Rom 16, 25-27, IV adventa svētdiena, B

Rom 16, 25-27

Eņģelis Gabriels pasludina Marijai
par Dieva Dēla ieņemšanu
Annunciation to Mary - Institute of Material Culture of the Middle Ages 
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/item/15501/008632

Ceturtās Adventa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem pēdējiem vārdiem, kurus parasti sauc par “doksoloģiju”. Vēstulē Romiešiem ir četri doksloģijas piemēri: Radītājs “ir augsti teikts mūžīgi! Āmen!” (Rom 1,25); “Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen!” (Rom 9,5) un “Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!” (Rom 11,36). Doksoloģijas veids maz mainās, piemēram, vēstulē Efeziešiem ir nedaudz garāka (Ef 3, 21), bet izteiksmes tāda paši kā vēstulē Romiešiem vai citur (Gal 1,5). Vēstule noslēdzas ar norādījumu uz vien no pamattēmām par Dieva gudrību un tā ir cieši saistīta ar Iemiesošanās un Pestīšanas noslēpumu (1 Kor 7.24; Ef 3,9-10). Vēstuli Romiešiem caurvij vārdi: “Dievam, kas vienīgais ir gudrs, lai caur Jēzu Kristu ir mūžīgs gods!” (Rom 16, 27). Pestīšanas plānu caur Jēzu Kristu Dievs bija iecerējis no mūžiem un neatklāja to nevienam, bet pirmā norāde par Pestītāju ir lasāma Radīšanas grāmatā: sievas pēcnācējs sadragās čūskas galvu (skat. Rad 3,15). Pestīšanas vēsturē tas ir pirmais priekškara atvēršanas brīdis. Vārds “atklāt” “atvērt priekškaru” grieķu valodā ir “apokalypsis”. Priekškars tālāk tika atvērts patriarhu laikā, kad uzzinām, ka Abrahama “pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas” (Rad 22,18) un vēl biežākas norādes uz Mesiju ir praviešu grāmatās.

Doksoloģija sākas ar apliecinājumu, ka Dievs var “stiprināt” (sal. Rom 1,11) ticīgos ar Pāvila “Evaņģēliju un un Jēzus Kristus pasludināšanu [gr. kērygma]”. Šis Evaņģēlijs un tā pasludināšana tālāk tiek paskaidrota kā “noslēpumu atklāsme”. Vēstulē Efeziešiem lasām, ka “tas ir noslēpums [mystērion], kas man ar atklāsmi [apokalypsin] darīt zināms” (Ef 3,3) un šī atklāsme ir īpaši dāvāta Pāvilam, bet šajā fragmentā nav šādas atrunas un "apokalypsis" ir pieejams visiem pravietisko grāmatu lasītājiem. Pāvils nepaskaido šo atklāsmi, kā tā notika, vai Svētais Gars tajā darbojas, individuālā vai kopienas līmenī, kādā konkrētā brīdī vai Rakstu iepazīšanas procesā. Vairāk var saprast jēdzienu "mystērion", kas saistās ar Jēzus Kristus kerigmu un Pāvla Evaņģēliju. Tālāk pantā aprakstīta noslēpuma slēpšana: “klusēts no mūžīgiem laikiem”, bet nākošajā pantā Pāvils raksta par “pravietiskajiem rakstiem” caur kuriem darītas zināmas Dieva pavēles (Rom 16, 26). Bet kā Izraela Raksti, kas tapuši klusēšanas laikmetā dara iespējamu iepazīt Kristus noslēpuma jaunumu? Noslēpums nav Raksti paši par sevi, bet drīzāk Kristus Evaņģēlija pasludināšana, jo Kristus atklāšanās jaunums piešķir jēgu pravietiskajiem tekstiem. Rezultātā Vecās Derības Rakstus var uzlūkot jaunā un retrospektīvā veidā, jo ja tie agrāk nesa noslēpumus, tad tagad tie ir atkarīgi no pašas Kristus atklāsmes. Tas nemazina Vecās Derības atklāsmes nozīmi, bet tas vienkārši nozīmē, ka Kristus notikums ir tas, kas ir hermeneitiski noteicošais, pārstrukturējot realitātes uztveri abās tās rašanās pusēs un tādējādi ļaujot lasītājam saskatīt kristīgās realitātes, kuras agrāk nebija pat iedomājamas.* Tas, ka pagāniem svarīgā loma saistībā ar Dieva iepriekš slēpto un atklāto noslēpumu ir viena no svarīgākajām patiesībām.

Senākie kristīgie teksti, kas norāda uz Noslēpumu ir meklējami starp apustuļa Pāvila vēstulēm. Jaunajā Derībā vārda “noslēpums” (gr. mysterion) dažādas versijās ir sastopamas divdesmit astoņas reizes un galvenokārt Pāvila vēstulēs. Tas nav pārsteigums, ka pirmie kristieši pieredzēja ticības īstenību, ka viņu dzīves ir Dieva Noslēpuma priekšā, kuru viņi nevar ar vārdiem aptver, bet pieredzēja to, ka Dieva darbi Jēzū Kristū piepildās arī viņu dzīvēs. Grieķiem “noslēpums” ir kaut kas noslēpts, kam tādam ir jāpaliek, kāda apslēpta mācība, iepzīstams vien ievadītajiem noslēpumainajā mācībā, bet Pāvilam “noslēpums” ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs: redzams un atklāts notikums, kuru ir jāatklāj, jāatsedz un nav jāslēpj. Noslēpums ir jāatklāj visām tautām, bet tas pats par sevi nav aptverams un izsmeļams, un nenotiek vien pāgātnē vai intelektuālā apcerē, bet īstenojas tagadnē un ikdienas dzīves pieredzē. Lai izteiktu noslēpuma jēdzienu, Pāvils izmanto trīs vārdus: atklāt, parādīt un pasludināt. Pirmie divi vārdi attiecas uz Dieva darbību, bet pēdējais uz misionāru, jo bez misijas noslēpums paliktu klusējot. Pāvila noslēguma doksoloģija piedāvā plašu dievišķo plāna apkopojumu, kas pārsniedz, aptver un caurauž cilvēces vēsturi. Viņš mudināja Baznīcu Romā pielūgt Dievu (Rom 16, 25b-26). Svētajā Misē Euharistiskā lūgšana noslēdzas ar doksoloģiju Trīsvienības godam: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un visa ticīgā sapulce izsaka savu piederību un apstiprinājumu ar “Āmen”, un sākas Svētās Komūnijas rits, kurā mēs varam pieredzēt Kunga godību mūsu vidū - mūsu "tagad".

* T. J. Lang, Mystery and the Making of a Christian Historical Consciousness: From Paul to the Second Century, Berlin: Walter de Gruyter 2015, 16.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 5, 16-24, III adventa svētdiena, B

1 Tes 5, 16-24

Jānis Kristītājs liecināja
cilvēkiem par Kunga piedzimšanu (Jņ 1,1-24)
Franciskāņu Misāle no 14.gs. Francijas

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda liturģija kā otro lasījumu piedāvā fragmentu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules Tesaloniķiešiem nobeiguma. Pāvils no pēdējām lietām 5. vēstules nodaļā pārgāja pie paskubinājumiem un pamācībām (1 Tes 5, 11-22), lai izrādītu cieņu tiem kristiešiem, kuri cītīgi strādāja tai laikā, kad tesalonikas ticīgie gaidīja Kunga otro atnākšanu. Apustulis neiecerēja rakstīt sistemātisku teoloģisku apceri par eshatoloģiju, bet vēlējās piedāvāt noteiktus morālus un pastorālus kritērijus, kas vadītu ticīgo dzīves. Šīs svētdienas vārdi aicina uz prieku, kuru piepilda lūgšana un pateicība, un uzticība Dievam. Psalmu grāmatā var lasīt vārdus: “Es teikšu Kungu bez mitas, mana mute vienmēr viņu slavēs” (Ps 34,2). Pāvils bija šos vārdus paturējis sirdī, kad rakstīja savu vēstuli un lasām tos šī lasījuma sākuma: “Vienmēr esiet priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi, jo tāds ir Dieva prāts Jēzū Kristū attiecībā uz jums visiem” (1 Tes 5, 16-18). Šī īsā pamācību virkne norāda uz kristīgās dzīves pamatiem (1 Tes 5, 16-18) un tie šeit ir izteikti diezgan vispārīgi un var attiekties uz jebkuru ticīgo grupu.

Neraugoties uz visām grūtībām par kurām rakstīja šajā vēstulē, Pāvils uzstāja, ka ticīgajiem vienmēr ir jāpriecājas, nemitīgi jālūdzas un visos apstākļos jāpateicas. Vārdi “vienmēr esiet priecīgi!” (1 Tes 5, 16) skan ļoti optimistiski un pacilājoši, bet kas tas ir par prieku? Interesanti, ka Pāvils pavēl priecāties. Pirmkārt, jāuzsver, ka šie vārdi nenozīmē labu pašsajūtu vai jautru noskaņu. Pāvils nevēlējās risināt labsajūtas uzturēšanas problēmas, bet rakstīja par daudz dziļāku prieku, kas pat nezūd skumju un bēdu ieskauts. Apustulim prieks ir Svētā Gara auglis (skat. Gal 5,22), jo šis prieks nav kaut kas, ko ticīgais pats var radīt sevī, bet varam būt atvērti uz to, jo tā ir Kunga dāvana. Pāvils lietoja grieķu vārdu “chairete” - priecāties un citā vēstulē (2 Kor 13,11) viņš prieku izprot kā vispārējo nostāju vai uzvedības veidu. Tā kā prieks ir Svētā Gara dāvana un cilvēkā nav prieka izcelsme, tad prieks ir veids kā cilvēki piedalās pestīšanas noslēpumos un kā žēlastības nāk caur tiem, lai pārvarētu visus šķēršļus, kas neļauj rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Šis prieks saistās ar pieredzi, kurā tiek dāvāta spēja pieredzēt Jēzus Kristus Evaņģēlija auglīgumu un šis prieks nenāk no cilvēka iekšienes, bet no “ārienes” jeb no Svētā Gara.

Nākošajā pantā Pāvils pievieno līdzīgu aicinājumu: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” (1 Tes 5, 16), bet tas var neizsaukt tik pozitīvu reakciju ticīgajos kā pamudinājums priecāties, jo kā to var īstenot dzīvē? Ko šie vārdi nozīmē? Vai nemitīgu lūgšanu un vārdu plūsmu? Ja skatās uz draudzes dzīvi, kas ir garīgs un sabiedrisks organisms, kur brāļi un māsas lūdzas, pateicas un slavē Dievu, bet arī savā starpā lūdz un pateicas viens otram, dalās ar dažādām lietām, jautā un atbild, meklē un atrod, un veido tādu kristīgās draudzes ritumu kurā Dieva pielūgšana neīstenojas tikai vertikāli, bet šis dialogs aplipina visu kopienu. Kopīgs šiem trim pamudinājumiem ir uzsvars uz to izpildi visu laiku un jebkuros apstākļos; tas nenozīmē, ka cilvēkam jālūdzas nepārtraukti, bet gan to, ka viņš lūdzas regulāri un bieži. Pāvils piebilst, ka šāda dzīve ir iespējama, jo Dievs to vēlas; Viņš vēlas, lai viņa ļaudis būtu priecīgi, lūdzas un ir pateicīgi, un Viņš to dara iespējamu. Pāvila mācībā par lūgšanu bez pārtraukuma viņa vēstulēs bieži atkārtojas. Agrīnās kristietības harizmātiskais raksturs ir redzams pavēlē “Neapslāpējiet Garu” (1 Tes 5,19). Gars tiek uzskatīts par liesmojošu uguni (sal. Apd 2,3: “uguns mēles”). Galvenā Gara dāvana bija pravietojumi, kas, lai gan Pāvils to ļoti augstu vērtēja (1 Kor 14,1-5, 29-33), tika pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un tāpēc prasīja atpazīšanu un izšķirtspēju (1 Tes 5,21).

Pāvils neierobežojās teoloģisko dogmu izklāstīšanā par vispārējo augšāmcelšanos, bet vēlējās ilustrēt šīs patiesības pozitīvos aspektus konkrētā ikdienas ticības dzīvē un kā šī cerība ietekmē ģimenes dzīvi, darbu un attiecības kristiešu starpā un ārpusē. Uzmanības pievēršana Baznīcas dzīves ikdienas norisēm ļāva apustulim izklāstīt kristīgās morālās dzīves pamatpatiesības. Kristiešiem nav jāuzvedas kā grēka vergiem (Rom 6,6.16; 7,23), bet kā Dieva bērniem (Rom 8,14-17; Gal 4, 6-7) jeb tā kā dzīvoja Jēzus. Kristietis ikdienas meklē veidus kā iemiesot dzīvē augšāmcelšanās cerību un ir nopietni aicināts ņemt vērā eshatoloģiskās cīņas dramatismu (sal. Ef 6,12). Kunga gribas pieņemšana un pielāgošanās mainīgajiem apstākļiem prasa modrību un apdomību, lai neļautos pasaules maldiem, un tas nozīmē rūpīgu atlasīšanu un labā paturēšanu (1 Tes 5, 21). Lai Evaņģēlija mācība būtu pieņemta ir jāapzinās, ka prieks ir viens no kristietības atslēgas vārdiem un Svētajos Rakstos no Radīšanas grāmatas prieka par radību un cilvēku līdz Atklāsmes grāmatai prieks vijas cauri ir pa laikam savijoties ar bēdām un tumsu, bet galu galā triumfē Kunga augšāmcelšanā. Kristiešiem ir pamats priekam gan par pestīšanas pieredzi, gan no cerības par to, ko Dievs darīs nākotnē.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Pēt 3, 8-14, II adventa svētdiena, B

2 Pēt 3, 8-14

Kunga otrā atnākšana

Armēņu Evaņģēlija manuskripts no 1475.g.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro lasījumu liturģija piedāvā fragmentu no Otrās Pētera vēstiles, kurā iedvesmotais autors risināja pirmkristiešu jautājumu par to, ka vēl nenāk gaidītā parūzija. Parūzija (gr. parousia) grieķiski nozīmē jaunu klātbūtni, atnākšanu, Pēdējie uzrakstītie Jaunās Derības teksti liecina, ka kristieši apzinājās, ka parūzijas kavēšanās var radīt ticības šaubas. Autors brīdināja, ka maldu izplatīšanās ir raksturīga laiku beigām un Jēzus jau teica, ka “daudz vilturs pravieši celsies un daudzus pievils” (Mt 24,11). Kādā veidā radās šo kristiešu krīze? Maldu izplatītāji, kuri bija grieķu filozofijas ietekmēti, apšaubīja pasaules radīšanu un atmeta cerību par otrreizējo Kunga atnākšanu: “kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu [parousia]? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma” (2 Pēt 3,4). Maldu izpatītāji neatzina, ka Dievs radīja pasauli ar savu Vārdu un plūdi bija aizmetnis Pēdējai Tiesai; viņi nesaprata Dieva laika mēru: “Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena” (2 Pēt 3,8). Ja kādam liekas, ka Kungs kavējas, tad tāpēc, ka ir žēlsirdīgs, jo Viņš vēlas, lai neviens nepazustu un visi atgrieztos.

Pētera vēstule atbildēja uz šīm šaubām un norādīja uz Dieva uzticību, un to, ka Dievam ir savādāka attieksme pret laiku (2 Pēt 3,8; Ps 90,4). Dievs nekavējās ar saviem solījumiem, bet izrāda pacietību, lai visi varētu atgriezties. Kunga Diena nāks negaidīti un tāpēc visiem ir jādzīvo svēti un dievbijīgi. Laiku piepildījuma un mērķa aprakstīšanai autors lietos vārds “Kunga diena”, ko Vecajā Derībā aprakstīja jau pravietis Amos kā neizbēgams Dieva tiesas brīdis, kad tiks atklāts labais un ļaunais. Amos šo dienu iztēlojās kā cilvēku, “kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska” (Am 5,19). Laiku beigās Dievs piepildīs savu solījumu un radīs “jaunas debesis un jaunu zemi” (Is 65, 17; 66,22; Apd 21,1; 2 Pēt 3, 13). Izraelam apsolītā zeme bija “dzīvo zeme” (skat. Ps 27,13; 52,7; 142,6; Is 38,11), bet pagānu zemes bija “aizmirstības zeme” (Ps 88,13). Vēlāk “dzīvo zeme” bija uztverta daudz garīgāk un nozīmēja Mesijas valstību (Is 66,22) vai jaunā zeme svētīgajā apsolījumu laikā (Apd 21,1; 2 Pēt 3,13). Tad atklāsies Dieva Dēla valdīšana, kas izpaudīsies visuma pārveidošanā, nāks tiesas laiks un eshatoloģiskā drāma. Pirmbaznīca īpaši domāja par Kunga dienu, kas nāks kā zaglis naktī (1 Tes 5, 2-4; 2 Pēt 3,10, Atkl 3,3; 16,15).

Zagļa tēla mērķis bija uzsvērts parūzijas pēkšņumu un vēstules autors to aizņēmās no paša Kristus (Mt 24, 43-44). Cilvēks nevar paredzēt nākotni un pat ja kaut kas tiek skaitīts un rēķināts, prognozes ir kļūdīgas. Daudzus gadsimtus ir sludināts, ka nāk Kunga diena, bet visas šīs spekulācijas nav piepildījušās, jo Dieva laika mērs ir pilnīgi atšķirīgs no mūsējā. Kristiešu uzdevums nav satraukties par katastrofālajām beigām, jo Dieva plāni nemainās un ticīgo uzdevums ir palikt neaptraipītiem, bezvainīgiem un miera pilniem (2 Pēt 3, 14). Autora viens no mērķiem bija atmest tikai garīgas un individuālas ticības izpratni, jo ticība ļauj cilvēkam dzīvot laikā un telpā, lai zemes dzīves notikumiem piešķirtu jēgu. Dieva plašā pestīšanas plāna pieņemšana ļauj ticīgajam pieņemt šīs pasaules dzīvi. Kavēšanās patiesībā ir Dieva pacietības zīme, kas ļauj lielākam skaitam cilvēku nožēlot grēkus un šo domu gājumu pirmkristieši izsecināja no Vēcās Derības Dieva definīcijas “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā” (Izc 34,6).

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 15, 20-26.28, Kristus, visas pasaules Karaļa svētki, A

1 Kor 15, 20-26.28

Kungs godībā, mandarolā, tur rokās atvērtu grāmatu
un apkārt viņam četru evaņģēlistu simboli
manuskripts no 13.gs. sākuma no Anglijas

Šajā svētdienā Baznīca Kristus, visas pasaules Karaļa svētko vēlas uzsvērt Dieva valstības eshatoloģisko nozīmi un Kristus atklājas kā vēstures valdnieks un centrālā figūra no tās sākuma līdz piepildījumam (Atkl 22, 12-13). Svēto rakstu lasījumi šajā dienā ir jālasa eshaloloģiskā perspektīvā, lai nostiprinātos ticībā, ka Tēvs visu vēlējās atjaunot Kristū, savā Dēlā, visas pasaules Karalī, lai visa radība, atbrīvota no grēka varas, kalpotu Viņam un bez mitas Viņu slavētu. Otrais lasījums šajā svētdienā tiek ņemts no vēstules korintiešiem 15. nodaļas, kurā apustulis Pāvils pievērsās Jēzus Kristus un ticīgo augšāmcelšanai. Augšāmcelšanās patiesība ir kristiestības centrālā vēsts, kuru ticīgie no pašiem iesākumiem nodeva viens otram caur tradīciju un personisko pieredzi (1 Kor 15, 1-11). Tālāk nodaļā Pāvils jautāja: “bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās”? (1 Kor 15, 12). Baznīcas ticības atzīšana nav teorētisks jēdziens, bet notikuma pieņemšanu, kas pamato augšāmcelšanos pēc Jēzus Kristus parauga (1 Kor 15, 12-34). Kristus pestījošās darbības būtība meklējama augšāmcelšanā, kas piešķir jēgu Viņa dzīvei un nāvei, un katra cerībai par augšāmcelšanos.

Lielās nakts notikums, Jēzus augšāmcelšanās nav Jaunajā Derībā nekāda mirušās miesas atdzīvināšana un atgriešana šajā pasaulē, bet visas Kristus personas apdāvināšana ar kādu debešķīgu esības veidu (1 Kor 15, 35-50). Tas bija Dieva darbs, kurā mirušais Jēzus Kristus augšāmcēlās un šajā notikumā ir izšķiroši vairāki elementi un pirmais notiem ir tas, ka augšāmcelšanās ir eshatoloģiska visu piecelšanās no miroņiem anticipācija (1 Kor 15, 20). Pāvilam Kristus augšāmcelšanās ir eshatoloģisks notikums jeb pēdējo pestīšanas laiku sākums un šī notikuma mazvērtēšana vai noliegšana var izsaukt kristīgās ticības pastarā dimensijas zaudējumu vai pat ticības kā tādas norietu (1 Kor 15, 19). Nepastāv nekāda individuāla eshatoloģija jeb cilvēka dzīves piepildījums aizsaulē, jo pārtapšana attiecas uz visu radību. Jaunās zemes un debesu perspektīva pateicoties Kunga augšāmcelšanai ir iespējama. Protams, mēs vēl to nevaram iztēloties un izteikt vārdos, kad piepildīsies Visuma un pestīšanas vēsturē, tomēr svarīgi ir pieņemt patiesību, ka pateicoties Lieldienu noslēpumam mainīsies mūsu garīgā esība, kurā mēs būsim pārveidoti saskaņā ar Dieva un Kristus parauga, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28).

Svarīgi ir uzsvērt šo pārveidošanos un jauno esības veidu, lai iebilstu pret visiem mēģinājumiem padārīt pestīšanas īstenību tikai garīgu un pret uzskatu, ka indivīdam jaunajā eksistencē varētu būt kāda pilnīga abstrakta nākotne, bet nevis pasaule un pestīšanas vēsture kā tādā. Pirmajos gadsimtos kristieši sastapās ar gnostiķu mācību, kas cienīja vien pārlaicīgas pieredzes un neveidoja atbilstošu attieksmi pret vēsturi. Pirmie kristieši, kas iebilda šai mācībai uzsvēra, ka vēsturē notiek attīstība, kas noveda pie Jēzus Kristus atnākšanas, kad iestājās arī laiku pilnība. Gnostiķi mācīja par divu dabu atdalīšanu cilvēkā un kosmosā, lai mūžībā atdalītu gaismu no tumsas. Kristieši vēstures piepildījumu iztēlojās pilnīgi citādāk un domāja par visa apvienošanu, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28). Kristieši polemizēja ar gnostiķiem un tas ļāva viņiem noformulēt patiesību par divu dabu apvienošanos Kristū un nopietni pārdomāt šo vienu no svarīgākajām ticības patiesībām.*

Kristiešiem galīgais un dziļākais princips uz ko ir vērsta vēsture ir Jēzus Kristus, jo Viņā piepildas visi mērķi, ilgas un cerības, jo “visas lietas ir radītas caur un uz viņu” (Kor 1,16). Jaunās Derības valodā Kristu var izteikt kā Miesu, Baznīcu, kas arvien vairāk aug un dodas pie Kristus, Baznīcas Galvas (Ef 4, 13-16) un caur Baznīcu visa pasaule līdz tam, kad viss tiks padots Kristum un beigās Dievs būs “viss visā” (1 Kor 15, 28). Pāvila vārdi par augšāmcelšanos saistās ar Kunga solidaritāti, ko grūti iztēloties, bet pagodinātā miesa nav kaut kāda fantāzija, jo Kristus patiesi augšāmcelās un ar mums notiks tas pats, jo starp mums un Kristu pastāv līdzīga solidaritāte kā Viņam ar Ādamu. Kopība ar Kungu neizrauj mūs no pestīšanas vēstures, bet ļauj tajā iet uzvaras vai augšāmcelšanās ceļā. Nepastāv nekāds duālisms pestīšanas plānā. Augšāmcelšanās parāda, ka visa cilvēciskā īstenība virzās pie Dieva un šajā ceļā nevar aizbēgt no vēstures un matērijas par labu garam. Tie ir ļoti smalki un seni maldi, kurus ir laicīgi jāatpazīst, jo senais vai mūsdienu gnosticisms vēlas izveidot nereālistisku idealo cilvēku, kurš ir atrauts no konkrētās dzīves un cilvēka dabas.

Pirmbaznīcā “gnosis” jeb “zināšanas” vai “apzināšanās” piedāvāja ļoti pārliecinošu pestīšanas modeli un Baznīca 2. - 3. gs. iesaistījās ļoti grūtā intelektuālā un garīgā cīņā pret gnosticismu. Patiesas zināšanas saskaņā ar šo kristiešu maldu mācību ir meklējamas dievišķā elementa ieraudzīšanā sevī. Pateicoties tam tiek atzīta personas debesķīgā izcelšanās, un tādā veidā ir iespēja glābties no šīs pasaules. Izglītotos ļaudis ļoti uzrunāja šī pestīšanas mācība ne tikai tāpēc, ka gnostiķi pielāgoja visus tekstus no Homēra līdz Bībelei savai koncepcijai, bet pāri visam tas, ka cilvēkā ir apslēts dievišķais elements, kas ir viņa patiesā identitāte un tā ir jāatklāj un jāatbrīvo. Mūsdienās mēs neesam atbrīvoti no šīs maldu mācības, jo mums apkārt tiek lietota valoda, kas cenšas veidot īstenību ar tādiem formulējumiem: “satikt sevi”, “būt saskaņā ar sevi”, ”dzīvot harmonijā ar sevi”, “pieņemt sevi”, “pašapzināšanās”, “pašrealizācija”. Šāda valoda apzināti vai neapzināti ietver “sevis pestīšanas” ideju, jo mans “es” kļūst par svarīgāko atskaites punktu un pašpietiekamības apliecinājumu. Tas nenozīmē, ka šie vārdi paši par sevi ir kādi bīstami, bet ielikti attiecīgā kontekstā, tie var veidot maldīgu uztveri. Reliģija, kurā ir ietverta sevis pestīšana, nāk pie cilvēkiem, kuri vēlas būt dievišķi savās jau izveidotajās dzīvēs un grib būt savas dzīves kungi.** Dieva vārds iejaucas šajā hipnotiskajā noskaņā un atgādina, ka cilvēks nevar sevi glābt, jo viņš ir tikai radība un atkarīgs no Dieva, citiem cilvēkiem, dzīvo laikā, telpā un vēsturē, un apvieno sevī matēriju un garu. Dzīve ir dāvana, kurai nepieciešams nemitīgs atbalsts. Jēzus Kristus valdīšana pār visu pasauli un katru cilvēku vēlas nodrošināt šo patieso kārtību pasaulē un atbalstu mūsu ikdienas cīņās. 

* Gilles Quispel, Gnosis Als Weltreligion, Zürich: Origo Verlag 1951, 49-50.lpp.; Gilles Quispel, Gnoza, Warszawa: PAX 1988, 107-108.lpp.

** Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 264-265.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 343-344.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 2,7b-9.13, svētdiena XXXI, A

1 Tes 2, 7b-9.13

Apustulis Pāvils sūta vēstuli tesaloniķiešiem

manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to the Thessalonians autors Jean Bondol 

- 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125552

Kārtējo svētdienu pēc kārtas lasām fragmentu no pirmās vēstules tesaloniķiešiem, kurā iepazīstamies ar to cik apustulis Pāvils ir apmierināts par Tesalonikas kristiešu draudzi, bet pateicību neizsaka viņiem, bet gan Dievam. Ticība, cerība un mīlestība ir Dieva darbības zīme, kas Pāvila sludināšanu padarīja auglīgu. Tā nebija īslaicīga pateicība, bet nemitīga un pastāvīga, un tāpēc šīs svētdienas lasījumā mēs dzirdam vārdus: “nemitīgi pateicamies Dievam” (1 Tes 2, 13). Kāpēc Pāvils tā domā par šo jauno kristiešu draudzi? Jo Tesalonikas ticīgie pieņēma Pāvila sludināšanu kā patiesu Dieva vārdu un nevis kā vienkāršu vārdu, kas kaut kādā veidā saistīts ar Dievu, bet tieši kā Dieva vārdu, kaut arī tas nonāca pie viņiem caur apustuļa mācību. Vēl jo vairāk, šis vārds tika pieņemts un padarīts iedarbīgs, un darbojās kristiešu kopienā. Misionāru darbs bija iecienītākais veids kā atsaukties uz kristīgā sludinātāja darbību Jaunajā Derībā, lai uzsver vēsts dievišķo būtību.

Pāvils šajā Rakstu vietā izmantoja mātišķās mīlestības metaforu, lai parādītu pastorālās mīlestības raksturu (1 Tes 2, 7-9). Pāvils norādīja, ka misionāri balstoties uz savu apustulisko cieņu varētu saņemt atbalstu no draudzes, tomēr apustulis un viņa biedri atteicās no šādām tiesībām. Pateicoties savam darbam viņi negaidīja materiālu palīdzību no ticīgo puses (1 Tes 3, 8-9), neskatoties uz Pāvila vārdiem, kurš rakstīja, ka pats “Kungs pavēlēja tiem, kas sludina evaņģēliju, - dzīvot no evaņģēlija” (1 Kor 9,14). Misionāri ar ticīgajiem apgājās kā māte barotāja (gr. trophós), kas silda savus bērnus. Šis vārds neizsaka dzemdēšanu kristīgai dzīvei, bet rūpju pilnas jūtas par ticīgajiem kā Vecajā Derībā par to runāja pravieši (Sk 11, 12-15; Is 49, 15; 66, 12b-13).

Misionāri panāca to, ka Tesalonikas kristiešu vidū Dieva mātišķā mīlestība kļuva taustāma un tie nebija tēlaini vārdi, bet dzīves liecība, ka Evaņģēlija sludinātāji bija gatavi atdot dzīvību par viņiem. Saskaņā ar barotājas tēlu, kura baro savu bērnu ar pienu,  misionāri padara viņus par Dieva dzīves dalībniekiem. Pāvils šeit domā par dalīšanos ar Kunga Evaņģēliju, kas nonāk pie klausītājiem caur misionāriem, bet avots ir meklējams Dievā. Misionāri vēlējās tesaloniķiešiem dod savu dvēseli (1 Tes 2,8) ņemot par piemēru Kristus upuri, kas bija katra evaņģelizatora uzvedības kritērijs.

Pāvils aicināja savus lasītājus atcerēties sludinātāju pārciesto darbu un grūtības. Evaņģelizācijas un iztikas pelnīšana sludinātājiem nozīmēja smagu darbu, un to tesaloniķieši zināja diezgan labi. Pāvils nepiemin, kādu darbu viņi darīja, bet zinām, ka pats apustulis bija telšu taisītājs (Apd 18,3), kas visdrīzāk nozīmēja ādas apstrādes prasmes. Daļa no ebreju bērna audzināšanas saistījās ar amata apgūšana, un Pāvils nebija izņēmums. Kamēr viņš atradās Tesalonikā, apustulis saņēma nelielu finansiālu palīdzību no Filipas draudzes (Filip 4,15-16), taču ne tik daudz, lai ļautu viņam pārtraukt darbu. Acīmredzot viņa alga bija tik zema, ka viņam bija vajadzīgas dāvanas, lai viņš varētu sagatavoties sludināšanai (Apd 18,5).

Pāvils pastāvīgi pateicās Dievam par to, kā tesaloniķieši uztvēra sludinātāju sniegto vēsti. Iemesls Pāvila pateicībai bija tas, ka tesaloniķieši šo vēsti uztvēra kā patiesu Dieva vārdu. Pāvils divas reizes uzstāja, ka tas, ko tesaloniķieši dzirdēja, nāca no Dieva. Viņš sludināja ar pārliecību un spēku, jo viņam bija dziļa apziņa, ka viņa teiktais nav cilvēka izdomāts un tas bija Dieva vārds. Fragmenta beigās Pāvils norāda, ka šis Dieva vārds patiešām darbojas (gr. energein) ticīgajos. "energein" ir interesants jēdziens, kas bieži sastopams Pāvila vēstulēs un izsaka to, ka Dievs ”darbojas” cilvēkos un situācijās. Pāvila vēstulēs vairumā gadījumu tas attiecas uz spēcīgo un iedarbīgo darbību, ko īsteno Dievs vienā no Trīsvienības personām. Tas, ka Dievs iesaistās ar “energein” cilvēku laikā un vēsturē, un arī tieši cilvēku dzīvēs, liecina, ka Evaņģēlijs ir pretstatā pagānu elkdievībai un filozofijām, jo elki nedarbojas un pēc definīcijas nevar darboties, jo drīzāk cilvēki "darbojas" elku labā.

Svētajam Asīzes Franciskam patika, kad brāļi viņu sauca par “māti”. Piemēram, brālis Pacifiks, kurš to labi zināja, labrāt vērsās pie viņa ar vārdiem "māte" (Thomas de Celano, Vita secunda S. Francisci Assisiensis XCIX, 8: “carissima mater”). Savas dzīves izskaņā Francisks gribēja, lai brālis Elijs būtu viņam kā māte un palīdzētu tā kā to paredzēja Regula eremītiem (Thomas de Celano, Vita prima 98,7). Kā patiesa māte viņš apgājās ar saviem brāļiem, īpaši pret tiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts. Piemēram, brālim Leonam vēstulē rakstīja: “Tā es tev saku, mans dēls, kā māte” (Scripta Fratris Leonis 2). Francisks uztvēra sevi kā māti, kura uzdevums ir dzemdināt brāļus priekš Brāļa, mūsu Kunga Jēzus Kristus (Bonavantura, Legenda maior 8,1.3: “mater in Christo”).

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 1,5c-10, svētdiena XXX, A

1 Tes 1,5c-10

Apustulis Pāvils tur rokās grāmatu un zobenu. 

Attēls no 1 Tes.

Manuskripts no Nīderlandes, Utrehta, 1443.g.

29. oktobra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmās vēstules tesaloniķiešiem pirmo nodaļu un šajā fragmentā uzmanība tiek pārvirzīta no evaņģēlistu sludināšanas un dzīvesveida uz tesaloniķiešu atbildi uz to. Ar Gara spēku Evaņģēlijs nonāca Tesalonikā, kad tika sludināts vārds, kuram sekoja dinamiska liecība. Vēstules autori ziņo, ka viņu lasītāji viņiem līdzinās un šie jaunpievērstie ir kļuvuši par paraugu citiem ticīgajiem. Pāvila vēstulēs atdarināšanai ir izšķiroša nozīme un citās vēstulēs viņš bieži liek saviem lasītājiem kļūt par viņa atdarinātājiem (2 Tes 3,7.9; 1 Kor 11,1; Filip 4,9). Šeit Pāvils apliecināja, ka tesaloniķiešu kristieši ir par viņa, līdzbiedru un Kunga atdarinātājiem. Tesaloniķiešu atdarināšana nozīmēja vārdu pieņemšana lielās bēdās ar Svētā Gara prieku (1 Tes 1,8) un viņu gatavība ar prieku pieņemt Evaņģēliju, neraugoties uz pretestību, padarīja viņus par Pāvila atdarinātājiem un patiesiem Jēzus Kristus atdarinātājiem. Pieredze liecina, ka ārēja opozīcija un vajāšanas bieži mudinās grupas locekļus rīkoties atbilstoši savas grupas mērķiem. Interesanti, ka kristiešiem, kuru ikdienas gaitās ir grūtības, šķiet pieredz lielāku prieku Kungā nekā tie, kuri dzīvo ērtākā garīgajā klimatā, tomēr kristieša prieku jānosaka nevis apstākļi, bet gan attiecības ar Kristu.

Pirms nedēļas svētdienā lasījuma pēdējais teikums uzsvēra četras sludināšanas lietas. Tesalonikas baznīca netapa pati par sevi, bet Pāvils, Sīls un Timotejs to iedibināja, jo pirms viņi ieradās pilsētā, tur nebija baznīcas un kad viņi aizgāja, baznīca bija iestādīta un iesakņojusies. Kā tas viņiem izdevās? Baznīcas dibināšana bija tiešs Evaņģēlija sludināšanas rezultāts, ko Pāvils attēlo ar četriem izteicieniem: (1) Evaņģēlijs izplatās “ar vārdiem”, bet ne tikai, (2) jo nāk arī "ar spēku" jeb veidu kādā vārdi tiek iemiesoti un īstenoti (3) ar noteiktību un pārliecību. Pāvila sludināšanai bija ne tikai spēcīgs efekts, bet arī pārliecinošs saturs un tāpēc viņš bija pārliecināts par savu vēstījumu, par tā patiesumu un atbilstību, un tāpēc drosmīgi to sludināja. (4) izteiciens “ar Svēto Garu” sasaistās ar iepriekšējiem trim punktiem. Apvienojot visus četrus izteicienus vienā domā var teikt, ka vārda patiesība, pārliecība, ar kādu mēs to runājam, un spēks kā tas ietekmē citus, nāk no Svētā Gara. Tās ir trīs autentiskās sludināšanas pazīmes (patiesība, pārliecība un spēks), kas izriet no Svētā Gara darbības.

Kas tā bija par pretestību, kas traucēja Evaņģēlija sludināšanai? Evaņģēlists Lūkas stāsta par pretestību ar kuru saskārās gan misionāri, gan ticīgie Tesalonikā (Apd 17,5-9). Tesaloniķiešu vēstulēs sniegtā informācija ir diezgan vispārīga, bet ir skaidrs, ka drīz pēc atgriešanās Tesalonikas ticīgie saskārās ar sociālo vai politisko vajāšanu no saviem tautiešiem. Tādējādi viņu pieredze ir līdzīga Pāvila un paša Jēzus Kristus pieredzei. Pāvils arī apliecināja, ka paradoksālā veidā Svētais Gars iedveš prieku ticīgajos, neskatoties uz viņu vajāšanām vai citām ciešanām (Rom 5,3). Tā kā viņi ciešanu vidū ar prieku pieņēma Kunga vārdu, viņi kļuva par piemēru citiem. Atdarināšana šeit nenozīmē tikai piemēru, bet arī ārējo notikumu līdzība viņu dzīvēs. Kad viņi saņēma vārdu, ar viņiem notika divas lietas: viņi pieredzeja bēdas jeb citi cilvēki sagādāja viņiem ciešanas un viņi bija priecīgi un šis prieks bija Svētā Gara dāvana, nevis viņu pašu darbs. Pirmkārt, viņi bija pievērsušies Dievam un atteikušies no elkiem (kas liecina, ka draudzē pārsvarā bija pagāni). Pirmajā gadsimtā tas bija ļoti svarīgs pierādījums patiesai ticības pieņemšanai un katrā laikmetā tā ir patiesa kristieša zīme, ka viņš ir novērsies no sava laika elkiem. Otrkārt, viņi bija nākuši kalpot dzīvajam un patiesajam Dievam. Ar negatīvu attieksmi pret iepriekšējo dzīvi vien nepietiek, jo ir jāuzņemās jaunās dzīves atbildību. Treškārt, viņi gaidīja otro Kunga atnākšanu.

Pāvils skaidroja kā viņš zināja, ka Dievs ir izvēlējies tesaloniķiešus. Izredzētības pierādījumi ir meklējumi Evaņģēlija ietekme uz evaņģelizējamiem (1 Tes 1, 6-10) un par to liecina tas, ka viņi pieņēma vēsti un atgriezās; viņi to darīja, neskatoties uz ciešanām; grūtos apstākļos viņiem bija prieks, ko varēja sniegt tikai Svētais Gars; viņi ātri kļuva par Pāvila un Kunga atdarinātājiem un pieauga līdz tādam līmenim, ka kļuva par paraugu visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā. Šāda pārveide notiek tad, kad cilvēkos darbojas Dieva griba. Salīdzinoši īsā laikā viņi kļuva par atdarinātājiem un viņu dzīvesveids bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds tas bija pirms Evaņģēlija iepazīšanas, jo atgriešanās lika viņiem līdzināties Pāvilam un viņa biedriem. Pāvils vairākkārt mudināja sekot līdzi piemēriem (1 Kor 4,16; 11,1; Gal 4,12; Ef 5,1; Filip 3,17; 4,9; 1 Tes 3,12; 2 Tes 3,7.9) un nevilcinājās sevi parādīt kā atdarināmu, jo viņš savu dzīvi veidoja pēc Kristus parauga (1 Kor 11,1). Atdarināšanas jēdziens attiecas uz svētumu (1 Pēt 1,15–16), mīlestību (Mt 5,43-48; Lk 6,36; Jņ 13,34; 15,12) un ciešanām (Mt 16,24-25; Mk 10,38-39; Lk 14,27; Jņ 15,18-20; 1 Pēt 2,18-21) jeb trīs jomas, kas šajā vēstulē tiek aplūkotas vēlāk: svētums (1 Tes 3:13; 4:3.7); mīlestība (1 Tes 3,12; 4,9–10) un ciešanas (1 Tes 3,2-4).

Kādas ziņas izplatījās no Tesalonikas par tur dzīvojošajiem kristiešiem? Saskaņā ar 8. pantu tā bija viņu ticība Dievam, bet saskaņā ar 9. pantu cilvēki dzirdēja par viņu atgriešanos. Pēc tam Pāvils turpināja 9.b un 10. pantu, lai sniegtu trīsdaļīgu kristiešu atgriešanās analīzi, kas ir pilnīgākais stāsts par to Jaunajā Derībā. Atgriešanās ietver (1) saites saraušanu ar elkiem, (2) aktīvu kalpošanu Dievam un (3) pacietīgu Kristus gaidīšanu. Šie trīs soļi ir apkopoti darbības vārdos “pievērsāties… kalpotu… un gaidīt…” (1 Tes 1, 9-10). Ja pirms nedēļas lasījumā Pāvils slavēja draudzi par teoloģisko tikumu pieņemšanu - ticība, cerība un mīlestība, tad šajā svētdienā to, ka pieņēma vārdu pārbaudījumu vidū un pieredzēja Svētā Gara prieku. Pāvils apliecināja tesaloniķiešiem, ka viņi bija kļuvuši par ticības paraugiem, jo pateicoties viņiem, ticība izplatījās visā reģionā. Pirmais misijas solis nav saistīts ar efektīvu struktūru izveidi, bet drīzāk j;aatbild sev uz jautājumu: kāpēc mēs to darām? Misija tiek īstenota caur to, ka ticību kļūst par mīlestību mūsos un šī mīlestība ir atpazīstama tā, lai uzrunātu cilvēku sirdis.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 1,1-5b, svētdiena XIX, A

1 Tes 1,1-5b

Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem sākums ar iniciāli
'P'aulus, manuskripts no Lielbritānijas, 12.gs. 2 puse.
Paul from BL Royal 4 D VI, f. 166v autors Peter Lombard
Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K041534

22. oktobra svētdienā uzsākam lasīt fragmentus no apustuļa Pāvila vēstulēm tesalonikiešiem, ko lasīsim svētdienās līdz lituģiskā gada izskaņai. Šajā svētdienā tiek lasīts Pirmās vēstules tesalonikiešiem pats sākums, kurā Pāvils vērsās pie visai jaunas draudzes, kas bija tapusi pagānu vidē, lai tā paliktu uzticīga savai ticībai vienīgajam Dievam un Kunga Augšāmcelšanās notikumam. Izšķiroši bija atturēt jaunos kristiešus no atgriešanās elkdievībā un palikt šķīstiem un nelokāmiem līdz Kunga atnākšanai. Kopš Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās bija pagājuši aptuveni divdesmit gadi un nepastāvēja vēl nekādas pierakstītas Evaņģēlija grāmatas un Kristus persona un mācība tika sludināta mutiskā veidā. Pāvils tesalonikiešiem rakstīja pacmit mēnešus pēc draudzes izveidošanas (1 Tes 2,17; 3,1.5) un ši ir senākais rakstītais kristiešu teksts.

Tesalonikas pilsētā no vienas puses Pāvils sastapās ar daļas jūdu naidīgu attieksmi, bet no otras puses daļa jūdu un pagānu pieņēma viņus laipni, un tas ļāva viņam sludināt Evaņģēliju. Pasliktinoties kristiešu situācijai Pāvils vēlējās viņus apciemot, bet nevarēja un tāpēc sūtīja pie viņiem Timoteju, kurš apustulim atnesa mierinošas ziņas un tāpēc viņš rakstīja šo vēstuli, lai tādā veidā tā aizstātu viņa fizisko klātbūtni. Pāvils vēlējās viņus uzmundrināt un nepieļaut ticības atslābumu (1 Tes 1, 3-7; 3,2-10). Šī vēstule ir uzrakstīta ļoti personiskā tonī ar dziļām emocijām un veltīšanos sastaptajiem cilvēkiem, kas liecina, ka Pāvils bija ļoti pieķēries atgrieztajiem, kurus sastapa savā misiju ceļā. Pāvils rakstīja tiešā, sirsnīgā un vienkāršā veidā, un vēstule atspoguļo viņa rakstniecības sākuma posmu, kas izpaudās salīdzinoši spontānā veidā.

Vēstules sākuma apustulis uzskaita autorus un adresātus: “Pāvils, Silvāns un Timotejs tesalonikiešu draudzei” (1 Tes 1,1). Ja ņem vērā, ka šī vēstule ir senākais Jaunās Derības teksts, tad sanāk, ka Pāvila vārds ir pirmais uzrakstītais vārds Jaunās Derības grāmatā. Pēc tam seko teksts daudzskaitļa pirmājā personā, kas norāda uz to, ka tā ir kopīga vēstule, rakstīta ar kolektīvu autoritāti un kurus tesalonikieši pazina. Silvāns un Timotejs pavadīja misiju ceļā apustuli un no viņiem Pāvils saņēma jaunumus no Tesalonikas. Vēl vēstules sākumā parādās vārds “ekklēsia”, kas latviski tiek tulkāts kā “draudze”, jo attiecas uz lokālu baznīcu, bet tur kur uz vispārējo, var tulkot kā “baznīca”. Pāvila vēstulēs šis vārds parādās regulāri un šajā vietā lieto to pašā vēstules sākumā bez skaidrojumiem, kas liecina, ka tas bija pirmkristiešu starpā izplatīts vārds, lai apzīmētu savas kopienas. Vārda “ekklēsia” ir ietverta sasauktu personu kopa, kas saistās ar Vecās Derības izvēlētās tautas jēdzienu.

Pirmā vēstulē tesaloniķiešiem var ievērot, ka starp Pāvilu un šo agrīno ticīgo grupu izveidojās dziļa un cieša saikne. Vēstule ir piepildīta ar siltiem mīlestības vārdiem un augstu atzinību par viņu uzticību Evaņģēlijam (1 Tes 1,3-8; 2,13.17-19). Viņš baidījās, ka viņu ticība varētu tikt satricināta, jo aiziešana no iepriekšējās reliģijas un pieņemot jaunu dzīves veidu, radīja sabiedriskas sekas, atsvešināšanos no ģimenēm un draugiem, kā arī dažāda veida vajāšanas. Pāvils vēstulē slavēja jaunkristītos, ka neskatoties uz ārējās palīdzības trūkumu paliek uzticīgi Kristum un tieši tāpēc trīs pirmās vēstules nodaļas ietver lielu pateicību, kura tiek izteikta Dievam, jo kaut arī Tesalonikas kristieši bija nesen atgriezušies, dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju ticībā, cerībā un mīlestībā (1 Tes 1, 2-3). Kristiešu dzīve balstās uz savas gribas saskaņošanu ar Dieva gribu un šīs svētdienas lasījumā Pāvils pateicas Dievam par Tesalonikas draudzes ticības dzīves līmeni, kuru bija pirms kāda gada dibinājis, kad tur uzturējās vairākus mēnešus. Uzticību Jēzum Kristum palīdz nodrošināt teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, kuru ievērošanai nepietiek tikai ar patiesības pieņemšanu, bet ir nepieciešams kristiešu kopdarbs, un tāpēc Pāvils šos tikumus apraksta kā dzīvus un iedarbīgus: ticība darbībā, mīlestība centībā un cerība izturībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 4, 12-14.19-20, svētdiena XXVIII, A

Filip 4, 12-14.19-20

Pāvils no ieslodzījuma sūta vēstuli filipiešiem, 
manuskripts no Parīzes, 1275-1280.g.

15. oktobra svētdienas lasījumā no vēstules Filipiešiem, pēdējās nodaļas, Pāvils vēlreiz apskatot vēstules galvenās tēmas noslēdza arī savu pateicības izpausmi filipiešiem par viņu atbalstu apustulim ar doksoloģiju eb Dieva pagodinājumu, kas sasaucas ar vēstules sākumu (Filip 4,20; sal. Filip 1,11). Šajā lasījumā apustulis juta nepieciešamību darīt divas lietas: izteikt atzinību par dāvanām, kas tika sūtītas no Filipas draudzes, un tajā pašā laikā uzsvēra garīgās atkarības principu no Kunga, nevis cilvēka palīdzības. Filipiešu dāvanas viņam sagādāja prieku un uzmundrinājumu, taču viņš uz tām nepaļāvās, nedz lūdza papildus atbalstu. Līdzīgi kā citās vēstulēs, Pāvils var izskatīties nedaudz augstprātīgs, kad viņš apliecināja, ka ir iemācījies būt pašpietiekams (Filip 4,11-12) un knapi pasaka “paldies” (Filip 4,14), bet viņa tonis bija ne tik daudz augstprātīgs, cik apbrīnas pilns. Īpaši vēstulēs Korintiešiem (1 Kor 9,3-18; 2 Kor 12,13-16) Pāvils atteicās izmantot savas "tiesības" saņemt samaksu par savu apustulisko darbu, strādājot nakti un dienu, un neesot nevienam apgrūtinājums (1 Tes 2,9). Pāvilam bija grūts uzdevums, parādīt filipiešiem savu patieso attieksmi pret viņu atbalstu gan pagātnē, gan tagadnē, kā arī parādīt, ka viņa darbs nav atkarīgs vai motivēts no naudas ziedojumiem. Pāvils runāja no pieredzes, jo viņš bija piedzīvojis galējības: pārticību un nabadzību, un viņš zināja, kā pārvarēt abu pretstatu radītās briesmas un kārdinājumus. Pāvils esot cietumā nevarēja darboties no varas pozīcijām un vēlējās, lai filipieši zinātu cik augsti viņš vērtēja viņu mīlestības pilno rīcību. Pāvils vēlējās, lai filipieši zinātu, ka viņa prieks nav atkarīgs no viņa ieslodzījuma neērtībām un uzsvēra, ka viņam nav kādu īpašu vajadzību.

Šīs vēstules sadaļa būtībā ir pateicības izpausme filipiešiem par naudas dāvanu, ko viņi nosūtīja Pāvilam ar sava vēstneša Epafrodīta starpniecību. Pāvils vienmēr bija apdomīgs naudas lietās, lai neradītu priekštatu par sevi kā šarlatānu, jo naudas kāri filozofi senatnē bija bieži sastopami tādu pilsētu ielās kā Filipa. Šarlatāni ģērbās kā filozofi, un daudzi varēja iegūt sekotājus, kas bija gatavi ne tikai uzklausīt un pakļauties viņiem, bet arī sniegt viņiem materiālu atbalstu. Pāvils apzinājās šo līdzību un to, ka var rasties pārpratumi, ja viņš materiālā ziņā būtu atkarīgs no draudzēm, kuras viņš nodibināja. Lai gan viņš atzina principu, ka tie, kas ir atbildīgi par kristiešu kopienas garīgo audzināšanu, var lūgt kopienas finansiālu atbalstu, viņš parasti atteicās no šāda atbalsta, lai izvairītos no pat mājiena par negodīgumu saistībā ar Evaņģēlija sludināšanu. Tāpat kā ceļojošie filozofi, Pāvils sludināja gan brīvā dabā, gan izmantoja telpas.

Grieķu-romiešu kultūrā dāvanu apmaiņa bija būtisks draudzības element, lai gan morāli slavējami bija dot, negaidot, ka kāds atbildēs ar dāvanu. Tam, kurš guva labumu, bija jādomā kā atdot līdzīgas vērtības dāvanu. Aristotelis pat rakstīja, ka nevajadzētu draudzēties ar cilvēku, ja vien viņš nav gatavs atdot draugam labvēlību.* Pāvils vēstulē Filipiešiem lietotoja valodu, kurai ir raksturīga patiesai draudzībai un atspoguļo ciešās saites starp abām pusēm. Pāvils atzinās, ka filipieši ir devuši vairāk un ka viņam tagad ir atbildība pret viņiem, un tas viņam būs jāuztic Dievam, lai to izpildītu Kungs (Filip 4,19). Pāvils vēstulē atspoguļo siltas un ilgstošas attiecības, viņš ne tikai ar prieku saņem dāvanu kā zīmi par pastāvīgajām rūpēm, bet arī atgādina par savstarpējo apmaiņu un pieķeršanos, ar kuru viņi bija dalījušies pagātnē. Lai gan viņš pats nevarēja līdzvērtīgi atbildēt, viņš bija pārliecināts, ka Dievs no savas bezgalīgās bagātības Kristū Jēzū atlīdzinās ar dāvanām atbilstošā veidā. Dievs neizmērojami apdāvina savus bērnus, lai mēs mācītos paši dot bez skopuma un atlīdzības gaidām. Apustulis Pāvils priecājas, ka to pieredz savā dzīvē un Filipas kristiešu draudzes dzīvē, bet vēl vairāk līksmoja par to, ka viņi iemācījās dot un saprata dāvāšanas pashālo jēgu. un kuru kristieši gadsimtu laikā svin Euharistijā. Mūsu pateicība jeb Euharistija par Dieva dāvanām nekad nevar beigties un mūsu dzīvēs var piepildīties Kungam tīkamā veidā, kad pieņemam, izprotam un iemiesojam rīcībā Dieva dāvanas.

*Aristotelis, Nikomaha ētika VIII, 13, Rīga: Zvaigzne, 1985, 173-174.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 4, 6-9, svētdiena XXVII, A

Filip 4, 6-9

Pāvils sūta vēstuli filipiešiem
manuskripts no Lielbrintānijas,
14.gs. otrais ceturksnis
Paul sending a letter from BL Royal 18 D VIII f. 125v -
The British Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K040202

8. oktobra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem pēdējās nodaļas, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta atgādinājumiem un pamudinājumiem, kurus caurvij aicinājumi uz prieku. Pāvils uzsvēra vienotību un īpaši starp kristiešu kopienas vadītājiem. Kristīgā dzīve ietver pareizu domāšanu (Filip 4,8), bet arī taisnu darbu darīšanu (Filip 4,8). Filipieši Pāvilu labi pazina un viņš varēja lūgt viņus sekot viņa piemēram, jo viņi bija mācījušies, saņēmuši un dzirdējuši Evaņģēliju, un viņi pat bija redzējuši apustuļa uzvedību, un tas ļāva viņiem iemiesot apustuļa sludināto mācību un dzīvi savā ikdienā, un tādā veidā varētu pieredzēt Dieva klātbūtnes dāvāto mieru.

Pāvils aicina “neraizēties” Filipas kristiešus un viņiem vienkārši jādara zināmas Dievam savas lūgšanas (Filip 4,6) un „Dieva miers” (skat. Jņ 14,27), kas nav nav tik daudz konfliktu vai ciešanu neesamību, bet pasargā sirdis un domas (Filip 4,7). Uztraukumam nav vietas kristiešu dzīvē, jo it viss var būt lūgšana ar tās dažādajiem veidiem un veidos un galvenokārt pateicība. Dievam vienmēr pienākas slava un slavēšana atdzīvina ticību, ja pateicoties atceramies, ko Kungs mūsu labā ir darījis pagātnē. Vārds “neraizējieties” var izsaukt komentāru: “viegli pateikt”, bet šeit Pāvils nav tikai ārēji pieklajīgs. Līdzeklis pret raizēm nav vienkārši prāta iztukšošana no satraukuma, bet vispirms tiekties pēc Dieva valstības un viņa taisnība (Mt 6,33), un uzticēšanās Dievam, kas izteikta lūgšanā ticīgo kopienā, ved uz sirdsmieru.

Pāvils atgādināja kristiešiem, ka viņiem ir Dievs, kuram var uzticēties un Viņš atbild uz viņu satraukumiem un nodrošina viņu vajadzības. Praktiskais veids kā novērst trauksmi ir lūgšana, lūgumi un pateicības, kas dara Dievam zināmas savas vēlmes. Pāvils uzstāja uz “pateicības” (gr. eucharistia) stāju un atgādināja, ka kristiešu paļāvība uz Dievu balstās tajā, ka Viņu jau ir  iepazinuši un Viņš ir uzsācis viņos “labo darbu” (Filip 1,6). Lai aizsargātu cilvēku sirdis un prātus, ir nepieciešams kaut kas, kas pārsniedz cilvēka izpratni un tas notiek tieši Kristū Jēzū, tas ir, augšāmceltajā Kungā un Viņa Mistiskajā Miesā - Baznīcā.

Tāpat kā daudzi senie rakstnieki, Pāvils izmantoja pilnu tikumu sarakstu, tostarp “aretē”, kas bija galvenais grieķu tikumības jēdziens. “Seno grieķu jēdziens aretē, kas latviski tulkojams gan kā “tikums”, gan “izcilība”, jau ietver priekšstatu ne vien par vēlamām morālajām īpašībām, bet arī par izkoptu ķermeni, prātu un skaistuma izjūtu.”* Visā šajā sarakstā (Filip 4,8) viņš aizņemās grieķu ētikas valodu un nekas, ko viņš pieminēja, neraisīja iebildumus tradicionālajiem ebreju klausītājiem. Viņš izlaida dažus tradicionālus grieķu tikumus, piemēram, “skaistumu” un “labumu”. Grieķu un romiešu filozofi vairākkārt uzsvēra šādu tikumīgu domāšanu, un ebreju rakstnieki vairākkārt aizņēmās jēdzienus tāpat kā Pāvils, lai sazinātos ar grieķu valodā runājošiem ebreju lasītājiem.

Kritiska attieksme pret īstenību bija raksturīga Dieva tautai jau no pašiem sākumiem jeb Abrahama laikiem, kad ticīgie rūpīgi uzlūkoja un izvērtēja apkārtesošās reliģijas, un to, kas labs pieņēma, bet visu, kas nepaties, Dieva un cilvēka necienīgs, ļoti asi atmeta. Līdzīgi rīkojās pirmbaznīca, kas atmeta grieķu dievu un romiešu ķeizara kultu, un pat nepiedalījās šāda veida publiskos pasākumos. Tā laika cilvēki šādu kristiešu rīcību uztvēra kā bezdievību, tomēr to, kam Baznīcas domātāji pievērsa lielu uzmanību, uztvēra nopietni un pieņēma, bija filozofu dievu kritika, stoiķu ētosu, ētika, tikumi un citās tēmas. Par to rakstīja arī Pāvils: “Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams - kas saistīts ar tikumu un ir slavējams!” (Filip 4,8). Pāvils uzsvēra, ka kristietim jāciena un pat jāpieņem visas pozitīvās vērtības, ko atrod sabiedrībā sev apkārt, bet jābūt ļoti kritiskam pret to, kas pretējs ar Dieva likumu un tautas tradīciju (1 Tes 5, 21-22).**

Šeit pieminētais patiesums, gods, taisnīgums, svētums, pievilcība, apbrīnojamais, tikumīgais (gr. aretē) un slavējamais nav raksturīgs tikai kristiešiem, bet tiek cienīts arī citās kultūrās un sabiedrībās. Ja pagāniem šīs īpašības var būt svarīgas, tad kristiešiem ir īpašs pienākums ar savu dzīvi parādīt, kas var dzīvot skaisti un patiesi, un turklāt ticīgajiem tiek dots Svētais Gars, kas spēj vadīt pa svētuma ceļu. Astoņi vārdi apzīmē kādiem jābūt kristiešiem, lai veidotu savas attieksmes un vadītu savu rīcību un vārdus. Pāvils mudināja viņus vienkārši turēties pie visa labā, un vēlreiz atkārtoja tēmu par mācībām, atdarināšanu jeb sekošanu Kristum. “Miera” svētība ir atrodama arī citviet Pāvila vēstulēs (Rom 15,33; 2 Kor 13,11). “Miers” ir dāvana, kas plūst no “žēlastības” (Filip 1,2; Rom 5,1-11). Kad raižu vietā nāk lūgšana, tad sirdī ienāk Dieva miers, kas pārsniedz visu izpratni, un šis miers darbojas kā sargs, kas pasargā kristieša prātu un emocijas no pēkšņām baiļēm, satraukumiem vai kārdinājumiem, kas var pārņemt ticīgo cilvēku.

** Vents Zvaigzne, Tikumības skola, Rīgas Laiks, 2015 maijs, https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tikumibas-skola-15271

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 306.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 393-394.lpp. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 291-292.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 2, 1-11, svētdiena XXVI, A

Filip 2, 1-11

Pāvils uzrunā filipiešu draudzi, manuskripts no Nīderlandes, 1250/1300.g.
St. Paul speaking to the Philippians - KB,
National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115627

Pirmkristiešu ticība Kristus dievišķībai ļoti labi atklājas Pāvila vēstulē Filipiešiem, kas tika uzrakstīta starp 50. un 55. gadu jeb kādus divdesmit gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Vēstulē ir atrodama sena himna jeb viens no pirmajiem ticības apliecinājumiem kristiešu kopienās, kuru Pāvils citē tā it kā jau būtu zināms vēstules lasītājiem. Šī himna ļauj ielūkoties tajā, kam ticēja pirmās paaudzes kristieši. Jāievēro, ka 6. pants uzsver Kristus preeksistenci, kas nāca pasaulē kā vienlīdzīgs ar Dievu, bet 7. pantā lasām, ka iztukšoja sevi kļūstot par kalpu un šis teikums ietver domu, ka Viņš bija Kāds pirms kļuva par cilvēku un tas ir Dievs. Kristus kļuva par kalpu, vergu un šājā noslēpumā nav apslēpta tikai Kunga nāve, bet visa iemiesošanās. Himna apraksta ceļu kādu gāja Jēzus un parāda visus šī ceļa posmus: preeksistence, iemiesošanās, zemes dzīve, krusta nāve un paaugstināšanās. Svarīgi šeit uzsvērt, ka himna nav teoretizēšana par Kristus dabu, bet Viņa vēsture, kas tiek aprakstīta ar pieciem darbības vārdiem: 1) “būdams Dieva veidā”; 2) “iztukšoja sevi”; 3) “pazemoja sevi”; 4) “paklausīgs” un 5) “paaugstināja”.

Apustulis Pāvils par Jēzus dzīvi nerakstīja tik plaši kā evaņģēlisti un pieminēja tikai pamatnotikumus no Kunga dzīves: “piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai” (Gal 4,4), iedibināja Euharistiju (1 Kor 11, 23-27) un tika nodots, krustāsists, apbedīts, bet trešajā dienā augšāmcēlās un “Dievs Viņu paaugstināja un dāvāja Viņam vārdu, kas ir pāri pār visiem vārdiem” (Filip 2,9). Tomēr šie notikumi netiek attainoti plašāk nekā Evaņģēlijos, jo Pāvils raksta par tiem teoloģiski un dodot garīgas pamācības jaunajām kristiešu draudzēm. Apustuļa vēstulēs Kristus piemērs ir kā aicinājums uz sekošanu jeb atdarināšanu. Pāvils vēstulē Filipiešiem ļoti zīmigos vārdos ievada izcilo kristoloģisko himnu: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Kristus pazeminājums un paaugstinājums, ko pieredzēja pilnīgā nespēkā un garīgā atkailinājumā, ir tas, kam jāseko kristiešiem. Pāvils centās tikt galā ar problēmām kristiešu draudzēs un tāpēc atgādināja tām kristīgās dzīves veida būtību. Šeit svarīgi ņemt vērā solidaritātes jēdzienu, kas Rakstos nav sastopams, bet doma ir klātesoša daudzos Pāvla tekstos. Kristus, būdams bagāts, kļuva nabags (2 Kor 8,9) un nepalika vien Dieva veidā, bet pieņēma kalpa veidu (Filip 2,6-7). Šī solidaritāte kalpo kā apmaiņa starp Viņu un mums: Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju, mainīt mūsu nabadzību par bagātību, paņemt uz sevi grēku un lāstu, lai mums nodotu savu taisnību (Gal 3,13; 2 Kor 5,21). Šī apmaiņa, pirmkārt, attiecas uz krustu, kad mēs uzticam Viņam savu nāvi, bet mums Viņš dāvā savas nāves pestījošo žēlastību.

Pirms himnas ir svarīgi vārdi, lai saprastu, kāpēc Pāvils savā vēstulē iekļāva šo pirmkristiešu ticības liecību un kā pāriet no noslēpumu apceres pie praktiskā iemiesojuma kristīgajā dzīvē. Pāvilam svarīgs bija mūsu un Kunga vēlmju salīdzinājums, lai iegūtu priekštatu, kas ļautu tiekties līdzināties Kristum. Lasījuma pirmajā daļā Pāvils raksta par brālīgajām saitēm starp cilvēkiem un jaunās brālības īstenošanu kristiešu starpā, jo autentiska brālība ļauj dziļi izprast Kristus pashālā noslēpuma jēgu. Abas lasījuma daļas apvieno vārdi: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Fragmenta sākumā Pāvils uzskaita brālīgas uzvedības pazīmes un savstarpējās pieņemšanas stāju, lai draudzē nebūtu egoistiskas attiecības. Filipas draudze sadūrās ar šķelšanos, skaudību, sāncensība un attiecību trauslumu. Tur, kur ir klātesošs Kungs, uzplaukst sirds vienotība, patiesa mīlestība, pazemība, otra novērtēšana un jūtu saskanība, tur Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpums īstenojas un uzveic konfliktus un spriedzes. Pielāgoties Jēzus Kristus domām un padarīt tās par savām ir kristiešu uzdevums. Pāvils aicina izvērtēt sevi, savas domas, jūtas un sirds virzību dzīves, izvēles un uzvedības kontekstā, lai līdzinātos Kristum, bet nedrīkst palikt pie pašrefleksijas, kas ieslēgta savās personiskajās raizēs, vājībās, bezcerībā un negatīvismā. Apustulis aicina uz tieksmēm kā Kungam, ko raksturo gatavība, kalpošana un dzīves mīlestība.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 1, 20c-24.27a, svētdiena XXV, A

Filip 1, 20c-24.27a

Pāvils diktē vēstuli Filipiešiem atrodoties
romiešu apcietinājumā, attēls no 19/20.gs. mijas

Paul dictating his letter to the Philippians.

Phil. 1:1-11 - Museon-Omniversum, Netherlands - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/2021657/resource_document_museon_200426

24. septembra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no Pāvila vēstules Filipiešiem, kas nav ne dogmatisks vai morāla rakstura teksts, bet pastorāls un aicina kristiešus dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Kristieši saņem kristībās jaunu dzīvi un kļūst par Dieva bērniem, Kunga brāļiem un Svētā Gara mājokli. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom 6,23) un viņam Kristus vārds ir visa viņa dzīve: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums” (Filip 1,21). Pāvilam “Kristus, jūsu dzīvība” (Kol 3,4), kas “apslēpta Dievā” (Kol 3,3), bet atklāsies visā pilnībā pastarā augšāmcelšanās notikumā garīgā un neiznīcināmā miesā (1 Kor 15, 42-45). Līdzināšanās Kristum ir Svētā Gara dāvana un darbs, kas uztur mūs Dievbērnu statusā. Senākā kristiešu izpratne par Kunga augšāmcelšanos (1 Kor 15) bija saistīta ar doma par Dieva darbu pateicoties kuram ticīgais var iegūt drošību kā pārvarēt savu nāvi un sasniegt savu cilvēcisko piepildījumu, lai “būtu ar Kristu” (Filip 1,23) un saņemt “līdzīgu Viņam godības miesai” (Kol 3,21).

Apustulis Pāvils rakstīja šīs svētdienas lasījuma rindas, atrodoties ieslodzījumā Romā (laika posmā no 61. līdz 63. g.). Šī īpašā situācija ir svarīga, lai saprastu vēstuli un lasījumu. Visticamāk, Pāvila ieslodzījums bija mājas arests, kas viņam būtu devis noteiktas privilēģijas, piemēram, tikties ar apmeklētājiem. Tomēr ir skaidrs, ka Pāvila teoloģiskās pārdomas ir atbilde uz nāves tuvošanos, kas bija šīs nepatīkamās situācijas potenciāls iznākums. Lasījuma pirmā daļa mums stāsta par paša Pāvila domām par viņa iespējamo nāvi no Romas varas iestāžu rokām. Viņš rakstīja no cietuma, nezinot, vai tiks atbrīvots un varēs atkal apmeklēt savu Filipas kristiešu draudzi. No ieslodzītā var sagaidīt bezpalīdzību un skumjas, tomēr Pāvils raksta ar neparastu brīvības sajūtu. Pāvils priecājas, ka, pateicoties filipiešu lūgšanām un Svētā Gara palīdzībai, viņa cerībai ir pamats. Pāvils rakstīja šo vēstules no vietas, kur satiekas cerības un ciešanas, viņš nepauda abstraktas domas, bet gan uzturējās romiešu cietumā, kur viņš gaidīja ziņas par notiesāšanu uz dzīvību vai nāvi.

Pāvils varēja pateikt, ka viņam nav nekas zaudējams un neko nevajag aizstāvēt un tāpēc, ka nevajag baidīties no kaut kā zaudēšanas, tad arī katra zaudēšana viņam ir ieguvums. Apustulis pieredzēja Tēva iepazīšanas dāvanu un Evaņģēlija vēsts viņā bija iesakņojusies tā, ka dzīvi uztvēra kā dāvanu un jo vairāk šo dāvanu dos, jo vairāk tā viņā nostiprināsies. Kad Pāvils rakstīja, ka viņam nav nekas zaudējams, bet no otras puses uzsvēra, ka kamēr dzīvo miesā, tikmēr viņam ir kaut kas ko pazaudēt. Pāvils negribēja mirt kā kāds noguris, atteicies no sava amata kalpotājs un negaidītu neko labu no šīs dzīves. Tieši pretēji, mīlēja Kristu un bija gatavs nomirt, lai sastaptu Viņu vai arī bija ar lielu dedzību kalpot Kristum kristiešos. Abas lietas viņam bija labas. Ne velti viņš aizstāvējās tiesas priekšā, lai netiktu notiesāts uz nāvi. Viņa nāve nozīmētu, ka Filipas kristieši pazaudētu viņa personas klātbūtni, kura viņiem bija vēl nepieciešama. Pastorālo mīlestību Pāvils atzina par kaut ko labāku nekā vēlmi vienmēr būt kopā ar augšāmcelto Kristu.

Pārsteidzoši, ka Pāvils vēstulē stingri uzstāja, ka nāve ir ieguvums: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums.” (Filip 1,21). Tas ir ieguvums, jo viņš var būt kopā ar Kristu (Filip 1,23), kas ir “daudz labāk” nekā dzīvot. Kāpēc Pāvils tā rakstīja? Kāpēc viņam nomirt bija daudz labāk nekā dzīvot? Iespējams, Pāvils uzskata, ka šāda teoloģiskā doma var darboties kā stratēģija, lai tiktu galā ar pašreizējām ciešanām, kas saistītas ar dzīvošanu cietumā un vēlējās mierināt filipiešus, ka arī viņš pieredz grūtības un saprot viņus vai arī centās pārliecināt sevi, ka viss būs kārtībā, neskatoties uz nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem. Viņš nodeva filipiešiem spēcīgu vēstījumu, ka, lai gan Romas imperatoram ir vara, kas viņu ir ieslodzījusi un kontrolē viņa ķemeni, tomēr viņa nāve būs brīnišķīgs brīdis, kad viņš būs kopā ar Kristu.

Pretstatu starp dzīvi un nāvi Pāvils pārvarēja, jo viņa dzīves centrā ir Kristus. Viņš ilgojās pēc pilnas un piepildītas dzīves ar Kungu pēc nāves, bet apzinājās savas misijas īstenošanas pienākumu, kuru viņam uzticēja Kristus. Visu Pāvila dzīvi kopš atgriešanās caurstrāvo Kristus klātbūtne, kas veidoja viņu no iekšpuses, mudināja sludināt Evaņģēliju, pavadīja, mierināja un deva viņam savu Garu. Pāvils pārliecinoši teica, ka viņa dzīve ir Kristū. No šīs vienotības ar Kristu izplūda visi Pāvila garīguma aspekti. Baznīcas īstā vieta ir tur, kur atrodas Kristus (Kol 3,1) un tāpēc kristiešu ilgas, kā to vairākkārt pauž Pāvils, ir vērstas uz Kristus redzēšanu vaigu vaigā debesīs: „es kāroju atraisīties un būt ar Kristu” (Filip 1,23). Šī pieredze, ticība un ilgas koncentrējas uz Kristu un Viņa solījumu: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu… ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu” (Jņ 14, 2-3). Visas Baznīcas cerības balstās uz šo solījumu un tāpēc kristieša identitāte jāmeklē uzslietajā telī debesīs. Kungs ir arī klātesošs šai pasaulē, īpaši sakramentos, savā vārdā, nabagos, pāri visam Euharistijā. Baznīca pastāv vien pateicoties vienotībai ar Kristu un visu vienotība Baznīcā īstenojas Euharistijas noslēpumā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 27, 30 - 28,7, svētdiena XXIV, A

Sīr 27, 30 - 28,7

Jēzus Sīraha Dēls māca, manuskripts no Nīderlandes, 1250-1300.g.

Jesus Sirach teaching - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands -
Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115594

17. septembra svētdienā Dieva vārda liturģija piedāvā kā pirmo lasījumu fragmentu no Sīraha Dēla grāmatas, kas rakstīta 185.g. pirms Kr. un kuru var uztvert kā visskaistāko ebreju ētikas kopsavilkumu. Savā grāmatā Sīraha Dēls atsaucas uz Toru jeb to interpretē, sniedzot dievišķas pamācības un šajā svētdienā pārdomā tuvākmīlestību. Lasījumā apskatītās tēmas ir savstarpēji saistītas ar daudziem Jēzus vārdiem. Bībelē praktiski nav ietverta starppersonu piedošana, bet Sīraha dēls raksta: "Piedod tuvākajam pārestību, un tavus grēkus Kungs piedos, tev lūdzoties” (Sīr 28,2). Tādējādi autors uzstāja, ka grēks ir atturēties izrādīt žēlastību citām personām (Sīr 28,3-5). Sīraha Dēls uzsvēra, ka baušļu ievērošana ir cieši saistīta ar uzticību Derībai, autors skaidri saista derības un baušļu jēdzienus (Sīr 28,7). Izplatīts ir viedoklis, ka starp Veco un Jauno Derību pastāv nopietna atšķirība, jo Vecajā dominē - atriebība, bet Jaunajā - piedošana, tomēr šāds uzskats ir kļūdains, jo Jēzus atnāca nevis lai atceltu, bet piepildītu Rakstus un Kunga mācība izaug no Izraela tradīcijas. Jēzus atmeta to, kas lieks un saglabāja to, kas labs un autentisks. Vecā Derība salīdzinājumā ar apkārtējo tautu likumiem bija daudz tuvāk Evaņģēlijam, bet vēl bija jāgaida Dieva Dēla atklāšanās.

Sīraha Dēls rakstīja par pienākumu piedot citiem un neturēt aizvainojumu (Sīr 28,2-7). “Pārestība” (Sīr 28,2a) burtiski nozīmē “ievainojums”, “ievainots” vai “nepareizi darīts”. Interesanti kā šajā teikumā autors savienoja piedošana citiem ar Kunga piedošanu. Lai gan šie vārdi izklausās kristīgi (Mt 6,12, 14-15; 18,32-35; Mk 11,25; Lk 11,4; Jēk 2,13), pastāv seni ebreju teksti, kas satur līdzīgas idejas: "Mīliet viens otru no sirds; un, ja kāds pret jums grēko, runāj ar viņu mierīgi un savā dvēselē neturi viltu; un, ja viņš nožēlo grēkus un atzīstas, piedod viņam. Bet, ja viņš to noliedz, tad neesi emocionāls ar viņu, lai, saņemdams no tevis indi, viņš neuzņemas zvērestu, un tāpēc tu divkārši grēko... Bet, ja viņš ir nekaunīgs un neatlaidīgi dara pāridarījumu, tad piedod viņam no sirds un atstāj Dieva ziņā atriebību" (Gada Testaments VI, 3-7, Divpadsmit Patriarhu Testamenti*), “Kādā mērā cilvēks apžēlosies par savu tuvāko, tādā pašā mērā Kungs apžēlosies par viņu… Tāpēc esiet līdzjūtīgs savās sirdīs, jo kā cilvēks izturas pret savu tuvāko, tā Kungs rīkojas pret viņu” (Zebulona Testaments V, 3, Divpadsmit Patriarhu Testamenti**) un “Dievs piedod tam, kas piedod savam tuvākajam” (Rosh Ha-shanah, 17a***, Talmuds).

Sīraha Dēls norāda, ka tas, kurš tur ļaunu prātu uz otru, nevar gaidīt, ka Kungs viņu dziedinās no viņa paša sāpēm un grēkiem (Sīr 28,3). Tam, kurš atsaka žēlastību savam tuvākajam, nevajadzētu gaidīt, ka Kungs piedos viņa paša grēkus (Sīr 28, 4). Kamēr mēs esam žēlsirdīgi, Dievs ir žēlsirdīgs pret mums; bet, ja mēs neesam žēlsirdīgi pret citiem, Dievs nav žēlsirdīgs pret mums. Vajadzība nolikt malā naidīgumu un atturēties no grekošanas ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā nāve un pagrimums var nākt priekšlaicīgi. Autors uzskata, ka grēks iedarbina nelabvēlīgu seku virkni, kas veido izdarītā grēka paplašinājums. Pēc Sīraha Dēla domām, atmaksas jēdziens ir viens no svarīgākajiem teoloģiskajiem pieņēmumiem, jo viņš nepieļāva iespēju, ka pēcnāves dzīvē varētu saņemt atlīdzību un sodus, viņš izstrādāja atmaksas doktrīnu, kas aptvertu šo pasauli. “Kas atriebjas, to atriebība gaidīs Kunga priekšā: Kungs pieminēs viņa grēkus, tik tiešām” (Sīr 28,1). Šie vārdi ir īpaši pamācoši, jo tas atspoguļo simetriju starp grēku un dievišķo spriedumu, kas ir raksturīga šī modeļa tiesiskajam aspektam. Sīraha Dēla skarbākie izteikumi par atmaksu grēciniekiem ir domāti tikai tiem, kas nenožēlo grēkus, kuri nekaunīgi pārkāpj Dieva priekšrakstus, jo citur viņš iesaka neatraidīt nožēlojošu grēcinieku, jo "mēs visi esam pelnījuši sodu" (Sīr 8,5). Fragments noslēdzas ar divkāršu atgādinājumu par atcerēšanos: “piemini”. Pirmajā reizē autors aicina pieminēt “galu” jeb pēdējās lietas (gr. eschata). Iemesls, kāpēc vajadzētu atcerēties “galu”, ir tas, ka Kungs visu sakārtos pirms cilvēka nāves. Sīraha Dēlam nāve ir izšķirošs faktors tam, kā viņš domā par atmaksas doktrīnu. Atcerēšanās tiek uzskatīta par glābjošu darbību (sal. Sīr 7,16.36; 8,5.7; 9,12; 14,12; 18,24-25; 38,20; 41,3). Jāatceras "baušļi", īpaši bauslis "mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Lev 19,18).

Sīraha Dēls izšķir divu veidu grēciniekus: viens ir nekaunīgais grēcinieks, kuru var sagaidīt tikai spriedums un sods no Dieva, bet otrs ir nepilnīgs, tomēr pamatā labi noskaņots grēcinieks. Iedvesmotais autors uzskata, ka vislabāk ir izrādīt līdzjūtību un pacietību pret otrās grupas grēciniekiem. Grāmatas norādes ir paredzētas, lai ieaudzinātu jauniešos empātiju, lai viņi, pamatojoties uz to, rīkotos ētiski. Autentiskas zināšanas par žēlsirdības un maigas mīlestības Dievu ir pastāvīgs un neizsīkstošs atgriešanās avots. Ja Kungs ir žēlsirdības pilns (Ps 111,4; Sīr 2,11), tad Dieva tauta ir aicināta būt tikpat žēlsirdīga (Ps 112,4). Sīraha Dēla un citu autoru mācība Otrā tempļa jūdaismā ir apkopota Jēzus pamācībā: "Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs" (Lk 6,36). Sīraha Dēlam bija plaša, lai gan netieša ietekme uz Jauno Derību. Izraela gudrības tradīcija gatavoja Evaņģēlija vēstij, jo tauta pieredzēja, ka Dievs piedeva grēkus un radās jautājums, vai cilvēki arī tāpat var piedot ar tik pat dāsnu sirdi? Ja Dievs pret mums attiecas ar mīlestību, kā mums rīkoties pret saviem brāļiem? Atbilde ir piedošanā, tomēr jāņem vērā, ka mūsu piedošanas spējas ir ierobežotas un nepieciešama Dieva ienākšana mūsu dzīvēs Jēzū Kristū. Mateja Evaņģēlijā baznīca tiek aicināta uz pazemību un tiek piedāvāti padomi par brālīgo labošanu un piedošanu (Mt 18,4.15-17.21-35), atkārtojot trīs Sīraha Dēla domas (Sīr 3,17-18; 19,13-17; 27,30-28,7). Lūkas līdzībā par bagāto muļķi un netaisnīgo tiesnesi (Lūkas 12,16-21; 18,1-8) attīstīta idejas, kas atrodamas arī Sīraha Dēla grāmatā (11,18-19; 35,17-21). Jēkaba vēstulē ir aplūkotas tādas tēmas kā dievišķā pārbaude un mēles kontrole (Jēk 1,12-15; 3,1-12), kas jau ir sastopamas Sīraha Dēla mācībā (2,1-6; 5,9-14). Sīraha Dēls (28,2-7) tuvojas Jēzus mācībai par piedošanu. Piedošana citiem ir nosacījums, lai saņemtu dievišķo piedošanu (Mk 11,25), savukārt žēlastības atteikšana aptur žēlastības gaidīšanu no Kunga (Mt 18,23-35). Ja Dievs piedod apvainojumus (Sīr 17:29), cilvēkiem būtu labi rīkoties līdzīgi (Lk 6,36-37).

* https://www.earlychristianwritings.com/text/patriarchs-charles.html ; The apocrypha and pseudepigrapha of the old Testament in English, Volume 2 (Pseudepigrapha), ed. R. H. Charles, Oxford: Clarendon Press 1913. - 341-342.lpp.

** https://www.earlychristianwritings.com/text/patriarchs-charles.html ; The apocrypha and pseudepigrapha of the old Testament. - 330.lpp.

*** https://www.sefaria.org/Rosh_Hashanah.17b?lang=bi

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 33, 7-9, svētdiena XXIII, A

Ez 33, 7-9

pravietis Ezehiēls
manuskripts no Lielbritānijas, 1148.g.

Ezekiel from BL Harley 2803, f. 229 -

The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_E102182b

Viena no Baznīcas īpašībām ir tā, ka tā rūpējas par tiem, kas ir nomaldījušies un tieši par to šodien mums pavēsta Evaņģēlijs (Mt 18, 15-20), lai atgādinātu, ka ticīgie nav atbildīgi tikai par sevi, bet arī par brāļu un māsu labumu. Par sarga lomu pret brāļiem raksta pravietis Ezehiēls. Pravietis kā sargs ir ļoti saprotams tēls, kaut arī Tuvajos Austrumos pravieši tā netika saukti, tomēr šis motīvs sastopams arī citās pravieršu grāmatās (Is 21, 6-10; 52,7; Jer 6, 17; Oz 9,8). Dievs šo pravieti iecēla par sargu Izraela tautai un viņam vajadzēja brīdināt grēciniekus, jo ja to nedarīs, viņš būs atbildīgs par viņu nāvi. 33. grāmatas nodaļā tiek sīkāk aplūkots sarga motīvs. 33. nodaļa atrodas starp Dieva sprieduma paziņojumiem (1.–32. nodaļā) un tautas atjaunošanu (34.–48. nodaļā), un šajā grāmatā, kur visa centrā ir Dieva vara, šī nodaļa ir rets cilvēka izvēles brīdis un iespēja pašam izlemt. Ezehiēla grāmatā dievišķā taisnība ir atjaunojoša, nevis sodoša un tā ir priecīgā vēsts. Jāņem vērā, ka Ezehiēls ir priesteris, kura ticība un vērtības veidojās ciešā saistībā ar priesteriskajā vidē valdošajām tradīcijām un tendencēm. Viņa izcelsme ietekmēja pieeju tam kā viņš rakstīja un piemēroja vispārējus morālos principus konkrētiem dzīves gadījumiem.

Kungs atgādināja Ezehiēlam par viņa uzdevumu būt par Izraēla ”sargu” (Ez 33,7, sal. 3,17-21). Sarga metafora ir aizgūta no militārās sfēras (Ez 33,2; sal. 1 Sam 14,16; 2 Sam. 18,24-27). Izmantojot analoģiju par sargu, kurš signalizē par ienaidnieka iebrukumu, Kungs paskaidroja, ka tie, kas neievēro signālu, ir atbildīgi par savu nāvi (Ez 33,1-5). Tomēr, ja sargs nespēj brīdināt grēciniekus par gaidāmo nolemtību, sargs ir atbildīgs par grēcinieka nāvi un grēcinieks saņem to, ko ir pelnījis (Ez 33,6). Tādā pašā veidā Ezehiēlam bija jābrīdina ļaunie, ka tuvojas tiesa. Kā sargs Ezēhiēls tiek informēts, ka viņš nav atbildīgs par cilvēku reakciju, bet gan par viņu brīdināšanu (Ez 33,7-9). Ja Dievs liek Ezehiēlam brīdināt ļauno cilvēku novērsties no savas netaisnības, bet pravietis atsakās nodot vēsti, tad pravietis būs atbildīgs par ļaunā asinīm. Tomēr, ja Ezehiēls brīdina ļauno, bet viņš ignorē vai noraida brīdinājumu, tad pravietis tiks atbrīvots no atbildības par ļaunā cilvēka lēmumu. Ezehiēls tiek brīdināts par to, ja viņš kā sargs redz zobenu nākam, bet nepūš ragu un cilvēki netiek brīdināti, zobens nāk un atņem viņu dzīvības.

Ezehiēla sarga amats nebija izveidots balstoties uz tautas vairākuma gribu, bet viņu iecēla Dievs. Kungam interesēja, lai pravietis būtu labs sargs un nevis ar lielu popularitātes līmenis tautā. Grāmatā nav teikt, ka pravietis būtu veiksmīgs Dieva gribas vēstnesis un neatkarīgi no tā, cik grūta bija vēsts, pravietis to pasludināja tieši tā, kā to saņēma. Dievs joprojām aicina cilvēkus par Dieva sargiem (Apd 1,8; 2 Kor 5,20). Parasti sargs pasargā no ārējiem spēkiem, tomēr ironiski ir tas, ka ienaidnieks ir pašu vidū. Pravietiskais uzdevums ir saistīts ar kritiku. Ezehiēlam ir jāatgādina ļaunajiem par to, cik tālu viņi ir atkrituši no derības, un par viņu ļaunuma sekām. Tas, ka ļaunie cietīs savas ļaundarības sekas, ir viens no grāmatas morālās loģikas pamatprincipiem, kas savieno cilvēku pastrādātos noziegumus ar sodu. Ja Mateja Evaņģēlijā (Mt 18,15-20) ir aprakstīta labošanas procedūra, lai kopienas loceklis uzņemtos atbildību par pārkāpumiem, tad Ezehiela grāmatā sekas tam, ka tas netiek darīts un sava veida negatīvā motivācija jeb bailes no soda. Kungs aicina ne tik ļoti baidīties pateikt kaut ko kļūdīgum, bet nepateikt neko.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 20, 7-9, svētdiena XXII, A

Jer 20, 7-9

 Jeremijs lūgšanā, manuskripts no Nīderlandes, 1465

​​Jeremiah at prayer - 1465 - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056113886

Starp Vecās Derības praviešiem Jeremiju mūsdienu lasītājs var atklāt kā sev vistuvāko un cilvēciskāko, jo viņš piedzīvoja šaubas, cīņas un stīvēšanos ar Dievu. Izraelis nepazina līdz Jeremijam tādu pravieti kā viņš. Senākie pravieši reti runāja par sava aicinājuma personiskajām pieredzēm un tikai Jeremijs sāka atklāti par to rakstīt kā mēs to varam lasīt šīs svētdienas lasījumā. Tie pravieši, kas dalījās ar savu aicinājumu, norādīja arī uz noslēpumaino piespiešanu, kuru pieredzēja negaidītā brīdī un Kungs neļāva viņiem izmantot savas maņas un nekādi nevarēja pretoties. Jeremija grāmatā var atrast izteikumus, kas reālistiski apraksta šo stāvokli: “Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku” (Jer 6,11, sal. 15, 17; 20, 7). Jeremija dzīve salīdzinot ar citiem praviešiem izceļas ar lielāku piespiešanas aspektu, tomēr tas nenozīmē, ka viņš nebija brīvs savās izvēlēs Dieva priekšā. Viņš Dieva gribu īstenoja, bet kāds varētu  uztvert veidu kā viņš aprakstīja krīzes brīžus par zaimošanu (Jer 20, 7.14). Dieva gribai teikt nē var šķist kā zaimi, tomēr šeit jāskatās dziļāk, jo šeit ir apslēpta liela un kvēla mīlestība, kas arī savādāk nespēj reaģēt uz grūtībām un Kungu. Tas, ko viņš pieredzēja bija daudz spēcīgāks par viņu pašu: uguns, kas kvēloja un nevarēja to apdzēst vai savaldīt. Pravieša lūgšanas vārdi bija visai drosmīgi un īpaši tas izpaužas viņa pārdomās par savu aicinājumu.

Par kādu dzīves posmu pravietis rakstīja? Viņš pieredzēja cilvēku vienaldzību un kaut ko vēl spēcīgāku - Dieva “klusēšanu”. Jeremijs cieta no dubultas vientulības: tautas vidū un Dieva klātbūtnē. Jāuzsver, ka viņš nenožēloja savu aicinājuma izvēli, bet viņa gaušanās par vientulību un atmešanu bija tikai zīme tam, ka bija īslaicīgi apmaldījies savā dzīves ceļā. Uzticība savam aicinājumam un piesaistīšanās Kungam viņu nekad neatmeta, bet šaubu brīžos vēlējās vien nedaudz izpratnes un atbalsta vismaz no Kunga. Pravieša Jeremija vārdi Kungam: “Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties” (Jer 20,7) bieži tiek lasīti saistībā ar aicinājumu un dažādās liturģiskās svinībās ar mērķi uzsvērt izvēli par labu Dievam veltītai dzīvei, tomēr pašā grāmatā šiem vārdiem ir negatīva pieskaņa. Ebreju valodā burtiski šie vārdi tulkojas kā “piemānīji mani, uzliki man lamatas, izrādīji pret mani pārspēku”. Vārds “pierunāt”, kuru lietos Jeremijs saistās ar meitenes pavedināšanu. Dievs izturējās pret Jeremiju kā vīrietis, kurš pavedina meiteni, tāda kā meitenes naivuma izmantošanu, lai iegūtu viņu savā varā. Pravietis nonācis pie atziņas par savu aicinājumu sāka par to runāt un sūdzēties, jo nevēlējās pravietot, bet Kungs ieveda viņu lamatās, jo domāja, ka saņems ko citu. Pravietis neapsūdzēja sevi, ka kļūdīgi atpazinis savu aicinājumu. Viņš apzinājās, ka tas tā nav un atzinās, ka mēģināja atbrīvoties no šī kalpojuma, taču viņam tika uzticēts vārds bija kā iekšējais uguns, kas bija spēcīgāks par īslaicīgām emocijām. Viņam nekas cits neatlika kā kļūt par pravieti. Jeremijs uztvēra to kā piespiešanu, lai sekotu Kungam, kurš neteica, kas viņu nākotnē gaida: Kā tas var būt, ka Tu mani ievedi šādā smagā situācijā? Būtībā Jeremijs jutās piemānīts, jo viņam tika uzticēta misija, bet Kungs nebrīdināja viņu par paredzamajām briesmām un izmantoja to, ka viņš bija jauns un nepieredzējis.

Pravieša vārdi no vienas puses biedē, bet no otras - pievelk, jo izsaka satraukumu pravietī, kurš saprata, ka Kungs ir varens un bargs, tomēr Viņam var uzticēties. Katrs ticīgais var pieredzēt divejādas sajūtas, jo ievērojot Kunga likumus, Baznīcas dzīves ikdienu vai aicinājuma īstenību var nonākt sarežģītām situācijām. Tad var rasties pārmetumi un pretenzijas: Kungs, kāpēc ar mani tas notiek? Vai labāk neko neizvēties un nedarīt? Ko es tādu izdarīju, ka ar mani kaut kas tāds notiek? Vai tas ir kāds sods? Tie ir ļoti personīgi un spēcīgi jautājumi, jo pieskaras ticības dzīves pamatiem: es uzticējos Tev Kungs, pieņēmu tavu vārdu un solījumu, bet necerēju, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Šādas situācijas var izsaukt nožēlu par Kunga ceļu izvēli un neuzticību Viņa vārdam, jo ja tik slikti ir tagad, vai tālāk nebūs vēl grūtāk. Jeremija sūrošanās kļūst par lūgšanu un tas visu šo grūto pieredzi maina, jo pravietis paliek uzticīgs ticības garam kā to var lasīt Psalmos un Ījaba grāmatā, kur nelaimē tiek saglabāta ticība. Mēs arī varam justies, ka esam ļāvušiem ilūzijām par ticības ceļu un redzam, ka Baznīca un ticīgie nav tādi kādus cerējām sastapt, un sirdī ienāk vilšanās un neziņa. Tas, protams, nav tas, ko varētu gaidīt no pestīšanas žēlastības ceļa. Tā ir patiesa krusta pieredze un Svētie Raksti atgādina, ka tā nav viegla lasāmviela, kas nomierina un nes skaidrību, bet gan bieži rada nemieru un neziņu, jo ļauj mums nostāties Dieva noslēpuma priekšā. Ticības dzīve ar dažādajiem aicinājumiem nav nekāda privilēģija, kas atbrīvo no krīzēm un kāpšana pa karjeras kāpnēm, bet Dieva gribas pildīšana, kur Dieva vārds ir spēcīgs un patiess, kuru nevar ignorēt un pakārtot savām personīgajām interesēm, spītam vai vēlmei palikt malā. Kungs uztur savus bērnus žēlastībā un nobriešanā, lai viņi nepadotos īslaicīgām sajūtām un untumiem, bet paliktu uzticīgi Dieva gribai.

br. Jānis Savickis OFMCap