Filip 2, 1-11, svētdiena XXVI, A

Filip 2, 1-11

Pāvils uzrunā filipiešu draudzi, manuskripts no Nīderlandes, 1250/1300.g.
St. Paul speaking to the Philippians - KB,
National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115627

Pirmkristiešu ticība Kristus dievišķībai ļoti labi atklājas Pāvila vēstulē Filipiešiem, kas tika uzrakstīta starp 50. un 55. gadu jeb kādus divdesmit gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Vēstulē ir atrodama sena himna jeb viens no pirmajiem ticības apliecinājumiem kristiešu kopienās, kuru Pāvils citē tā it kā jau būtu zināms vēstules lasītājiem. Šī himna ļauj ielūkoties tajā, kam ticēja pirmās paaudzes kristieši. Jāievēro, ka 6. pants uzsver Kristus preeksistenci, kas nāca pasaulē kā vienlīdzīgs ar Dievu, bet 7. pantā lasām, ka iztukšoja sevi kļūstot par kalpu un šis teikums ietver domu, ka Viņš bija Kāds pirms kļuva par cilvēku un tas ir Dievs. Kristus kļuva par kalpu, vergu un šājā noslēpumā nav apslēpta tikai Kunga nāve, bet visa iemiesošanās. Himna apraksta ceļu kādu gāja Jēzus un parāda visus šī ceļa posmus: preeksistence, iemiesošanās, zemes dzīve, krusta nāve un paaugstināšanās. Svarīgi šeit uzsvērt, ka himna nav teoretizēšana par Kristus dabu, bet Viņa vēsture, kas tiek aprakstīta ar pieciem darbības vārdiem: 1) “būdams Dieva veidā”; 2) “iztukšoja sevi”; 3) “pazemoja sevi”; 4) “paklausīgs” un 5) “paaugstināja”.

Apustulis Pāvils par Jēzus dzīvi nerakstīja tik plaši kā evaņģēlisti un pieminēja tikai pamatnotikumus no Kunga dzīves: “piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai” (Gal 4,4), iedibināja Euharistiju (1 Kor 11, 23-27) un tika nodots, krustāsists, apbedīts, bet trešajā dienā augšāmcēlās un “Dievs Viņu paaugstināja un dāvāja Viņam vārdu, kas ir pāri pār visiem vārdiem” (Filip 2,9). Tomēr šie notikumi netiek attainoti plašāk nekā Evaņģēlijos, jo Pāvils raksta par tiem teoloģiski un dodot garīgas pamācības jaunajām kristiešu draudzēm. Apustuļa vēstulēs Kristus piemērs ir kā aicinājums uz sekošanu jeb atdarināšanu. Pāvils vēstulē Filipiešiem ļoti zīmigos vārdos ievada izcilo kristoloģisko himnu: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Kristus pazeminājums un paaugstinājums, ko pieredzēja pilnīgā nespēkā un garīgā atkailinājumā, ir tas, kam jāseko kristiešiem. Pāvils centās tikt galā ar problēmām kristiešu draudzēs un tāpēc atgādināja tām kristīgās dzīves veida būtību. Šeit svarīgi ņemt vērā solidaritātes jēdzienu, kas Rakstos nav sastopams, bet doma ir klātesoša daudzos Pāvla tekstos. Kristus, būdams bagāts, kļuva nabags (2 Kor 8,9) un nepalika vien Dieva veidā, bet pieņēma kalpa veidu (Filip 2,6-7). Šī solidaritāte kalpo kā apmaiņa starp Viņu un mums: Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju, mainīt mūsu nabadzību par bagātību, paņemt uz sevi grēku un lāstu, lai mums nodotu savu taisnību (Gal 3,13; 2 Kor 5,21). Šī apmaiņa, pirmkārt, attiecas uz krustu, kad mēs uzticam Viņam savu nāvi, bet mums Viņš dāvā savas nāves pestījošo žēlastību.

Pirms himnas ir svarīgi vārdi, lai saprastu, kāpēc Pāvils savā vēstulē iekļāva šo pirmkristiešu ticības liecību un kā pāriet no noslēpumu apceres pie praktiskā iemiesojuma kristīgajā dzīvē. Pāvilam svarīgs bija mūsu un Kunga vēlmju salīdzinājums, lai iegūtu priekštatu, kas ļautu tiekties līdzināties Kristum. Lasījuma pirmajā daļā Pāvils raksta par brālīgajām saitēm starp cilvēkiem un jaunās brālības īstenošanu kristiešu starpā, jo autentiska brālība ļauj dziļi izprast Kristus pashālā noslēpuma jēgu. Abas lasījuma daļas apvieno vārdi: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Fragmenta sākumā Pāvils uzskaita brālīgas uzvedības pazīmes un savstarpējās pieņemšanas stāju, lai draudzē nebūtu egoistiskas attiecības. Filipas draudze sadūrās ar šķelšanos, skaudību, sāncensība un attiecību trauslumu. Tur, kur ir klātesošs Kungs, uzplaukst sirds vienotība, patiesa mīlestība, pazemība, otra novērtēšana un jūtu saskanība, tur Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpums īstenojas un uzveic konfliktus un spriedzes. Pielāgoties Jēzus Kristus domām un padarīt tās par savām ir kristiešu uzdevums. Pāvils aicina izvērtēt sevi, savas domas, jūtas un sirds virzību dzīves, izvēles un uzvedības kontekstā, lai līdzinātos Kristum, bet nedrīkst palikt pie pašrefleksijas, kas ieslēgta savās personiskajās raizēs, vājībās, bezcerībā un negatīvismā. Apustulis aicina uz tieksmēm kā Kungam, ko raksturo gatavība, kalpošana un dzīves mīlestība.

br. Jānis Savickis OFMCap