēja nekādus redzējumus, bet dzirdēja tikai Kunga vārdu. Aicinājuma aprakstā netiek pieminēti ārējie apstākļi, bet tikai pats notikums un Dieva vārds. Katrs no vārdiem - “zināt”, “svētīt”, “iecelt” izsaka būtisku domu. Dievs iepazīstot Jeremiju ņēma viņu savā pārvaldībā un Jeremijs tam piekrita. Kā cilvēks var kļūt par Dieva vēstnesi? Jeremija stāstā var izdalīt trīs elementus: dialogs ar Kungu, kurā saņem vārdu, ka ir izvēlēts no mātes miesām, redzējums un iedrošinājums veikt uzdevumu. Dialogs starp Kungu un jaunieti iesākās viņam negaidīti. Vārdi “pazinu tevi” nenozīmē vienkāršu informācijas kopumu, bet patiesu otras personas ieinteresētu pieredzēšanu. Tieši tāpēc vārds “zināt” tiek arī lietots, lai aprakstītu laulāto intīmās attiecības: “Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta” (Rad 4,1).

Jeremija sirdī šie vārdi iespiedās uz visu mūžu, jo jāpieņem, ka viņš aicinājuma pieredzi nepierakstīja tajā pašā dienā, bet kādu laiku vēlāk. Tiek uzskatīts, ka grāmatas pirmā nodaļa tika uzrakstīta kādus divdesmit gadus vēlāk un par to liecina 25. nodaļa, kur pravietis saka, ka “divdesmit trīs gadus Kunga vārds ir bijis uz mani, un es tiku runājis, bez mitas es runāju, bet jūs neklausījāties” (Jer 25,3) un šajā laikā Kungs viņam teica: “Ņem rakstu rulli un raksti tajā visus šos vārdus, ko es tev esmu teicis” (Jer 36,2). Tik daudz gadus Jeremija sludināja, bet secināja, ka neko nebija panācis. Šādā depresīvā noskaņā viņš sajuta Dieva iedvesmu, lai atminētos aicinājuma žēlastības sākumu, kas dotu spēku pārvarēt vilšanos. Jeremijam bija nepieciešama šī atmiņa, lai stiprinātos uzsāktajā ceļā un paklausībā Dieva gribai, kuru pirms divdesmit gadiem apņēmās pildīt. Šīs svētdienas fragmentu nerakstīja jaunēklis, bet jau vīrietis spēka gados, kuram nebija ilūzijas par dzīvi, cilvēkiem, savu misiju, piedzīvoja nepieņemšanu un vilšanos, tomēr palika uzticīgs Kungam.

Fragmenta otrā daļa vēsta par to kā “neizturamais” vārds uzrunā “nepanesamo” un neuzticīgo tautu. Šeit dominē kara tēli. Dievs uzticēja Jeremijam atbildību pretestības priekšā, savu klātbūtni un pestīšanu. Jeremijs būs kā ielenkta pilsēta. Lai sludinātu saņemto vārdu Jeremijam bija jāsastopās ar pretestību un tāpēc Kungs viņu stiprināja (Jer 1,18), un pravietis atrada spēkus īstenot Dieva gribu. Pravietis darbojās laikā, kad tauta bija attālinājusies no Dieva un nelabprāt klausījās patiesos praviešus, bet drīzāk viltus praviešus, kuri runāja patīkamas lietas. Dievs aicināja pravieti uz drosmi un gatavību nest vēsti neskatoties uz pretestību. Dievs solīja stiprināt Jeremiju (nocietināta pilsēta, dzelzs stabu, vara mūri), jo ne tikai tauta pretojās vārdam, bet arī nozīmīgi un ietekmīgi cilvēki, kuri iebiedēja viņu. Pirmais, kas jāatpazīst Jeremija aicinājuma pieredzē ir vārds ar kuru Dievs vēlas uzrunāt savu tautu un tikai pēc tam, lai atpazītu aicinājuma modeli, kuru var ieraudzīt savā dzīvē. Ticīgie ir aicināti uzticēties Jeremija pieredzei un vārdam, kas joprojām ir aktuāli.

Pravieša aicinājuma stāsts parāda, ka katram cilvēkam ir vieta pestīšanas vēsturē un kats cilvēks ir nepieciešams Dieva plānu īstenošanā. Cilvēka trauslums, vecums un runas prasmes nav attaisnojums Dieva izteiktajai gribai dot cilvēkam aicinājumu un vārdus. Jeremijs netika aicināts spriest par sava darba iedarbību un dzīves nozīmību, jo pats Dievs redzēs pravieša iespadu uz vēsturi caur viņa vārdiem un darbiem. Dieva vārds ir brīvs savā darbībā un nav atkarīgs no cilvēciskiem aprēķiniem un stratēģijām. Jeremija dzīve atklāj kā Dieva vārds skaidro un sakārto notikumus. Jaunajā Derībā šī aicinājuma pieredze atkārtojas un Jēzus aicināja mācekļus sludināt vārdu visām tautām (Mt 28,18-20). Tautu apustulis Pāvils arī savu dzīvi redzēja līdzīgā perspektīvā un savu izvēlētību no mātes miesām. Jēzus Kristus aicinājumā ir ietverti visi Vecās Derības aicinājumi, kurš arī bija aicināts no “mātes klēpja” (Jer 1,5; sal. Is 49), svētīts/atdalīts un svaidīts (Mt 1,20-23; Lk 1,31-35). Jēzus Kristus sludināja Dieva valstību nebaidoties no pretestības, jo pazina savu izcelsmi un misiju. Ja Jeremiju Dievs pazina pirms “mātes miesām”, tad Jēzus Kristus attiecības ar Dievu pirms ieņemšanas ir Trīsvienības noslēpumā tītas. Tēva un Dēla attiecības nebalstās tik daudz pazīšanā, bet kopējā dievišķā un mūžīgā izcelsmē. Katrs ticīgais ir aicināts meklēt stiprinājumu savam ticības ceļam aicinājuma, atgriešanās, tikšanās brīdī ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10, svētdiena III, C

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10

Nehemijs,
manuskripts no Nīderlandes, 1297 - 1320.g.

23. janvāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus Nācaretes sinagogā lasa Svētos Rakstus un pasludināja, ka ir piepildījušies pravieša Isaja vārdi (Lk 4,4-21). Pirmajā lasījumā ir fragments no Nehemija grāmatas, kur arī tiek svinīgi pasludināti un lasīti Svētie Raksti. Šajā svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt to, kā atbildēt Kungam ar prieku. Kristīgajā tradīcijā Nehemijs ir viena no tām Vecās Derības personām, kurām ir mazāk pievērsta uzmanība, bet jūdu tradīcijā viņam ir liela nozīme. Baznīcā mēs reti varam dzirdēt lasījumus no Ezras-Nehemija grāmatām un vienīgais lasījums svētdienā, kuru lasa ik pēc trīs gadiem, ir tieši šīs svētdienas fragments. Ezras un Nehemija grāmatas ir Izraela tautas atdzimšas hronika un īpaši šīs svētdienas lasījums attēlo kā dievkalpojumā tika nostiprināta tauta apziņa un misija lasot “Mozus bauslības grāmatu” [ebr. sēfer tôrat Mōšeh] (Neh 8,1), kas visdrīzāk saistījās ar Likumu un stāstiem par Izraela tautas sākumu no radīšanas, patriarhiem, izceļošanu no Ēģiptes un apmešanos apsolītajā zemē. Lai tik daudz tekstus izlasītu nepietika ar pusi no dienas un tāpēc tautai lasīja būtiskākās Rakstu vietas.

Nehemijs dzīvoja laikā, kad tauta piedzīvoja dziļu krīzi, centās izprast savu vietu pasaulē un atjaunoties. Nehamijs atgriezās tēvzemē no Persijas, kur bija pārticis cilvēks ar stabilu dzīvi, tomēr izvēlējās kalpot Izraela tautai un tās atjaunošanai. Viņš aktīvi iesaistījās Jeruzālemes mūru atjaunošanās darbā. Tauta tika sapulcināta uz Būdiņas (Sukot) svētkiem pēc tam, kad tika pabeigti Jeruzālemes mūra atjaunošanas darbi. Pēc atgriešanās no Babilonas gūsta, kur bija dzimušas jau pāris paadzes, grūti bija atjaunot senās reliģiskās un sabiedriskās dzīves ieražas. Tieši Babilonā jūdi sāka pierakstīt seno reliģisko tradīciju. Priesteri, pravieši un rakstnieki rūpīgi veidoja grāmatas, kuras ar laiku kļuva par sinagogas un kristiešu Svētajiem Rakstiem. Svešumā tapa Tora (Piecas Mozus grāmatas) un praviešu grāmatu apkopojums.

Darbība, kura aprakstīta lasījumā noritēja 445. gadā pirms Kristus, trīspadsmit gadus pēc atgriešanās no Babilonas gūsta. Priesteris Ezra izsludināja reliģisku ceremoniju rudenī un visdrīzāk jaunā gada svinību ietvaros. Ceremonija ir ievērojama ar to, ka tas ir senākais Vecās Derības liturģijas apraksts, kurā tiek lasīts Mozus likums Būdiņu svētkos (At 31,10-13). Vīrieši un sievietes tika sapulcināti Ūdens vārtu laukumā, kas visdrīzāk bija pilsētas galvenais laukums, un pa šiem vārtiem pilsētnieki gāja uz tuvāko ūdens avotu. Ūdens vārti atradās tieši pretī Jeruzālemes svētnīcai. Tas nebija svētnīcas pagalms, bet pilsētas sabiedriskās dzīves centrs, kur Dieva gudrība īpaši grib uzrunāt cilvēkus, jo “Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi, kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas” (Sak 1,20-21; sal. 8, 3).

Tora tika lasīta un skaidrota (Neh 8,8), ko visbiežāk skaidro ar to, ka ebreji vairs nerunāja ebreju valodā, bet lietoja aramiešu valodu, un tāpēc Rakstu ruļļi uzreiz arī tika tulkoti un skaidroti. Iemesls šādai situācijai bija tas, ka ilgā dzīve Babilonā lika aizmirst dzimto valodu un pieņemt aramiešu valodu, kura bija ziemeļrietum semītu valoda, līdzīga ebreju valodai, kuru lietoja kā starptautisku saziņas līdzekli Asīrijas, Babilonas un Persijas impērijās. Publiska valsts dokumentu lasīšana Tuvajos Austrumos bija ierasta prakse un interesanta ir līdzība starp šo Rakstu vietu un persiešu rituāliem un to ietekme uz jūdiem.*

Lasīšanu priesteris Ezra iesāka ar svētības vārdiem un lasīja Toru no rīta līdz dienas vidum. Likuma klausīšanās izsauca tautā spontānu grēku nožēlas atbildi, bet tautas vadītāji iedrošināja priecāties par derības atjaunošanu: “jūsu patvērums ir prieks, ko dod Kungs!” (Neh 8,10). Dieva tauta savu identitāti meklēja Kunga pielūgšanā un tas bija svarīgi, jo viņi nevarēja lepoties ar panākumiem politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, un tāpēc prieku, cerību un mieru varēja meklēt dievkalpojumu svinēšanā, kuros atminējās Dieva darbus un gaidīja Dieva pestījošos darbus nākotnē. Interesanti, ka šāda lietu kārtība ir saglabājusies Jaunajā Derībā un Baznīcas dzīvē. Jēzus lasīja vārdu sinagogā saskaņā ar šo sen iedibināto liturģiju.

Sākot ar šo dienu, kad tautas politiskais līderis Nehemijs un priesteris Ezdra sapulcināja tautu Jeruzālemē un nolasīja Toras vārdus, iesākās jauna dzīve Izraela tautai. Viņi mainīja savu dzīvi un noslēdzās arī garīgā Babilonas trimda. Sakopotā Izraela tautas tradīcija grāmatās un ziņas par pagātni, praviešiem, izpratne par dievkalpojumiem un morāli ļāva viņiem atsaukties, lasīt, pārdomāt un iemiesot dzīvē Kunga Likumu. Svarīgi ņemt vērā, ka ticības dzīvē parādījās jauns būtisks elements, jo Izraelis kļuva par grāmatas tautu. Grāmata kļuva par tautas dzīves galveno orientieri un svētos tekstus pavadīja mācības, katehēzes un sprdiķi, lai skaidrotu Toru un praviešus. Praviešus aizvietoja gudrie, rakstu zinātāji un skolotāji.

Vārdi “visa tauta kā viens” (Neh 8,1) parāda cik vienoti bija ļaudis noskaņoti klausīties Likumu, taču tā nebija pēkšņa vēlme vai no augšas uzpiesta līderu griba, jo jau iepriekš tika izveidots “paaugstinājums” (Neh 8,4), kas liecina par nopietnu gatavošanos un iekšējo vēlmi pieņemt Toru. Uzmanīga klausīšanās un sirdsapziņas izmeklēšana īpaši spilgti uz to norāda. Lasījums parāda savienojumu, kurā cilvēki dedzīgi vēlas būt mācīti un mācītājs grib un spēj piepildīt cilvēku vajadzības un ilgas. Tauta sapulcējās pie Ūdens vārtiem, jo vēlējās dzert "garīgo dzērienu"** no Svēto Rakstu avota. Priesteris lika ēst, dzert un priecāties par Dieva labajiem darbiem un izteikt pateicību par Dieva vārda klausīšanos. No vēstures zinā, ka šī derības atjaunošana netika īstenota. Šie svētki ir kā priekšvēstnesis Kristus atnākšanai un publiskai sludināšanai, kas atnesa pestīšanu un brīvību no grēka, un arī dziļu un patiesu cilvēku atbildi uz šiem vārdiem "šodien". Katru reizi, kad Vecajā Derībā var lasīt par "šo dienu", tad šie vārdi norāda uz Jēzu Kristu, kurš piepildījās Viņa dzīvē un var atkārtoties arī mūsu dzīvēs "šodien".

*Mark Whitters, The Persianized Liturgy of Nehemiah 8:1–8, in: Journal of Biblical Literature, Vol. 136, No. 1 (Winter 2017), pp. 63-84.

** Romas Misāle, vīna upurēšanas lūgšana.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 62,1-5, svētdiena II, C

Is 62,1-5

Dziesmu dziesmas grāmatas komentārs

Līgavainis (Kristus) un Līgava (Baznīca)

manuskripts no Lielbritānijas

1125 - 1174.g.

16. janvāra svētdienā vēl atskan Kunga Kristību svētku motīvi. Baznīcas liturģijā Kunga Piedzimšanas, Parādīšanās, Kristību svētki veido vienu lielu pestīšanas noslēpumu, un tāpēc austrumu Baznīcā runā par Parādīšanās svētkiem daudzskaitlī. Senā austrumu liturģija redzēja dažādus Jēzus dzīves notikumus kā epifāniju: piedzimšana, austrumu gudro pagodināšana, kristības un Jēzus brīnums Galilejas Kānā, kur Kungs atklāja “savu godību” (Jņ 2,11), bet senajā Gallijas liturģijā arī maizes pavairošanas brīnums. Tas ir iemesls kāpēc svētdienā pēc Kunga Kristīšanas svētkiem Dieva vārds aicina pārdomāt Jēzus brīnumu Kānā. Jēzus ar savu pirmo zīmi parādīja, ka bez “vīna” jeb Svētā Gara cilvēlks nevar pieredzēt patiesu prieku. Dzīve bez prieka, piepildījuma un pārveidošanās ir vairāk pakļauta skumjām, tukšumam un pamestībai. Vārda liturģijas pirmais lasījums ir ņemts no Isaja grāmatas, kas ļauj ielūkoties Vecās Derības ilgās pēc pestīšanas, miera, prieka un mīlestības.

Dievs solīja Izraelim, ka atjaunos Jeruzālemi un izliks “pamatus safīros… torņus ar ahātiem… vārtus ar rubīniem… sienas ar dārgakmeņiem” (Is 54,11-12) un atgriezīs tautu no trimdas mājās. 539. gadā pirms Kristus Persijas ķēniņš Kīrs ļāva tautai atgriezties dzimtenē, atdeva svētnīcas piederumus un arī finansiāli iedrošināja atjaunot svētnīcu. Atgriežoties Apsolītajā zemē tauta nepiedzīvoja neko ārēji spožu. Zeme bija tuksnešaina un dažādi ļaudis tur jau dzīvoja. Sākuma grūtības bija izaicinošas, jo bija jānodrošina sev pārtika, mājvietas un jāatjauno reliģiskā dzīve svētnīcā, kuru atjaunot nelikās iespējams iepriekšējā izmērā. Pravietis Isajs sludināja, ka pārveidošanās un jauns vārds iezīmēs priecīgu vienotību ap Jeruzālemi.

Pravietis tēlainā valodā aprakstīja Jeruzālemes jauno vārdu. Rakstos var atrast vairākas vietas, kur pilsētas vai vietas tiek pārsauktas un tas saistījās ar notikumiem ap šīm vietām (Rad 35,6-7) vai arī pēc iekarošanas (Sk 32,41-42; Ties 18,29, 2 Sam 12,28) un pēc pilsētas atjaunošanas (Sk 32, 37-38), kas sasaucas ar šīs svētdienas lasījumu. Tā kā Siona ir personificēta, tad svarīgi izprast īpašvārdu maiņu. Vārdus mainīja pēc augstākstāvošās autoritātes gribas pirms kalpojuma uzsākšanas (Rad 41, 45; Dan 1,7). Vārda maiņa bija veids kā valdnieks apstiprināja savu varu pār padoto. Svarīga vārdu maiņa norit saistībā ar Kunga un tautas derību. Pirmais piemērs ir Abrams un Sāraj (Rad 17,15), kuri mainīja vārdus uz Ābrahams un Sāra, un šī pārmaiņa tieši saistīta ar derības solījumiem.

Vecajā Derībā vārds raksturo cilvēka būtību un vārda maiņa norāda uz cilvēka dabas un būtes pārveidi. Dieva darbība šajā ziņā nav ārēja, bet ir nopietna un pamatīga, jo Viņš veidos jaunu tautu līdzīgi kā tas bija mainot Ābrahama un Jēkaba vārdus un dibinot jaunu tautu. Šī ir vienīgā vieta Isaja grāmatā, kur tieši Dievs dod jaunu vārdu! Pravietis vēlējās uzsvērt, ka Dievs aktīvi piedalījās Jeruzālemes pestīšanā un pilsētas mūžīgā pagodināšanā. Kaut arī Jeruzāleme ir vientuļa un pravietis Isaja raksturo to kā pamestu un izpostītu (Is 62,4), viņš sola, ka tās vārds nākotnē mainīsies. Svarīgi, ka pamestība un izolācija beigsies, un to sauks “es tevi iekāroju!” jeb ”viņa man labpatīk” (Is 62,4). Pravietis tādā veidā vēlējās uzsvērt dziļo saiti, kas pastāvēs starp Sionu un Dievu.

Tēls, kurā Dievs savās rokās tur Jeruzālemi (Is 62,3) sasaucās ar senajos Tuvajos Austrumos izplatīto praksi attēlot dievību, kura ir kronēta ar pilsētas mūriem, bet šeit Kungs tur pilsētu sev priekšā un nevis uz galvas. Kroņus jūdu kāzu ceremonijās lietoja līgavainis un līgava līdz pat 70. gadam kad tika nopostīta Jeruzāleme. Šāds attēlojums saistās ar Dieva vēlmi veidot jaunas attiecības ar savu tautu un to cieši uzlūkot. Bībelē attiecības ir ļoti labi attēlotas un cenšas atbildēt un jautājumu, kādas ir labas un kādas ir sliktas attiecības. Dievs vēlas veidot labas attiecībasas savu tautu. Isaja grāmatā var redzēt kā cilvēki, kuri bija attālinājušies no Kunga nodēvēja sevi par “pamestiem” un “izpostītiem”. Kad tauta nedzīvojot saskaņā ar derību, tad īpašās attiecības ar Dievu izjuka un cilvēki pieredzēja izmisumu un vientulību pasaules izaicinājumu priekšā. Attiecības netika sarautas, bet viņi juta, ka to bija paveikuši un atpakaļceļa nav. Tauta bija mainīga, bet Dievs tāds nav un savus mīlestības solījumus neatsauca. Tieši tāpēc Viņš vēlējās mainīt savas tautas pašizdomātos depresīvos nosaukumus un uzsvērt to, ko vienmēr ir teicis, ka Kungam labpatīk tauta un tā Viņam ir kā līgava.

Šajā fragmentā varam iepazīt cilvēku vēsturi no Dieva skatpunkta. Dievs vēlas Jēzū Kristū parādīt cik ļoti Viņš mīl un vēlas atjaunot sagrauto cilvēku dzīvi. Cilvēkiem ir tieksme ieslīgt pamestības noskaņā, bet Dievs ienāk dzīvēs, lai mainītu šādu domāšanu un atklāj kaut ko pretēju tam kā cilvēks sevi redz. Dievs mīl! Lai uzrunātu cilvēku, kurš bieži ir sapinies emocijās, Kungs lieto arī līdzīgu valodu un savu mīlestību izsaka laulāto mīlestības jeb emocionālos vārdos. Kad Dievs saka, ka “viņa man labpatīk” (Is 62,4), Viņš uzsver, ka pār tevi vairs nevalda pagātne un Viņš tevi pārdēvē vai pārdefinē saskaņā ar savu mīlestības gribu. Dievs vēlas sākt ar tagadni, lai pārrakstītu nākotni, kas netiek vairs definēta saskaņā ar pamestības un bezcerības noskaņu, bet ar tuvām attiecībām un mīlestību, un apliecina, ka “es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr 13,5).

Vecajā Derībā vietās, kur tiek lietots laulību attiecību tēls tautas saitei ar Dievu, Dieva partners vienmēr ir kopiena un nekad indivīds. Šādi savu tautu redzēja Dievs un nevis cilvēks, un tāpēc vēlas atjaunot savu tautu. Jēzus Kristus iemiesošanās ir kā laulība starp dievišķo un cilvēka dabu. Jaunais vārds Jeruzālemei kristīgajā tradīcijā attiecas uz Baznīcu un tās iemītnieki ir kristieši, jo Kristus ir savas Baznīcas līgavainis (Ef 5,22-32). Šīs svētdienas fragments kristiešiem atklāj Jēzus Kristus lielās rūpes par jaunās Jeruzālemes godu, kas ir kā Viņa līgava un Viņa dedzīgās rūpes par savu tautu piepildīsies tad, ka Baznīca uzplauks savā skaistumā un svētumā. Dziesmu dziesmu grāmata aprakstīta laulību ceremonija, kurā līgava tiek kronēta (Dz 3,11), bet Sakāmvārdu grāmatā sieva tiek raksturota kā “vainags savam vīram” (Sak 12,4). “Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība” (Dz 7,7). Dziesmu dziesmā līgavainis nepārmet, nekritizē, nekomentē un nemāca kā dzīvot, jo viņš zina, ka līgava sevi visu atdos mīļotajam. Līgavainis vēlas vien teikt cik viņa ir skaista, apburoša un mīlama. Kunga mīlestība pret savu tauti neaprakstāmi liela un šo intīmoto tēlu piepildījums ir atrodams Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 10, 34-38, Kunga Kristīšanas svētki, C

Apd 10, 34-38

Pēteris sludina un Svētais Gars
 nonāk pār Kornēliju un viņa namu,
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs. I puse

9. janvāra svētdienā svinām Kunga Kristīšanas svētkus, kuros Dieva vārds atklāj Jēzus Kristus būtību, ka Viņš ir mīļotais Tēva Dēls, kurš nācis, lai īstenotu pasaulē savu misiju. Kunga kristības Jordānā ir pavērsiens Viņa dzīvē un publiskās darbības sākums. Šogad otrais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Apustuļu darbu grāmatas, kas veido fragmentu no apustuļa Pētera runas sākuma romiešu pagāna Kornēlija mājā. Pēteris sludināja apustulisko kerigmu un tas atgādina iepriekšējos sprediķus (Apd 2,14-40; 3,11-26 u.c.), taču šajā lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus darbību pirms krustā sišanas. Šāda lasījuma izvēle saistīta ar Kunga Kristīšanas svētkiem, kuros svarīgs ir tieši Jēzus publiskās darbības sākuma posms. Pētera katehēze pagāniem bija pēdējā, ko varam izlasīt Apustuļu darbos un atšķiras no citām ar to, ka Dievs nešķiro cilvēkus jūdos un pagānos, bet ikviens ir Dievam pieņemams, kas ir dievbijīgs un rīkojas taisnīgi.

Šie Pētera vārdi bija revolucionāri, jo atcēla aizspriedumus pret pagāniem, kas bija jūdu tautā. Jau Vecajā Derībā bija pazīstama doma, ka pagāni var piedzīvot pestīšanu (Rad 12,3; Jonas grāmata) un Dievu uztvēra kā “visa Saimnieku” (Gudr 6,7;8,3). Vecajā Derībā jūdi bija Dieva izvēlētā tauta un saņēma Viņa solījumus un atklāsmes. Pēteris paziņoja, ka Dieva pestīšanas plāns ir sācis savu ceļu pie visām tautām. Pēteris sludināja evaņģēlija vēsts kopsavilkumu, ko viņš bija sludinājis Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā varam lasīt par Jēzus publiskās dzīves sākumu: sākot ar Kunga kristībām un īpaši uzsverot Jēzus dziedināšanas kalpojuma spēku, kurš arī atbrīvo no velna varas. Evaņēlista Lūkasa skatījumā tas, ko Pēteris grasījās teikt, patiešām bija nozīmīgs gadsimtiem ilgi pastāvējušu aizspriedumu atcelšana. Tas nenozīmē, ka Dievs nevar izvēlēties kādas personas sava pestīšanas plāna īstenošanai, bet tas nozīmē, ka savas izvēles neveic saskaņā ar tautību.

Evaņģēlists Lūkas fragmenta sākumā uzsver, ka “Pēteris sāka runāt, sacīdams” (Apd 10,34) jeb burtiski “atvēra savu muti un Pēteris teica”. Šādā veidā autors vēlējās parādīt cik nozīmīgi vārdi tagad sekos un līdzīgi Jēzus iesāka Kalna sprediķi (Mt 5,2; sal 13,35) vai arī apustulis “Filips atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja [etiopietim] Jēzu.” (Apd 8,35). Savu runu Jēzus iesāka ar vārdiem, ka “Dievs cilvēku neskata pēc ārienes” (Apd 10,34) un atceļ dalījumu starp jūdiem un pagāniem. Piederību cilvēkam neizšķir cilvēka izcelsme, bet lēmums pieņemt Dieva gribu un līdz ar to mainīt savu dzīvi. Tas, ka Dievs ir “Kungs pār visiem” (Apd 10, 36) ļāva Pēterim ienākt pagāna mājā, jo Jēzus ar savu piemēru arī “gāja un darīja labus darbus” (Apd 10,38). Pēteris savā mājas katehēzē vēlējās pavēstīt par brīnišķīgo piederības pieredzi un identificēšanos ar Jēzu. Pētera runā ir izteikta arī evaņģēlista Lūkasa teoloģijas kopsavilkums. Dievs nav vienpusīgs, bet pieņem jebkuru, kurš bīstas un rīkojas taisnīgi. Tādā veidā Pēteris tieši uzrunāja pagānu Kornēliju un viņa namu, un neskatoties uz viņa tautību, apstiprināja, ka Dievam ir pieņemams katrs, kurš atklāsmi saņem ar Izraela tautas starpniecību un rīkojas taisnīgi. Miers, ko Dievs pasludināja Izraelim caur Jēzu bija domāts visiem cilvēkiem.

Pētera vārdi “Jūs to zināt” (Apd 10,37) norāda uz to, ka Jēzus publiskā darbība bija zināma arī daudziem pagāniem. Tas, ka Svētais Gars nāca pār Jēzu nenozmīmē tikai Kunga kristības, kuru laikā Gars nolaidās pār Viņu (Lk 3,20-22), bet arī Jēzus runu Nāzaretē: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani” (Lk Lk 4,18; 4,14). Jēzus misija bija sludināt “prieka vēstis nabagiem”, “atbrīvošanu gūstekņiem”, "akliem acu gaismu” un “salauztos darīt brīvus” (Lk 4,18-20; Is 61,1-2). Tas nozīmē, ka viņi zināja daudz ko par Jēzu un Viņa Svētā Gara apsolījumu. Iespējams, viņi dzirdēja arī Filipa sludināšanu (Apd 8,40). Pēteris apzinājās, ka Kornēlija namā bija jau dzirdēta vēsts, jo tā tika sludināta visā apsolītajā zemē sākot ar Jāņa Kristītāja darbību. Neviens, kas dzīvija tajā laikā un apmeklēja sinagogu nevarēja nedzirdēt par notiekošo. Pētera vēsts bija īpaša arī ar to, ka vēsts bija pats Jēzus! Šajā runā neparādās aicinājums uz atgriešanos un tāpēc tā nav ierasta misionārā runa un tas varētu liecināt, ka Kornēliju nevajadzēja papildus aicināt uz atgriešanos.

Dieva labvēlības tēls bija īpaši piemērots pagānu klausītājiem, kuri savā dzīvē piedzīvoja aizsardzību un labvēlību Kornēlija namā. Ko Pēteris uzsver savā runā? Pirmkārt, to, ka Dievs nedala cilvēkus saskaņā ar tautībām; otrkārt, Dievs pieņem katru cilvēku, kas Viņa bīstas un darbojas taisnīgi. Svarīgi uzsvērt, ka abas šīs patiesības iet roku rokā, jo Dievs neuzlūko cilvēku tikai dēļ viņa darbiem, bet arī ticību un pazemību. Treškārt, Jēzus ir sūtītais, kurš nes mieru un ir “Kungs pār visu”; ceturtkārt, Pēteris pieņem, ka klausītāji zināja par Jēzus zemes dzīves darbību. Šī plašā un priecīgā vēsts atvēra durvis pagāniem, lai arī viņi varētu pieredzēt valstības noslēpumus. Kristieši pēc Svētā Gara nosūtīšanas veidojās par mīlestības kopienu, kura spēcīgi turēja apustuļu mācību, lūdzās un veidojas ģimeniskas saites savā starpā, rūpējās par nabagiem un bija drosmīga attiecībā ar apkāresošo pasauli un veica misiju ne tikai jūdu kopienās visā plašajā Romas impērijā, bet arī uzrunāja pagānus. Šī atvērtība nenācās viegli, tomēr Svētais Gars ļāva Baznīcai pieņemt atvērtu darbības modeli. Uz līdzīgu atvērtību Dieva vārds aicina arī šajā svētdienā, jo izlaušanās no ieslēgšanās savā "es" ir viens no lielākajiem varoņdarbiem cilvēka dzīvē un Baznīcā to mums šogad palīdz veikt Sinodālais ceļš.

br. Jānis Savickis OFMCap