V lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 9, 26-31)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 18-24)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 1-8)

Apd 9, 26-31, V lieldienu laika svētdiena, B

Apd 9, 26-31

Jeruzalemē Barnaba ved Pāvilu pie apustuļiem. 

Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “es devos uz Jeruzalemi, lai iepazītos ar Kēfu, un uzkavējos pie viņa kādas piecpadsmit dienas” (Gal 1,18). Pāvils ieradās, lai “iepazītos ar Kēfu” (gr. historēsai Kefan) un grieķu vārdu “historēsai” var tulkot kā konsultācija, apspriešanās, iepzīties, apciemot. Lai vai kā mēs tulkotu šo vārdu, tad svarīgākais ir tas, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē, jo juta vajadzību tikties un tuvoties Jēzus mācekļiem un atzīt Pētera īpašo lomu. Vēlme satikties ar Pēteri norāda uz to, ka Pāvils bija par viņu daudz dzirdējis visdrīzāk arī pirms savas atgriešanās, kad vajāja Baznīcu un iepazina tās locekļus un uzbūvi, un svarīgi bija tas, ko viņš dzirdēja no ticīgajiem un Kristus mācekļiem. “Iepazīt” Pēteri nozīmē arī nepieciešamību iegūt viņa atbalstu un akceptāciju Pāvila evaņģelizācijas darbam.

Piektajā Lieldienu svētdienā kā pirmo lasījumu lasām Apustuļu darba grāmatas fragmentu par Pāvilu Jeruzalemē, kas piedāvā evaņģēlista Lūkasa skatījumu uz šo notikumu, kuru Pāvils pieminēja vienā teikumā (Gal 1,18). “Ieradies Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli” (Apd 9,26). Jeruzalemes kristieši ar labu vārdu neatcerās Pāvilu, bet arī līdz viņiem varēja nonākt ziņas par viņa atgriešanos un tāpēc nav jābrīnās, ka neuzticējās viņam, jo iepriekš viņa uzdevums bija iefiltrēties un iznīcināt kristiešu kopienas. Jeruzalemē joprojām jūdi naidīgi attiecās pret Jēzus sekotājiem un viņi nemitīgi domāja veidus kā apturēt jaunās ticības izplatīšanos. Nav jābrīnās par šo neuzticēšanos, jo iespējami bija gadījumi, kad naidnieki iemanījās iefiltrēties kristiešu starpā. Baznīcai neuzticība pret neofītiem varēja kļūt par nopietnu problēmu un Jeruzālemē šī problēma bija visasākā, jo šeit viedokļu dažādība bija visizteiktākā.

Viņu attieksme līdzinājās mācekļu reakcijai uz ziņām par Kunga augšāmcelšanos (Lk 24,11.41) un tikai šeit bija nedaudz cita veida augšāmcelšanās, kurai bija jānotic. Pāvilam šādā situācija palīdzēja Barnaba, kura attieksme bija pretēja Jeruzalemes Baznīcas stājai, kur lielākā daļa juta bailes un tas neļāva Pāvilam izveidot saiti ar viņiem. Jeruzalemē Pāvils tagad bija viens, jo iepriekšējie sabiedroti jūdi bija viņa ienaidnieki, bet kristieši baidījās no viņa un vienīgi Barnaba viņu pieņēma, un kā tas kristietībā notiek, viens cilvēks var ienest lielas pārmaiņas. Barnaba bija otrais cilvēks pēc Ananija, kurš viņu pieņēma kristiešu pulkā un pēc tam viss notika pateicoties Barnabam, jo viņu saprata, iedrošināja un ievadīja apustuliskajā kalpojumā.

Raksti neko nepiemin kāpēc Barnaba bija tik labvēlīgi noskaņots pret Pāvilu. Barnaba pēc dabas bija iejūtīgs, jo savu zemi pārdeva un iegūtos līdzekļus ziedoja trūcīgajiem un arī viņa vārds “Bar-nabba” nozīmē iepriecinājuma/mierinājuma/padoma dēls. Aramiešu vārds “bar” nozīmē “dēls” un “nabba” nozīmē “pravietis”. Pravieša uzdevums bija dot padomu, mierinājumu un pamudinājumu, un tā kā Pāvils bija nonācija grūtā dzīves situācija, Barnaba sniedza viņam atbalstu, izrādot uzticību un laipnību. Abi Kunga mācekļi bija diasporas jūdi un abiem bija līdzīgs iekšējās pārveides ceļš. Barnaba stādīja apustuļiem priekšā Pāvilu un uzsvēra trīs lietas, ka Pāvils ceļā uz Jeruzalemi redzēja Jēzu, ar viņu runāja un drosmīgi sludināja. Ja redzēšana un runāšana bija vairāk Pāvila iekšējā pieredze un atklāsme - Kristus parādīšanās (kristofānija), tad sludināšana bija ārējā zīme tam, kas bija noticis ar Pāvila sirdi un ieteica apustuļiem atzīt, ka iepriekšējais sludinātājs ir kļuvis par jaunu cilvēku un ir vērts viņu pievienot Kunga mācekļu pulkam.

Pāvils Jeruzalemē runāja un debatēja ar hellēnistiem, un viņi reaģēja uz Pāvilu tāpat kā Damaskā: mēģinot viņu nogalināt, taču, tāpat kā Damaskā, šī sazvērestība pret apustuli kļuva zināma. Tāpēc kristieši viņu aizveda uz Cēzareju un tajā ostas pilsētā uzsēdināja uz kuģa uz dzimto pilsētu Tarsu. Pēc tam, kad Pāvils tika drošībā nosūtīts uz savu dzimto pilsētu, evaņģēlists Lūkass lasījuma noslēgumā ievieto plašāku kopsavilkumu par Baznīcas dzīvi. Baznīca bija atbrīvota no helēnistisko ebreju naidīguma, ko izraisīja Pāvila sludināšana. Visos trijos Palestīnas reģionos — Jūdejā, Galilejā un Samarijā — Baznīca pieredzēja miera laiku.

Evaņģēlists Lūkas šajā Rakstu vietā vēlējās parādīt Pāvila ciešo saistību ar Baznīcu un attēlo viņu kā pareizas mācības sludinātāju. Lūkas arī rakstīja par Dieva vārda panākumiem un veltīgiem ienaidnieku uzbrukumiem Pāvilā Damaskā un Jeruzalemē, jo viņš spēja uzvarēt strīdos un, kad viņi mēģina rīkoties vardarbīgi, viņš spēj izbēgt no viņu nagiem. Lūkass, kurš iepriekš Apustuļu darbu grāmatā rakstīja par Stefana nāvi, zināja, ka kristieši ne vienmēr spēj izvairās no moceklības, taču viņš zināja, ka ar Kunga palīdzību viņi spēj dot liecību, kuru nekas nevar apturēt. Lūkas ietvēra arī tādu pozitīvu aspektu, ka uzbrukumi Baznīcai ir ne tikai lemti neveiksmei, bet Viņa pieredzēja mieru un uzplaukumu (Apd 9,31), un vajāšanas ļāva Evaņģēlijai izplatīties arvien jaunās vietās. Pāvilam Jeruzalemē draudēja un viņš tika nosūtīts uz Cēzareju un Tarsu. Šajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijs pavēsta par Jēzu kā patieso vīnakoku (Jņ 15,1-8) un šis pirmais lasījums no Dieva vārda liturģijas parāda kā šie Evaņģēlija vārdi piepildījās Pāvila dzīvē, kurš kā zars tika uzpotēts vīnakokam, svātajai Baznīcai. Ja Jeruzālemes kristieši baidījās no Pāvila, Kungs nebaidītās savu vajātāju aicināt un pievienot kristiešu pulkam, un šis zars nesa ļoti bagātīgus augļus.

br. Jānis Savickis OFMCap

IV lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 4, 8-12)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 1-2)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 10, 11-18)




Attēlā: Labais Gans ar pazudušo avi, manuskripts "Speculum humanae salvationis" no Francijas (Bibliotheque nationale de France), 1370-1380.g.

Apd 4, 8-12, IV lieldienu laika svētdiena, B

Apd 4, 8-12

Apustuli Pēteri un Jāni iztaujā augstais priesteris 

 un Sinedrijs, manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.*

Pirmbaznīcas entuziasms, drosme un ciešanas ir aprakstītas Apustuļu darbu grāmatā un lasījumi no tās tiek izmantoti Lieldienu laikā. Evaņģēlistam Lūkasam svarīgāk par faktiem bija iezīmēt noteiktu kristīgās dzīves virzienu un kā viņa rakstītā Evaņģēlija par Jēzu Kristu īstenojas ticīgo dzīvēs. Šīs svētdienas lasījums ir daļa no lielāka teksta, kurā attēlots noteikts process: Pētera arests, aizturēšana, nopratināšana, aizstāvība, nosodīšana un pēc tam brīdinājums pirms brīvlaišanas (Apd 4, 1-22). 4. nodaļas sākumā parādās pretestība pret Jēzus vēsti, tomēr tauta neklausāījās priesterus, bet pieņēma apustuļu mācību un mācekļiem bija jāskaidrojas tautas autoritāšu priekšā. Lasījumā mēs iepazīstamies ar Pētera atbildi, kuru var iedalīt divos apgalvojumos: klibais cilvēks visu priekšā ir nostājies vesels un atbildīgais par šo notikumu ir Jēzus Kristus, kuru paši cilvēki nogalināja, bet Dievs Viņu piecēla no miroņiem un tagad Viņā ir pestīšana un dzīvība.

Lasījumā sākumā ir teikums, kas skaidro kāpēc Pēteris tik labi un bezbailīgi sludina Evaņģēliju: “Svētā Gara pārņemts”. Šāda veida izteicieni ir vairākas reizes sastopami Jaunajā Derībā. Drosmīgas un tiešas valodas harizma nāk no Svētā Gara. Kaut arī Pēteris bija nemācīts un vienkārš cilvēks, viņš prata nostāties oponentu priekšā, bet nedarīja to tikai ar argumentu spēku, bet arī veselīgu gudrību un faktiem, un sauca lietas īstajos vārdos, zinot, ka par to nāksies samaksāt, jo draudēja kārtējais arests. Lasījuma pirmais teikums (Apd 4, 8) ir kā Pētera un Jāņa liecība Sinedrija priekšā (Apd 4, 1-22) un apustulis atbild uz jautājumu, kuru iepriekš uzdeva mācekļiem, kad tika izdziedināts klibais: ar kādu spēku un kā vārdā to darat? Šajā fragmentā Pēteris atbild, ka Svētā Gara spēkā un Jēzus Kristus vārdā, un Svētais Gars šeit tiek parādīts kā tas, kas padara apustuļus spējīgus drosmīgi liecināt ar vārdiem par Jēzu. Apustuļu darbu grāmata ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas parāda Svētā Gara darbību Baznīcas pirmsākumos un būtībā ne Pēteris un ne Pāvils nav tās galvenie varoņi, bet Svētais Gars.

No sava Evaņģēlija sākuma nodaļām līdz Apustuļu darbu beigām Lūkas skaidri parādīja, ka Jēzus personai bija unikāla un neaizstājama nozīme Baznīcas dzīvē un sludināšanā. Savā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā Jēzus atklājās kā pasaules pestīšanas avots un kristīgās identitātes pamats (Apd 4,10–12; 28,31). Pēteris dažādos veidos atkārtoti sludināja, ka Jēzus bija atmests, notiesāts, krustā sists un priesteru un tautas noraidīts, tomēr tas bija nezināšanas dēļ (Apd 3,17). Stāstīja to cilvēkiem, kuru ieradās pēc brīnuma, kad klibais tika dziedināts un atkārtoja “tautas vadoņiem un vecajiem” (Apd 4,8), jo Pēteris vēlējās parādīt, ka Jēzus joprojām ir aktīvs, atgriež cieņu klibajam, dāvā jaunu ceļu (augšāmcelšanās, drosme, sirdsapziņas brīvība) un izjauc pieradumus pie kā turējās pašpārliecinātie tautas vadītāji. Pēteris neaizstāvēja sevi, bet aicināja ieraudzīt patieso Cilvēku, kurš ir visu notikumu ierosinātājs - Jēzus Kristus, kurš darbojas, neatstāj vienaldzīgu, apdraud stīvu un manipulatīvu reliģiozitāti, atjauno cieņu un izsauc bailes varenajiem.

Pēteris šajā lasījumā sniedz visas jaunās Evaņģēlija vēsts sintēzi. Jaunās Derības pants šajā sakarā nāk no Pētera apgalvojuma par Jēzu: “nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4,12). Pēteris lietoja psalmista vārdus par “atmesto akmeni” (skat. Ps 118,22) un atsaucas uz pravieša Joela teikto par vārdu, kuru ir jāpiesauc, lai saņemtu pestīšanu (Jl 3,5), bet tagad ne tikai Dieva vārdu, bet arī Jēzus vārdu (sal. Apd 2,21; Gal 3,5). Vārds ebrejiem nozīmēja atsaukties uz tā autoritāti un komūnija ar viņu.  Tas ir Jēzus vārds, kas nozīmē “Dievs pestī” un tāpēc no viņa vārda jāiziet visām pārdomām par pestīšanu un pie Viņā jāatgriežas. Mūsu pestīšana ir pats Jēzus, jo Pestītājs ir pestīšana un ne tikai mācība un solījums.

* St. Peter and St. John are questioned by the high priest and the Sanhedrin autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125579

br. Jānis Savickis OFMCap

III lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 3, 13-15. 17-19) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 2, 1-5a) 

Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 24, 35-48) 

Attēlā: Augšāmcelšanās, 15.gs. beigas, manuskripts no Austrijas. Die Auferstehung autors Anonym (Künstler_in) - Albertina, Austria - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/15508/DG1930_63

Apd 3, 13-15. 17-19, III lieldienu laika svētdiena, B

Apd 3, 13-15. 17-19

Pēteris sludina, manuskripts no Nīderlandes, 1275 - 1300.g.

Pirmie Evaņģēlija vēsts sludinātāji darīja to vienkāršā un īsā veidā: Jēzus ir Kungs, Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem, Jēzus glābj mūs no dusmām, kas nāk (skat. Rom 10,9; 1 Tes 1, 9-10). Pirmās Pētera un Pāvila misiju runas ir lasāmas Apustuļu darbu grāmatā (Apd 3, 19-26; 4, 9-12) un katrā runā ir tie paši pamatelementi par Jēzus Kristus pestījošo darbu, bet tikai dažādos veidos izvērsti. Šīs svētdienas pirmais lasījums piedāvā ieskatīties Pētera sludinātajā vārdā pēc tam, kad Pētera un Jāņa aizbildniecībā Jeruzalemes svētnīcā tika izdziedināts klibais. Pēteris raksturo Jēzu kā “Svēto un Taisnīgo”, kas Vecajā Derībā bija visupirms saistīti ar Dieva apzīmēšanu, un raksturo Jēzu arī kā “dzīvības devēju”, ko var skaidrot ļoti dziļā veidā, bet arī tiešā veidā kā atsauci uz iepriekš pieredzēto brīnumu.

Šajā fragmentā ir viens izteiciens, kuru vērts paskaidrot tuvāk. Svētajos Rakstos biežāk ir sastopama Jēzus “uzmodināšana” no miroņiem nekā augšāmcelšanās, kuras norises nodrošinātājs ir pats Kungs Jēzus. Jaunajā Derībā biežāk tiek lietots grieķu vārds “egethe” jeb “tika piecelts”. Evaņģēlisti (Mk 16,6; Mt 28,7; Lk 24,34; Jņ 21,14, Apd 3,15) un Pāvils lietoja vārdu “piecelt”, jo viņi gribēja izteikt vienu svarīgu doma, ka Jēzus augšāmcelšanās ir Tēva darbs Dēlam, kurš kļuva par cilvēku, un ka tas ir Dieva darbs, radījošs darbs. Tāpēc arī atbilstoši un bibliski ir izprast “uzmodināšanu no mirušajiem” kā jaunās radības sākumu. Augšāmcelšanos Rakstos bieži ievieto cīņas tēlā, kurā tika uzvarēta nāve, kas saskaņā ar Vecās un Jaunās Derības domu ir senākais ienaidnieks. Zināmā mērā tas ir mitoloģisks izteikšanās veids, kas labi saskan ar biblisko domu, jo tajā bieži radīšana tiek aprakstīta kā Dieva cīņa ar haosa spēkiem (skat. Ps 104,7; Is 51,9). Tomēr jāņem vērā, ka šajā cīņā ar haosa spēkiem īstenojas Dieva radošais darbs, kad Dievs rada pilnīgi kaut ko jaunu un Jēzus augšāmcelšanās pateicoties Dievam arī ir jaunās radības notikums.

Dievs savu radību uztver ļoti nopietni un tāpēc Viņa saruna ar cilvēkiem ir konkrēta, dzirdama un pieredzama. Jaunās un Vecās Derības Dievs ir tas, kurš runā, atšķirībā no elkiem, kuri ir mēmi un nevar runāt (Ps 115,4n; 135,15-18; Jer 10,5). Tāpēc Bībeles un kristiešu liecība par Dievu apstiprina, ka mūsu Dievs ir dzīvais Dievs (At 5,26; Joz 3,10; Jer 10,10; Dan 6,26; Mt 16,16) un nav pasīvs, kuru neskar tas, kas notiek pasaulē. Viņš ir “Abrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Apd 3,13, skat. Izc 3,6; Mk 12,26n; Apd 7,32), kurš vēršas pie cilvēkiem, runā ar tiem, dod sevi un nekomunicē viņiem kaut ko neskaidru, bet dāvā pats sevi un tādā veidā caur savu vārdu ir klātesošs savas tautas vidū (Izc 3,14). Dieva Vārds nav tikai informācija, bet vispirms personiska komunikācija, kurā Dievs savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie mums kā pie draugiem.

Lai tādu Dievu pieredzētu Pēteris aicina: “gandariet par grēkiem un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti” (Apd 3,19). Aicinājums uz atgriešanos nozīmē domāšanas veida maiņu no tīri cilvēciskas izpratnes un Dieva domas pieņemšanu. Dievs kādreiz caur pravieti Isaju sūdzējās, ka “manas domas nav jūsu domas” (Is 55,8), tomēr atgriešanās nav tikai saprāta problēma un nepietiek ar to, ka kāds zina, kas ir labs un automātiski tā rīkosies, jo mūsu ikdienas dzīves pieredze apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Grieķu vārds “matanoia” jeb atgriešanās ietver divas vārda saknes: “meta” - pāri, ārpus un "nous” - saprāts. Šis grieķu vārds labi skaidro, ka atgriešanās nav tikai intelektuāla darbība, bet ir kaut kas ārpus mūsu prāta, kas nāk no Dieva spēka un ir nepieciešamas, lai mēs atgrieztos ar Dieva žēlastību. Svētais Gars palīdz domāt dievišķi un arī dāvā spēkus, lai šo domāšanu ievadīt dzīves izvēlēs.

br. Jānis Savickis OFMCap