Filip 2, 1-11, svētdiena XXVI, A

Filip 2, 1-11

Pāvils uzrunā filipiešu draudzi, manuskripts no Nīderlandes, 1250/1300.g.
St. Paul speaking to the Philippians - KB,
National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115627

Pirmkristiešu ticība Kristus dievišķībai ļoti labi atklājas Pāvila vēstulē Filipiešiem, kas tika uzrakstīta starp 50. un 55. gadu jeb kādus divdesmit gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Vēstulē ir atrodama sena himna jeb viens no pirmajiem ticības apliecinājumiem kristiešu kopienās, kuru Pāvils citē tā it kā jau būtu zināms vēstules lasītājiem. Šī himna ļauj ielūkoties tajā, kam ticēja pirmās paaudzes kristieši. Jāievēro, ka 6. pants uzsver Kristus preeksistenci, kas nāca pasaulē kā vienlīdzīgs ar Dievu, bet 7. pantā lasām, ka iztukšoja sevi kļūstot par kalpu un šis teikums ietver domu, ka Viņš bija Kāds pirms kļuva par cilvēku un tas ir Dievs. Kristus kļuva par kalpu, vergu un šājā noslēpumā nav apslēpta tikai Kunga nāve, bet visa iemiesošanās. Himna apraksta ceļu kādu gāja Jēzus un parāda visus šī ceļa posmus: preeksistence, iemiesošanās, zemes dzīve, krusta nāve un paaugstināšanās. Svarīgi šeit uzsvērt, ka himna nav teoretizēšana par Kristus dabu, bet Viņa vēsture, kas tiek aprakstīta ar pieciem darbības vārdiem: 1) “būdams Dieva veidā”; 2) “iztukšoja sevi”; 3) “pazemoja sevi”; 4) “paklausīgs” un 5) “paaugstināja”.

Apustulis Pāvils par Jēzus dzīvi nerakstīja tik plaši kā evaņģēlisti un pieminēja tikai pamatnotikumus no Kunga dzīves: “piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai” (Gal 4,4), iedibināja Euharistiju (1 Kor 11, 23-27) un tika nodots, krustāsists, apbedīts, bet trešajā dienā augšāmcēlās un “Dievs Viņu paaugstināja un dāvāja Viņam vārdu, kas ir pāri pār visiem vārdiem” (Filip 2,9). Tomēr šie notikumi netiek attainoti plašāk nekā Evaņģēlijos, jo Pāvils raksta par tiem teoloģiski un dodot garīgas pamācības jaunajām kristiešu draudzēm. Apustuļa vēstulēs Kristus piemērs ir kā aicinājums uz sekošanu jeb atdarināšanu. Pāvils vēstulē Filipiešiem ļoti zīmigos vārdos ievada izcilo kristoloģisko himnu: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Kristus pazeminājums un paaugstinājums, ko pieredzēja pilnīgā nespēkā un garīgā atkailinājumā, ir tas, kam jāseko kristiešiem. Pāvils centās tikt galā ar problēmām kristiešu draudzēs un tāpēc atgādināja tām kristīgās dzīves veida būtību. Šeit svarīgi ņemt vērā solidaritātes jēdzienu, kas Rakstos nav sastopams, bet doma ir klātesoša daudzos Pāvla tekstos. Kristus, būdams bagāts, kļuva nabags (2 Kor 8,9) un nepalika vien Dieva veidā, bet pieņēma kalpa veidu (Filip 2,6-7). Šī solidaritāte kalpo kā apmaiņa starp Viņu un mums: Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju, mainīt mūsu nabadzību par bagātību, paņemt uz sevi grēku un lāstu, lai mums nodotu savu taisnību (Gal 3,13; 2 Kor 5,21). Šī apmaiņa, pirmkārt, attiecas uz krustu, kad mēs uzticam Viņam savu nāvi, bet mums Viņš dāvā savas nāves pestījošo žēlastību.

Pirms himnas ir svarīgi vārdi, lai saprastu, kāpēc Pāvils savā vēstulē iekļāva šo pirmkristiešu ticības liecību un kā pāriet no noslēpumu apceres pie praktiskā iemiesojuma kristīgajā dzīvē. Pāvilam svarīgs bija mūsu un Kunga vēlmju salīdzinājums, lai iegūtu priekštatu, kas ļautu tiekties līdzināties Kristum. Lasījuma pirmajā daļā Pāvils raksta par brālīgajām saitēm starp cilvēkiem un jaunās brālības īstenošanu kristiešu starpā, jo autentiska brālība ļauj dziļi izprast Kristus pashālā noslēpuma jēgu. Abas lasījuma daļas apvieno vārdi: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Fragmenta sākumā Pāvils uzskaita brālīgas uzvedības pazīmes un savstarpējās pieņemšanas stāju, lai draudzē nebūtu egoistiskas attiecības. Filipas draudze sadūrās ar šķelšanos, skaudību, sāncensība un attiecību trauslumu. Tur, kur ir klātesošs Kungs, uzplaukst sirds vienotība, patiesa mīlestība, pazemība, otra novērtēšana un jūtu saskanība, tur Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpums īstenojas un uzveic konfliktus un spriedzes. Pielāgoties Jēzus Kristus domām un padarīt tās par savām ir kristiešu uzdevums. Pāvils aicina izvērtēt sevi, savas domas, jūtas un sirds virzību dzīves, izvēles un uzvedības kontekstā, lai līdzinātos Kristum, bet nedrīkst palikt pie pašrefleksijas, kas ieslēgta savās personiskajās raizēs, vājībās, bezcerībā un negatīvismā. Apustulis aicina uz tieksmēm kā Kungam, ko raksturo gatavība, kalpošana un dzīves mīlestība.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 1, 20c-24.27a, svētdiena XXV, A

Filip 1, 20c-24.27a

Pāvils diktē vēstuli Filipiešiem atrodoties
romiešu apcietinājumā, attēls no 19/20.gs. mijas

Paul dictating his letter to the Philippians.

Phil. 1:1-11 - Museon-Omniversum, Netherlands - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/2021657/resource_document_museon_200426

24. septembra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no Pāvila vēstules Filipiešiem, kas nav ne dogmatisks vai morāla rakstura teksts, bet pastorāls un aicina kristiešus dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Kristieši saņem kristībās jaunu dzīvi un kļūst par Dieva bērniem, Kunga brāļiem un Svētā Gara mājokli. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom 6,23) un viņam Kristus vārds ir visa viņa dzīve: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums” (Filip 1,21). Pāvilam “Kristus, jūsu dzīvība” (Kol 3,4), kas “apslēpta Dievā” (Kol 3,3), bet atklāsies visā pilnībā pastarā augšāmcelšanās notikumā garīgā un neiznīcināmā miesā (1 Kor 15, 42-45). Līdzināšanās Kristum ir Svētā Gara dāvana un darbs, kas uztur mūs Dievbērnu statusā. Senākā kristiešu izpratne par Kunga augšāmcelšanos (1 Kor 15) bija saistīta ar doma par Dieva darbu pateicoties kuram ticīgais var iegūt drošību kā pārvarēt savu nāvi un sasniegt savu cilvēcisko piepildījumu, lai “būtu ar Kristu” (Filip 1,23) un saņemt “līdzīgu Viņam godības miesai” (Kol 3,21).

Apustulis Pāvils rakstīja šīs svētdienas lasījuma rindas, atrodoties ieslodzījumā Romā (laika posmā no 61. līdz 63. g.). Šī īpašā situācija ir svarīga, lai saprastu vēstuli un lasījumu. Visticamāk, Pāvila ieslodzījums bija mājas arests, kas viņam būtu devis noteiktas privilēģijas, piemēram, tikties ar apmeklētājiem. Tomēr ir skaidrs, ka Pāvila teoloģiskās pārdomas ir atbilde uz nāves tuvošanos, kas bija šīs nepatīkamās situācijas potenciāls iznākums. Lasījuma pirmā daļa mums stāsta par paša Pāvila domām par viņa iespējamo nāvi no Romas varas iestāžu rokām. Viņš rakstīja no cietuma, nezinot, vai tiks atbrīvots un varēs atkal apmeklēt savu Filipas kristiešu draudzi. No ieslodzītā var sagaidīt bezpalīdzību un skumjas, tomēr Pāvils raksta ar neparastu brīvības sajūtu. Pāvils priecājas, ka, pateicoties filipiešu lūgšanām un Svētā Gara palīdzībai, viņa cerībai ir pamats. Pāvils rakstīja šo vēstules no vietas, kur satiekas cerības un ciešanas, viņš nepauda abstraktas domas, bet gan uzturējās romiešu cietumā, kur viņš gaidīja ziņas par notiesāšanu uz dzīvību vai nāvi.

Pāvils varēja pateikt, ka viņam nav nekas zaudējams un neko nevajag aizstāvēt un tāpēc, ka nevajag baidīties no kaut kā zaudēšanas, tad arī katra zaudēšana viņam ir ieguvums. Apustulis pieredzēja Tēva iepazīšanas dāvanu un Evaņģēlija vēsts viņā bija iesakņojusies tā, ka dzīvi uztvēra kā dāvanu un jo vairāk šo dāvanu dos, jo vairāk tā viņā nostiprināsies. Kad Pāvils rakstīja, ka viņam nav nekas zaudējams, bet no otras puses uzsvēra, ka kamēr dzīvo miesā, tikmēr viņam ir kaut kas ko pazaudēt. Pāvils negribēja mirt kā kāds noguris, atteicies no sava amata kalpotājs un negaidītu neko labu no šīs dzīves. Tieši pretēji, mīlēja Kristu un bija gatavs nomirt, lai sastaptu Viņu vai arī bija ar lielu dedzību kalpot Kristum kristiešos. Abas lietas viņam bija labas. Ne velti viņš aizstāvējās tiesas priekšā, lai netiktu notiesāts uz nāvi. Viņa nāve nozīmētu, ka Filipas kristieši pazaudētu viņa personas klātbūtni, kura viņiem bija vēl nepieciešama. Pastorālo mīlestību Pāvils atzina par kaut ko labāku nekā vēlmi vienmēr būt kopā ar augšāmcelto Kristu.

Pārsteidzoši, ka Pāvils vēstulē stingri uzstāja, ka nāve ir ieguvums: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums.” (Filip 1,21). Tas ir ieguvums, jo viņš var būt kopā ar Kristu (Filip 1,23), kas ir “daudz labāk” nekā dzīvot. Kāpēc Pāvils tā rakstīja? Kāpēc viņam nomirt bija daudz labāk nekā dzīvot? Iespējams, Pāvils uzskata, ka šāda teoloģiskā doma var darboties kā stratēģija, lai tiktu galā ar pašreizējām ciešanām, kas saistītas ar dzīvošanu cietumā un vēlējās mierināt filipiešus, ka arī viņš pieredz grūtības un saprot viņus vai arī centās pārliecināt sevi, ka viss būs kārtībā, neskatoties uz nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem. Viņš nodeva filipiešiem spēcīgu vēstījumu, ka, lai gan Romas imperatoram ir vara, kas viņu ir ieslodzījusi un kontrolē viņa ķemeni, tomēr viņa nāve būs brīnišķīgs brīdis, kad viņš būs kopā ar Kristu.

Pretstatu starp dzīvi un nāvi Pāvils pārvarēja, jo viņa dzīves centrā ir Kristus. Viņš ilgojās pēc pilnas un piepildītas dzīves ar Kungu pēc nāves, bet apzinājās savas misijas īstenošanas pienākumu, kuru viņam uzticēja Kristus. Visu Pāvila dzīvi kopš atgriešanās caurstrāvo Kristus klātbūtne, kas veidoja viņu no iekšpuses, mudināja sludināt Evaņģēliju, pavadīja, mierināja un deva viņam savu Garu. Pāvils pārliecinoši teica, ka viņa dzīve ir Kristū. No šīs vienotības ar Kristu izplūda visi Pāvila garīguma aspekti. Baznīcas īstā vieta ir tur, kur atrodas Kristus (Kol 3,1) un tāpēc kristiešu ilgas, kā to vairākkārt pauž Pāvils, ir vērstas uz Kristus redzēšanu vaigu vaigā debesīs: „es kāroju atraisīties un būt ar Kristu” (Filip 1,23). Šī pieredze, ticība un ilgas koncentrējas uz Kristu un Viņa solījumu: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu… ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu” (Jņ 14, 2-3). Visas Baznīcas cerības balstās uz šo solījumu un tāpēc kristieša identitāte jāmeklē uzslietajā telī debesīs. Kungs ir arī klātesošs šai pasaulē, īpaši sakramentos, savā vārdā, nabagos, pāri visam Euharistijā. Baznīca pastāv vien pateicoties vienotībai ar Kristu un visu vienotība Baznīcā īstenojas Euharistijas noslēpumā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 27, 30 - 28,7, svētdiena XXIV, A

Sīr 27, 30 - 28,7

Jēzus Sīraha Dēls māca, manuskripts no Nīderlandes, 1250-1300.g.

Jesus Sirach teaching - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands -
Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115594

17. septembra svētdienā Dieva vārda liturģija piedāvā kā pirmo lasījumu fragmentu no Sīraha Dēla grāmatas, kas rakstīta 185.g. pirms Kr. un kuru var uztvert kā visskaistāko ebreju ētikas kopsavilkumu. Savā grāmatā Sīraha Dēls atsaucas uz Toru jeb to interpretē, sniedzot dievišķas pamācības un šajā svētdienā pārdomā tuvākmīlestību. Lasījumā apskatītās tēmas ir savstarpēji saistītas ar daudziem Jēzus vārdiem. Bībelē praktiski nav ietverta starppersonu piedošana, bet Sīraha dēls raksta: "Piedod tuvākajam pārestību, un tavus grēkus Kungs piedos, tev lūdzoties” (Sīr 28,2). Tādējādi autors uzstāja, ka grēks ir atturēties izrādīt žēlastību citām personām (Sīr 28,3-5). Sīraha Dēls uzsvēra, ka baušļu ievērošana ir cieši saistīta ar uzticību Derībai, autors skaidri saista derības un baušļu jēdzienus (Sīr 28,7). Izplatīts ir viedoklis, ka starp Veco un Jauno Derību pastāv nopietna atšķirība, jo Vecajā dominē - atriebība, bet Jaunajā - piedošana, tomēr šāds uzskats ir kļūdains, jo Jēzus atnāca nevis lai atceltu, bet piepildītu Rakstus un Kunga mācība izaug no Izraela tradīcijas. Jēzus atmeta to, kas lieks un saglabāja to, kas labs un autentisks. Vecā Derība salīdzinājumā ar apkārtējo tautu likumiem bija daudz tuvāk Evaņģēlijam, bet vēl bija jāgaida Dieva Dēla atklāšanās.

Sīraha Dēls rakstīja par pienākumu piedot citiem un neturēt aizvainojumu (Sīr 28,2-7). “Pārestība” (Sīr 28,2a) burtiski nozīmē “ievainojums”, “ievainots” vai “nepareizi darīts”. Interesanti kā šajā teikumā autors savienoja piedošana citiem ar Kunga piedošanu. Lai gan šie vārdi izklausās kristīgi (Mt 6,12, 14-15; 18,32-35; Mk 11,25; Lk 11,4; Jēk 2,13), pastāv seni ebreju teksti, kas satur līdzīgas idejas: "Mīliet viens otru no sirds; un, ja kāds pret jums grēko, runāj ar viņu mierīgi un savā dvēselē neturi viltu; un, ja viņš nožēlo grēkus un atzīstas, piedod viņam. Bet, ja viņš to noliedz, tad neesi emocionāls ar viņu, lai, saņemdams no tevis indi, viņš neuzņemas zvērestu, un tāpēc tu divkārši grēko... Bet, ja viņš ir nekaunīgs un neatlaidīgi dara pāridarījumu, tad piedod viņam no sirds un atstāj Dieva ziņā atriebību" (Gada Testaments VI, 3-7, Divpadsmit Patriarhu Testamenti*), “Kādā mērā cilvēks apžēlosies par savu tuvāko, tādā pašā mērā Kungs apžēlosies par viņu… Tāpēc esiet līdzjūtīgs savās sirdīs, jo kā cilvēks izturas pret savu tuvāko, tā Kungs rīkojas pret viņu” (Zebulona Testaments V, 3, Divpadsmit Patriarhu Testamenti**) un “Dievs piedod tam, kas piedod savam tuvākajam” (Rosh Ha-shanah, 17a***, Talmuds).

Sīraha Dēls norāda, ka tas, kurš tur ļaunu prātu uz otru, nevar gaidīt, ka Kungs viņu dziedinās no viņa paša sāpēm un grēkiem (Sīr 28,3). Tam, kurš atsaka žēlastību savam tuvākajam, nevajadzētu gaidīt, ka Kungs piedos viņa paša grēkus (Sīr 28, 4). Kamēr mēs esam žēlsirdīgi, Dievs ir žēlsirdīgs pret mums; bet, ja mēs neesam žēlsirdīgi pret citiem, Dievs nav žēlsirdīgs pret mums. Vajadzība nolikt malā naidīgumu un atturēties no grekošanas ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā nāve un pagrimums var nākt priekšlaicīgi. Autors uzskata, ka grēks iedarbina nelabvēlīgu seku virkni, kas veido izdarītā grēka paplašinājums. Pēc Sīraha Dēla domām, atmaksas jēdziens ir viens no svarīgākajiem teoloģiskajiem pieņēmumiem, jo viņš nepieļāva iespēju, ka pēcnāves dzīvē varētu saņemt atlīdzību un sodus, viņš izstrādāja atmaksas doktrīnu, kas aptvertu šo pasauli. “Kas atriebjas, to atriebība gaidīs Kunga priekšā: Kungs pieminēs viņa grēkus, tik tiešām” (Sīr 28,1). Šie vārdi ir īpaši pamācoši, jo tas atspoguļo simetriju starp grēku un dievišķo spriedumu, kas ir raksturīga šī modeļa tiesiskajam aspektam. Sīraha Dēla skarbākie izteikumi par atmaksu grēciniekiem ir domāti tikai tiem, kas nenožēlo grēkus, kuri nekaunīgi pārkāpj Dieva priekšrakstus, jo citur viņš iesaka neatraidīt nožēlojošu grēcinieku, jo "mēs visi esam pelnījuši sodu" (Sīr 8,5). Fragments noslēdzas ar divkāršu atgādinājumu par atcerēšanos: “piemini”. Pirmajā reizē autors aicina pieminēt “galu” jeb pēdējās lietas (gr. eschata). Iemesls, kāpēc vajadzētu atcerēties “galu”, ir tas, ka Kungs visu sakārtos pirms cilvēka nāves. Sīraha Dēlam nāve ir izšķirošs faktors tam, kā viņš domā par atmaksas doktrīnu. Atcerēšanās tiek uzskatīta par glābjošu darbību (sal. Sīr 7,16.36; 8,5.7; 9,12; 14,12; 18,24-25; 38,20; 41,3). Jāatceras "baušļi", īpaši bauslis "mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Lev 19,18).

Sīraha Dēls izšķir divu veidu grēciniekus: viens ir nekaunīgais grēcinieks, kuru var sagaidīt tikai spriedums un sods no Dieva, bet otrs ir nepilnīgs, tomēr pamatā labi noskaņots grēcinieks. Iedvesmotais autors uzskata, ka vislabāk ir izrādīt līdzjūtību un pacietību pret otrās grupas grēciniekiem. Grāmatas norādes ir paredzētas, lai ieaudzinātu jauniešos empātiju, lai viņi, pamatojoties uz to, rīkotos ētiski. Autentiskas zināšanas par žēlsirdības un maigas mīlestības Dievu ir pastāvīgs un neizsīkstošs atgriešanās avots. Ja Kungs ir žēlsirdības pilns (Ps 111,4; Sīr 2,11), tad Dieva tauta ir aicināta būt tikpat žēlsirdīga (Ps 112,4). Sīraha Dēla un citu autoru mācība Otrā tempļa jūdaismā ir apkopota Jēzus pamācībā: "Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs" (Lk 6,36). Sīraha Dēlam bija plaša, lai gan netieša ietekme uz Jauno Derību. Izraela gudrības tradīcija gatavoja Evaņģēlija vēstij, jo tauta pieredzēja, ka Dievs piedeva grēkus un radās jautājums, vai cilvēki arī tāpat var piedot ar tik pat dāsnu sirdi? Ja Dievs pret mums attiecas ar mīlestību, kā mums rīkoties pret saviem brāļiem? Atbilde ir piedošanā, tomēr jāņem vērā, ka mūsu piedošanas spējas ir ierobežotas un nepieciešama Dieva ienākšana mūsu dzīvēs Jēzū Kristū. Mateja Evaņģēlijā baznīca tiek aicināta uz pazemību un tiek piedāvāti padomi par brālīgo labošanu un piedošanu (Mt 18,4.15-17.21-35), atkārtojot trīs Sīraha Dēla domas (Sīr 3,17-18; 19,13-17; 27,30-28,7). Lūkas līdzībā par bagāto muļķi un netaisnīgo tiesnesi (Lūkas 12,16-21; 18,1-8) attīstīta idejas, kas atrodamas arī Sīraha Dēla grāmatā (11,18-19; 35,17-21). Jēkaba vēstulē ir aplūkotas tādas tēmas kā dievišķā pārbaude un mēles kontrole (Jēk 1,12-15; 3,1-12), kas jau ir sastopamas Sīraha Dēla mācībā (2,1-6; 5,9-14). Sīraha Dēls (28,2-7) tuvojas Jēzus mācībai par piedošanu. Piedošana citiem ir nosacījums, lai saņemtu dievišķo piedošanu (Mk 11,25), savukārt žēlastības atteikšana aptur žēlastības gaidīšanu no Kunga (Mt 18,23-35). Ja Dievs piedod apvainojumus (Sīr 17:29), cilvēkiem būtu labi rīkoties līdzīgi (Lk 6,36-37).

* https://www.earlychristianwritings.com/text/patriarchs-charles.html ; The apocrypha and pseudepigrapha of the old Testament in English, Volume 2 (Pseudepigrapha), ed. R. H. Charles, Oxford: Clarendon Press 1913. - 341-342.lpp.

** https://www.earlychristianwritings.com/text/patriarchs-charles.html ; The apocrypha and pseudepigrapha of the old Testament. - 330.lpp.

*** https://www.sefaria.org/Rosh_Hashanah.17b?lang=bi

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 33, 7-9, svētdiena XXIII, A

Ez 33, 7-9

pravietis Ezehiēls
manuskripts no Lielbritānijas, 1148.g.

Ezekiel from BL Harley 2803, f. 229 -

The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_E102182b

Viena no Baznīcas īpašībām ir tā, ka tā rūpējas par tiem, kas ir nomaldījušies un tieši par to šodien mums pavēsta Evaņģēlijs (Mt 18, 15-20), lai atgādinātu, ka ticīgie nav atbildīgi tikai par sevi, bet arī par brāļu un māsu labumu. Par sarga lomu pret brāļiem raksta pravietis Ezehiēls. Pravietis kā sargs ir ļoti saprotams tēls, kaut arī Tuvajos Austrumos pravieši tā netika saukti, tomēr šis motīvs sastopams arī citās pravieršu grāmatās (Is 21, 6-10; 52,7; Jer 6, 17; Oz 9,8). Dievs šo pravieti iecēla par sargu Izraela tautai un viņam vajadzēja brīdināt grēciniekus, jo ja to nedarīs, viņš būs atbildīgs par viņu nāvi. 33. grāmatas nodaļā tiek sīkāk aplūkots sarga motīvs. 33. nodaļa atrodas starp Dieva sprieduma paziņojumiem (1.–32. nodaļā) un tautas atjaunošanu (34.–48. nodaļā), un šajā grāmatā, kur visa centrā ir Dieva vara, šī nodaļa ir rets cilvēka izvēles brīdis un iespēja pašam izlemt. Ezehiēla grāmatā dievišķā taisnība ir atjaunojoša, nevis sodoša un tā ir priecīgā vēsts. Jāņem vērā, ka Ezehiēls ir priesteris, kura ticība un vērtības veidojās ciešā saistībā ar priesteriskajā vidē valdošajām tradīcijām un tendencēm. Viņa izcelsme ietekmēja pieeju tam kā viņš rakstīja un piemēroja vispārējus morālos principus konkrētiem dzīves gadījumiem.

Kungs atgādināja Ezehiēlam par viņa uzdevumu būt par Izraēla ”sargu” (Ez 33,7, sal. 3,17-21). Sarga metafora ir aizgūta no militārās sfēras (Ez 33,2; sal. 1 Sam 14,16; 2 Sam. 18,24-27). Izmantojot analoģiju par sargu, kurš signalizē par ienaidnieka iebrukumu, Kungs paskaidroja, ka tie, kas neievēro signālu, ir atbildīgi par savu nāvi (Ez 33,1-5). Tomēr, ja sargs nespēj brīdināt grēciniekus par gaidāmo nolemtību, sargs ir atbildīgs par grēcinieka nāvi un grēcinieks saņem to, ko ir pelnījis (Ez 33,6). Tādā pašā veidā Ezehiēlam bija jābrīdina ļaunie, ka tuvojas tiesa. Kā sargs Ezēhiēls tiek informēts, ka viņš nav atbildīgs par cilvēku reakciju, bet gan par viņu brīdināšanu (Ez 33,7-9). Ja Dievs liek Ezehiēlam brīdināt ļauno cilvēku novērsties no savas netaisnības, bet pravietis atsakās nodot vēsti, tad pravietis būs atbildīgs par ļaunā asinīm. Tomēr, ja Ezehiēls brīdina ļauno, bet viņš ignorē vai noraida brīdinājumu, tad pravietis tiks atbrīvots no atbildības par ļaunā cilvēka lēmumu. Ezehiēls tiek brīdināts par to, ja viņš kā sargs redz zobenu nākam, bet nepūš ragu un cilvēki netiek brīdināti, zobens nāk un atņem viņu dzīvības.

Ezehiēla sarga amats nebija izveidots balstoties uz tautas vairākuma gribu, bet viņu iecēla Dievs. Kungam interesēja, lai pravietis būtu labs sargs un nevis ar lielu popularitātes līmenis tautā. Grāmatā nav teikt, ka pravietis būtu veiksmīgs Dieva gribas vēstnesis un neatkarīgi no tā, cik grūta bija vēsts, pravietis to pasludināja tieši tā, kā to saņēma. Dievs joprojām aicina cilvēkus par Dieva sargiem (Apd 1,8; 2 Kor 5,20). Parasti sargs pasargā no ārējiem spēkiem, tomēr ironiski ir tas, ka ienaidnieks ir pašu vidū. Pravietiskais uzdevums ir saistīts ar kritiku. Ezehiēlam ir jāatgādina ļaunajiem par to, cik tālu viņi ir atkrituši no derības, un par viņu ļaunuma sekām. Tas, ka ļaunie cietīs savas ļaundarības sekas, ir viens no grāmatas morālās loģikas pamatprincipiem, kas savieno cilvēku pastrādātos noziegumus ar sodu. Ja Mateja Evaņģēlijā (Mt 18,15-20) ir aprakstīta labošanas procedūra, lai kopienas loceklis uzņemtos atbildību par pārkāpumiem, tad Ezehiela grāmatā sekas tam, ka tas netiek darīts un sava veida negatīvā motivācija jeb bailes no soda. Kungs aicina ne tik ļoti baidīties pateikt kaut ko kļūdīgum, bet nepateikt neko.

br. Jānis Savickis OFMCap