Apd 4, 8-12
Apustuli Pēteri un Jāni iztaujā augstais priesteris un Sinedrijs, manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.* |
Lasījumā sākumā ir teikums, kas skaidro kāpēc Pēteris tik labi un bezbailīgi sludina Evaņģēliju: “Svētā Gara pārņemts”. Šāda veida izteicieni ir vairākas reizes sastopami Jaunajā Derībā. Drosmīgas un tiešas valodas harizma nāk no Svētā Gara. Kaut arī Pēteris bija nemācīts un vienkārš cilvēks, viņš prata nostāties oponentu priekšā, bet nedarīja to tikai ar argumentu spēku, bet arī veselīgu gudrību un faktiem, un sauca lietas īstajos vārdos, zinot, ka par to nāksies samaksāt, jo draudēja kārtējais arests. Lasījuma pirmais teikums (Apd 4, 8) ir kā Pētera un Jāņa liecība Sinedrija priekšā (Apd 4, 1-22) un apustulis atbild uz jautājumu, kuru iepriekš uzdeva mācekļiem, kad tika izdziedināts klibais: ar kādu spēku un kā vārdā to darat? Šajā fragmentā Pēteris atbild, ka Svētā Gara spēkā un Jēzus Kristus vārdā, un Svētais Gars šeit tiek parādīts kā tas, kas padara apustuļus spējīgus drosmīgi liecināt ar vārdiem par Jēzu. Apustuļu darbu grāmata ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas parāda Svētā Gara darbību Baznīcas pirmsākumos un būtībā ne Pēteris un ne Pāvils nav tās galvenie varoņi, bet Svētais Gars.
No sava Evaņģēlija sākuma nodaļām līdz Apustuļu darbu beigām Lūkas skaidri parādīja, ka Jēzus personai bija unikāla un neaizstājama nozīme Baznīcas dzīvē un sludināšanā. Savā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā Jēzus atklājās kā pasaules pestīšanas avots un kristīgās identitātes pamats (Apd 4,10–12; 28,31). Pēteris dažādos veidos atkārtoti sludināja, ka Jēzus bija atmests, notiesāts, krustā sists un priesteru un tautas noraidīts, tomēr tas bija nezināšanas dēļ (Apd 3,17). Stāstīja to cilvēkiem, kuru ieradās pēc brīnuma, kad klibais tika dziedināts un atkārtoja “tautas vadoņiem un vecajiem” (Apd 4,8), jo Pēteris vēlējās parādīt, ka Jēzus joprojām ir aktīvs, atgriež cieņu klibajam, dāvā jaunu ceļu (augšāmcelšanās, drosme, sirdsapziņas brīvība) un izjauc pieradumus pie kā turējās pašpārliecinātie tautas vadītāji. Pēteris neaizstāvēja sevi, bet aicināja ieraudzīt patieso Cilvēku, kurš ir visu notikumu ierosinātājs - Jēzus Kristus, kurš darbojas, neatstāj vienaldzīgu, apdraud stīvu un manipulatīvu reliģiozitāti, atjauno cieņu un izsauc bailes varenajiem.
Pēteris šajā lasījumā sniedz visas jaunās Evaņģēlija vēsts sintēzi. Jaunās Derības pants šajā sakarā nāk no Pētera apgalvojuma par Jēzu: “nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4,12). Pēteris lietoja psalmista vārdus par “atmesto akmeni” (skat. Ps 118,22) un atsaucas uz pravieša Joela teikto par vārdu, kuru ir jāpiesauc, lai saņemtu pestīšanu (Jl 3,5), bet tagad ne tikai Dieva vārdu, bet arī Jēzus vārdu (sal. Apd 2,21; Gal 3,5). Vārds ebrejiem nozīmēja atsaukties uz tā autoritāti un komūnija ar viņu. Tas ir Jēzus vārds, kas nozīmē “Dievs pestī” un tāpēc no viņa vārda jāiziet visām pārdomām par pestīšanu un pie Viņā jāatgriežas. Mūsu pestīšana ir pats Jēzus, jo Pestītājs ir pestīšana un ne tikai mācība un solījums.
* St. Peter and St. John are questioned by the high priest and the Sanhedrin autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125579
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru