1 Jņ 3,1-3
Lasījums sākas ar vārdu “Redziet”. Kāpēc tā? Iepriekš Vēstules tekstā lasām vārdus: “katrs, kas dara taisnību, ir piedzimis no [Dieva]” (1Jņ 2,29). Apustulis pavēsta jauno kristīgo dzīves īstenību, kurā cilvēks piedzimst taisnīgai rīcībai. Ar vārdiem “redziet” autors mēģina ielūgt lasītājus apcerēt dievišķās mīlestības lielumu. Šajā īsajā fragmentā mēs varam “redzēt” mīlestības, Dieva bērna, Kristus redzēšanas un pārveides tēmas. Vārds “redziet” norādu uz svarīgu patiesību, ka Dieva dotā mīlestība ir ieraugāma. Tā nav īslaicīga, emocionāla vai subjektīva parādība, bet tverama un redzama īstenība, kas tiek dāvāta kopienai, kura seko Jēzum. Kopienā kristieši piedzīvo "redzamu" Dieva mīlestību! Redzēt Dievu nozīmē pārveidoties.
Viens no iemesliem kāpēc apustulis Jānis tik ļoti uzsvēra šos jautājumus bija tas, ka starp ticīgajiem izcēlās šķelšanās, nesaskaņas un bija tādi, kas pameta Baznīcu. Kopiena nespēja saglabāt vienotību, jo atšķīrās ticība Jēzum Kristum. Tie, kas aizgāja projām noliedza to, ka Jēzus ir Kristus, Mesija, Svaidītais (1 Jņ 2,22), ka Viņš ir iemiesotais Dieva Dēls (1 Jņ 4,2-3) un vēlējās piesaistīt kristiešus neticīgajai pasaulei (1 Jņ 2,18-22; 3,1c; 4,5-6). Viņi sevi turpināja uzskatīt par Jēzus sekotājiem, bet viņu uzskati un ticība atšķīrās no apustuļa Jāņa adresātu ticības jeb Baznīcas ticības. Apustuļa iedrošinājums bija nepieciešams kristiešiem, jo sāpīgās šķelšanās un nesaskaņu vidū draudze un katrs kristietis atsevišķi nevarēja zaudēt pārliecību pat kopienas spēju vadīt to nezināmā nākotnē. Ļoti viegli ir samulsināt cilvēkus ar jautājumiem par to, kas būs un iedzīt bailēs par nezināmo.
Jānis vērš uzmanību uz Dieva pestījošo darbību pasaulē un mīlestības dāvanas varenību. Viņš vēlas pārliecināt uzticīgo kristīgo kopienu, kas nav pametusi draudzi, ka viņiem ir pamatoti iemesli saglabāt savu ticību, jo viņi ir pieredzējuši tās autentiskus augļus, kas izpaužas pašā kopienas pastāvēšanas brīnumā. Dieva bērni ir tie, kuri tiek sagatavoti Dieva redzēšanai (1 Jņ 3,2). Pats Dievs ar savu darbību to ir paveicis. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā arī varam iepazīt Dieva redzēšanas motīvu: “Laimīgi sirdsšķistie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5,8). Apustulis vēlas iedrošināt un atgādināt lasītājiem par Dieva žēlastības un mīlestības bagātību, kas, savukārt, trūkst kristiešu pretiniekiem. Viņi neatzīst Dieva mīlestību un nejūt vajadzību to izteikt. Bez mīlestības nebūtu nekādu Dieva bērnu.
Jānis brīdina savus lasītājus: tā kā ticīgie ir Dieva bērni, tad pasaule nespēj viņus atpazīt un veidot abpusējas attiecības ar tiem. Pasaule neatpazīst Dievu un arī cilvēkus, kuri ir dzimuši no Dieva (1 Jņ 2,29). Kas tie par cilvēkiem? No kurienes viņi nāk un uz kurieni dodas? Kāda ir viņu piederība, vērtības, brīvība, vienotība un mīlestība? Vai arī kā mūsdienās varētu jautāt: kas tā par jauno identitāti vai dzīves stilu, kas nesmeļas savus spēkus no sava laikmeta kultūras, narācijām, mentalitātes un ziņām? Jāņa Evaņģēlijā viena no tēmām ir pasaules nespēja iepazīt Dievu (5,37;7,28; 16,3). Tie, kas pieder pasaulei dzīvo tumsā un necieš gaismu, jo tā viņiem var daudz ko nepatīkamu atklāt un bez Dieva mīlestības tas viss var ļoti sāpēt. Jānis vērš savu lasītāju uzmanību uz to, ka ir jābaidās no pasaules atzinības un tā nav jāalkst.
Neskatoties uz to, ka mēs esam Dieva bērni, mūsu būtības atklāšana notiks nākotnē. Apustulis nenodarbojas ar spekulācijām par nākotni. Viņš vairāk cenšas atkārtot vēsti par Jēzus atkārtotu atnākšanu. Mēs redzēsim Kungu patiesībā, Viņa godība tiks mums atklāta (Jņ 17,1.5.24) un mēs būsim kā Viņš. Šī patiesība kristiešu starpā tika sludināta no paša sākuma (Rom 8,29; 1 Kor 15,49; 2 Kor 3,18; Kol 3,4). Apustulis Jānis vēlējās savos lasītājos stiprināt uzticību tagadnei un cerību nākotnei. Ikkatram, “kam ir šī cerība” (1 Jņ 3,3) piedzīvo šķīstīšanos un svētdarīšanu, un cerību kļūt kā Jēzus Kristus. Cerība nākotnei maina dzīves tagadni. Šī ir vienīgā vieta apustuļa Jāņa vēstulēs, kur parādās vārds “cerība”.
Cerība ir būtiska un veido drošu pamatu kristīgajai dzīvei. Precīzi minēt kā šis pamats katrā personiskajā dzīvē nobriedīs nav iespējams. Ja mēs skatāmies uz bērnu un vecāku attiecībām, un pārnesam tās uz mūsu un Dieva attiecībām, tad labajam iespaidam jābūt nesalīdzināmi lielākam. Kā bērni sevi nelaiž pasaulē, tā kristieši paši sevi neveido. Dievs ir pirmais iniciators un tas ir viens no svarīgākajiem kristieša uzdevumiem atklāt un pieņemt Kunga dāvanas un ienākšanu dzīvē. Visu svēto dienā mēs mācamies kā augt un nostiprināties ne tikai savā, bet arī konkrētās kopienas ticībā, kurai mēs piederam. Kungs dod noteiktas dāvanas un kopienas, kurās mēs esam aicināti augt svētumā. Ja mēs nepieņemam Kunga dāvanas un vēlamies paši veidot un meklēt "labākus" savus ceļus, tad atsakāmies no patiesības, ka Dieva iniciatīva ir pirmā un mūsu atbilde ar žēlastības palīdzību ir otrā. Kristieši, kuriem Jānis rakstīja šo Vēstuli piedzīvoja grūtus pārbaudījumus, bet palika uzticīgi Evaņģēlijam. Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir spēks, kas ļauj pārvarēt šis krīzes ceļā uz svētumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru