10.13.2020

Mt 22, 15-21, svētdiena XXIX, A

Mt 22, 15-21

18. oktobra svētdienā lasīsim fragmentu - par nodokļu maksāšanu ķeizaram - kurā Jēzum tiek uzdots jautājums, kurā Viņa pretinieki vēlas apšaubīt Viņa gudrību, likuma zināšanas un diskreditēt Viņu kā personu. Jēzus Jeruzālemē sastapās ar dažādiem izaicinājumiem un provokācijām no tautas elites puses, kuri centās parādīt, ka Viņš nav ne ar ko labāks par citiem mācītājiem, rabbi un arī radīt Viņam nopietnas grūtības. Jēzus ne tikai atbildēja ar lielu gudrību, bet sarunas noslēdza ar savu oponentu izaicināšanu ar jautājumu uz kuru viņi nevarēja atbildēt. Jēzus mācība bija pārāka par farizeju (Mt 22,15.34), saduķeju (Mt 22,23) un herodiešu (22,16) mācībām. Visi viņu jautājumi noslēdzas ar farizeju nespēju atbildēt uz Jēzus jautājumu par mesiju (Mt 22,41-46; Ps 110,1). Vēl par vienu jautājumu lasīsim 25. oktobra svētdienā. Jēzus atbildēja uz visiem jautājumiem, bet viņi nevarēja atbildēt ne uz vienu.

Evaņģēlists Matejs piemin divas detaļas, ka farizeji kopā ar Hēroda piekritējiem sabiedrojās, lai izliktu Jēzum lamatas. Farizeji bija reliģiski noskaņoti tautas patrioti un ļoti negatīvi attiecās pret Romas varu. Savukārt, herodieši, kuri atbalstīja Heroda dinastiju un tās sadarbošanos ar romiešiem, bija mierā ar pagānu varu. Abas grupas nebija savā starpā draudzīgas, bet lai uzveiktu kopējo ienaidnieku, viņi bija gatavi sanākt kopā un vienoties. Zīmīgi, ka drīz vien Jēzus pretinieki, kuri uzdeva jautājumu: “Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?” (Mt 22,17), Pilāta priekšā atzina, ka “mums nav cita ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jņ 19,15).

Farizeju un herodiešu jautājums nebija mierīga izvaicāšana par pienācīgu attieksmi pret romiešu kundzību. Nodokļi bija sāpīgs atgādinājums, ka Dieva tauta dzīvoja svešas varas pakļautībā. Nodokļu maksāšana bija visuzskatāmākā pazīme, kas liecināja par pakļaušanos Romas varai. 6. gadā Jūda Galilejietis vadīja sacelšanos pret romiešiem (Apd 5,37) nodokļu dēļ. Zeloti apgalvoja, ka nodokļi ir Dieva apkaunojoša verdzības un padevības zīme pagāniem.

Laipni nosaucot Jēzu par “mācītāju” Viņa oponenti tādā veidā vēlējās izdarīt uz Viņu spiedienu un iegūt skaidru atbildi uz jautājumu; gribēja Viņu nostādīt asas dilemmas priekšā. Ja Viņš neatbildēs uz uzstādīto jautājumu, tad Viņš nav godprātīgs cilvēks un Viņa klausītāji varēs no Viņa novērsties. Farizeju gribēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo tas, ko viņi sagaidīja no Jēzus, ļautu viņiem izvirzīt pret Viņu politiskas apsūdzības vai arī diskreditēt Viņu personīgi.

Lamatas, kuras farizeji izlika Jēzum nozīmēja, ka Viņam vai nu jānostājas pret visu savu tautu, kura cieta no nodokļu smaguma, vai arī Viņu varēs apsūdzēt par musināšanu pret Romas varu. Ja Jēzus apstiprinātu nepieciešamību maksāt nodokļus Viņš kļūtu par romiešu piekritēju un kristu neslavā par okupācijas jūga atbalstīšanu. Ja Jēzus aizliegtu maksāt nodokļus, herodieši noteikti ziņotu Romas varas iestādēm par aicinājumiem uz nepakļaušanos un sacelšanos kā pirms pāris desmitgadēm Jūda Galilejietis.

Jēzus uzreiz noprata viņu ļaunprātību. Viņš izvēlējās atbildēt saskaņā ar saviem nosacījumiem un palūdza denāriju, kuru izmantoja nodokļu nomaksai. Nodokļus varēja arī nomaksāt citās naudas vienībās. Uz romiešu monētas bija imperatora attēls ar jūdiem aizskarošu uzrakstu: vienā pusē “Tiberijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls” un otrā - “pontifex maximus” jeb augstais priesteris. Šie bija ļoti reliģiski un jūdus kaitinoši teksti. Jēzus pretinieki neaptvēra notiekošo. Atnesot Viņam denāriju, farizeji publiski apliecināja, ka ir liekuļi, jo lai arī vārdos viņi pretojās nodokļiem, bet praksē nēsāja līdzi šādu naudu un maksāja nodokļus kā visi Palestīnas jūdi. Tai vietā, lai ievestu slazdā Jēzu, farizeji un herodieši iekrita tajā paši.

Jēzus atbildēja: “Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22,21). Jēzus mācības ietvaros tas nenozīmē, ka Dievs un ķeizars ir vienlīdzīgi varoņi, bet tikai to, ka ķeizars ir pakļauts Dievam. Kungs ne tikai atmaskoja liekulību, bet viņu viltus dilemmas jautājumu. Jēzus teica, ka politiskie un reliģiskie pienākumi ir pamatoti un tie nav jākonfrontē. Nodokļu maksāšana nav pretstatā ar pienākumiem pret Dievu un arī kalpošana Dievam nav paredzēta, lai izvairītos no sabiedriskās varas. Jēzus atbildēja saskaņā ar jūdu mācību, jo valdniekus ieceļ Dievs (Sak 8,15; Dn 2,21.37-38).

Jēzus atbilde bija daudz dziļāka. Jūdiem ar savu izpratni par Dieva pārvaldītu valsti bija grūtāk veidot attieksmi pret pagānu valdniekiem un tikai trimdā dzīvojot pagānu valdnieku pakļautībā, viņi skaidroja savu likteni kā Dieva spriedumu. Taču pagāni vēl spēcīgāk apvienoja laicīgo un reliģisko varu vienā valstī. Vēlākos gadsimtos kristieši no tā cieta, jo atteicās piedalīties ķeizara kultā un tika uztverti kā valsts nodevēji. Jēzus neatbalstīja nevienu no pusēm, bet turpināja veidot savu mesiānistisko kopienu, Baznīcu (Mt 16,18), kura darbotos neatkarīgi no varas, kuras mainās. Šo mācību apguva Pēteris un Pāvils (1 Pēt 2,13-17; Rom 13,1-7). Patiesība ir tā, ka viss pieder Dievam radītājam. Dievs valda pār pasauli un vienmēr jāpatur prātā, ka “neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt 6,24). Vissvarīgākā ir paklausība Dievam un pat ja vienā monētas pusē ir ķeizara attēls, cilvēks jebkurā gadījumā ir rādīts pēc Dieva attēla (Rad 1,26) un pieder Viņam. Tikai Jēzū Kristū šis attēls cilvēkā var tikt atjaunots, lai cilvēks neieslīgtu intrigu, dominēšanas un ietekmes mehānismos, bet lai meklētu patiesību un kalpotu.

br. Jānis Savickis OFM Cap

Nav komentāru: