Apd 10, 34-38, Kunga Kristīšanas svētki, C

Apd 10, 34-38

Pēteris sludina un Svētais Gars
 nonāk pār Kornēliju un viņa namu,
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs. I puse

9. janvāra svētdienā svinām Kunga Kristīšanas svētkus, kuros Dieva vārds atklāj Jēzus Kristus būtību, ka Viņš ir mīļotais Tēva Dēls, kurš nācis, lai īstenotu pasaulē savu misiju. Kunga kristības Jordānā ir pavērsiens Viņa dzīvē un publiskās darbības sākums. Šogad otrais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Apustuļu darbu grāmatas, kas veido fragmentu no apustuļa Pētera runas sākuma romiešu pagāna Kornēlija mājā. Pēteris sludināja apustulisko kerigmu un tas atgādina iepriekšējos sprediķus (Apd 2,14-40; 3,11-26 u.c.), taču šajā lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus darbību pirms krustā sišanas. Šāda lasījuma izvēle saistīta ar Kunga Kristīšanas svētkiem, kuros svarīgs ir tieši Jēzus publiskās darbības sākuma posms. Pētera katehēze pagāniem bija pēdējā, ko varam izlasīt Apustuļu darbos un atšķiras no citām ar to, ka Dievs nešķiro cilvēkus jūdos un pagānos, bet ikviens ir Dievam pieņemams, kas ir dievbijīgs un rīkojas taisnīgi.

Šie Pētera vārdi bija revolucionāri, jo atcēla aizspriedumus pret pagāniem, kas bija jūdu tautā. Jau Vecajā Derībā bija pazīstama doma, ka pagāni var piedzīvot pestīšanu (Rad 12,3; Jonas grāmata) un Dievu uztvēra kā “visa Saimnieku” (Gudr 6,7;8,3). Vecajā Derībā jūdi bija Dieva izvēlētā tauta un saņēma Viņa solījumus un atklāsmes. Pēteris paziņoja, ka Dieva pestīšanas plāns ir sācis savu ceļu pie visām tautām. Pēteris sludināja evaņģēlija vēsts kopsavilkumu, ko viņš bija sludinājis Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā varam lasīt par Jēzus publiskās dzīves sākumu: sākot ar Kunga kristībām un īpaši uzsverot Jēzus dziedināšanas kalpojuma spēku, kurš arī atbrīvo no velna varas. Evaņēlista Lūkasa skatījumā tas, ko Pēteris grasījās teikt, patiešām bija nozīmīgs gadsimtiem ilgi pastāvējušu aizspriedumu atcelšana. Tas nenozīmē, ka Dievs nevar izvēlēties kādas personas sava pestīšanas plāna īstenošanai, bet tas nozīmē, ka savas izvēles neveic saskaņā ar tautību.

Evaņģēlists Lūkas fragmenta sākumā uzsver, ka “Pēteris sāka runāt, sacīdams” (Apd 10,34) jeb burtiski “atvēra savu muti un Pēteris teica”. Šādā veidā autors vēlējās parādīt cik nozīmīgi vārdi tagad sekos un līdzīgi Jēzus iesāka Kalna sprediķi (Mt 5,2; sal 13,35) vai arī apustulis “Filips atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja [etiopietim] Jēzu.” (Apd 8,35). Savu runu Jēzus iesāka ar vārdiem, ka “Dievs cilvēku neskata pēc ārienes” (Apd 10,34) un atceļ dalījumu starp jūdiem un pagāniem. Piederību cilvēkam neizšķir cilvēka izcelsme, bet lēmums pieņemt Dieva gribu un līdz ar to mainīt savu dzīvi. Tas, ka Dievs ir “Kungs pār visiem” (Apd 10, 36) ļāva Pēterim ienākt pagāna mājā, jo Jēzus ar savu piemēru arī “gāja un darīja labus darbus” (Apd 10,38). Pēteris savā mājas katehēzē vēlējās pavēstīt par brīnišķīgo piederības pieredzi un identificēšanos ar Jēzu. Pētera runā ir izteikta arī evaņģēlista Lūkasa teoloģijas kopsavilkums. Dievs nav vienpusīgs, bet pieņem jebkuru, kurš bīstas un rīkojas taisnīgi. Tādā veidā Pēteris tieši uzrunāja pagānu Kornēliju un viņa namu, un neskatoties uz viņa tautību, apstiprināja, ka Dievam ir pieņemams katrs, kurš atklāsmi saņem ar Izraela tautas starpniecību un rīkojas taisnīgi. Miers, ko Dievs pasludināja Izraelim caur Jēzu bija domāts visiem cilvēkiem.

Pētera vārdi “Jūs to zināt” (Apd 10,37) norāda uz to, ka Jēzus publiskā darbība bija zināma arī daudziem pagāniem. Tas, ka Svētais Gars nāca pār Jēzu nenozmīmē tikai Kunga kristības, kuru laikā Gars nolaidās pār Viņu (Lk 3,20-22), bet arī Jēzus runu Nāzaretē: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani” (Lk Lk 4,18; 4,14). Jēzus misija bija sludināt “prieka vēstis nabagiem”, “atbrīvošanu gūstekņiem”, "akliem acu gaismu” un “salauztos darīt brīvus” (Lk 4,18-20; Is 61,1-2). Tas nozīmē, ka viņi zināja daudz ko par Jēzu un Viņa Svētā Gara apsolījumu. Iespējams, viņi dzirdēja arī Filipa sludināšanu (Apd 8,40). Pēteris apzinājās, ka Kornēlija namā bija jau dzirdēta vēsts, jo tā tika sludināta visā apsolītajā zemē sākot ar Jāņa Kristītāja darbību. Neviens, kas dzīvija tajā laikā un apmeklēja sinagogu nevarēja nedzirdēt par notiekošo. Pētera vēsts bija īpaša arī ar to, ka vēsts bija pats Jēzus! Šajā runā neparādās aicinājums uz atgriešanos un tāpēc tā nav ierasta misionārā runa un tas varētu liecināt, ka Kornēliju nevajadzēja papildus aicināt uz atgriešanos.

Dieva labvēlības tēls bija īpaši piemērots pagānu klausītājiem, kuri savā dzīvē piedzīvoja aizsardzību un labvēlību Kornēlija namā. Ko Pēteris uzsver savā runā? Pirmkārt, to, ka Dievs nedala cilvēkus saskaņā ar tautībām; otrkārt, Dievs pieņem katru cilvēku, kas Viņa bīstas un darbojas taisnīgi. Svarīgi uzsvērt, ka abas šīs patiesības iet roku rokā, jo Dievs neuzlūko cilvēku tikai dēļ viņa darbiem, bet arī ticību un pazemību. Treškārt, Jēzus ir sūtītais, kurš nes mieru un ir “Kungs pār visu”; ceturtkārt, Pēteris pieņem, ka klausītāji zināja par Jēzus zemes dzīves darbību. Šī plašā un priecīgā vēsts atvēra durvis pagāniem, lai arī viņi varētu pieredzēt valstības noslēpumus. Kristieši pēc Svētā Gara nosūtīšanas veidojās par mīlestības kopienu, kura spēcīgi turēja apustuļu mācību, lūdzās un veidojas ģimeniskas saites savā starpā, rūpējās par nabagiem un bija drosmīga attiecībā ar apkāresošo pasauli un veica misiju ne tikai jūdu kopienās visā plašajā Romas impērijā, bet arī uzrunāja pagānus. Šī atvērtība nenācās viegli, tomēr Svētais Gars ļāva Baznīcai pieņemt atvērtu darbības modeli. Uz līdzīgu atvērtību Dieva vārds aicina arī šajā svētdienā, jo izlaušanās no ieslēgšanās savā "es" ir viens no lielākajiem varoņdarbiem cilvēka dzīvē un Baznīcā to mums šogad palīdz veikt Sinodālais ceļš.

br. Jānis Savickis OFMCap