Filip 1, 20c-24.27a, svētdiena XXV, A

Filip 1, 20c-24.27a

Pāvils diktē vēstuli Filipiešiem atrodoties
romiešu apcietinājumā, attēls no 19/20.gs. mijas

Paul dictating his letter to the Philippians.

Phil. 1:1-11 - Museon-Omniversum, Netherlands - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/2021657/resource_document_museon_200426

24. septembra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no Pāvila vēstules Filipiešiem, kas nav ne dogmatisks vai morāla rakstura teksts, bet pastorāls un aicina kristiešus dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Kristieši saņem kristībās jaunu dzīvi un kļūst par Dieva bērniem, Kunga brāļiem un Svētā Gara mājokli. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom 6,23) un viņam Kristus vārds ir visa viņa dzīve: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums” (Filip 1,21). Pāvilam “Kristus, jūsu dzīvība” (Kol 3,4), kas “apslēpta Dievā” (Kol 3,3), bet atklāsies visā pilnībā pastarā augšāmcelšanās notikumā garīgā un neiznīcināmā miesā (1 Kor 15, 42-45). Līdzināšanās Kristum ir Svētā Gara dāvana un darbs, kas uztur mūs Dievbērnu statusā. Senākā kristiešu izpratne par Kunga augšāmcelšanos (1 Kor 15) bija saistīta ar doma par Dieva darbu pateicoties kuram ticīgais var iegūt drošību kā pārvarēt savu nāvi un sasniegt savu cilvēcisko piepildījumu, lai “būtu ar Kristu” (Filip 1,23) un saņemt “līdzīgu Viņam godības miesai” (Kol 3,21).

Apustulis Pāvils rakstīja šīs svētdienas lasījuma rindas, atrodoties ieslodzījumā Romā (laika posmā no 61. līdz 63. g.). Šī īpašā situācija ir svarīga, lai saprastu vēstuli un lasījumu. Visticamāk, Pāvila ieslodzījums bija mājas arests, kas viņam būtu devis noteiktas privilēģijas, piemēram, tikties ar apmeklētājiem. Tomēr ir skaidrs, ka Pāvila teoloģiskās pārdomas ir atbilde uz nāves tuvošanos, kas bija šīs nepatīkamās situācijas potenciāls iznākums. Lasījuma pirmā daļa mums stāsta par paša Pāvila domām par viņa iespējamo nāvi no Romas varas iestāžu rokām. Viņš rakstīja no cietuma, nezinot, vai tiks atbrīvots un varēs atkal apmeklēt savu Filipas kristiešu draudzi. No ieslodzītā var sagaidīt bezpalīdzību un skumjas, tomēr Pāvils raksta ar neparastu brīvības sajūtu. Pāvils priecājas, ka, pateicoties filipiešu lūgšanām un Svētā Gara palīdzībai, viņa cerībai ir pamats. Pāvils rakstīja šo vēstules no vietas, kur satiekas cerības un ciešanas, viņš nepauda abstraktas domas, bet gan uzturējās romiešu cietumā, kur viņš gaidīja ziņas par notiesāšanu uz dzīvību vai nāvi.

Pāvils varēja pateikt, ka viņam nav nekas zaudējams un neko nevajag aizstāvēt un tāpēc, ka nevajag baidīties no kaut kā zaudēšanas, tad arī katra zaudēšana viņam ir ieguvums. Apustulis pieredzēja Tēva iepazīšanas dāvanu un Evaņģēlija vēsts viņā bija iesakņojusies tā, ka dzīvi uztvēra kā dāvanu un jo vairāk šo dāvanu dos, jo vairāk tā viņā nostiprināsies. Kad Pāvils rakstīja, ka viņam nav nekas zaudējams, bet no otras puses uzsvēra, ka kamēr dzīvo miesā, tikmēr viņam ir kaut kas ko pazaudēt. Pāvils negribēja mirt kā kāds noguris, atteicies no sava amata kalpotājs un negaidītu neko labu no šīs dzīves. Tieši pretēji, mīlēja Kristu un bija gatavs nomirt, lai sastaptu Viņu vai arī bija ar lielu dedzību kalpot Kristum kristiešos. Abas lietas viņam bija labas. Ne velti viņš aizstāvējās tiesas priekšā, lai netiktu notiesāts uz nāvi. Viņa nāve nozīmētu, ka Filipas kristieši pazaudētu viņa personas klātbūtni, kura viņiem bija vēl nepieciešama. Pastorālo mīlestību Pāvils atzina par kaut ko labāku nekā vēlmi vienmēr būt kopā ar augšāmcelto Kristu.

Pārsteidzoši, ka Pāvils vēstulē stingri uzstāja, ka nāve ir ieguvums: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums.” (Filip 1,21). Tas ir ieguvums, jo viņš var būt kopā ar Kristu (Filip 1,23), kas ir “daudz labāk” nekā dzīvot. Kāpēc Pāvils tā rakstīja? Kāpēc viņam nomirt bija daudz labāk nekā dzīvot? Iespējams, Pāvils uzskata, ka šāda teoloģiskā doma var darboties kā stratēģija, lai tiktu galā ar pašreizējām ciešanām, kas saistītas ar dzīvošanu cietumā un vēlējās mierināt filipiešus, ka arī viņš pieredz grūtības un saprot viņus vai arī centās pārliecināt sevi, ka viss būs kārtībā, neskatoties uz nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem. Viņš nodeva filipiešiem spēcīgu vēstījumu, ka, lai gan Romas imperatoram ir vara, kas viņu ir ieslodzījusi un kontrolē viņa ķemeni, tomēr viņa nāve būs brīnišķīgs brīdis, kad viņš būs kopā ar Kristu.

Pretstatu starp dzīvi un nāvi Pāvils pārvarēja, jo viņa dzīves centrā ir Kristus. Viņš ilgojās pēc pilnas un piepildītas dzīves ar Kungu pēc nāves, bet apzinājās savas misijas īstenošanas pienākumu, kuru viņam uzticēja Kristus. Visu Pāvila dzīvi kopš atgriešanās caurstrāvo Kristus klātbūtne, kas veidoja viņu no iekšpuses, mudināja sludināt Evaņģēliju, pavadīja, mierināja un deva viņam savu Garu. Pāvils pārliecinoši teica, ka viņa dzīve ir Kristū. No šīs vienotības ar Kristu izplūda visi Pāvila garīguma aspekti. Baznīcas īstā vieta ir tur, kur atrodas Kristus (Kol 3,1) un tāpēc kristiešu ilgas, kā to vairākkārt pauž Pāvils, ir vērstas uz Kristus redzēšanu vaigu vaigā debesīs: „es kāroju atraisīties un būt ar Kristu” (Filip 1,23). Šī pieredze, ticība un ilgas koncentrējas uz Kristu un Viņa solījumu: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu… ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu” (Jņ 14, 2-3). Visas Baznīcas cerības balstās uz šo solījumu un tāpēc kristieša identitāte jāmeklē uzslietajā telī debesīs. Kungs ir arī klātesošs šai pasaulē, īpaši sakramentos, savā vārdā, nabagos, pāri visam Euharistijā. Baznīca pastāv vien pateicoties vienotībai ar Kristu un visu vienotība Baznīcā īstenojas Euharistijas noslēpumā.

br. Jānis Savickis OFMCap