Izc 22,20-26, svētdiena XXX, A

Izc 22,20-26

25. oktobra svētdienas vārda liturģija aicina mūs pārdomāt tuvākmīlestības jautājumu. Pirms pāris gadiem šeit jau apskatījām šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu (Mt 22, 34-40). Šogad aplūkosim pirmo lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurā varam lasīt par izvēlēto tautu, kura nesen atbrīvojās un izceļoja no Ēģiptes verdzības. Ienākot jaunā zemē Kungs uzstājīgi prasīja viņus izturēties arī labi pret svešzemniekiem un neaizsargātām personām (At 24,17-22). Šis bauslis balstās izpratnē par Dievu, kurš ir vājo aizstāvis - vai tā būtu vesela tauta vai visievainojamākās personas sabiedrībā. Šī Izceļošanas grāmatas sadaļa (22,17-23,19) sastāv no dažādiem sociāliem, ētiskiem, morāliem un reliģiskiem priekšrakstiem, kas ir kā papildinājums Desmit Dieva baušļiem.

Izraels starp tautām bija vājākais un lielvaru priekšā bez Dieva gādības nespētu izdzīvot. Līdzīgi viņiem bija jāīsteno vājāko aizsardzības princips savā vidū: savā starpā atkārtojot Kunga darbus - rūpes par mazajiem. Līdzīgi kā mūsdienās Izraela sabiedrībā bija lielas bagātību un varas atšķirības. Bija tādi, kas īslaicīgi vai pastāvīgi bija atkarīgi no citu labvēlības. Viegli bija viņus izmantot. Tāpēc arī tiem, kuri bija ietekmīgi un turīgi, bija nepieciešams atgādināt, kas ir taisnīgi un brīdināt par iespējamām netaisnas rīcības sekām.

Bāreņi, atraitnes un svešinieki senajā sabiedrībā veidoja trīs cilvēku grupas. Dievs īpaši var viņiem rūpējās. Kungs pieprasīja, lai viņi netiek apspiesti, jo, kas to darītu, pašus varētu padarīt par bāreņiem. Karu, bada un slimību plašā izplatība nodrošināja to, ka sabiedrībā vienmēr bija liels skaits bāreņu. Atraitnes līdzīgi kā bāreņi un svešinieki ļoti bieži bija atkarīgi no labdarības. Viņas nevarēja mantot vīra īpašumu un pūrs tika izmantots bērnu atbalstam. Dažreiz bija iespēja aprecēties ar mirušā vīra brāli (levirāts - hetu likumos, At 25,5-10, Mt 22,23–28). Ierasti atraitnes bija spiestas meklēt darbu vai noslēgt jaunu laulību (Rutas grāmata).

Likums šīs sabiedrības grupas aizstāvēja un, piemēram, ļāva viņiem uzlasīt vārpas uz lauka, ražu augļu un vīna dārzos (At 24,19-21). Savu cieņu viņi atguva pateicoties tam, ka tika uzskatīti par dievišķi aizsargātu sabiedrības grupu. Neaizsargātās sabiedrības grupas ķēniņi centās aizsargāt, jo uzskatīja to par elementu savā gudrajā valdīšanā (Ur-Nammu un Hammurapi likumu krājums). Ēģiptiešu Stāstā par daiļrunīgo zemnieku (ap 1850 g. pirms Kristus) tiesnesis tiek raksturots līdzīgi: “Jo tu esi tēvs bārenim, vīrs atraitnei, brālis izšķirtai, aizstāvis tam, kam nav mātes.” Valdnieki centās aizsargāt bāreņus un atraitnes visos Tuvajos Austrumos. Vienīgi “svešinieki” nav tieši pieminēti likumos ārpus Bībeles. Tas nenozīmē, ka viesmīlības likums netika praktizēts citās sabiedrībās Tuvajos Austrumos, bet norāda uz īpašo Izraela tautas izceļošanas pieredzi un atgādinājumu par to, ka paši bija svešinieki.

Vēl viena tēma šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā ir procentu iekasēšana no aizdevumiem un to ierobežošana. Kāpēc tas bija aktuāls jautājums? Laucinieki savā ikdienas izdzīvošanā bija atkarīgi no kaimiņu un ciema iedzīvotāju savstarpējās palīdzības, bet peļņas gūšana bija raksturīga pilsētas tirdzniecībai un tai nerūpēja ciema kopienas izdzīvošana (Os 12,8). Lai saglabātu vienlīdzības izjūtu starp visiem izraeliešiem un novērstu pretrunu pieaugšanu starp lauku un pilsētas iedzīvotājiem (Neh 5,7,10-11; Ez 22,12) likums aizliedza pelnīt ar aizdevumiem ( Lev 25,35-38). Tuvajos Austrumos procentu likmes bija atļautas un svārstījās no 20 līdz 50 procentiem. Tik augsti procenti varēja izputināt daudzu cilvēku saimniecības. Ja saviem tautiešiem izraelieši nevarēja aizdot, tad citu tautu pārstāvjiem varēja “augļot” (At 23,21). Visbiežāk, ja kāds svešinieks parādījās, tas bija tirgotājs un, ja viņi aizņēmās, tad tas nesaistījās ar nabadzību.

Dievs ir visu vājo galvenais aizstāvis un ir gatavs sodīt tos, kas dara tiem ļaunu. Šis Kunga brīdinājums norāda uz to, ka cilvēka vara nav labi piemērota, lai aizstāvētu vājo tiesības un Dievs ir vienīgais viņu glābiņš. Dievs aicināja savu tautu uz svētumu un pielūgt vien Viņu. Šie likumi konkrēti ietekmēja visu sabiedrību un to nepildīšana padarīja tautu nešķīstu. Dievs vēlējas savu tautu uzturēt svētumā, lai viņi mīlētu Dievu un savus tuvākos. Iziešana no Ēģiptes verdzības - pashas notikums - lika tautai atzīt, ka par savu pastāvēšanu jāpateicas Dieva mīlestībai un šo mīlestības pieredzi izraelieši iznesa cauri pashas naktij, lai īstenotu arī savā starpā.

Šis likums atklāj mums kaut ko ļoti vērtīgu: kāds ir Dieva raksturs, kā Viņš redz mūsu grēkus, to iemeslus un sekas un Viņa rūpes par mums. Mēs nelasām Veco Derību, pirmkārt, lai uzzinātu ko darīt, bet lai iepazītu Dievu. Vecās Derības likumi var likties novecojuši, bet iepazīstot to būtību, var atklāt daudz vairāk no tā, kāds ir Kungs un ko Viņš mums vēlas pavēstīt. Likumu sociālais raksturs var atklāt kādu nolaidību vai grēku, kuru savā dzīvē neesam pamanījuši. Svarīgi ir tas, ka tam ir jāmudina ilgoties pēc Jēzus Kristus un Evaņģēlija, kas spēj sniegt dziedinājumu un mieru, jo tikai Kungs Jēzus spēj ienest patiesu līdzsvaru savas tautas vidū, lai neviens neapspiestu un nemanipulētu ar vājākajiem.

br. Jānis Savickis OFM Cap