Mt 22,1-14, svētdiena XXVIII, A

Mt 22,1-14

Mateja Evaņģēlija 22. un 23. nodaļā evaņģēlists raksta kā Jēzus Jeruzalemes svētnīcā sarunājās ar saviem pretiniekiem. Konflikts (Mt 21,23), kas saasinājās ar Rakstu zinātājiem, farizejiem un saduķejiem tagad pārvēršas par strīdu un slazdu izlikšanu Jēzum. Jēzus kritika pret tautas līderiem sasniedza augstāko punktu, kad Rakstu mācītāji un farizeji pravietiskā veidā tiek nosodīti par neveiksmēm tautas garīgajā vadīšanā. Neskatoties uz tautas līderu mērķi diskretizēt Jēzu, Viņš pats vērsās pret viņiem un atmaskoja viņu nepatiesīgumu un izpratnes trūkumu. Jēzus stāsta trīs līdzības (Mt 21,28-22,14), lai parādītu, ka viņi zaudē savas priviliģētās pozīcijas un viņu vietu ieņem tie, kurus viņi nicināja. Tādā veidā Jēzus vēlas arī atbildēt uz jautājumu, kas ir patiesā Dieva tauta un norāda, ka notiek lielas pārmaiņas šajā izpratnē.

22. nodaļa iesākas ar līdzību par debesu valstību. Tā mūs brīdina, ka ir nopietni jāpievērš uzmanību savai grēku nožēlai. Kungs ielūdz cilvēkus savā valstībā, bet viņi izvēlas ikdienas dzīves notikumus un nevis Dieva aicinājumu; citi izrāda nicinājumu pret Dievu un Viņa vēstnešus. Līdzībā ķēniņš sagatavoja kāzu mielastu. Vai varam iztēloties laimīgāku notikumu kā laulību noslēgšanu? Debesu Tēvs, kas šeit ir attēlot kā ķēniņš, vēlas svinēt sava Dēla nākšanu pie cilvēkiem ar lielu mielastu un prieku. Jēzus jau Evaņģēlijā deva mājienu par sevi kā “līgavaini” (Mt 9,15). Bībelē iepazīstam, ka kāzas bija iespēja ģimenei, draugiem un kaimiņiem atlikt ikdienas smagos darbus un vairākas dienas mieloties un jautri pavadīt laiku.

Saskaņā ar ieražām ielūgumam uz svinībām bija divas pakāpes. Pirmajā posmā viesus aicināja kādu laiku pirms viesībām un pēc tam tieši pirms dzīrēm. Tas izskaidro kāpēc ķēniņš līdzībā sūtīja kalpus vairākas reizes. Jēzus tā vēlas parādīt kā Dievs ir sūtījis praviešus pie savas tautas, lai tā sagatavotos mesijas nākšanai un vēlāk sūtīja apustuļus, lai pavēstītu cilvēkiem, ka mesiānistiskās svinības ir sākušās. Pārsteidzoši ir tas, ka tie, kas pieņēma pirmo ielūgumu, noraida otro. Līdzība mums pavēsta par tiem, kas ignorē ielūgumu un klusām atgriežas savos ikdienas darbos vai pat nogalināja ķēniņa kalpus. Ķēniņš ir saniknots un vēlas sodīt varmākas. Pirmā gadsimta Evaņģēlija lasītājiem šie vārdi atgādināja 70. gada notikumus, kad romieši iznīcināja Jeruzalemes pilsētu. Vēl pirms šiem notikumiem Jēzus brīdināja savus pretiniekus par spriedumu, kas nāks pār Izraeli, ja viņi nepieņems Evaņģēliju un uz sludināšanu viņi atbildēs ar vardarbību.

Tā kā pirmie ielūgtie viesi nebija valstības cienīgi, tad ķēniņš sūtīja citus kalpus, lai tie sapulcinātu visus, kurus atradīs uz ielām. Šajā brīdī situācija mainās, jo notikumi sāk atšķirties no ierastām kāzām. Kāzu mielasts tiek piepildīts ar negaidītiem ciemiņiem. Jēzus mācības kontekstā šos ciemiņus var skaidrot kā grēciniekus un pagānu ļaudis, kuri pieņem Evaņģēliju.

Līdzības noslēgumā ķēniņš ieradās aplūkot viesus un Viņa uzmanību piesaistīja kāds, kas ieradies “bez kāzu drēbēm” (Mt 22,12). Diemžēl nav saglabājušās skaidras vēsturiskas liecības par Jūdu kāzu apģērbiem. Varam pieņemt domu, ka ķēniņam neiepatikās netīrs apģērbs. Pēdējā brīdī ielūgtie ļaudis varēja nomainīt savu ikdienas apģērbu uz svētkiem vai sabatam sagatavotām drānām. Pat zemniekiem bieži bija sagatavotas labas drēbes īpašiem notikumiem. Jebkurā gadījumā ķēniņš iztaujā ciemiņu, taču viņš nepiedāvāja attaisnojumu vai paskaidrojumu. Cilvēks stāvēja un klusēja. Ķēniņš lika viņu izraidīt ārā tumsā. Arī šajā jaunajā situācijā pestīšana nenotiek automātiski pateicoties tikai piederībai ielūgto viesu pulkam. Neviens nevar uztvert savu piederību ielūgto lokam kā pašsaprotamu un nenopietni uztvert savu privilēģiju. Šajā brīdī līdzība pāriet no jūdu kāzu notikuma uz mūžīgā soda motīvu, kuru saņems ļaunie (Mt 8,12).

“Kāzu drēbes” un ielūgums bija tas, kas nepieciešams, lai piedalītos valstības mielastā. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām par smalkiem lina audumiem, kas simbolizē “svēto taisnīgos darbus” (19,8). Ja kāds no ciemiņiem nebija cienīgs piedalīties mielastā, tas varēja būt tādēļ, ka viņš nevēlējās nest “cienīgus atgriešanās augļus” (Mt 3,8). Kalpi saaicināja labus un ļaunus cilvēkus. Līdzībā par tīklu, kurā tiek saķertas labas un sliktas zivis (Mt 13,47-50), atgādina šo ainu.

Pēdējie vārdi šīs svētdienas Evaņģēlijā pauž principu par kuru Jēzus Evaņģēlijā runā bieži: “daudz ir aicināto, bet maz izredzēto” (Mt 22,14). Kungs visus aicina uz valstību, bet ne visi būs cienīgi: kāds noraidīs ielūgumu; kāds atteiksies piedalīties un kāds pieņems, bet neievēros noteikumus. Svarīgi ir tas, ka būs tādi, kas pieņems šo ielūgumu un izbaudīs mielastu. Interesanti, ka tad, kad mielasts jau bija sācies, ķēniņš ieraudzīja tikai vienu necienīgu cilvēku. Tas var biedēt, bet arī iepriecināt, jo visi pārējie viesi zināja, kur atrodas.

Šī līdzība aicina mūs uzmanīties no vienaldzības ticības dzīvē. Debesu Tēvs ir ielūdzis mūs veidot attiecības ar savu Dēlu. Ja mēs esam pieņēmuši šo piedāvājumu, mums ir jāuzmanās, lai nenotiek lēna un klusa aiziešanas procesā no Kunga, kura laikā mēs atgriežamies pie koncentrēšanās uz sevi un savām vajadzībām, un neizvirzām sev prasības par savu patieso dzīves “ielūgumu”. Ikdienas atgriešanās pieredze ir ļoti būtiska un tā nevar būt daļēja vai attiekties tikai uz kādu šauru dzīves sfēru. Attiecības ar Dēlu, Jēzu Kristu, ir tās, kas var nodrošināt patiesu, atvērtu un dzīvu dalību Kunga mielastā.

br. Jānis Savickis OFM Cap