Filip 4, 6-9, svētdiena XXVII, A

Filip 4, 6-9

Pāvils sūta vēstuli filipiešiem
manuskripts no Lielbrintānijas,
14.gs. otrais ceturksnis
Paul sending a letter from BL Royal 18 D VIII f. 125v -
The British Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K040202

8. oktobra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem pēdējās nodaļas, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta atgādinājumiem un pamudinājumiem, kurus caurvij aicinājumi uz prieku. Pāvils uzsvēra vienotību un īpaši starp kristiešu kopienas vadītājiem. Kristīgā dzīve ietver pareizu domāšanu (Filip 4,8), bet arī taisnu darbu darīšanu (Filip 4,8). Filipieši Pāvilu labi pazina un viņš varēja lūgt viņus sekot viņa piemēram, jo viņi bija mācījušies, saņēmuši un dzirdējuši Evaņģēliju, un viņi pat bija redzējuši apustuļa uzvedību, un tas ļāva viņiem iemiesot apustuļa sludināto mācību un dzīvi savā ikdienā, un tādā veidā varētu pieredzēt Dieva klātbūtnes dāvāto mieru.

Pāvils aicina “neraizēties” Filipas kristiešus un viņiem vienkārši jādara zināmas Dievam savas lūgšanas (Filip 4,6) un „Dieva miers” (skat. Jņ 14,27), kas nav nav tik daudz konfliktu vai ciešanu neesamību, bet pasargā sirdis un domas (Filip 4,7). Uztraukumam nav vietas kristiešu dzīvē, jo it viss var būt lūgšana ar tās dažādajiem veidiem un veidos un galvenokārt pateicība. Dievam vienmēr pienākas slava un slavēšana atdzīvina ticību, ja pateicoties atceramies, ko Kungs mūsu labā ir darījis pagātnē. Vārds “neraizējieties” var izsaukt komentāru: “viegli pateikt”, bet šeit Pāvils nav tikai ārēji pieklajīgs. Līdzeklis pret raizēm nav vienkārši prāta iztukšošana no satraukuma, bet vispirms tiekties pēc Dieva valstības un viņa taisnība (Mt 6,33), un uzticēšanās Dievam, kas izteikta lūgšanā ticīgo kopienā, ved uz sirdsmieru.

Pāvils atgādināja kristiešiem, ka viņiem ir Dievs, kuram var uzticēties un Viņš atbild uz viņu satraukumiem un nodrošina viņu vajadzības. Praktiskais veids kā novērst trauksmi ir lūgšana, lūgumi un pateicības, kas dara Dievam zināmas savas vēlmes. Pāvils uzstāja uz “pateicības” (gr. eucharistia) stāju un atgādināja, ka kristiešu paļāvība uz Dievu balstās tajā, ka Viņu jau ir  iepazinuši un Viņš ir uzsācis viņos “labo darbu” (Filip 1,6). Lai aizsargātu cilvēku sirdis un prātus, ir nepieciešams kaut kas, kas pārsniedz cilvēka izpratni un tas notiek tieši Kristū Jēzū, tas ir, augšāmceltajā Kungā un Viņa Mistiskajā Miesā - Baznīcā.

Tāpat kā daudzi senie rakstnieki, Pāvils izmantoja pilnu tikumu sarakstu, tostarp “aretē”, kas bija galvenais grieķu tikumības jēdziens. “Seno grieķu jēdziens aretē, kas latviski tulkojams gan kā “tikums”, gan “izcilība”, jau ietver priekšstatu ne vien par vēlamām morālajām īpašībām, bet arī par izkoptu ķermeni, prātu un skaistuma izjūtu.”* Visā šajā sarakstā (Filip 4,8) viņš aizņemās grieķu ētikas valodu un nekas, ko viņš pieminēja, neraisīja iebildumus tradicionālajiem ebreju klausītājiem. Viņš izlaida dažus tradicionālus grieķu tikumus, piemēram, “skaistumu” un “labumu”. Grieķu un romiešu filozofi vairākkārt uzsvēra šādu tikumīgu domāšanu, un ebreju rakstnieki vairākkārt aizņēmās jēdzienus tāpat kā Pāvils, lai sazinātos ar grieķu valodā runājošiem ebreju lasītājiem.

Kritiska attieksme pret īstenību bija raksturīga Dieva tautai jau no pašiem sākumiem jeb Abrahama laikiem, kad ticīgie rūpīgi uzlūkoja un izvērtēja apkārtesošās reliģijas, un to, kas labs pieņēma, bet visu, kas nepaties, Dieva un cilvēka necienīgs, ļoti asi atmeta. Līdzīgi rīkojās pirmbaznīca, kas atmeta grieķu dievu un romiešu ķeizara kultu, un pat nepiedalījās šāda veida publiskos pasākumos. Tā laika cilvēki šādu kristiešu rīcību uztvēra kā bezdievību, tomēr to, kam Baznīcas domātāji pievērsa lielu uzmanību, uztvēra nopietni un pieņēma, bija filozofu dievu kritika, stoiķu ētosu, ētika, tikumi un citās tēmas. Par to rakstīja arī Pāvils: “Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams - kas saistīts ar tikumu un ir slavējams!” (Filip 4,8). Pāvils uzsvēra, ka kristietim jāciena un pat jāpieņem visas pozitīvās vērtības, ko atrod sabiedrībā sev apkārt, bet jābūt ļoti kritiskam pret to, kas pretējs ar Dieva likumu un tautas tradīciju (1 Tes 5, 21-22).**

Šeit pieminētais patiesums, gods, taisnīgums, svētums, pievilcība, apbrīnojamais, tikumīgais (gr. aretē) un slavējamais nav raksturīgs tikai kristiešiem, bet tiek cienīts arī citās kultūrās un sabiedrībās. Ja pagāniem šīs īpašības var būt svarīgas, tad kristiešiem ir īpašs pienākums ar savu dzīvi parādīt, kas var dzīvot skaisti un patiesi, un turklāt ticīgajiem tiek dots Svētais Gars, kas spēj vadīt pa svētuma ceļu. Astoņi vārdi apzīmē kādiem jābūt kristiešiem, lai veidotu savas attieksmes un vadītu savu rīcību un vārdus. Pāvils mudināja viņus vienkārši turēties pie visa labā, un vēlreiz atkārtoja tēmu par mācībām, atdarināšanu jeb sekošanu Kristum. “Miera” svētība ir atrodama arī citviet Pāvila vēstulēs (Rom 15,33; 2 Kor 13,11). “Miers” ir dāvana, kas plūst no “žēlastības” (Filip 1,2; Rom 5,1-11). Kad raižu vietā nāk lūgšana, tad sirdī ienāk Dieva miers, kas pārsniedz visu izpratni, un šis miers darbojas kā sargs, kas pasargā kristieša prātu un emocijas no pēkšņām baiļēm, satraukumiem vai kārdinājumiem, kas var pārņemt ticīgo cilvēku.

** Vents Zvaigzne, Tikumības skola, Rīgas Laiks, 2015 maijs, https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tikumibas-skola-15271

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 306.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 393-394.lpp. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 291-292.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap