12.29.2020

Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, B

Sīr 24,1-2.12-16

Ziemassvētku laika otrajā svētdienā pirmais lasījums tiek ņemts no Sīraha dēla grāmatas, kas ir viena no Vecās Derības gudrības grāmatām. Grāmatas autors ir Jēzus ben Sīrahs jeb Jēzus Sīraha dēls, kurš dzīvoja apmēram 180. gadus pirms Jēzus Jāzepa dēla piedzimšanas. Viņš bija skolotājs augstdzimušo bērniem Jeruzālemē un dzejnieks; viņa grāmata varēja tapt kā lekcijas, kuras viņš lasīja savā skolā. Kā citi gudrības teksti, Jēzus Sīraha dēls centās vērsties pie divām dzīves dimensijām: pie ikdienas dzīves pieredzes un teorētiskām pārdomām par Dieva darbību visumā. Abi šie virzieni Sīraha dēla laikā bija svarīgi, īpaši jūdiem, kas dzīvoja hellēnistiskajā kultūrā un sastapās ar grieķu gudrību. Iedvesmotā autora nopels bija tāds, ka viņa meklējumi abos šajos virzienos parādīja, ka ceļi ved pie viena un tā paša mērķa - Gudrības. 

Viņš dzīvoja ļoti kosmopolītiskā pasaulē un pat Jūdejā hellēniskajai kultūrai bija liela ietekme uz sabiedrības turīgākajiem slāņiem. Sīraha dēls veidoja tiltu starp Izraela ticību un jauno un spraigo kultūru. Viņš parādīja, ka Izraela Dievs ir katra cilvēka Dievs un Dieva ceļi ir klātesoši pasaulē un atpazīstami Gudrībā. Pirms Sīraha dēla gudrības literatūrā netika aprakstītas attiecības starp Mozus likumu (Toru) un Gudrību. Savā ziņā Likumam un gudrībai bija divas cilvēku grupas: Likums Izraelim un gudrība visiem cilvēkiem. Iedvesmotais grāmatas autors parāda vienotību starp šīm abām īstenībām. Sīraha dēlam Mozus likums un dievišķā gudrība saplūda kopā un vienlaicīgi veidoja Dieva gribas divas atsevišķas izpausmes. 

Vēl svarīgāk bija tas, ka sākot ar 3. gadsimtu pirms Kristus jūdaismā ierasta bija kļuvusi doma personificēt Dieva gudrību un aprakstīt to ar dažādiem tēliem. Izveidojās izpratne, ka Gudrība nāk no Dieva un bija starpniece radīšanas darbā un pestīšanas vēsturē. Dievs gudrību deva konkrētiem cilvēkiem. Grāmatas sākumā Jēzus raksta, ka “No Kunga visa gudrība, ar viņu - uz mūžīgiem laikiem” (Sīr 1,1). 24. grāmatas nodaļa, no kuras ņemts šīs svētdienas fragments, ir viena no poētiskākajām un skaistākajām visā grāmatā. Jēzus ben Sīrahs šajā nodaļā personificē Dieva Gudrību un šos vārdus kristieši ļoti pārliecinoši attiecina uz Jēzu Kristu: “kas mums ir gudrība no Dieva” (1 Kor 1,30). 

Autora attēlotā Dieva Gudrība pati sevi pagodina, stāsta par savu izcelsmi, vietu radītajā pasaulē un izvēlētās tautas dzīvē. Gudrība savu stāstu iesāka ar vārdiem: “No Visaugstākā lūpām nākusi” (Sīr 24,3) un identificējas ar Dieva vārdiem, kuru radošais un pestījošais spēks Bībelē iepriekš jau bija aprakstīts (Ps 147,15.18.19.; Is 45,23;48,3; 55,11). Doma, ka pastāv personificēta Dieva Gudrība, kas ir Dieva Vārds, gatavoja ceļu Iemiesošanās noslēpumam un izpratnei par patiesību, ka Iemiesotā Gudrība un Dieva Vārds ir pastāvējis vienmēr un vienā vēsturiskā brīdī iemājojis starp cilvēkiem (Jņ 1,1-18). 

Šajā Ziemassvētku laikā, kad izbaudām krāsu, garšu un smaržu dažādību ļoti interesanti liekas tēli, kas tiek izmantoti, lai aprakstītu Gudrību. Katru no šiem tēliem varētu plaši apskatīt un tāpēc ir jāieskicē tikai daži aspekti. Gudrība tiek pielīdzināta dažāda veida kokiem (Sīr 24,13-14) un smaržaugiem (24, 15-16), kuriem bija ļoti liela simboliskā nozīme. Gudrības attēlošana kā koku (Sīr 24,13-17) atgādina tēlu no Sakāmvādiem, kur gudrība ir kā “dzīvības koks” (3,18) un sasaucas ar Dziesmu dziesmu grāmatu, bet visdziļākajā veidā Jēzus atsaucas uz Radīšanas grāmatas sākumu un Ēdenes dārzu. Pēc tam, kad Gudrība “iesakņojas godājamā tautā” (Sīr 24,12), tā uzplaukst dažādos augos, kas īpašā veidā domāti svaidīšanai ar eļļām un vīraka smaržzālēm svētnīcā. Jeruzāleme tika attēlota kā Gudrības iemājošanas un Ēdenes dārza atjaunošanas vieta. Daudzveidīga augu pieminēšana norāda uz Gudrības vitalitāti, pārpilnību un nenovērtējamo krāšņumu. Tēli, kurus izmanto Sīraha dēls saistās arī ar priesteriem un viņu kalpojumu. 

Gudrība ir kā ciedrs, kas ir ļoti izturīgs un ilgi augošs koks, kuru ķēniņš Salomons izmantoja svētnīcas būvei (1 Ķēn 5,13). No visiem meža kokiem ciedrs Bībelē tiek pieminēts visbiežāk kaut arī tas neauga Izraela teritorijā. Tuvo Austrumu pasaulē, kur bija maz mežu, Libāna ciedrs bija slavens ar savu lielumu, skaistumu un lietderību. Bibliskajā simbolikā ciedrs ir cēlā, cildenā un nepārejošā tēls. Ar līdzīgu nozīmi Bībelē ir ciprese. Ciprese ir mūžzaļš un ļoti aromātisks koks, un tiek lietots dekorācijās, mūzikas instrumentu veidošanā, ēku celtniecībā un kuģubūvē. Gudrība ir arī kā palma, rožu krūms, platāns, kas aug pie ūdens. Neviens cits koks Vidusjūras austrumos nebija tik plaši izmantots lauksaimniecībā kā olīvkoks, kas bija dominējošais eļļas avots ar plašu pielietojumu. Olīvkoks aug vairāk nekā tūkstošs gadus un nest augļus; tas ir grūti izraujams, jo no saknēm aug jauni dzinumi. Bībelē olīvkoks līdzīgi kā graudi un vīns ir pilnas svētības un miera laika ražas zīme. Siraha dēls izmanto to, lai izteiktu garīgo īstenību un kaut ko cēlu - mūžīgo Gudrību.

Šie tēli uzsver gudrības praktisko pusi un pielietojumu ikdienā, bet no otras puses gudrības pielīdzināšana aromātiskiem augiem (kanēļkoks, balzāmeļļas krūms, mirres, galbāns), no kurām iegūst smaržas un vīraku, uzsver tās nesavtīgo skaistumu, kas izrotā cilvēka dzīvi un godā Dievu. Vīraks Gudrības grāmatās simbolizē Dieva pielūgšanu un īpaši garīgo smaržu, ko izdala labie darbi un svēts dzīves veids. Svētajos Rakstos, īpaši Dziesmu Dziesmas grāmatā, visai bieži tiek pieminētas mirres (Dz 1,13; 3.6; 4,6.14; 5,1.5.13). Sīraha dēla grāmatā tās ir kopā ar citām smaržzālēm. Mozus likumā mirres bija viena no piedevām (t.s. kanēlis, aloes, kasijs), kas bija svēto eļļu sastāvā ar kurām svaidīja Āronu un viņa dēlus, un visus kulta priekšmetus. Mirres eļļu ievāca no kokiem (Commiphora), kas auga Ziemeļāfrikas, Arābijas un Indijas subkontinenta sausajos reģionos. 

Bībeles laikos kanēlis bija vērtīga prece un šo garšvielu ieguva no Cinnamomum verum krūma (Indijas subkontinents), kas tiek uzskatīts par labāku nekā Cinnamomum aromaticum (Ķīnas kanēlis), saukts par kasiju, kura smarža nebija tik intensīva. Atšķirība starp abiem kanēļiem bija arī tā, ka kasiju Ķīnā audzēja jau no seniem laikiem, bet kanēli Austrumidijā ievāca savvaļā un tāpēc tas bija dārgāks. Kanēli karavāni veda no Tālajiem Austrumiem. Tās bija tālas zeme un, lai iegūtu šo produktu, bija jādodas meklējumos, piedzīvojumus un jaunos atklājumos. Oniksu ieguva no Sarkānās jūras moluskiem. Galbāna ekstrakta izcelsme, kuru izmantoja svētajām eļļām, līdz galam nav skaidra, bet tiek pieņemts, ka tas tika ņemts no auga ferula jeb ferulago, kas ir čemurziežu dzimtas augs (dilles, ķimenes u.c. garšaugi). Tuvajos Austrumos šī dzimtas augu ekstrakti tika plaši izmantoti medicīnā un kā aromatizētāji. 

Dieva pestīšanas plāns visai cilvēcei ir Dieva gudrības plāns. Sākumā Gudrība iemājoja Izraelī, vienā konkrētā tautā un svētnīcā. Tomēr šī Gudrība ir arī izlieta pār visu radību un tāpēc nav jābrīnās, ka tie, kas dievbijīgi meklē patiesību atpazīst Dieva darbus radītajā pasaules skaistumā un varenībā. Dieva klātbūtnes vietā bija teltī un pēc tam Jeruzalemes svētnīcā, kur tika kūpinātas smaržzāles Dievam par godu un ar eļļu tika svaidītas personas vai priekšmeti. Dieva Gudrībai pienācās līdzīgs gods kā svētnīcai (Sīr 24,15) Šī Gudrība atklājās Izraelim, bet piepildījās Jēzū Kristū un Viņa Baznīcā: "Lai pateicība Dievam, kas mūs Kristū vienmēr vada uzvaras gājienā un caur mums Kristus atzīšanai ļauj izplatīties kā smaržai visās vietās! Jo Dievam mēs esam Kristus labā smarža" (2 Kor 2,15). Apustulis Pāvils aicina kristiešus būt par gaismas bērniem: "Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu un jauki smaržojošu ziedojumu" (Ef 5,1-2).

Šai sakarā ļoti interesanta ir Rietumsīrijas liturģiskā tradīcija, kas ļauj mums labāk izprast Kristus smaržas simboliku ticības ceļā. Rietumsīrijas kristieši attīstīja Kristus "smaržas teoloģiju". Vīraka dūmu un smaržas izplatīšanās liturģijas laikā atgādina dievišķošanos, ko Krisus iesāka pasaulē ar savu Iemiesošanos un Debeskāpšanu. Gregors, arābu bīskaps (640/60-724) rakstīja: "Tīra Hrizma, kas piepildīja Baznīcu ar smaržu... Aromātiska eļļa, kas tika izlieta pār cilvēci... Nardu eļļa, kas piepilda visumu ar intensīvu smaržu... Skaista roze ar kuras smaržu mirušie dzīvo... Izmeklētas smaržas ar kurām neviens aromāts nevar tikt salīdzināts... Smaržas Dēls, no kura plūst katrs aromāts". Šīs teksts liecina par nozīmi kādu sīrieši pievērsa vīrakam un smaržai. Kristus ir debesu smarža, kas izlīst pār cilvēci un dāvā nemirstības, svētuma un dzīves smaržu. Viņš ir mums veltīts "vīraks", kura smarža izplātās pasaulē, lai iesmaržinātu to ar Dieva pazīšanu un pielūgšanu. Rietumsīrijas Euharistiskajā liturģijā ir viena skaista lūgšana: "Mēs pielūdzam un pateicamies un godinām Tevi, Ak, pasaules Radītāj un visas radības Veidotāj, Svētīgā Atvase, kas pumpuro un izaug no sausas zeme... un, kas piepildīji pasauli ar tavas krāšņās saldmes smaržu un izdzini visu nepatīkamo pagānisma smaku no visas tavas brīnišķās mācības".*

*Baby Varghese, West Syrian Liturgical Theology, Aldershot: Ashgate 2004. P.158-160.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.22.2020

Ebr 11, 8.11-12.17-19, Svētās Ģimenes svētki, B

Ebr 11, 8.11-12.17-19

Iepriekšējos gados uz Svētās Ģimenes svētkiem pārdomājām Evaņģēlija fragmentus, bet šogad palūkosimies uz otro lasījumu no vēstules Ebrejiem. Lasījums tiek ņemts no vēstules 11. nodaļās, kurā tiek svinēta Vecās Derības svēto ticība. Šī nodaļā tiek uzskatīta par visslavenāko fragmentu šajā vēstulē un tur tiek attēloti lielākie ticības varoņi. Kas ir šī lasījuma varonis? Šīs svētdienas lasījumā varam iepazīties ar lielāko Vecās Derības ticības varoni - Abrahamu, kuru varam atrast visos jūdu ticības paraugpersonu sarakstos. Vēstulē kopumā autors izrāda lielu interesi par patriarhu Abrahamu un pieminēja viņu desmit reizes, visvairāk no visiem patriarhiem. Šajā vēstules nodaļā Abrahams ir galvenais varonis un tiek apskatīts visvairāk. Makabiešu grāmatās, kur arī varam iepazīties ar šādiem ticības varoņu uzskaitījumiem, Abrahams tiek parādīts kā ticības piemērs (1 Mak 2,52; 4 Mak 16,20). Sīraha gudrībā grāmatā Abrahams ir attēlots kā bauslības ievērošanas paraugs (Sīr 44,20), bet apustulis Pāvils atsaucas uz to, ka Abrahams uzticējās Dievam (Rad 15,6) un ir kā piemērs tam, ka glābj ticība nevis likuma darbi (Rom 4,3; Gal 3,6). Apustulis Jēkabs piemin Abrahamu kā to, kura darbus pavadīja ticība (Jēk 2,21). 

11. nodaļās sākumā mēs varam lasīt par ticības dabu: “Ticība ir cerības pamatā, tā ir pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr 11,1). Autors savu uzmanību pievērsa ticībai kā atbildei Dievam un nekad neraksta par ticību Jēzum. Lai pamatotu savu ticības definīciju, viņš sniedz tādu personu piemērus, kas iemiesoja savās dzīvēs šādu ticību. Vecajā Derībā ticība netiek parādīta ar bezpersonisku un teorētisku piemēru palīdzību, bet ar varonīgu senču izturības atklāšanu. Turklāt autoram svarīgi bija sasaistīt kopā ticību un izturību (Ebr 11,36-39; 12,1-11). Vēstules Ebrejiem autors garā Radīšanas grāmatas stāsta pamatdomu par Abrahama ceļu (12-25.nod.) izteica dažos teikumos (Ebr 11,8-12), paskaidroja stāstījumu (11,13-16), atsaucās uz Īzāka upuri (11,17-19). Autors iesāk ar Abrahama iziešanu no Divupes jeb Mezopotāmijas un noslēdz ar Īzāka upurēšanu. Kopā var izdalīt trīs vēstulē parādītās Abrahama ticības dzīves šķautnes: Abrahams pamet savu zemi un dodas nezināmā virzienā, kļuva par tēvu lielā vecumā un viņa gatavība upurēt savu dēlu Īzāku.

Pirmā ticības šķautne, kurai autors pievērš īpašu uzmanību ir Abrahama aicinājuma pats sākums (Rad 12, 1-4). Radīšanas grāmatā Dievs teica: “Ej projām no savas zemes… uz zemi, ko es tev rādīšu!” (Rad 12,1) un Abrahams gāja (Rad 12,4). Vēstulē šos vārdus autors pārfrāzē: “Ticībā Abrahams paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto” (Ebr 11,8a). Tas, ko vēstules autors vēlas uzsvērt ir iziešana un neziņa kur viņš ies. Abrahams paklausīja Dieva aicinājumam un tas nozīmē, ka ticība ir atbilde uz Dieva vārdu. Kristieši, kuri lasīja šo vēstuli atrada līdzības savā ticības dzīvē ar Abrahama situāciju, ka Kungs arī viņus ir aicinājis doties ceļā. 

Nākamais svarīgais notikums Abrahama dzīvē, ko lasām šajā fragmentā ir pārdomas par Īzāka dzimšanu (Ebr 11,11-12). Autors uzsver, ka Īzāks bija dzimis no Sāras, kas bija veca, neauglīga un viņas klēpis bija “bez dzīvības” (Rom 4,19) - ar ievainojamu un trauslu eksistenci, svešinieks prom no savas zemes, cilvēks tuvu nāvei. Sāra šeit arī ir parādīta kā ticības cilvēks, kurš ietic Kunga solījumam, kaut arī no Rakstiem zinām, ka viņa smējās par ziņu, ka savā vecumā ieņes bērnu (Rad 18,12). Tomēr Sāra bija Abrahama sieva un pavadīja savu vīru ticības un paklausības ceļā. Kā ticības varoņi, kuri mirst un ir tuvu nāvei, Abrahamam nebija nekas cits kā Dieva solījums, ka viņam būs neskaitāmi daudz pēcnācēju. Pats viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai to redzētu. Vēstulē šis trauslums un ievainojamība tiek uzsvērta (Ebr 11,8-11), lai tā uzrunātu kristiešu kopienu, kura pieredzēja līdzīgu neziņu kā Abrahams. Kristieši arī dzīvoja kā svešinieki uz zemes, kaut arī nepameta savas mājvietas. Tomēr viņi pameta drošību, kuru deva viņu pašu pilsētas (Ebr 10,32-34). Kristiešiem gaidot Dieva solījumu piepildīšanos sāka zust dūša un viņi sūrojās, ka neredzēs pasauli pakļautu Kungam (Ebr 2,8). Šādā situācijā Abrahams tiek rādīts kā paraugs, jo viņu motivēja solījumi, kuri palika neredzami un nepiepildīti viņa dzīves laikā. Šajos divos Abrahama dzīves notikumos - izceļošana un Īzāka dzimšana - autors izceļ, ka kristieši ar cerību un pacietību var gaidīt neredzamo lietu piepildīšanos.

Kā samierināt divas pretrunīgas lietas savā dzīvē? Abrahams parāda, ka tā ir ticība. Trešā doma ir vēsturē visbiežāk pieminētais notikums no Abrahama dzīves un tas ir Īzāka upuris. Viņš ticībā tika pārbaudīts nesot upurī pirmdzimto dēlu Īzāku (Ebr 11,17) no kura vajadzēja dzimt neskaitāmiem pēcnācējiem. Daudziem šī aina šķiet nepatīkama un nevajadzīga, tomēr tā ir nepieciešama un to nevar apiet, lai izprastu ticību Dievam. Abrahama uzticība Dievam ļāva atrisināt dzīves krīzes situāciju, jo Kungs ir valdnieks ne tikai pār dzīvi, bet arī pār nāvi. Abrahams izturēja šo pārbaudījumu un viņa ticība sasniedza savu augstāko punktu, jo viņš ticēja, ka Dievs var augšāmcelt no miroņiem un turpināt piepildīt savu solījumu. Dieva solījums bija atkarīgs no Īzāka izdzīvošanas un Dievs arī atrisinās šo problēmu. Šo upurēšanu tēlaini uzlūkojot var teikt, ka Īzāks bija miris, bet atguva dzīvi. Šī ticība ir pirmtēls vienpiedzimušā Dieva Dēla augšāmcelšanai. Vēstules autors vēlējās saviem lasītājiem atgādināt, ka ticīgajiem jāturpina dzīvot ar ticību Dieva solījumiem par spīti nāvei, ko var pieredzēt ikdienā. Viņš ir paraugs uzticībai un izturībai ticīgajiem, kas arī tiek pārbaudīti, jo Dieva solījumu piepildīšanās cilvēciski skatoties kavējas. 

Mēs varētu nosaukt dažādas personas, kuras iedvesmo mūsu ticību, bet jūdiem un pirmajiem kristiešiem tāda persona bija Abrahams. Nekas nav mainījies un Dieva vārds joprojām mums atgādina par šo Vecās Derības patriarhu, kura dzīves piemērs mums ir jāiepazīst līdzīgi kā mēs to varam darīt ar dažādu svēto dzīves aprakstiem, liecībām un iedvesmojošiem personiskiem stāstiem. Abrahama ticības paraugam jāieņem ļoti augsta vieta mūsu autoritāšu sarakstā. Svētās Ģimenes svētku kontekstā mēs varam pirmajā vietā ievietot Jēzus vecākus, Mariju un Jāzepu, bet trešajā Abrahamu. Iepazīstot viņa dzīvi un ticību, nevar nebrīnīties par to. Viņš dzīvoja ap 2000 gadus pirms Kristus, bet mēs dzīvojam aptuveni tik pat gadi pēc Kristus piedzimšanas. Viņš ticēja, ka tas, ko Dievs viņam teica piepildīsies un mēs varam apliecināt to kā viņa ticības bērni, ka “tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā” (Ebr 11,12; Rad 15,5; 22,17; 32,12), jo “ja jūs piederat Kristum, jūs esat Abrahama pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma” (Gal 3,29).

Pasaulē, kurā cilvēki ticību uztver kā dievbijīgas vēlmes vai saista to ar konkrētas reliģijas ticību un praksēm, rituāliem vai tradīcijām, svarīgi izveidot saprātīgu priekštatu par ticību, kas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un patiesi slavē Dievu. Vēstule Ebrejiem parāda saistību starp ticību, cerību, paklausību, izturību un parāda, ka ticība ir kaut kas vairāk nekā intelektuāla piekrišana noteiktiem uzskatiem un ieražām. Ticības modelis, ko mums piedāvā Abrahams atšķiras no reliģiskās vai rituālās ticības, jo balstās Dieva atklāsmē un vārdā. Nespēja iziet nezināmā virzienā savukārt kristiešiem var radīt dažāda veida ticības izkropļojumus vai ticības veidus, kas balstīti dabiskajā reliģiozitātē un nevis Dieva Atklāsmē. Šī nespēja var radīt lielas problēmas meklējot savu vietu Baznīcā un pat to neatrodot, jo Baznīca dzīvo saskaņā ar Abrahama ticības dzīves paraugu. Abrahama ticības ceļš sākās ar “iziešanu”. Tas nozīmē, ka viņš pameta savu pagātni, lai ietu nezināmā nākotnē. Abrahama dzīvē spēcīgi izpaudās kontrasts starp nāvi un dzīvi, starp Abrahamu un neskaitāmiem pēctečiem. Tāda ticība tiek pārbaudīta un spriedze starp pretrunām var saasināties, jo liekas, ka nāve un neveiksme ir neatgriezeniska. Uzticība Dievam ļauj piedzīvot augšāmcelšanos. Tāda ticība ļauj ne tikai uzlūkot Kristus nāves un augšāmcelšanos noslēpumu, bet arī piedzīvot ticības spēku, kas ļauj uzveikt nāvi, bailes un krīzes savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Egertonas "Radīšanas grāmatas" bilžu grāmatas (Anglija, 14.gs. otrā puse): Dievs atklājas Abrahamam Sihemā un Abrahama un Sāras ceļojums uz Ēģipti.

12.16.2020

2 Sam 7, 1-5.8b-12.14a.16, IV adventa svētdiena, B

2 Sam 7, 1-5.8b-12.14a.16

Ceturtā Adventa svētdiena vēsta mums svarīgu pestīšanas vēstures patiesību, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Pirmais vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Otrās Samuela grāmatas. Šis fragments atklāj mums būtisku teoloģisku jauninājumu visā Izraela vēsturē un Bībelē. Tas ir svarīgākais fragments no abām Samuēla grāmatām un viens no svarīgākajiem Vecajā Derībā. Šajā lasījumā varam iepazīties ar solījumu ķēniņam Dāvidam, bet par šī solījuma piepildīšanos lasīsim šis svētdienas Evaņģēlijā (Lk 1,26-38). Samuela grāmatas un Evaņģēlija lasījumu kopā saista 89. psalms*, kuru dziedāsim pēc pirmā lasījuma. 

Šis solījums Dāvidam Svētajos Rakstos tika apskatīts arī Ķēniņu un Laiku grāmatās, kur var lasīt par dinastijas ilgtspēju un sekojoši pravietiskajos cerības solījumos, kuri gaidīja un sludināja mesijas nākšanu. Šim solījumam ir milzīga teoloģiska nozīme. Tas veidos kodolu Vecās Derības mesiāniskajai domai, kas kļūs par cerību, ka nāks ideāls ķēniņš, Dāvida pēctecis (Is 9,1-7); otrkārt, tā ir svarīga liecība tam, kā Dievs apņemas dāvāt beznosacījuma žēlastības cilvēkiem. Šis solījums arī tika apdzejots Psalmos (89 un 132) un svētnīcas liturģijā.** Kopš šī brīža pestīšanas vēsturē īpaši būtisks bija divu institūciju liktenis - Jeruzālemes svētnīcas nākotne un Dāvida monarhija, un šis jautājums palika aktuāls daudzus gadsimtus. 

Dāvids bija uzveicis savus ienaidniekus un tādā veidā piepildīja Kunga solījumus Mozum un atjaunoja Jozus iekarošanas panākumus. Mozus lika cilvēkiem pielūgt Dievu laikā, kad varēja atpūsties no pretiniekiem (At 12,10-11). Līdzīgi rīkojās Dāvids, kad Kungs viņam devu mieru no ienaidniekiem un viņš meklēja svētvietu, kur varētu pielūgt Dievu. Dāvids ieveda Šķirtu, Dieva klātbūtnes zīmi, Jeruzalemē (2 Sam 5). Savā jaunajā galvaspilsētā viņš vēlējās uzbūvēt “māju” (svētnīcu un pili) no kurienes, pirmkārt, varētu valdīt Izraela patiesais ķēniņš - Dievs, kurš uzveica ienaidniekus un nodrošināja mieru. Dievs solīja “mieru no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt - zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dos tev mantojumā” (At 25,19).

Pravietis Nātans, redzot cik veiksmīgs un Dieva svētīt ir ķēniņš Dāvids,uzskatīja par pamatotu, ka Dāvids darīs arī tālāk savu gribu, jo tai noteikti jābūt Dieva atbalstītai. Dāvids vēlējās celts namu Kungam. Dievs nesteidzās atbalstīt šo Dāvida reliģisko motivāciju, bet norādīja uz savu vēlmi pašam veidot savu klātbūtnes veidu savas tautas vidū. Dāvida ieceri var saprast, jo ar dievnama izbūvi viņš sasaistītu savu dinastiju ar Dievu. Pravietis nakts redzējumā saņēma citu vēstījumu. Dievs teica “nē”, bet šis “nē” nav jāuztver kā noraidījums, bet kā Kunga vēlme pārliecināties, ka visi ir sapratuši to, ka Dievu nevar ieslēgt svētnīcā. Dievs vienmēr ir brīvs savā darbībā. Dievs pestīšanu vēlas dāvināt par brīvu. Viņš ļaus savam “Vārdam” (2 Sam 7,13) iemājot svētnīcā un atklās savu klātbūtni tādā veidā. Savu solījumu Dievs īstenos pilnīgi citā negaidītā veidā; Viņš iemājo miesā.

Dāvids kā Dieva svaidītais ķēniņš izveidoja savu dinastiju, “namu” un no šī brīža šis jautājums tautas vēsturē būs ļoti nozīmīgs. Dāvidam dotais solījums netika dots kā balva par uzticību vai rīcību. Dievs redzēja Dāvida “sirdi”, raksturu (1 Sam 13,14; 16,7). Kungs teica zīmīgus vārdus par Dāvidu: “mans kalps” (2 Sam 7,5; skat. arī 2 Sam 3,18). Iepriekš Bībelē Dievs lietoja šos vārdus attiecībā pret trīs cilvēkiem: Abrahams (Rad 26,24), Mozus (Sk 12,7-8; Joz 1,2.7) un Kālebs (Sk 14,24). Abrahama un Kāleba gadījumā Dievs lieto šos vārdus saistībā ar derības solījumiem, līdzīgi kā Dāvida gadījumā. 

Dievs arī solīja, ka padarīs Dāvida vārdu diženu (2 Sam 7,9), kas tiešā veidā atsauc atmiņā solījumu, ko Dievs deva Abrahamam, kura vārds arī taps darīts liels (Rad 12,2). Dāvids bija svarīga persona Abrahama derības nākamā posma attīstībā: “es darīšu tevi par daudzām tautām un no tevis celsies ķēniņi!” (Rad 17, 4-6). Tas norāda uz Dāvida un viņa pēcteču nozīmīgo vietu pestīšanas vēsturē un atgādina, ka gala vārds visā šajā plānā ir Dievam, kuram viņš kalpo. Dāvids saista mūs ar Abrahamu, kurš pirmais saņēma Dieva solījumu apmēram 2000. gadi pirms Kristus, bet Dāvids apmēram 1000. gadi pirms Kristus. Dievs atgādināja arī cilvēka īpašo Dieva bērna cieņu. Ar vārdiem “Es viņam būšu par Tēvu, un viņš būs man par dēlu.” (2 Sam 7,14) Kungs pasludina, ka Dāvida pēctecim būs īpašas attiecības ar Viņu. Šāda dēla statusā bija Ādams pirms grēkā krišanas. Šī ir pirmā vieta Vecajā Derībā, kad individuāla persona tiek raksturota kā “Dieva dēls” (iepriekš tikai pret cilvēku grupām Rad 6,1-4; Izc 4,22). 

No vēlākās viņa dzīves zinām, ka viņa pārkāpumi bija lieli un tie ienesa lielu haosu zemē, un ja Dievs vairs nedeva tādu svētību kā iepriekš, tad no sava solījuma neatteicās. Šīs solījums un ar to saistītās cerības bija ar tautu kopā turpmākos gadsimtus un īpaši aktuāli bija trimdas laikā un atgriežoties atpakaļ savā zemē. Daudzi Dāvida mantinieki bija vāji vai grēcīgi, tomēr viņa dinastija ilga vairākus gadsimtus. Svētnīcu uzcēla Dāvida dēls Salamons, tomēr 587. gadā pirms Kristus tā tika nopostīta. Dāvida pēcteči turpināja dzīvot, tomēr nekad neatguva troni. 

Kunga neatsaucamais solījums Dāvidam nodrošināja nākotnes svētību tautai. Šis ir viens no svarīgākajiem Vecās Derības tekstiem, kuros Dievs apliecina savu apņemšanos par nākotni. Šim lasījumam ir īpaša un priviliģēta vieta visā Adventa laika vārda liturģijā. Arī sv. Jāzepa un Dievmātes svētkos šim lasījumam ir svarīga loma, lai parādītu Jēzus vecāku lomu pestīšanas vēsturē. Vēsturiskā Dāvida dinastija nevaldīja nepārtraukti un pārstāja pastāvēt. Nepārtraukta valdīšana bija Kunga iecerēta un gaidīts ideāls, tomēr cilvēka nepaklausība kompromitēja cilvēkus, taču solījums netika mainīts. Tauta devās Babilonas trimdā un izskatījās, ka tā vairs nevarēja atjaunoties. Tomēr solījums palika aktuāls un pravieši turpināja lūkoties nākotnē un pravietot par tā piepildīšanos ideālā ķēniņā. Spriedze starp neuzticību un uzticību derībai atrisinājās Jēzus Kristus personā. Jēzū Kristū mēs atklājām šo ķēniņu (Lk 1,32; Atkl 22,16) un Dāvidam teiktie vārdi pilnībā īstenojās, jo Kristus bija pilnībā paklausīgs Dievam un gatavs piepildīt solījumus. 

Vēstulē ebrejiem mēs lasām Rakstu pierādījumu par iemiesotu Vārdu, kur autors parāda, ka Kristus ir pārāks par eņģeļiem un citē šīs svētdienas lasījumu: “Kuram gan eņģelim ir sacīts: tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju [Ps 2,7] vai: es būšu viņa Tēvs un viņš būs mans Dēls [2 Sam 7,14].” (Ebr 1,5). Arī citviet Jaunajā Derībā tiek norādīts uz Nātana pravietojuma piepildīšanos Jēzū Kristū (Apd 2,30; 2 Kor 6,18). Lai piepildītos Dāvidam dotais solījums bija jāgaida viena tūkstošgade. Tas nebija vienkāršs gaidīšanas laiks, bet lielu pārbaudījumu un šaubu posms Izvēlētajai tautai, tomēr Dieva sūtīti pravieši uzturēja šo solījumu dzīvu. Mēs varam uzlūkot šī solījuma piepildīšanos Jēzū Kristū, tomēr skatoties uz mūsu ticības dzīvi mēs varam atklāt daudzus Kunga solījumus, kuru piepildīšanos nepieredzam. Mūsu situācija atšķiras no Vecās Derības, jo Kungs ir mūsu vidū un varam pieredzēt Viņa pestījošo klātbūtni mūsu dzīvēs. Katrs cilvēks vēlas redzēt savas darbības vai ticības augļus, bet Kungs ne vienmēr to ļauj. Tieši tāpēc ir svarīgi stiprināt savā dzīvē uzticību Dievam, jo tādā veidā patiesa Kunga klātbūtne ienāk mūsu vidū kā to pieredzēja savās dzīvēs Jāzeps un Marija, un šis ceļš ir atvērts arī mums.

*Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29, IV adventa svētdiena: https://miersunlabums.blogspot.com/2017/12/ps-89-90-2-516-172729-iii-adventa.html 
** Walter Brueggemann, Tod Linafelt, An Introductionto the Old Testament: The Canon and Christian Imagination. Second Edition, Louisville: Westminster John Knox Press 2012, P.171.

Attēlā redzama viduslaiku Psalmu grāmatas manuskripta (1270-1290, Anglija) lapa ar “B” burtu (Beatus - “Svētīt” tā sākas tur attēlotais pirmais psalms), kur ir redzams Dāvids, kurš spēlē arfu un pasludināšanas aina Marijai, kur eņģelis Gabriels tur papīra rulli ar uzrakstu: “Ave Maria, gratia plena, Dominus tecum” (Lk 1,28).

br. Jānis Savickis OFMCap

12.08.2020

Is 61,1-2.10-11, III adventa svētdiena, B

Is 61,1-2.10-11

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārds aicina piedzīvot kristīgo prieku, kuram ir jābūt klātesošam mūsu gaidīšanas laikā uz Kunga atnākšanu. Kunga atnākšana ļauj uzveikt nāvi un grēku, un piedzīvot Dieva bērnu brīvību. Šo svētdien vārda liturģijas pirmajā lasījumā Baznīca mums piedāvā fragmentu no pravieša Isaja grāmatas 61. nodaļas. Šai nodaļai vēstures gaitā ir pievērsts daudz uzmanības un viens no iemesliem ir tas, ka Jēzus Kristus citēja pravieša vārdus vienā ļoti svarīgā savas misijas brīdī (Lk 4, 16-22). Šajā fragmentā pravietis izsaka savu prieku par pestīšanu un notikumiem, kas tuvojas. Tas, ko īpaši pasludina šie pravieša vārdi attiecas uz Izraela atbrīvošanu no visā tā, kas kavē veidot attiecības ar Dievu un īstenot Viņa gribu. Šī prieka vēsts bija nepieciešama Izraelim, jo tautai bija nepieciešama dziedināšana, sapratne, piedošana, brīvība un miers, vai vienā vārdā - pestīšana. Viss šis svētdienas fragments vērš lasītāju uzmanību uz Dieva pestījošo darbību. 

Tauta bija atgriezusies no Babilonas gūsta un tai bija nepieciešami iedrošinājuma vārdi un atjaunošanas programma tālākai dzīvei Apsolītajā zemē. Solījums, ka Kunga Gars nāks par kādu Kunga Kalpu un to svaidīs, norāda uz nevainojama karaļa parādīšanos, kurš atrisinās samezglojumus un valdīs taisnīgi. Šajā situācijā svarīgi bija tas, ka pravieša klausītāji nedzirdēja pret sevi nosodījumu vai kritiku, bet to, ka Kunga pestīšanas plāns turpinās. Atgriezusies dzimtenē, tautā tā jau bija nogurusi, vīlusies, noskumusi, izmisusi un apkārt bija gruveši un drupas. Neskatoties uz to visu viņu dzīves bija mainījušās, jo viņi piedzīvoja atbrīvošanu, pestīšanu un dziedināšanu. Tas bija liels ticības izaicinājums skatīties pāri dzīves drupām un ieraudzīt Dieva atjaunojošo darbību. 

Vārds “svaidīt” šajā fragmentā nav nejauši un tas ir ļoti svarīgs. “Svaidīt” burtiski nozīmē izliet vai ieziest eļļu kādam cilvēkam vai lietai. Vecajā Derībā tā bija ļoti svarīga darbība, kas tika pielietota dažāda veida rituālos, kuros īpašu atzinību un statusu ieguva noteiktas vietas (Rad 28,18), svētnīcas un tās piederumi (Izc 40,9-10), tērpi (Lev 8,30), ķēniņi (1 Ķēn 1,39; 2 Ķēn 9,6), ticības autoritātes, priesteri un pravieši (Izc 28,41; Lev 4,3.5; 8,12; 1 Ķēn 19,16) vai cienījami viesi (Ps 23,5; Lk 7,46; Jņ 11,2). Svaidīšana izdalīja cilvēku kā īpaši veltītu Dievam un svētu, un piešķīra tam autoritāti. “Svaidītais” nozīmēja, ka cilvēks ir izvēlēts, nozīmēts, veltīts un apdāvināts, lai pildītu savu misiju. Vārdu “svaidītais” Jaunajā Derībā mēs lasām kā “Kristus”, jo grieķu valodā “svaidītais” tulkojās kā “christos”. Galvenokārt, svaidīšana saistījās ar karaļu un priesteru personām, bet Gara nākšana pār kādu personu no Dāvida karaļnama (Is 11,2).

Prieku izsauca “žēlastības/jubilejas gada” tuvošanās. Kas tas ir par gadu? Levītu grāmatā (25,10) var lasīt par likumu, ka Izraela zemnieki, kuri zaudēja savu zemi un nonāca kalpībā varēja atgūt savu īpašumu un brīvību ik pēc piecdesmit gadiem. Šo notikumu sauca par “jubilejas gadu”. Pravietis attiecināja šo priecīgo jēdzienu ne vairs tikai pret kādu individuālu parādnieku, bet pret visu tautu. 586. gadā pirms Kristus Izraels zaudēja savu zemi un bija spiests dzīvot svešatnē, bet piecdesmit gadus vēlāk kalpības laiks beidzās, jo Persijas valdnieks Kīrs atļāva tautai pamest Babilonu un atgriezties senču zemē. Pēc 539. gadā Kīra dekrēta tauta atgriezās dzimtenē un sāka atjaunot Jeruzalemi un svētnīcu. 

Nebrīvības izbeigšana bija kā taisnības uzvara. Senajos Tuvajos Austrumos parādu atlaišana bija taisnības akts, kas bieži tika īstenots pirmajā vai otrajā jaunā valdnieka valdīšanas gadā. “Jubileja” bija pamatā saistīta ar atbrīvošanu no parāda. Atšķirībā no Izraela, kur šādu praksi noteica likums, citās tautās šādi likumi bija atkarīgi no valdnieka iegribām un nesaistījās ar dievišķiem lēmumiem. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam vienu svarīgu Svēto Rakstu vietu, kur no burtiskas atbrīvošanas izpratnes autors pāriet pie garīgas izceļošanas izpratnes. Tauta jau bija dzimtenē, bet īstenība bija tāda, ka atgriežoties dzīves grūtības nemazinājās. Radās jautājums kā skaidrot pravietojumus, kurus dzirdēja trimdā un pēc atgriešanās. Pravietojumu sāka uztvert saistībā ar pastarā laiku. 

Tā bija svarīga domāšanas maiņa, jo iepriekš Izraelim svarīgi bija izbēgt no Ēģiptes un Babilonas nebrīves, bet no kādas nebrīves varēja atsvabināties Apsolītajā zemē? Tauta atgriežoties savā zemē nesaņēma jaunu ķēniņu, bet tikai iespēju atjaunot svētnīcu. Izraela ilgas netika pilnībā piepildītas un viņiem palika divas iespējas: vai nu pravieši kļūdījās vai arī pravietojumu gaida savu piepildījumu. Isaja  grāmata (61,1-3) piedāvā vienu no pirmajiem skatījumiem uz trimdu kā pastāvīgu garīgu stāvokli no kura var atbrīvot Dievs. Šāds skatījums vairs nebija vēsturisks, bet teoloģisks. Šāda izpratne saglabājās visu vēlāko laiku līdz pat Jēzus Kristus atnākšanai. Tas nenozīmē, ka tika mazvērtēta trimdas vēsturiskā puse, bet tā tika uzlūkota kā pestīšanas paraugs, modelis dzīves un ikdienas grēka pieredzei. Līdzīgi kā vēsturiskā nebrīve, tā grēks tika uzlūkots kā pastāvīgas nebrīves iemesls. Šo domāšanas līniju apstiprināja tas, ka tautu tomēr netika pilnībā izklīdināta un iznīcināta, bet Dieva žēlastība sapulcināja atlikušo tautas daļu, kas vēlējās būt uzticīga Dieva likumam.*

Nebrīves garīgajai izpratnei galīgo atbildi deva Jēzus Kristus, kad pasludināja, ka šie vārdi piepildās Viņa personā. Pravieša klausītāji dzirdot priecīgos vārdus par brīvību un savas cieņas atjaunošanu, uztvēra šos vārdus burtiski vai garīgi, bet Jēzus Kristus tos piepildīja (Lk 4,21), jo pasludināja svētības un iepriecinājumu noskumušajiem, kuri paši nevarēja atjaunot savas dzīves. Fragmenta sākumā vārdi par Kunga Garu “pār mani” atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas vārdus (1,2), kur Kunga Gars vai dvesma ir pār ūdeņiem un rada. Pravietis vēsta par jauno radīšanu, kuru Kungs veiks nebrīves un drupu vidū. Kungs vēlas atjaunot un veidot kaut ko jaunu. Brīvība ieslodzītajiem izrādījās, pirmkārt, jau garīga. Jēzus mācības centrā bija Dieva valstības sludināšana, kas uzsāks spēcīgu Dieva klātbūtnes laiku starp cilvēkiem. 

Jēzus Nācaretes sinagogā (Lk 4,16-22) citēja pravieti (Is 61, 1-2) un šeit ir viena svarīga detaļa. Jēzus attiecināja uz sevi pravieša vārdus un lasot tos apstājās pie vārdiem: “pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu” (Lk 4,19; Is 61,1a). Kāpēc Viņš nepabeidza lasīt visu teikumu no Isaja grāmatas? Pravietis redzēja vienu Kunga mesiānisku darbu: "pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu" (Is 61,2), bet Jēzus sadalīja šo darbu divos posmos. Pirmkārt, Kungs nāca, lai pestītu cilvēkus (Jņ 3,17), bet tiesa saistās ar Viņā otrreizējo atnākšanu (Jņ 5,22-29), tātad tas, ko mēs vēl gaidām. Tātad tas, ko Jēzus nenolasīja attiecās uz Dieva atmaksas un soda dienu un tādā veidā tas, ko Viņš vēlējās uzsvērt un vēlas arī tagad darīt ir atbrīvot, atjaunot, veidot un dziedināt. Kungs aicina uz jaunu dzīves sākumu un ar savu svaidīšanu sakramentos padara visus ticīgos par valstības bērniem. Lai to piedzīvotu svarīgi ir savā dzīvē atklāt šo pāreju no cilvēciska skatījuma uz savu dzīvi uz garīgu, lai atklātu izceļošanas noslēpumu un Jēzus lomu savā dzīve, kurš dāvā brīvību no grēka. 

Bradley C. Gregory, The Postexilic Exile in Third Isaiah: Isaiah 61:1-3 in Light of Second Temple Hermeneutics / Journal of Biblical Literature, Vol. 126, No. 3 (Fall, 2007), pp. 488- 491.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.30.2020

Is 40,1-5.9-11, II adventa svētdiena, B

Is 40,1-5.9-11

Otrajā Adventa svētdienā Baznīca mums atgādina, ka cilvēce gaida Pestītāju un piedāvā mums uzlūkot Jāņa Kristītāja pravietisko personu, kurš aicina taisnot savas dzīves ceļus, lai mēs varētu piedalīties Dieva sagatavotajā pestīšanas notikumā. Šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1, 1-8) mēs lasām arī senos Isaja grāmatas vārdus: “Ierīkojiet tuksnesī Kungam ceļu, dariet klajumā līdzenas tekas mūsu Dievam!” (Is 40,3; sal. Mt 3,3; Mk 1,3; Lk 3,4; Jņ 1,23). Aplūkosim vārda liturģijas pirmo lasījumu no Isaja grāmatas, lai labāk izprastu šo vārdu piepildīšanos Jēzus Kristus personā un ar to saistītajos notikumos. 

Pirmais lasījums tiek ņemts no Isaja grāmatas daļas, kura saucās “Mierinājuma grāmata” (40-55 nod.) un tika rakstīta Izraēlim, kurš atradās Babilonas gūstā. Tieši šīs svētdienas lasījums ir viens no svarīgākajiem visā Isaja grāmatā. Šādā trimdas situācijā tautai bija nepieciešama cerība un iedrošinājums, jo skumjas, šaubas un bezcerība bija ar cilvēciskiem spēkiem nepārvaramas. Pravieša vārdi vēstīja par Dieva mīlestību, kurš vēlas uzrunāt cilvēka sirdis ļoti tuvā un saprotamā veidā, lai Dievu vārētu uzrunāt kā “mūsu Dievs”. Grāmatas 40. nodaļa ir ļoti skaista un izteiksmīga, kurā iepazīstam radības plašumu un cilvēka lepnības šaurību. Pravietis pasludina šeit Dieva godību un grēcinieku glābšanu. Dievs ir bezgalīgi varens un ir gatavs piedot grēkus, mierināt un stiprināt.

Šajā pravietojumā mēs lasām daudzus mierinājuma vārdus. Viens no svarīgākajiem vārdiem, kurus dzirdēja tauta, kas nejūt Dieva klātbūtni bija vārdi "mana tauta"! (Is 40,1). Kungs nevēlējās tiesāt, bet dāvāt mierinājumu un runāt ar viņiem "sirsnīgi" (Is 40,2). Kungs piedot grēkus un visādos veidos iedvesmo savu tautu, bet svarīgākais, ko Dievs pasludina ir jaunas nākotnes radīšana. Ja arī trimdas laika beigas pašas par sevi nesola spožu nākotni, jo daudz vēl kas priekšā, tomēr Dievs sola kaut ko patiesi skaistu un varenu. Dievs apņemas iesaistīties tautas nākotnē. Lielāko mierinājumu un labumu, ko Dievs var dot, ir būt savas tautas vidū, vadot, aizsargājot un gādājot par to. Tagad Kungs sola to īstenot. 

Mierinājums, par kuru lasām Isaja grāmatā, balstās attiecību atjaunošanā ar Dievu. No vienas puses Dievs ir parādīts kā varens, bet no otras puses kā gādīgs un rūpīgs. Grēku piedošana ir iespaidīga dāvana un tā saistās ar “izceļošanas” pieredzi, kādu tauta piedzīvoja izejot no Ēģiptes verdzības. Dievs vēlas ienākt cilvēku dzīvēs un tāpēc prasa ceļa sagatavošanu jaunai izceļošanai, jaunai pashai. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāuzlūko sava dzīve, kura var izskatīties kā lauks pilns ar dažādām pieredzēm, ciešanām, grēkiem un netikumiem, kas aizkavē Dieva ienākšanu sirdī. 

Ja mēs skatāmies uz tā laika vēsturiskajiem notikumiem, tad bija pienācis laiks Babilonas impērijas galam, kuru grasījās nomainīt persieši; īsi pirms Persijas valdnieks Kīrs izdeva pavēli par Izraela atgriešanos dzimtenē (Ezr 6, 3-5; 2 Hr 36,22-23). Kāpēc tad Izraelim bija nepieciešami iedrošinājuma un cerības vārdi? Pravietis Jeremijs jau bija runājis par gūsta beigām (Jr 25,11; 29,10) un došanos uz dzimteni. Vai kaut kas bija mainījies viņu noskaņojumā un vēlmē atgriezties mājās? Tauta vairs nebija tik noskumusi par pārmainām, un bija iedzīvojusies un pielāgojusies jaunajai zemei, un nealka pēc jauniem un bīstamiem pārceļošanas piedzīvojumiem. Nebija liela vēlme pamest ērto un stabilo dzīvi, iegūtos īpašumus un prognozējamo nākotni, un doties uz izpostītu zem, kaut arī tā bija apsolītā zeme. Tieši šādā situācijā bija nepieciešami pravieša iedrošinājuma vārdi. 

Cerības pilnajiem vārdiem vajadzēja sasniegt visu tautu un uzmodināt tajā jaunu izpratni par Dieva plāniem. Tas bija brīdis, kad tauta gandrīz jau padevās savās cerībās un spējās atjaunot attiecības ar Dievu. Vēl nedaudz un viņus nevarētu pārliecināt par Dieva piedošanu. Tas, ko tauta dzirdēja bija kaut kas ļoti pārsteidzošs. Vēsts neiekļāvās tautas izpratnē par īstenību, kurā viņi dzīvoja. Izrādījās, ka pasaule, kurā viņi dzīvo pieredz jaunus laikus. Babilona aiziet un tās vietā nāk Persija. Pravietis ļoti labi atpazina īstenību un redzēja kā tajā var īstenoties Dieva brīvības dāvana. Svarīgi, ka viņš redzēja brīvība ne tikai no politiskajām varām, bet no veciem priekšstatiem un cerībām, uzskatiem par Dievu un brīvība no grēka. Redzēt pāri politiskajiem un citiem pasaules notikumiem ir viens būtisks ticīga cilvēka aicinājums: vai redzēt tikai pasaules notikumu maiņas un cīņas, vai arī dialogā ar Kungu atklāt kaut ko dziļāku un pestījošāku. Šis gads pasaulē kristiešiem šajā ir liels izaicinājums. Dievs vēlējās atklāties Izraēlim daudz savādāk un īstenot kādu nebijušu pestīšanas plāna posmu. Cerība, ko piedāvā pravietis bija ļoti svarīga, jo vēlējās atjaunot tautas uzticīgu sekošanu Dieva plānam. 

Pravietis sludināja klausītājiem, kuri atminējās sāpīgu pieredzi, kuras laikā tika izvesti no dzimtajām mājām un viņu attiecības ar Dievu bija ievainotas. Viņu izsūtīšanas iemesls bija sadumpošanās pret Dievu un tas, ka viņi savas vajadzības uzskatīja par svarīgākām nekā baušļi un kopējais labums, dzīvoja nerēķinoties ar saviem tuvākajiem, un pat izmantoja viņus savas labklājības celšanai. Tautai trimdā Dieva apslēptība bija kaut kas daudz ierastāks un patiesāks nekā Dieva klātbūtne. Pravietis mēģina pārliecināt savu tautu par to, ka Dieva "apslēptības" laiks tuvojas beigām. Ar Isaja grāmatas vārdiem (40,1-11) drūmajai pieredzei bija jāpaliek pagātnē, jo Dievs iesāka jaunu pestīšanas darbu.

Pravieša vārdi piepildījās Jēzus Kristus pestīšanas darbā un krusta nāves notikumos. Evaņģēlijā vārdi “Ierīkojiet tuksnesī Kungam ceļu, dariet klajumā līdzenas tekas mūsu Dievam!” tiek saistīti ar Jāni Kristītāju. Tieši vietā, kur viņš sludināja gandarīšanas vēsti noslēdzās iepriekšējā "izceļošana" un tagad Dievs vēlējās sākt jaunu ceļu. Tātad šeit notika kaut kas dziļāks un nozīmīgāks. Ceļa sagatavošana saistās ar grēka nožēlu un grēka nožēla Bībelē cieši savijās ar “izceļošanu” vai “jaunu izceļošanu”. Isaja grāmatā “izceļošana” parādās bieži dažādās vietās un tai skaitā šīs svētdienas fragmentā (Is 40, 9-11). Pravietis apliecināja, ka Dievs piedos visus grēkus. Tauta varēja domāt, ka Dievs viņus ir pametis, tomēr Viņš turpināja par viņiem rūpēties. Līdzīgi kā ceļā no Ēģiptes, Kungs vedīs savu tautu cauri tuksnesim, vairākus simtus kilometrus no Babilonas uz Jeruzālemi, ceļš varēja ilgt vairākus mēnešus. Vietā, kur beidzās viņu ceļš, vairākus gadsimtus vēlāk stāv Jānis Kristītājs un norāda uz ceļa turpinājumu.

Kā izprast šo iešanu cauri tuksnesim, kur ir sastopamas ielejas un kalni? Ielejas mēs varam skaidrot dažādi un katrs savā dzīvē tādas var atrast. Piemēram, ielejas var būt mūsu bailes, mazdūšība, šaubas un slēpšanās no patiesības; kalnus un pakalnus mēs varam meklēt sevī kā paaugstināšanos, lepnību un vēlmi saglabāt savu neveiksmīgo brīvības pielietojumu. Visus šķēršļus, kurus varam atrast savā sirdī mēs varam pārvarēt ar autentisku Dieva meklēšanu un atvērtību. No vienas puses šī jaunā izceļošana atgādinās veco - Dievs izstieps savu roku un izvedīs tautu caur tuksnesi, atbrīvo no grēka nebrīves un dāvās jaunu dzīvi, bet no otras puses jaunā izceļošana atšķirsies, jo Dievs dāvās cilvēkiem savu vienpiedzimušo Dēlu - Jēzus Kristu. Šī jaunā izceļošana ir daudz pārsteidzošāka un drošāka, jo neatstāj cilvēku vienu pašu ar sevi un savām problēmām. Dievs pats ienāk cilvēka dzīvē caur savu Dēlu Jēzu Kristu un zūd Dieva apslēptības pieredze, jo cilvēks paliek Dieva klātbūtnē brīvs un laimīgs. 

br. Jānis Savickis OFMCap


11.23.2020

1 Kor 1,3-9, I adventa svētdiena, B

1 Kor 1,3-9

29. novembrī Baznīca vienlaikus uzsāk jaunu liturģisko gadu un Adventa laiku. Ko Adventa laikā Dieva vārds vēlas mūsos modināt? Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laikā mēs esam aicināti pārdomāt savu cerību piepildīšanos Jēzū Kristū, kad Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos; cerība, kas ir balstīta kristības dāvanā. Adventa laikā mēs atminamies trīs Kristus atnākšanas: Viņa nākšana miesā - šo patiesību, galvenokārt, apceram Kristus Piedzimšanas svētkos; Viņa nākšana pastarā laikā  - īpaši spēcīgi vijas cauri Adventa laikam un Viņa nākšana žēlastībā - kā Kungs garīgi ienāk mūsu sirdīs caur Euharistijas svinēšanu.

Pirmajā Adventa svētdienā Svēto Rakstu lasījumi norāda Jēzus Kristus atnākšanas pestījošo nozīmi miesā un pastarā laikā. Vārda liturģijas otrajā lasījumā - pirmajā vēstulē korintiešiem - , kuru svētdien pārdomājam, lasām par pateicību mūsu pestīšanas dāvanai. Apustulis Pāvils uzsvēra savā mācībā, ka pestīšanas dāvana, žēlastības un miers nāk “no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!” (1 Kor 1,3). Tā ir svarīga patiesība, ka Dieva plāns īstenojas Jēzus Kristus personā un mums ir pieejamas nepieciešamās žēlastības, lai šajā plānā iekļautos. Jēzū Kristū īstenojās Dieva lielo darbu kulminācija. Pāvils šajā īsajā fragmentā piemin piecas reizes vārdu Jēzus Kristus un atgādina par visu pestīšanas vēsturi - pagātni, tagadni un nākotni - visu, ko aptver Kristus pestīšanas darbs. Katrā teikumā pieminot Jēzu Kristu apustulis atgādina, ka viss, kas korintieši ir, viņiem ir pateicoties Dieva darbiem Jēzū Kristū. Dieva tauta īpaša ir tāpēc, ka viss ir Dieva žēlastība un nevis sabiedriskais status, privilēģijas vai sasniegumi. Svarīgi ir tas, ka tas pats Kungs nāk atkal.

Pāvils savas vēstules iesākumā izteicās par visu labo, ko Dievs ir paveicis Korintas baznīcā. Tāda labvēlīgā noskaņā viņš parasti iesāka savas vēstules, kas katras baznīcas dzīvi ļāva viņam ievietot Dieva darbības kontekstā un viņš izteica atzinību par līdz šīm paveikto ticības dzīvē. Apustulis izprata, ka Dievs dod korintiešiem žēlastību dzīvot vienotībā ar Kristu tā, ka viņu dzīves tiek bagātinātas ar spēju runāt par Dievu un pazīt viņu (1 Kor 1,5). Viņš bija pateicīgs, ka liecība, kuru viņš deva apstiprinājās viņu dzīvēs. 

Tomēr viņš apzinājās viņu grēkus un neveiksmes, bet sākumā vēlējās vērst uzmanību uz korintiešu dzīvas pozitīvajiem aspektiem. Pirmkārt, viņš pateicas par Dieva glābjošo darbību viņu vidū (1 Kor 1,3),  par to, ka viņi saprot Rakstus, mācību un viņiem ir visas garīgās dāvanas (1 Kor 1,5-7) un, ka viņi gaida uz Kunga otrreizējo atnākšanu (1 Kor 1,8). Šī fragmenta nobeigumā apustulis atgādina, ka Dievs viņus ir aicinājis uz vissvarīgākajām iespējamajām attiecībām - uz sadraudzību ar Jēzu Kristu (1 Kor 1,9; sal. 1 Jņ 1,3.6-7). 

Tikai pēc sveiciena un pateicības, Pāvils pievērsās baznīcas problēmām. Vai vajag sākumā pateikties baznīcai, kas ir pārpilna ar problēmām vai tas nav dīvaini? Vai uz reiz nosodīt, runāt par grēkiem un vājībām? Ja Pāvils paļautos tikai uz saviem spēkiem, tad izredzes mainīt korintiešu kristiešus būtu miglainas. Dievs ir tas, kas darbojas un tieši tāpēc Pāvils varēja izteikt savu pateicību. Tā ir skaista bibliska pieeja cilvēkiem, kopienām un veselām baznīcām, kura bieži trūkst ticīgajiem. Tas liecina, ka Dieva žēlastības skatījums uz ticības īstenību dzīvē vēl nav integrēts, bet virsroku gūst vecais cilvēks ar saviem likumiem. Raksti aicina visu uzlūkot ar pateicību un atpazīt, pirmkārt, Dieva darbību un klātbūtni dažādos notikumos un procesos, ka viss nenotiek tādā veidā kā mēs gribam, bet, ka Dievs ar savu žēlastību dara lielas lietas. Tas arī ir viens no iemesliem kāpēc rodas dažādas nesaprašanās un pārpratumi Baznīcā, jo daļa ticīgo neiet apustuļa Pāvila pēdās. 

Neskatoties uz problēmām šajā baznīcā, apustulis kopumā ir priecīgs par viņu ticības dzīvi, vismaz attiecībā uz to, kas saistās ar Dieva žēlastību ar kuru viņi tika bagātināti (1 Kor 3-4). Vēlāk gan Pāvils viņus kritizēs par lielīšanos garīgajās prasmēs, kuras viņiem deva Dievs. Dievs deva korintiešiem izpratni “katrā mācībā un ikvienā atziņā” (1 Kor 1,5) un šo tēmu Pāvils apskatīs vairākās vēstules vietās (1,18-3,5; 8,1-13; 13,1-2; 14,1-40), kur apustuļa novērtējumu pavadīs brīdinājums par šo dāvanu lietojumu kopienā. Grieķi parasti lika uzsvaru un zināšanām un gudrību, un labi prata izteikties. Zināšanas par kurām raksta apustulis šeit nenozīmē kādu noslēpumainu un iedarbīgu mācību ar kuras palīdzību viņi varēja bez kristus Krusta kaut kādā veidā sasniegt Dievu un būt glābti. Pāvils šeit raksta par konkrētu izpratni par pestīšanu, kas balstīta Jēzus Kristus personā un Viņa nāvē pie krusta.

Viscaur vēstulei Pāvils norāda uz nākotni, nepieciešamību dalīties saņemtajās dāvanās un Kunga iepazīšanas mākslā, lai novērstu nenobriedušus spriedumus par sevi un citiem, lai brīdinātu pret pašapmierinātību un lai mazinātu pārspīlētus spriedumu un par savām zināšanām un citām garīgām dāvanām un to pielietojumu. Vienīgais pamats ir Dievā un balsts nav jāmeklē sevī un savās ambīcijās. Šī fragmenta noslēgumā mēs lasām Pāvila apliecinājuma vārdus par Dieva uzticību. Dievs mūs ir aicinājis uz sadraudzību ar Kristu. Viņš uzticīgi turpinās savu darbu ar žēlastības spēku mūsu ikdienas dzīvē. Cik gan svarīgi ir to atpazīt, lai pateiktos Dievam mēs iepazinām šī fragmenta sākumā! Cilvēkiem ar saviem spēkiem nav iespējams sasniegt Kungu ikdienā un pastarā dienā, bet Dievs ir uzticams un izpilda savus solījumus. Tieši tāpēc nevienam Dieva bērnam nav jājūt sastingušam vai ar mazākuma sajūtu jādzīvo starp brāļiem un māsām, bet jāskatās vien uz Jēzu Kristu, kurš vēlas piepildīt mūsu alkas un izmantot katra dāvanas kopējam kalpojumam, lai Baznīca sagaidītu Kunga atnākšanu mierā un žēlastībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.17.2020

Ezehiēla grāmata 34, 11-12.15-17, Jēzus Kristus - visas pasaules Karaļa svētki

Ez 34, 11-12.15-17

Kristus, visas pasaules Karaļa svētkos pirmais lasījums vārda liturģijā tiek ņemts no Ezehiēla grāmatas, kurā pravietis raksta par Dievu kā labo ganu. Kaut arī gana tēls mūsdienu cilvēkam var būt svešs vai ikdienā nesastopams, tomēr nevajadzētu rasties grūtības ar šī tēla metaforisko izpratni. Vārds “gans” ietver noteikta veida pastorālo atbildību, kas mums saistās ar kāda publiska amata ieņemšanu. Gana tēma vijas cauri visai Bībelei. Pirmo reizi Dievs tiek nosaukts par ganu Radīšanas grāmatā (49,24) un gana tēls savu virsotni sasniedza Jāņa Evaņģēlijā (10,1-18), kurā Jēzus pats sevi nosauca par labo ganu. Ezehiēla grāmatā (34. nod.) ir sastopama garākā alegorija par ganu un viņa avīm Vecajā Derībā, bet otrā garākā ir Jāņa Evaņģēlijā (10.nod.). 

Senajā pasaulē ideja, ka tauta ir kā avis un valdnieks kā gans - dievišķs vai cilvēks - bija plaši izplatīta un cilvēkiem viegli uztverama: “Kungs ir mans gans...” (Ps 23), “jo viņš ir mūsu Dievs un mēs - viņa ganību tauta un avis, ko viņa roka gana!” (Ps 95,7). Vecajā Derībā Dievs ir tas, kas vada savu tautu, uztur un aizstāv. Ganības ir Apsolītās zemes materiālie labumi, bet garīgā ziņā - žēlastības, ko nodrošina baušļu ievērošana.

Ezehiēla grāmatas 34. nodaļā mēs varam iepazīt sliktākās un labākas gana izpausmes. Dievs nevēlas pieļaut, lai Viņa tautu vestu pašapmierināti un ar sevi aizņemti gani. Vēsts, ka Kungs pats vēlas nāk pie savas tautas nevar nākt bez sprieduma, ka tautas līderi ir neprašas. Izraela gani neprata rūpēties un aizsargāt Dieva avis, un tāpēc Kungs nolēma pats uzņemties šo darbu. Tieši tāpēc Viņš nolēma cilvēkiem dot Ganu, kas vedīs tautu tā, kā cilvēki to neprot. Šī vēsts visai Izraela tautai no vienas puses bija skumja, jo atklāja tautas līderu izgāšanos, bet no otras puses priecīga, jo apstiprināja Kunga vēlmi turpināt vadīt savu tautu. 

Šajā Ezehiēla grāmatas fragmentā Dieva pravietojums kulmināciju sasniedz vārdos: “Es pats būšu savu avju gans” (34,15). Kungs personiski darīs to, kas būtu jādara tautas ganiem un vēl vairāk. Šie vārdi ļoti izteiksmīgi piepildās Jēzus līdzībā par pazudušo avi, kuras atrašanas dēļ prieks būs lielāks nekā par “deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās.” (Mt 18,10-14; Lk 15, 3-7). Kungs ne tikai meklēs un atradīs, bet veiks ar savām avīm jaunu izceļošanu (Ez 20,33-38) no nebrīves un ievedīs zemē, kur varēs rūpēties par tām. Cik pārsteidzoša ir doma, ka Kungs ne tikai atbrīvo no ierastiem ienaidniekiem, bet pat no paša valdniekiem! Izrādās, ka pie visa sliktā nav vainīgi ārējie apstākļi, bet arī pašu vainas. 

Kungs meklēs cilvēkus, lai tos glābu, pulcinātu, saistītu, barotu, stiprinātu un aizstāvētu. Dievs ir visvarens, tomēr savu varu Viņš izmanto mūsu labā un nevis ar varu uzspiežot mums savu kārtību. Viņš nevalda kā skarbs tirāns, bet veido attiecības ar savu tautu. Viņš vienmēr vēlas dot labu un tāpēc paklausība Viņam ir mūsu interesēs, bet nepaklausība apdraud mūs. Kungs vēlas sapulcināt svešumā izklīdināto tautu un to apvienot. Kunga vēlme iedibināt vienotību un neatstāt nevienu pazudušu attiecas uz cilvēkiem kopumā un uz katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nevar valdīt haoss un neskaidru spēku dominēšana. Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem: “ejiet labāk pie Izraela nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6). Šeit Viņš nedomāja tikai grēciniekus un atkritējus, bet par visu tautu, kas bija kā izklīdis ganāmpulks. Jēzus zināja, ka laiks ir pienācis, lai piepildītu Ezehiēla grāmatas pravietojumu un sāka pulcināt savu tautu. Pašiem ganiem nekas tāds prātā neienāca, jo tas bija pretrunā ar viņu šaurajām interesēm.

Tieši tāpēc Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, kurus ņēma no dažādiem zemes apgabaliem un no dažādām sociālajām grupām, lai skaidri norādītu, ka Izraels tiek pulcināts. Piemēram, ap sevi Jēzus pulcināja muitnieku Mateju (Mt 10,3) un Sīmani zelotu (Lk 6,15). Jēzus mazajā pulciņā bija divi tik radikāli pretēji cilvēki: pirmais sadarbojās ar romiešiem, bet otrais uzstājīgi noraidīja šo varu un viņa pārstāvētais grupējums cīnījās ar to. Mums šie fakti un skaitļa “divpadsmit” simboliskā nozīme neliekas tik spēcīga kā Jēzus laikā, bet toreiz tas pārsteidzošā veidā uzrunāja cilvēkus. Jēzus vēlējās sapulcināt ap sevi dažādas savas tautas cilvēku grupas un devās pie viņiem visiem - zeloti un muitnieki, nabadzīgie un bagātie, pilsētnieki un laucinieki, grēcinieki un taisnīgie. Tā Kungs rīkojas vēl joprojām. Caur savu mistisko Miesu Baznīcu - labais Gans - nemitīgi pulcina ap sevi cilvēkus, kurus mēs pat neiedomātos uzrunāt, bet Kungam ir savi apredzīgie plāni kā Viņš vada savu ganāmpulku.

br. Jānis Savickis OFM Cap

11.10.2020

Sakāmvārdu grāmata, svētdiena XXXIII, A

Sak 31, 10-13.19-20.30-31

15. novembra svētdienas svētās Mises vārda liturģijas pirmais lasījums ir no Sakāmvārdu grāmatas. Pirms nedēļas pirmais lasījums bija no Gudrības grāmatas. Svētajos Rakstos abas šīs grāmatas tiek pieskaitītas pie gudrības literatūras. Tas nav nejauši, ka Baznīca liturģiskā gada izskaņā, piedāvā lasījumus, kas aicina pārdomāt gudrības jautājumus savā dzīvē, jo gudrības dāvana ļauj ar lielu cerību virzīties pretī mūžībai. Sakāmvārdu grāmatas saturu veido īsu teicienu sakopojums, kas izsaka gudras un tikumīgas dzīves pamatnosacījumus. Grāmatas noslēgumā gudrības un laulības tēma savijas dzejā par cēlu sievieti (Sak 31,10-31). Šajā ideālās sievietes personā visa grāmatas vēsts tiek konkretizēta. Viņa ir kā piemērs gudrības tikumam un iemiesojums gudrībai no grāmatas ievada (Sak 1,1-7).

Jāņem vērā vēl svarīgs grāmatas jēgu atklājošs elements. Krietnai sievietei ir daudz augstāka cena par pērlēm. Iepriekš grāmatā varam lasīt līdzīgu apgalvojumu: “Gudrība labāka par pērlēm, nekas ko tu vēlētos nebūs tai līdzīgs” (Sak 8,11). Šī saistība starp Gudrību un sievieti norāda, ka šī dziesma ir jālasa vismaz divos līmeņos. No vienas puses mēs varam iepazīties ar senā Izraeļa priekštatiem par ideālu sieviete, bet no otras puses alegorisku Gudrības aprakstu (Sak 1,20-33; 8,1-36; 9,1-12). 

Šīs svētdienas Sakāmvārdu fragments ir ļoti interesants, jo iepazīstina mūs ar krietnas sievietes tēlu. Sieviete Rakstos nav kāds mēms tēls bez ietekmes un lomas. Sieviete arī aicināta mācīt (Sak 1,8; 6,20), lai piepildītu sevī ielikto Dieva attēlu, lai īstenotu to kopā ar vīrieti (Rad 1,26-17). Vīrietis un sieviete ir aicināti valdīt pār pasauli un rūpēties par to. Šīs grāmatas noslēgums nav vienīgi apcerējums par sievietes tikumiem, bet visas grāmatas apkopojums. Iedvesmotais grāmatas autors nevēlas mums dot tikai gudrības priekšrakstus un norādījumus, bet grib parādīt gudrību ikdienas dzīves rīcībā, gudrību, kas ir iemiesota personā. Šīs svētdienas fragmentā gudrība ir iemiesojusies “krietnā sievietē”, kura izrāda visus savus gudrības tikumus - apdomību, taisnīgumu, sīkstumu, atturību. 

Interesanti, ka autors to dara alfabētiskā secībā. Katra no 22 rindiņām (Sak 31,10-31) sākas ar attiecīgo ebreju alfabēta burtu. Viens no iemesliem kāpēc tas tiek darīt šeit un citviet Bībelē (Ps 25; 34; 37; 111; 112; 119;145; Raudu dziesmas 1-4) ir tāpēc, lai parādītu veselumu un pabeigtību, ka viss alfabēts tiek izmantot kādas tēmas aplūkošanā. Šādu tekstu arī bija vieglāk iemācīties no galvas. Vēl viena pārsteidzoša detaļa šajā dzejā ir tā, ka izvēlētais varonis nav ķēniņš, priesteris, pravietis vai kāds viedais, bet sieviete un māte. Līdz šai nodaļai autors rakstīja par gudru vīrieti, bet tagad par gudru sievieti. Lielāka daļa krietnās sievietes darbības sfēras ir privātas un sabiedrībai tieši nesaredzamas, jo gudra sieviete nejūt vajadzību saņemt atzinību no ārienes. Savā ģimenē viņa saņem atzinību. Līdzīgi ir ar Dievu gudrību cilvēka dzīvē, tā neprasa ārēju atzinumu, bet saņem iekšējo piepildījumu.

Fragments iesākas ar vārdiem “Krietna sieva” (Sak 31,10). Šo vārdu tulkojumi ir dažādi: “laba, lieliska, vērtīga, tikumīga sieva”, tomēr ebreju valoda izsakās daudz ekspresīvāk un vārdu "krietna" var lasīt arī kā “spēcīga, stipra, varonīga, drosmīga sieviete”. Ebreju vārds “ḥayil” attiecas uz visa veida spēku, fiziku un militāru, sabiedrisko ietekmi, bagātību, personiskajām morālajam un intelektuālajām spējām. Visam tam apakšā ir dziļš un stabils personas raksturs. Grāmatas autors necentās attēlot dievbijīgas sievietes garīgās prakses, bet uzsvēra, ka viņas pilnība jāmeklē praktiskajās prasmēs, kas viņu padara par lielisku biedru savam vīram. Viņa pastāvīgi redz sava vīra, ģimenes un nama vajadzības, un smagi strādā, lai uzturētu un palielinātu ģimenes bagātību un piešķirtu godu un statusu savam vīram. Viņas dzīvē bagātībai bija liela loma, bet ne lai krātu, bet lai dalītos ar citiem; galvenais viņas spēks ir raksturs, jo pat viņas praktiskās iemaņas liecina par viņas spēju koncentrēties, pašaizliedzību un apņēmību. Grāmatas autors uzsver, ka šī sieviete ir sieva un rūpējas par savu vīru, un mājas darbiem; viņa gādā par visu mājsaimniecību, bet pats svarīgākais, viņa ir dievbijīga. 

Jautājums “kas atradīs?” - tādu sievu - atgādina grāmatā citus jautājumus: “Kurš ir uzkāpis debesīs un nokāpis atpakaļ? Kurš ir savācis vēju savās saujās?” u.t.t. (Sak 30,4) un gaidāmā atbilde ir “neviens”. “Daudzi saka: es - uzticīgs! - atrodi vienu, uz ko var paļauties!” (Sak 20,6); “Ko mana dvēsele visnotaļ meklēja, to es neatradu - vienu cilvēku starp tūkstoš es esmu atradis, bet sievieti starp tiem visiem ne!” (Māc 7,28). Vai šādas krietnas sievietes ir liels retums? Vai vispār jāmeklē, ja neviens nevar atrast? Ja tā, tad viņa nevar būt īsta un konkrēta sieviete. Vai šī sieviete ir iemiesotas gudrības simbols? Ja tādu sievieti nevar atrast, tad sanāk, ka arī gudrību nevar atrast un Gudrības grāmata, kuru lasījām pagājušo svētdien ir lieka. Bet tā nav? Piemēram, šo tekstu senatnē varēja uztvert dažādi. Kad jaunekļi to lasīja, tas mācīja viņus kā izvēlēties sievu, un nevis pēc skaistuma, bet praktiskajām un morālajām prasmēm. Tas ir īstais skaistums - iekšējais. Kad to lasīja meitenes, tad krietnās sievietes tēls dāvāja viņām lielisku dzīves piemēru. 

Piemēram, jūdu tradīcijā krietnā sieviete ir Tora jeb piecas Mozus grāmatas, jo ja sieviete ir gudrība, tad viņai jābūt pašai Torai. Baznīcas tradīcija šo “krietno sievieti” bieži ir uzlūkojusi kā ticīgas sievietes modeli vai arī ticīgos kopumā un Jaunavu Mariju. Baznīcas tēvi krietno sievieti identificēja ar dvēseli (Origens), prātu (sv. Aleksandrijas Didimu), gudrību (sv. Hilarijas no Puatjē), bet visspēcīgāk izskanēja sv. Augustīna skaidrojums, ka tā ir Baznīca. Šīs svētdienas kontekstā - kurā lasām līdzību par uzticēto naudu - Sakāmvārdu grāmatas lasījums iegūst dziļāku skaidrojumu. Kungs ticīgajiem dāvā pestīšanas ceļu, kurš ir gudri jāpieņem un jāīsteno savā dzīvē. "Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām... Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to... Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā... Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu.... Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem... Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt."* Uzticība Kungam ikdienas dzīvē var nelikties pārāk garīga nodarbe, tomēr tas ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara ikdienas gaitās un kā pielieto Viņa gudrību. 

   
br. Jānis Savickis OFM Cap

11.03.2020

Gudr 6, 12-16, svētdiena XXXII, A

Gudr 6, 12-16

Baznīcas liturģiskais gads pamazām tuvojas noslēgumam un Dieva vārds vērš mūsu uzmanību uz mūžību. Tomēr vārda liturģija to nedara, lai mūs satrauktu, bet lai atgādinātu par kristīgas dzīves gudrību, kas jāpielieto ikdienas gaitās, lai pastarā diena nebūtu pārsteigums vai nevēlama nākotne. Gudrība, kuru piedāvā mums Svētie Raksti nav tikai teorētiska vai laicīga. “Grieķi meklē gudrību” (1 Kor 1,22), savukārt, ebreji nepievērsa tik lielu vērību filozofijai, bet meklēja gudrību, kas nāca no Dieva un veda pie Viņa. Gudrs bija tāds cilvēks, kas savu dzīvi veidoja tā, ka tā virzījās pie Dieva. Laba dzīves māksla ir gudrība, pateicoties kurai cilvēks iepazīst sevi un pasauli, sasniedz briedumu un laimi, un viņa dzīve kļūst piepildīta. Bībele mums atklāj vēl kaut ko svarīgu, ka Dievs ir gudrības avots un devējs,  un ka pats Kungs ir gudrība.

Vecās Derības gudrības grāmatas daudzās vietās māca, ka dievišķā atklāsme ir pieejama visiem cilvēkiem un nav ierobežota ar Izreali. Viena no šīm grāmatām ir Gudrības grāmata vai Sālamana gudrības grāmata, kas tika sarakstīta īsi pirms Jēzus Kristus piedzimšanas un arī ir pēdējā uzrakstītā Vecās Derības grāmata. Daudzās tradīcijās šo grāmatu sauc par Sālamana gudrības grāmatu, tomēr pats ķēniņš to nav sarakstījis. Tas nenozīmē, ka Dieva iedvesmotais grāmatas autors vēlējās apmānīt savus lasītājus, bet gan izrādīja apbrīnu Sālamana gudrībai. Grāmatas autors jāmeklē Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā (starp 220. un 50. g, pirms Kristus), kas tajā laikā bija grieķu pasaules intelektuālais centrs. 

Grāmatas otrās daļas sākumā (Gudr 6,1-11,4) mēs varam izlasīt kā var atrast Gudrību. Iedvesmotais autors šo Gudrību  saista ar pašu Dievu, kurš sevi padara pieejamu: “kas pēc tās [gudrības] agri ceļas - nepagurs, bet atradīs to vārtos piesēdušu” (Gudr 6,14). Gudrība pati meklē un vēro “vārtos” tos, kas tai iet garām “tādēļ ka pati tā sevis cienīgos meklē, visapkārt klaidojot, tiem ceļā labvēlīgi atklājas, ik domā pretī nāk” (Gudr 6,16). Autors vērsās pie jūdu kopienas ar pamudinājumu meklēt Gudrību. Viņš neuzlika nekādus ierobežojumus Gudrības meklēšanai (Gudr 6,1-15). Tā pati nāks pie tiem, kas būs cienīgi. Tā ir klātesoša visur un veido visas lietas, un tā nav ierobežota ar izvēlēto tautu. Visspēcīga un visur redzoša tā aptver visu. Pat viena maza vai neskaidri izteikta vēlme iegūt gudrību ir liels solis, lai to iegūtu, jo, “kas alkst [gudrību] - tos [tā] apsteidz, pirmā iepazīstinot ar sevi” (Gudr 6,13).

Gudrība, kas mūs vēro ir svarīga doma, jo kristīgā gudrība tieši izpaužas nepārtrauktā modrībā. Par šo modrību mēs lasām šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībā par desmit jaunavām. Tas, ka gudrība varētu sēdēt pie mūsu nama durvīm, tā ir te pat blakus un tā nav tālu jāmeklē, bet tikai jāielaiž, ir ļoti vienkārša un dziļa doma. Cilvēkos var rasties vēlme doties uz tālām vietām un meklēt kādu patieso mācību, bet Raksti atgādina, ka Dievs jau meklē cilvēku un nav jābēg no savas īstenības, jo tieši tajā vēlas ienākt Gudrība. Gudrības grāmata atgādina vienu svarīgu noteikumu: “kas gudrības dēļ paliek nomodā, drīz būs bez šaubām” (Gudr 6,15). Brīvības sajūta un brīvība no bailēm par savu dzīvi un nāvi ir tas, ko dod patiesa gudrība. Grāmatas autors apbrīno gudrību un ir aizgrābts ar abpusējās meklēšanas spraigumu, kas noslēdzas ar tikšanos. Gudrība apsteidz mūsu vēlmes un pirmā atklājas. Tā vēlas būt klāt mūsu dzīves notikumos. Cienīgs cilvēks ir tas, kas to mīl, vēlas un meklē pat šķietami visnepiemērotākajos laikos - no rīta un vēlu vakarā, un visās dzīves gaitās, jo gudrībai ir vieta visur.

Ēģiptē dzīvojošais autors, vairākas desmitgades pirms Kristus, vēl nezināja, ka drīz pasaulē ienāks šī dievišķā Gudrība, kas patiesībā ir Persona, kļuvusi par miesu - Cilvēka Dēlu. Ticīgajiem Jēzus “Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1 Kor 1, 24), kas dāvā pestīšanu un aicina, lai visi nāktu pie Viņa (Mt 11,28) un klauvē pie mūsu durvīm (Atkl 3,20; Gudr 6,14). Jaunā Derība gudrību saista ar Jēzu. Cita gudrības meklēšana ir bēgšana no atbildes par savas pastarā dienas jautājumiem, kuriem atbildes atrodamas vienīgi iemiesotajā Gudrībā, Jēzū Kristū. Cilvēks meklē gudrību ar vēlmi padarīt savu dzīvi labāku, bet bieži savos meklējumos balstās tikai uz saviem ieskatiem, bet patiesa gudrība ienāk cilvēkā no Kunga un nevis no iekšējām spekulācijām, kas savu apstiprinājumu gūst iekšējā "es" bailēs par sevi. Gudrība ienāk tur, kur cilvēks nav noslēgts uz patiesību un spēj to ielaist iekšā. 

Gudrība uz kuru aicina Kungs nav kāda elitāra, bet ir kaut kas vienkāršs - ticība, kas mani savieno ar Jēzus Kristu. Tā ir atvērta visiem. Jēzus Kristus sekotāji ir tie, ka pieņem patiesību, ka Viņš ir gudrība un spriež saskaņā ar šo domu. Pat ja kristietis ir ļoti vienkāršs cilvēks, tad viņš vairs nav aizmidzis, tuvredzīgs un pliekans, kas skatās tikai horizontāli uz pasaules notikumiem un iepinas tajos, bet vienmēr spēj paskatīties arī vertikāli. Kāpēc tas ir svarīgi ikdienas dzīvē? Pasaules notikumi, kurus mēs vērojam un pieredzam var mūs aizraut un ievilkt nevajadzīgās pārdomās, pesimismā un ideoloģiskās noskaņās, kas var sākt indēt mūsu dzīvi un ticību. Gudrība, kuru dod Kungs, vēlas, lai mēs vienmēr uzlūkotu Viņu, lai neieslīgtu pasaules apvārsnī, kas spēj skaidrot tikai šaurā veida sevi. Kungs ir tas, kas ar krusta gudrību vislabāk ļauj skaidrot un uzlūkot mūsu īstenību, kurā mēs dodamies uz mūžību.  

br. Jānis Savickis OFM Cap



10.27.2020

1 Jņ 3,1-3, Visu svēto diena

1 Jņ 3,1-3

1. novembris – Visu svēto diena - šogad iekrīt svētdienā un līdz ar to vārda liturģija aicina mūs pārdomāt mūsu attiecības ne tikai ar svētajiem, bet svētumu mūsu dzīvēs. Šajā svētdienā varam pārdomāt fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules, kurā varam iepazīt, ka svēto pulki nav tikai debesīs, bet katram Dieva bērnam ir atvērts ceļš uz svētumu un godību. Priecīgā vēsts mums šeit “lejā” esošajiem un skatoties uz svētajiem un mocekļiem ir tā, ka no mums neprasa varonīgus tikumus vai asinsliecību, lai mēs būtu par Dieva bērniem, atvērtību pieņemt Dieva dāvanas. Dievs mums dāvina savu mīlestību un mēs ne tikai tiekam saukti ar Dieva bērniem, bet patiesībā tādi esam. Kaut arī daudz no tā mums vēl ir apslēpts, Kungs mums to atklās. 

Lasījums sākas ar vārdu “Redziet”. Kāpēc tā? Iepriekš Vēstules tekstā lasām vārdus: “katrs, kas dara taisnību, ir piedzimis no [Dieva]” (1Jņ 2,29). Apustulis pavēsta jauno kristīgo dzīves īstenību, kurā cilvēks piedzimst taisnīgai rīcībai. Ar vārdiem “redziet” autors mēģina ielūgt lasītājus apcerēt dievišķās mīlestības lielumu. Šajā īsajā fragmentā mēs varam “redzēt” mīlestības, Dieva bērna, Kristus redzēšanas un pārveides tēmas. Vārds “redziet” norādu uz svarīgu patiesību, ka Dieva dotā mīlestība ir ieraugāma. Tā nav īslaicīga, emocionāla vai subjektīva parādība, bet tverama un redzama īstenība, kas tiek dāvāta kopienai, kura seko Jēzum. Kopienā kristieši piedzīvo "redzamu" Dieva mīlestību! Redzēt Dievu nozīmē pārveidoties.
 
Viens no iemesliem kāpēc apustulis Jānis tik ļoti uzsvēra šos jautājumus bija tas, ka starp ticīgajiem izcēlās šķelšanās, nesaskaņas un bija tādi, kas pameta Baznīcu. Kopiena nespēja saglabāt vienotību, jo atšķīrās ticība Jēzum Kristum. Tie, kas aizgāja projām noliedza to, ka Jēzus ir Kristus, Mesija, Svaidītais (1 Jņ 2,22), ka Viņš ir iemiesotais Dieva Dēls (1 Jņ 4,2-3) un vēlējās piesaistīt kristiešus neticīgajai pasaulei (1 Jņ 2,18-22; 3,1c; 4,5-6). Viņi sevi turpināja uzskatīt par Jēzus sekotājiem, bet viņu uzskati un ticība atšķīrās no apustuļa Jāņa adresātu ticības jeb Baznīcas ticības. Apustuļa iedrošinājums bija nepieciešams kristiešiem, jo sāpīgās šķelšanās un nesaskaņu vidū draudze un katrs kristietis atsevišķi nevarēja zaudēt pārliecību pat kopienas spēju vadīt to nezināmā nākotnē. Ļoti viegli ir samulsināt cilvēkus ar jautājumiem par to, kas būs un iedzīt bailēs par nezināmo. 

Jānis vērš uzmanību uz Dieva pestījošo darbību pasaulē un mīlestības dāvanas varenību. Viņš vēlas pārliecināt uzticīgo kristīgo kopienu, kas nav pametusi draudzi, ka viņiem ir pamatoti iemesli saglabāt savu ticību, jo viņi ir pieredzējuši tās autentiskus augļus, kas izpaužas pašā kopienas pastāvēšanas brīnumā. Dieva bērni ir tie, kuri tiek sagatavoti Dieva redzēšanai (1 Jņ 3,2). Pats Dievs ar savu darbību to ir paveicis. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā arī varam iepazīt Dieva redzēšanas motīvu: “Laimīgi sirdsšķistie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5,8). Apustulis vēlas iedrošināt un atgādināt lasītājiem par Dieva žēlastības un mīlestības bagātību, kas, savukārt, trūkst kristiešu pretiniekiem. Viņi neatzīst Dieva mīlestību un nejūt vajadzību to izteikt. Bez mīlestības nebūtu nekādu Dieva bērnu. 

Jānis brīdina savus lasītājus: tā kā ticīgie ir Dieva bērni, tad pasaule nespēj viņus atpazīt un veidot abpusējas attiecības ar tiem. Pasaule neatpazīst Dievu un arī cilvēkus, kuri ir dzimuši no Dieva (1 Jņ 2,29). Kas tie par cilvēkiem? No kurienes viņi nāk un uz kurieni dodas? Kāda ir viņu piederība, vērtības, brīvība, vienotība un mīlestība? Vai arī kā mūsdienās varētu jautāt: kas tā par jauno identitāti vai dzīves stilu, kas nesmeļas savus spēkus no sava laikmeta kultūras, narācijām, mentalitātes un ziņām? Jāņa Evaņģēlijā viena no tēmām ir pasaules nespēja iepazīt Dievu (5,37;7,28; 16,3). Tie, kas pieder pasaulei dzīvo tumsā un necieš gaismu, jo tā viņiem var daudz ko nepatīkamu atklāt un bez Dieva mīlestības tas viss var ļoti sāpēt. Jānis vērš savu lasītāju uzmanību uz to, ka ir jābaidās no pasaules atzinības un tā nav jāalkst. 

Neskatoties uz to, ka mēs esam Dieva bērni, mūsu būtības atklāšana notiks nākotnē. Apustulis nenodarbojas ar spekulācijām par nākotni. Viņš vairāk cenšas atkārtot vēsti par Jēzus atkārtotu atnākšanu. Mēs redzēsim Kungu patiesībā, Viņa godība tiks mums atklāta (Jņ 17,1.5.24) un mēs būsim kā Viņš. Šī patiesība kristiešu starpā tika sludināta no paša sākuma (Rom 8,29; 1 Kor 15,49; 2 Kor 3,18; Kol 3,4). Apustulis Jānis vēlējās savos lasītājos stiprināt uzticību tagadnei un cerību nākotnei. Ikkatram, “kam ir šī cerība” (1 Jņ 3,3) piedzīvo šķīstīšanos un svētdarīšanu, un cerību kļūt kā Jēzus Kristus. Cerība nākotnei maina dzīves tagadni. Šī ir vienīgā vieta apustuļa Jāņa vēstulēs, kur parādās vārds “cerība”.

Cerība ir būtiska un veido drošu pamatu kristīgajai dzīvei. Precīzi minēt kā šis pamats katrā personiskajā dzīvē nobriedīs nav iespējams. Ja mēs skatāmies uz bērnu un vecāku attiecībām, un pārnesam tās uz mūsu un Dieva attiecībām, tad labajam iespaidam jābūt nesalīdzināmi lielākam. Kā bērni sevi nelaiž pasaulē, tā kristieši paši sevi neveido. Dievs ir pirmais iniciators un tas ir viens no svarīgākajiem kristieša uzdevumiem atklāt un pieņemt Kunga dāvanas un ienākšanu dzīvē. Visu svēto dienā mēs mācamies kā augt un nostiprināties ne tikai savā, bet arī konkrētās kopienas ticībā, kurai mēs piederam. Kungs dod noteiktas dāvanas un kopienas, kurās mēs esam aicināti augt svētumā. Ja mēs nepieņemam Kunga dāvanas un vēlamies paši veidot un meklēt "labākus" savus ceļus, tad atsakāmies no patiesības, ka Dieva iniciatīva ir pirmā un mūsu atbilde ar žēlastības palīdzību ir otrā. Kristieši, kuriem Jānis rakstīja šo Vēstuli piedzīvoja grūtus pārbaudījumus, bet palika uzticīgi Evaņģēlijam. Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir spēks, kas ļauj pārvarēt šis krīzes ceļā uz svētumu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.21.2020

Izc 22,20-26, svētdiena XXX, A

Izc 22,20-26


25. oktobra svētdienas vārda liturģija aicina mūs pārdomāt tuvākmīlestības jautājumu. Pirms pāris gadiem šeit jau apskatījām šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu (Mt 22, 34-40). Šogad aplūkosim pirmo lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurā varam lasīt par izvēlēto tautu, kura nesen atbrīvojās un izceļoja no Ēģiptes verdzības. Ienākot jaunā zemē Kungs uzstājīgi prasīja viņus izturēties arī labi pret svešzemniekiem un neaizsargātām personām (At 24,17-22). Šis bauslis balstās izpratnē par Dievu, kurš ir vājo aizstāvis - vai tā būtu vesela tauta vai visievainojamākās personas sabiedrībā. Šī Izceļošanas grāmatas sadaļa (22,17-23,19) sastāv no dažādiem sociāliem, ētiskiem, morāliem un reliģiskiem priekšrakstiem, kas ir kā papildinājums Desmit Dieva baušļiem.

Izraels starp tautām bija vājākais un lielvaru priekšā bez Dieva gādības nespētu izdzīvot. Līdzīgi viņiem bija jāīsteno vājāko aizsardzības princips savā vidū: savā starpā atkārtojot Kunga darbus - rūpes par mazajiem. Līdzīgi kā mūsdienās Izraela sabiedrībā bija lielas bagātību un varas atšķirības. Bija tādi, kas īslaicīgi vai pastāvīgi bija atkarīgi no citu labvēlības. Viegli bija viņus izmantot. Tāpēc arī tiem, kuri bija ietekmīgi un turīgi, bija nepieciešams atgādināt, kas ir taisnīgi un brīdināt par iespējamām netaisnas rīcības sekām.

Bāreņi, atraitnes un svešinieki senajā sabiedrībā veidoja trīs cilvēku grupas. Dievs īpaši var viņiem rūpējās. Kungs pieprasīja, lai viņi netiek apspiesti, jo, kas to darītu, pašus varētu padarīt par bāreņiem. Karu, bada un slimību plašā izplatība nodrošināja to, ka sabiedrībā vienmēr bija liels skaits bāreņu. Atraitnes līdzīgi kā bāreņi un svešinieki ļoti bieži bija atkarīgi no labdarības. Viņas nevarēja mantot vīra īpašumu un pūrs tika izmantots bērnu atbalstam. Dažreiz bija iespēja aprecēties ar mirušā vīra brāli (levirāts - hetu likumos, At 25,5-10, Mt 22,23–28). Ierasti atraitnes bija spiestas meklēt darbu vai noslēgt jaunu laulību (Rutas grāmata).

Likums šīs sabiedrības grupas aizstāvēja un, piemēram, ļāva viņiem uzlasīt vārpas uz lauka, ražu augļu un vīna dārzos (At 24,19-21). Savu cieņu viņi atguva pateicoties tam, ka tika uzskatīti par dievišķi aizsargātu sabiedrības grupu. Neaizsargātās sabiedrības grupas ķēniņi centās aizsargāt, jo uzskatīja to par elementu savā gudrajā valdīšanā (Ur-Nammu un Hammurapi likumu krājums). Ēģiptiešu Stāstā par daiļrunīgo zemnieku (ap 1850 g. pirms Kristus) tiesnesis tiek raksturots līdzīgi: “Jo tu esi tēvs bārenim, vīrs atraitnei, brālis izšķirtai, aizstāvis tam, kam nav mātes.” Valdnieki centās aizsargāt bāreņus un atraitnes visos Tuvajos Austrumos. Vienīgi “svešinieki” nav tieši pieminēti likumos ārpus Bībeles. Tas nenozīmē, ka viesmīlības likums netika praktizēts citās sabiedrībās Tuvajos Austrumos, bet norāda uz īpašo Izraela tautas izceļošanas pieredzi un atgādinājumu par to, ka paši bija svešinieki.

Vēl viena tēma šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā ir procentu iekasēšana no aizdevumiem un to ierobežošana. Kāpēc tas bija aktuāls jautājums? Laucinieki savā ikdienas izdzīvošanā bija atkarīgi no kaimiņu un ciema iedzīvotāju savstarpējās palīdzības, bet peļņas gūšana bija raksturīga pilsētas tirdzniecībai un tai nerūpēja ciema kopienas izdzīvošana (Os 12,8). Lai saglabātu vienlīdzības izjūtu starp visiem izraeliešiem un novērstu pretrunu pieaugšanu starp lauku un pilsētas iedzīvotājiem (Neh 5,7,10-11; Ez 22,12) likums aizliedza pelnīt ar aizdevumiem ( Lev 25,35-38). Tuvajos Austrumos procentu likmes bija atļautas un svārstījās no 20 līdz 50 procentiem. Tik augsti procenti varēja izputināt daudzu cilvēku saimniecības. Ja saviem tautiešiem izraelieši nevarēja aizdot, tad citu tautu pārstāvjiem varēja “augļot” (At 23,21). Visbiežāk, ja kāds svešinieks parādījās, tas bija tirgotājs un, ja viņi aizņēmās, tad tas nesaistījās ar nabadzību.

Dievs ir visu vājo galvenais aizstāvis un ir gatavs sodīt tos, kas dara tiem ļaunu. Šis Kunga brīdinājums norāda uz to, ka cilvēka vara nav labi piemērota, lai aizstāvētu vājo tiesības un Dievs ir vienīgais viņu glābiņš. Dievs aicināja savu tautu uz svētumu un pielūgt vien Viņu. Šie likumi konkrēti ietekmēja visu sabiedrību un to nepildīšana padarīja tautu nešķīstu. Dievs vēlējas savu tautu uzturēt svētumā, lai viņi mīlētu Dievu un savus tuvākos. Iziešana no Ēģiptes verdzības - pashas notikums - lika tautai atzīt, ka par savu pastāvēšanu jāpateicas Dieva mīlestībai un šo mīlestības pieredzi izraelieši iznesa cauri pashas naktij, lai īstenotu arī savā starpā.

Šis likums atklāj mums kaut ko ļoti vērtīgu: kāds ir Dieva raksturs, kā Viņš redz mūsu grēkus, to iemeslus un sekas un Viņa rūpes par mums. Mēs nelasām Veco Derību, pirmkārt, lai uzzinātu ko darīt, bet lai iepazītu Dievu. Vecās Derības likumi var likties novecojuši, bet iepazīstot to būtību, var atklāt daudz vairāk no tā, kāds ir Kungs un ko Viņš mums vēlas pavēstīt. Likumu sociālais raksturs var atklāt kādu nolaidību vai grēku, kuru savā dzīvē neesam pamanījuši. Svarīgi ir tas, ka tam ir jāmudina ilgoties pēc Jēzus Kristus un Evaņģēlija, kas spēj sniegt dziedinājumu un mieru, jo tikai Kungs Jēzus spēj ienest patiesu līdzsvaru savas tautas vidū, lai neviens neapspiestu un nemanipulētu ar vājākajiem.

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.13.2020

Mt 22, 15-21, svētdiena XXIX, A

Mt 22, 15-21

18. oktobra svētdienā lasīsim fragmentu - par nodokļu maksāšanu ķeizaram - kurā Jēzum tiek uzdots jautājums, kurā Viņa pretinieki vēlas apšaubīt Viņa gudrību, likuma zināšanas un diskreditēt Viņu kā personu. Jēzus Jeruzālemē sastapās ar dažādiem izaicinājumiem un provokācijām no tautas elites puses, kuri centās parādīt, ka Viņš nav ne ar ko labāks par citiem mācītājiem, rabbi un arī radīt Viņam nopietnas grūtības. Jēzus ne tikai atbildēja ar lielu gudrību, bet sarunas noslēdza ar savu oponentu izaicināšanu ar jautājumu uz kuru viņi nevarēja atbildēt. Jēzus mācība bija pārāka par farizeju (Mt 22,15.34), saduķeju (Mt 22,23) un herodiešu (22,16) mācībām. Visi viņu jautājumi noslēdzas ar farizeju nespēju atbildēt uz Jēzus jautājumu par mesiju (Mt 22,41-46; Ps 110,1). Vēl par vienu jautājumu lasīsim 25. oktobra svētdienā. Jēzus atbildēja uz visiem jautājumiem, bet viņi nevarēja atbildēt ne uz vienu.

Evaņģēlists Matejs piemin divas detaļas, ka farizeji kopā ar Hēroda piekritējiem sabiedrojās, lai izliktu Jēzum lamatas. Farizeji bija reliģiski noskaņoti tautas patrioti un ļoti negatīvi attiecās pret Romas varu. Savukārt, herodieši, kuri atbalstīja Heroda dinastiju un tās sadarbošanos ar romiešiem, bija mierā ar pagānu varu. Abas grupas nebija savā starpā draudzīgas, bet lai uzveiktu kopējo ienaidnieku, viņi bija gatavi sanākt kopā un vienoties. Zīmīgi, ka drīz vien Jēzus pretinieki, kuri uzdeva jautājumu: “Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?” (Mt 22,17), Pilāta priekšā atzina, ka “mums nav cita ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jņ 19,15).

Farizeju un herodiešu jautājums nebija mierīga izvaicāšana par pienācīgu attieksmi pret romiešu kundzību. Nodokļi bija sāpīgs atgādinājums, ka Dieva tauta dzīvoja svešas varas pakļautībā. Nodokļu maksāšana bija visuzskatāmākā pazīme, kas liecināja par pakļaušanos Romas varai. 6. gadā Jūda Galilejietis vadīja sacelšanos pret romiešiem (Apd 5,37) nodokļu dēļ. Zeloti apgalvoja, ka nodokļi ir Dieva apkaunojoša verdzības un padevības zīme pagāniem.

Laipni nosaucot Jēzu par “mācītāju” Viņa oponenti tādā veidā vēlējās izdarīt uz Viņu spiedienu un iegūt skaidru atbildi uz jautājumu; gribēja Viņu nostādīt asas dilemmas priekšā. Ja Viņš neatbildēs uz uzstādīto jautājumu, tad Viņš nav godprātīgs cilvēks un Viņa klausītāji varēs no Viņa novērsties. Farizeju gribēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo tas, ko viņi sagaidīja no Jēzus, ļautu viņiem izvirzīt pret Viņu politiskas apsūdzības vai arī diskreditēt Viņu personīgi.

Lamatas, kuras farizeji izlika Jēzum nozīmēja, ka Viņam vai nu jānostājas pret visu savu tautu, kura cieta no nodokļu smaguma, vai arī Viņu varēs apsūdzēt par musināšanu pret Romas varu. Ja Jēzus apstiprinātu nepieciešamību maksāt nodokļus Viņš kļūtu par romiešu piekritēju un kristu neslavā par okupācijas jūga atbalstīšanu. Ja Jēzus aizliegtu maksāt nodokļus, herodieši noteikti ziņotu Romas varas iestādēm par aicinājumiem uz nepakļaušanos un sacelšanos kā pirms pāris desmitgadēm Jūda Galilejietis.

Jēzus uzreiz noprata viņu ļaunprātību. Viņš izvēlējās atbildēt saskaņā ar saviem nosacījumiem un palūdza denāriju, kuru izmantoja nodokļu nomaksai. Nodokļus varēja arī nomaksāt citās naudas vienībās. Uz romiešu monētas bija imperatora attēls ar jūdiem aizskarošu uzrakstu: vienā pusē “Tiberijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls” un otrā - “pontifex maximus” jeb augstais priesteris. Šie bija ļoti reliģiski un jūdus kaitinoši teksti. Jēzus pretinieki neaptvēra notiekošo. Atnesot Viņam denāriju, farizeji publiski apliecināja, ka ir liekuļi, jo lai arī vārdos viņi pretojās nodokļiem, bet praksē nēsāja līdzi šādu naudu un maksāja nodokļus kā visi Palestīnas jūdi. Tai vietā, lai ievestu slazdā Jēzu, farizeji un herodieši iekrita tajā paši.

Jēzus atbildēja: “Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22,21). Jēzus mācības ietvaros tas nenozīmē, ka Dievs un ķeizars ir vienlīdzīgi varoņi, bet tikai to, ka ķeizars ir pakļauts Dievam. Kungs ne tikai atmaskoja liekulību, bet viņu viltus dilemmas jautājumu. Jēzus teica, ka politiskie un reliģiskie pienākumi ir pamatoti un tie nav jākonfrontē. Nodokļu maksāšana nav pretstatā ar pienākumiem pret Dievu un arī kalpošana Dievam nav paredzēta, lai izvairītos no sabiedriskās varas. Jēzus atbildēja saskaņā ar jūdu mācību, jo valdniekus ieceļ Dievs (Sak 8,15; Dn 2,21.37-38).

Jēzus atbilde bija daudz dziļāka. Jūdiem ar savu izpratni par Dieva pārvaldītu valsti bija grūtāk veidot attieksmi pret pagānu valdniekiem un tikai trimdā dzīvojot pagānu valdnieku pakļautībā, viņi skaidroja savu likteni kā Dieva spriedumu. Taču pagāni vēl spēcīgāk apvienoja laicīgo un reliģisko varu vienā valstī. Vēlākos gadsimtos kristieši no tā cieta, jo atteicās piedalīties ķeizara kultā un tika uztverti kā valsts nodevēji. Jēzus neatbalstīja nevienu no pusēm, bet turpināja veidot savu mesiānistisko kopienu, Baznīcu (Mt 16,18), kura darbotos neatkarīgi no varas, kuras mainās. Šo mācību apguva Pēteris un Pāvils (1 Pēt 2,13-17; Rom 13,1-7). Patiesība ir tā, ka viss pieder Dievam radītājam. Dievs valda pār pasauli un vienmēr jāpatur prātā, ka “neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt 6,24). Vissvarīgākā ir paklausība Dievam un pat ja vienā monētas pusē ir ķeizara attēls, cilvēks jebkurā gadījumā ir rādīts pēc Dieva attēla (Rad 1,26) un pieder Viņam. Tikai Jēzū Kristū šis attēls cilvēkā var tikt atjaunots, lai cilvēks neieslīgtu intrigu, dominēšanas un ietekmes mehānismos, bet lai meklētu patiesību un kalpotu.

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.06.2020

Mt 22,1-14, svētdiena XXVIII, A

Mt 22,1-14


Mateja Evaņģēlija 22. un 23. nodaļā evaņģēlists raksta kā Jēzus Jeruzalemes svētnīcā sarunājās ar saviem pretiniekiem. Konflikts (Mt 21,23), kas saasinājās ar Rakstu zinātājiem, farizejiem un saduķejiem tagad pārvēršas par strīdu un slazdu izlikšanu Jēzum. Jēzus kritika pret tautas līderiem sasniedza augstāko punktu, kad Rakstu mācītāji un farizeji pravietiskā veidā tiek nosodīti par neveiksmēm tautas garīgajā vadīšanā. Neskatoties uz tautas līderu mērķi diskretizēt Jēzu, Viņš pats vērsās pret viņiem un atmaskoja viņu nepatiesīgumu un izpratnes trūkumu. Jēzus stāsta trīs līdzības (Mt 21,28-22,14), lai parādītu, ka viņi zaudē savas priviliģētās pozīcijas un viņu vietu ieņem tie, kurus viņi nicināja. Tādā veidā Jēzus vēlas arī atbildēt uz jautājumu, kas ir patiesā Dieva tauta un norāda, ka notiek lielas pārmaiņas šajā izpratnē.

22. nodaļa iesākas ar līdzību par debesu valstību. Tā mūs brīdina, ka ir nopietni jāpievērš uzmanību savai grēku nožēlai. Kungs ielūdz cilvēkus savā valstībā, bet viņi izvēlas ikdienas dzīves notikumus un nevis Dieva aicinājumu; citi izrāda nicinājumu pret Dievu un Viņa vēstnešus. Līdzībā ķēniņš sagatavoja kāzu mielastu. Vai varam iztēloties laimīgāku notikumu kā laulību noslēgšanu? Debesu Tēvs, kas šeit ir attēlot kā ķēniņš, vēlas svinēt sava Dēla nākšanu pie cilvēkiem ar lielu mielastu un prieku. Jēzus jau Evaņģēlijā deva mājienu par sevi kā “līgavaini” (Mt 9,15). Bībelē iepazīstam, ka kāzas bija iespēja ģimenei, draugiem un kaimiņiem atlikt ikdienas smagos darbus un vairākas dienas mieloties un jautri pavadīt laiku.

Saskaņā ar ieražām ielūgumam uz svinībām bija divas pakāpes. Pirmajā posmā viesus aicināja kādu laiku pirms viesībām un pēc tam tieši pirms dzīrēm. Tas izskaidro kāpēc ķēniņš līdzībā sūtīja kalpus vairākas reizes. Jēzus tā vēlas parādīt kā Dievs ir sūtījis praviešus pie savas tautas, lai tā sagatavotos mesijas nākšanai un vēlāk sūtīja apustuļus, lai pavēstītu cilvēkiem, ka mesiānistiskās svinības ir sākušās. Pārsteidzoši ir tas, ka tie, kas pieņēma pirmo ielūgumu, noraida otro. Līdzība mums pavēsta par tiem, kas ignorē ielūgumu un klusām atgriežas savos ikdienas darbos vai pat nogalināja ķēniņa kalpus. Ķēniņš ir saniknots un vēlas sodīt varmākas. Pirmā gadsimta Evaņģēlija lasītājiem šie vārdi atgādināja 70. gada notikumus, kad romieši iznīcināja Jeruzalemes pilsētu. Vēl pirms šiem notikumiem Jēzus brīdināja savus pretiniekus par spriedumu, kas nāks pār Izraeli, ja viņi nepieņems Evaņģēliju un uz sludināšanu viņi atbildēs ar vardarbību.

Tā kā pirmie ielūgtie viesi nebija valstības cienīgi, tad ķēniņš sūtīja citus kalpus, lai tie sapulcinātu visus, kurus atradīs uz ielām. Šajā brīdī situācija mainās, jo notikumi sāk atšķirties no ierastām kāzām. Kāzu mielasts tiek piepildīts ar negaidītiem ciemiņiem. Jēzus mācības kontekstā šos ciemiņus var skaidrot kā grēciniekus un pagānu ļaudis, kuri pieņem Evaņģēliju.

Līdzības noslēgumā ķēniņš ieradās aplūkot viesus un Viņa uzmanību piesaistīja kāds, kas ieradies “bez kāzu drēbēm” (Mt 22,12). Diemžēl nav saglabājušās skaidras vēsturiskas liecības par Jūdu kāzu apģērbiem. Varam pieņemt domu, ka ķēniņam neiepatikās netīrs apģērbs. Pēdējā brīdī ielūgtie ļaudis varēja nomainīt savu ikdienas apģērbu uz svētkiem vai sabatam sagatavotām drānām. Pat zemniekiem bieži bija sagatavotas labas drēbes īpašiem notikumiem. Jebkurā gadījumā ķēniņš iztaujā ciemiņu, taču viņš nepiedāvāja attaisnojumu vai paskaidrojumu. Cilvēks stāvēja un klusēja. Ķēniņš lika viņu izraidīt ārā tumsā. Arī šajā jaunajā situācijā pestīšana nenotiek automātiski pateicoties tikai piederībai ielūgto viesu pulkam. Neviens nevar uztvert savu piederību ielūgto lokam kā pašsaprotamu un nenopietni uztvert savu privilēģiju. Šajā brīdī līdzība pāriet no jūdu kāzu notikuma uz mūžīgā soda motīvu, kuru saņems ļaunie (Mt 8,12).

“Kāzu drēbes” un ielūgums bija tas, kas nepieciešams, lai piedalītos valstības mielastā. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām par smalkiem lina audumiem, kas simbolizē “svēto taisnīgos darbus” (19,8). Ja kāds no ciemiņiem nebija cienīgs piedalīties mielastā, tas varēja būt tādēļ, ka viņš nevēlējās nest “cienīgus atgriešanās augļus” (Mt 3,8). Kalpi saaicināja labus un ļaunus cilvēkus. Līdzībā par tīklu, kurā tiek saķertas labas un sliktas zivis (Mt 13,47-50), atgādina šo ainu.

Pēdējie vārdi šīs svētdienas Evaņģēlijā pauž principu par kuru Jēzus Evaņģēlijā runā bieži: “daudz ir aicināto, bet maz izredzēto” (Mt 22,14). Kungs visus aicina uz valstību, bet ne visi būs cienīgi: kāds noraidīs ielūgumu; kāds atteiksies piedalīties un kāds pieņems, bet neievēros noteikumus. Svarīgi ir tas, ka būs tādi, kas pieņems šo ielūgumu un izbaudīs mielastu. Interesanti, ka tad, kad mielasts jau bija sācies, ķēniņš ieraudzīja tikai vienu necienīgu cilvēku. Tas var biedēt, bet arī iepriecināt, jo visi pārējie viesi zināja, kur atrodas.

Šī līdzība aicina mūs uzmanīties no vienaldzības ticības dzīvē. Debesu Tēvs ir ielūdzis mūs veidot attiecības ar savu Dēlu. Ja mēs esam pieņēmuši šo piedāvājumu, mums ir jāuzmanās, lai nenotiek lēna un klusa aiziešanas procesā no Kunga, kura laikā mēs atgriežamies pie koncentrēšanās uz sevi un savām vajadzībām, un neizvirzām sev prasības par savu patieso dzīves “ielūgumu”. Ikdienas atgriešanās pieredze ir ļoti būtiska un tā nevar būt daļēja vai attiekties tikai uz kādu šauru dzīves sfēru. Attiecības ar Dēlu, Jēzu Kristu, ir tās, kas var nodrošināt patiesu, atvērtu un dzīvu dalību Kunga mielastā.

br. Jānis Savickis OFM Cap