Lapas

5.18.2023

Apd 1, 12-14, VII lieldienu laika svētdiena, A

Apd 1, 12-14

Kunga mācekļi un Svētā Gara nosūtīšana (Apd 2,1-4)
Manuskripts no Lielbritānijas
12.gs. vai 13.gs. sākums
21. maija svētdienā lasījumā no Apustuļu darbiem iepazīstamies ar ainu, kurā Baznīca darīja to, ko Kungs tai lika darīt, jo mācekļi un Marija palika lūgšanā, lai saņemtu Svēto Garu, kuru var pieredzēt tie, kas nav vērsti tikai uz savu garu, bet atveras uz Kungu. Apustuļu darbos aprakstītā pirmā kristiešu kopiena pulcējās kopā regulāri uz lūgšanu un dažādu problēmu risināšanu, jo tā tiecās uz vienprātību (Apd 1,14; 4,24; 15,25) un zināja, ka to var panākt un nodrošināt tikai Svētais Gars. Pirmie kristieši labi zināja, ka Svētais Gars ir brīvs un nāk pie tiem, kuri brīvībā ilgojas pēc Viņa. Šīs svētdienas stāsts sākas Olīvkalnā, kur Kungs uzkāpa debesīs, bet iepriekš šī vieta bija fonā Viņa iejāšanai Jeruzalemē (Lk 19,29.37), bet vēlāk Viņš pavadīja tur nakti (Lk 21,37; 22,39). Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzum šī vieta bija pazīstama un īpaši norāda, ka tā ir “vieta” (Lk 22,40) lūgšanai. Šādai Olīvkalna vietas atkārtošanai ir svarīga nozīme, jo uzsver, ka tā ir iemīļota Kunga vieta. Šoreiz mācekļi atgriežoties uz Jeruzalemi darīja to, ko nespēja paveikt pirms aresta un sāka lūgties. 

Lūkas ne tikai Evaņģēlijā, bet arī Apustuļu darbos izveidoja mācekļu sarakstu un viņš lietoja tādus pašus personvārdus kā Lūkasa Evaņģēlija 6. nodaļā. Mācekļu sarakstu veido divas reizes pa četri plus trīs jeb vienpadsmit apustuļi. Pastāv tikai četras atšķirības: Jānis un Jēkabs no pirmā četrinieka izbīdīja Andreju; Toms tika pārvietots uz otro vietu otrajā četrinieku grupā un nevis ieņem pēdējo vietu šajā grupā un Matejs šajā grupā ir pēdējais nevis trešais; Pēdējā trijniekā Sīmaņa Zēlota vārds tiek lietots nedaudz savādāk. Pēteris visos sarakstos ir pirmajā vietā, bet Jānis šajā sarakstā iet uz augšu visdrīzāk tāpēc, ka Apustuļu darbos viņam ir svarīga loma (Apd 3,1. 3. 4.11; 4,13.19; 8,14). Līdera pēcteču vai sekotāju uzskaitīšana bija ierasta lieta antīkajā literatūrā, taču šeit tiek iekļauta arī sieviete - Dievmāte un citi Jēzus ģimenes locekļi. Lūkas labprāt piemin sieviešu klātbūtni kristiešu kopienā: Tabita (Apd 9, 36-43), Marija, Jāņa Marka māte (Apd 12,12), Lidija (Apd 16, 14-15). Apustuļu darbos sievietes arī saņem Svēto Garu. Iespējams evaņģēlists aicināja pārskatīt mācekļa definīciju un izpratni par to, kas bija klātesoši debeskāpšanas notikumā. Sievietes pieminēšana šeit ir netipiska. Jēzus māte Marija veido saiti starp sievietēm, kas sekoja Kungam (Lk 8,2; 23,49.55; 24,10).

Mācekļi bija paklausīgi Jēzus norādījumiem un atgriezās no Olīvkalna uz Jeruzalemi, lai gaidītu Svētā Gara nākšānu. Lūkas attēlo mācekļus kā pilnībā apmācītus un atbilstoši dievbijīgus, jo Jēzus viņus sapulcināja (Lk 6, 14-16) un apustuļu formācija bija simbolisks veids kā parādīt, ka Kungs veidoja jauno Izraeli. Tagad var runāt par jauno laikmetu un vecais Izraelis vairs nespēja atbilstoši atbildēt uz Dieva gribu. Būtiski bija tas, ka ticīgo kopiena dzīvoja dievbijībā un vienotībā un šāds novērojums ir sastopams vairākas reizes Apustuļu darbos (Apd 6,7; 9,31; 16,5; 19,20). Vārds “vienprātīgi” (Apd 1,14) Jaunajā Derībā parādas vienpadsmit reizes un desmit no tām Apustuļu darbos, un apzīmē kopienas vienprātīgo darbību un nepārtrauktu vienotību. Dažviet šis vārds apraksta jūdu un citu pretdarbību (Apd 7,57; 12,20; 18,12; 19,29), bet citviet mācekļus, kas kopdarbojas (Apd 2,46; 4,24; 5,12; 15,25). Šis vārds izsaka Baznīcas fundamentālo vienotību, kur kristieši darbojas paklausībā, gaida Svēto Garu un lūdzas, lai sagatavotos šim notikumam. Varam atpazīt dažas Baznīcas pamatīpašības: sapulcināta un ar vienotu prātu lūgšanā meklē Kunga gribu un sapulcējusies, lai izpildītu Dieva misiju. Kristīgajā tradīcijā nav pārliecinoša Svētā Gara tēla jeb attēla, bet tam ir viens ļoti svarīgs iemesls, jo Svētā Gara tēls ir Baznīca, kristiešu kopība, kas meklē Dieva gribu. Kristiešu mākslā jau no seniem laikiem Svētā Gara nosūtīšanu attēloja kā notikumu kurā pulcējās apustuļi un Kunga Māte, un tāds ir Vasarsvētku tradicionālais ikonogrāfiskais tēls.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.04.2023

Apd 6, 1-7, V lieldienu laika svētdiena, A

Apd 6, 1-7

Apustuļi uzliek rokas septiņiem pirmajiem diakoniem
manuskripts no Austrijas, 1425-1435.g.
Piektajā Lieldienu svētdienā lasām Apustuļu darbu fragmentu par pirmo diakonu izraudzīšanos. Evaņģēlists Lūkas rakstot par Baznīcas pirmajiem gadiem ticēja, ka tajā laikā Viņa bija kā piemērs, kuram jāseko un nekavējoties ir jācīnas ar ļaunuma (Hananja un Safīra) problēmu. Baznīcas vienotība un saite ar Kungu Jēzu balstījās uz Divpadsmit apustuļiem, bet Baznīcas attīstība Svētā Gara vadībā ļāva tai izplatīties. Ne viss pirmbaznīcā darbojas tik vienkārši un Lūkas reālistiski skatījās uz izaicinājumiem. 4. nodaļā var pirmo reizi uzlūkot kristiešus no perspektīvas, 5. nodaļā tiek apskatītas iekšējās problēmas, negodprātība un vajāšanas, bet 6. nodaļā autors atgriežas pie iekšējām lietām un viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par etnisko un reliģisko cilvēku izcelsmi. Vai kristīgā kopiena ir atvērta uz visu veidu cilvēkiem? Problēma bija tāda, ka Jeruzalemes baznīcā par helēnizēto jūdu atraitnēm nerūpējās tik pat labi kā ebreju atraitnēm. Visās grāmatas nodaļās un gadījumos Svētais Gars rūpējās par Baznīca, lai tā turpinātu augt. 

Pirmās piecas Apustuļu darbu nodaļas apraksta Jeruzalemes baznīcas izveidošanos un pretestības izpausmes pret Jēzus Kristus personu, kuru sludināja apustuļi. Nākošajās nodaļās lasām Baznīcas misionārās darbības sākumu un pirmās grūtības strauji augošajai kristieršu kopienai. Ar 6. nodaļu evaņģēlists Lūkas iesāka aprakstīt jauno Baznīcas dzīves posmu. Šīs svētdienas stāsta pamatā ir vienkārša stuktūra: problēma, risinājums, kvalificētu personu meklēšana un izvēlēšana. Svētais Gars pulcināja kopā dažādus cilvēkus, bet radās problēma dabiskajā līmenī, kas varēja kristiešu sašķelt. Tāpēc Divpadsmit apustuļi sapulcējās un identificēja izaicinājumu.

Kas notika ar augošo kopienu? Katrs jaunpienācējs radīja izaicinājumus, jo tajā iekļāvās dažādu sabiedrības grupu pārstāvji, daļa runāja grieķu valodā un neprata aramiešu valodu, kurā runāja vietējie ebreji, kuri gan prata grieķu valodu, jo to izmantoja tirdzniecībā un pārvaldē kopš Aleksandra Lielā laikiem. Kristieši dalījās savos labumos un spēja sevi uzturēt, tomēr atraitnes nevarēja strādāt un tajos laikos nebija neierasti, īpaši starp pagāniem, ka viņas varēja nomirt badā. Grieķiski runājošo atraitņu nespēja runāt vietējā valodā varēja ievērojami pastiprināt viņu nedrošo dzīves situāciju. Grieķiski runājošie sūdzējās par šo apstākli, ka viņas nesaņem pārtiku. Būtiski bija tas, ka šī problēma apdraudēja Kristus Miesas garīgo vienotību.  Etniskās sūdzības izraisīja praktiski jautājumi.

Apustuļu uzdevums nebija risināt praktiskās atraitņu problēmas, jo viņi nevarēja atstāt novārtā savu galveno uzdevumu sludināt Jēzu Kristu. Lēmums bija konkrēts un skaidrs, jo jautājuma risināšana ir jāuztic cilvēkiem, kas ir atbilstoši sagatavoti un ļautu apustuļiem neraizēties un novērsties no sava uzdevuma. Tika izvēlēti septiņi vīri, lai uzņemtos atbildību par trūcīgajiem un jo vairāk kristīgā kopiena auga un attīstījās, jo sarežģītāka tā kļuva. Šie septiņi diakoni prata gan sludināt (kā Filips un Stefans 7. un 8. nodaļā) un rūpēties par atraitnēm. Lūkas tādā veidā norāda, ka sludināšana neierobežojas ar Divpadsmit apustuļiem. Augošajai Baznīcai bija nepieciešami vairāk cilvēku ar iniciatīvu un gatavību pildīt aktīvi Dieva gribu. Apustuļi neturēja varu un autoritāti tikai savās rokās, bet meklēja veidus kā adekvāti darboties jaunos apstākļos.

Interesanti, ka apustuļi paši neizvēlējās kandidātus, bet lika kopienai pašai atlasīt atbilstošus vīriešus ar dabiskajām un garīgajām dāvanām. Dabiskajā līmenī​​​​​​ viņiem bija jābūt cienījamiem un ar labu slavu, bet garīgajā jābūt Svētā Gara vadītiem un gudriem, ko labi var redzēt Stefana un Filipa gadījumos. Apustuļi uzskaitīja trīs kvalifikācijas kritērijus: viņiem jābūt (1) Svētā Gara un (2) gudrības pilniem un viņiem jābūt (3) pazīstamiem, ka šīs divas pirmās lietas viņu dzīvē ir klātesošas jeb viņiem jābūt ar atbilstošu reputāciju. Visas trīs lietas bija nepieciešamas naudas pārvaldībai. Septiņu vīriešu atlase atgādina ebreju kopienās tradīciju, kur septiņi cienījami vīrieši vadīja kopēju saimniecību. Septiņiem vīriem bija grieķu vārdi un skaidrs, ka viņi bija grieķiski runājošie kristieši un grieķiski runājošiem vairs nebija iemesla zūdīties, ka viņi tiek apdalīti.

Jāievēro, ka šajā fragmentā septiņi vīri netiek nosaukti par “diakoniem” un vēlāk tekstā viens no viņiem tiek identificēts kā evaņģēlists Filips “viens no tiem septiņiem” (Apd 21,8), taču svarīgi, ka rokas apustuļi uzlika viņiem, lai viņi ar pilnu atbildību kalpotu kopienai. Izskatās, ka sākotnēji viņu loma bija visai šaura, kalpošana pie galda, lai pārraudzītu pārtikas un naudas pārdali. Divi no septiņiem - Stefans un Filips - tiek arī pieminēti kā spēcīgi sludinātāji un nes dziedināšanu. Ja arī apustuļi domāja par konkrētu kalpojuma veidu, tad svarīgi, ka viņi bija atvērti uz Svēto Garu, kurš Kunga plānus diakoniem neierobežoja tikai nabago kalpojumam, bet arī atvēra uz evaņģelizāciju, mācīšanu un sakramentiem. Baznīca šo Rakstu vietu uzlūko kā diakonata iedibināšanas brīdi un kaut arī Apustuļu darbi nelieto vārdu diakons (gr. diakonos), tomēr šis vārds parādas visā Jaunajā Derībā un apzīmē “kalpus”, bet ir vietas, kur tieši runā par diakoniem (1 Tim 3, 8-13).

Septiņu vīru izvēle bija pirmais solis, lai sāktu veidoties lokālās baznīcas un draudzes, jo Dieva plānā Baznīcai bija jāaug un jāattīstas kā Miesai, organismam vai organizācijai, kas darbojas un apstāšanās un sastingšana izsauc paralīzi un nāvi. Baznīcā ienāca kalpojumu, pienākumu un atbildību dalīšana, un atklājās, ka patiesa vara atrod veidus kā dalīties ar dāvanām un Garu. Lūkas apzināti izmantoja vārdu “kurnēt”, jo vēlējās uzsvērt, ka jaunā Jeruzalemes kopiena pieredzēja to pašu, ko Izraelis savā tuksnešainā ceļā no Ēģiptes verdzības (Izc 15-17). Spriedze kopienā nebija radusies tikai dēļ atraitnēm, bet arī divas valodas Jeruzālemes kopienā varēja radīt nopietnus izaicinājumus, jo valoda ir ne tikai vārdi, bet ārējā zīme citāda veida pasaules skatījumam, kultūrai, domām un jūtām. Grieķiski runājošie daudz kritiskāk skatījās uz svētnīcu un Toru, un vairāk vēlējās sludināt atklāti un enerģiski, kas praksē izpaudās pagānu evaņģelizācijā. Evaņģēlists Lūkas parāda, ka krīze ļauj augt Baznīcai un konflikts netika atrisināt katrai pusei mazinot savu uzstājību, bet sanākot kopā, lai spertu nākamo soli kopā. Pārbaidījumi var būt skumji un biedējoši, tomēr izšķiroši, ka ticīgie klausās, ko krīze grib pateikt Baznīcai un meklē kāda ir Dieva griba.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.14.2023

1 Pēt 1, 3-9, II lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 1, 3-9

Manuskriptā attēlots
kā priesteris metas ceļos svētā Pētera priekšā
Anglija, Dorčestera 11/12gs. 
16. aprīlī svinam balto svētdienu un ik gadus Evaņģēlijā lasām par mācekļu tikšanos ar Kungu un Toma neticību. Dieva vārda liturģijā uzmanība jāvērš uz to, ka patiesa un atvērta kristiešu kopiena liecina par Augšāmcelto Kristu un svētdienas dalība dievaklpojumā, “astotajā dienā” ļauj sastapt Kungu. Pat ja Kristus ir neredzams un nesajūtams, ticīgajiem jātuvojas Viņam, jo “Jūs Viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši” (1 Pēt 1,8). Pēteris apstiprināja, ka jādzīvo saskaņā ar ticību un nevis ar redzi (sal. 2 Kor 5,7; Jņ 20,29), jo galu galā ticīgie sastapsies ar Kungu vaigu vaigā (1 Kor 13, 12). Pēteris šajā lasījumā ieskicē vēstules saturu lasītājiem un piedāvās rīkus labai kristīgajai dzīvei. Vēstule uzrunāja ātri augošās kristiešu draudzes Mazāzijas ziemeļdaļā, kuras sadūrās ar kopienas, misiju un ciešanu problēmām. Pētera pirmā vēstule ir ļoti pastorāla un autora mērķis ir stiprināt lasītāju un klausītāju ticību. Viņš iesāka ar kristīgo cerību un mantojumu, kas balstīts Jēzus augšāmcelšanās notikumā. Savukārt Jēzus ciešanas viņš piedāvā kā modeli kristiešiem, kas paši pasaulē pieredz naidīgumu un ciešanas.

Pirmā Pētera vēstule tika rakstīta vairākām pagānu izcelsmes kristiešu draudzēm, kuras dzīvoja Mazāzijā un šis apvidus parasti saistās ar apustuļa Pāvila darbību. Vēstules saņēmēji pārcieta vajāšanas, kas kļuva par daļu no romiešu attieksmes pret kristiešiem. Vēstule ir kā uzmundrinājums, kas sniedz bagātīgu teoloģisku ieskatu par to, kā pašreizējie apstākļi atbilst Tēva gribai, Dēla ciešanām un Gara atbalstošajam darbam. Viens no vēstules galvenajiem mērķiem ir aicinājums ticīgajiem palikt uzticīgiem Evaņģēlijam. Pastāv teorija, ka vēstule bija paredzēta lasīšanai kristību dievkalpojumā ar mērķi stiprināt katehumenu ticību, jo viņi dzīvoja kā trimdinieki svešā kultūrā. Vēstules struktūrā var saskatīt kristības liturģijas iezīmes: (a) sākuma lūgšana (1 Pēt 1, 3-12); (b) pamācība katehumeniem (1 Pēt 13-21) un kristību rits; (c) jaunkristītā sveikšana (1 Pēt 1,22-25); (d) sprediķis par sakramentiem (1 Pēt 2,1-10) kam seko Euharistija un (e) sprediķis par kristiešu mācekļa pienākumiem (1 Pēt 2, 11-4,6).

Šīs svētdienas lasījumā jāievēro atsauci uz pieredzi, ko Pēteris piedzīvoja neilgi pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņš un apustuļi saskārās ar augšāmcelto Kristu un viņiem pašiem tika dota jauna dzīve kopienā (gr. ekklesia), jeb tie, kas ir “izsaukti” un nošķirti Dieva plāna veikšanai (Jņ 20,19-29). Šo noteicošo notikumu Baznīcas dzīvē varētu uzskatīt par sava veida stāstu par radīšanu pēc augšāmcelšanās, kas atklāj Dieva Valstības klātbūtni uz zemes. Tāpat kā Radītājs dārzā noliecās pār Ādama nedzīvo veidolu, tā Augšāmceltais Kungs, Tēva Vārds, caur kuru viss radās, iedvesa Gara elpu savu mācekļu neskaidrajās domās un vājajos ķermeņos. No šī brīža viņi kļuva par jauno radību, kuros ienāk Kunga klātbūtne.

Pirmās Pētera vēstules sākums (1,3-12) grieķu valodā ir viens garš teikums un ietver pateicību ar kuru tiek godināta Dieva žēlsirdīgā darbība, kas ietekmē kristiešu pagātni, tagadni un nākotni. Kristieši ir piedzimuši no jauna un nodrošina to viņiem Dieva žēlsirdība, nevis ticības lēmumi un tas nav kaut kas no pagātnes mantots. Autors uzsvēra, ka jaunā piedzimšana ir aktuāla un joprojām maina cilvēka īstenību. Fragments sākas ar tipisku Jaunās Derības vārdu “slavēts” (gr. eulogētós), kas attiecas uz Dievu. Dieva slavēšana ir tradicionāla jūdu līgšana “berakah”, kurā Kungs tiek slavēts par saviem darbiem un tiek izteikta pateicība par brīnišķīgajām dāvanām (1 Hr 29, 10-13, Tob 13,1-18; Dan 3, 3-22). Apustulim Pāvilam ir līdzīgs sveicināšanas veids kā Pētera vēstulē: “Lai augsti teikts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs” (1 Kor 1,3; sal. Rom 1,8; 1 Kor 1,4; Ef 1,3; Filip 1,3; 1 Tes 1,2; Kol 1,3). Šādas liecības par pirmbaznīcas sveicināšanos norāda uz to, ka šādi varēja kristieši izteikt savu ticību (doksoloģija).

Dievs kristiešus ir “atdzemdinājis” (1 Pēt 1,3) un ļāvis piedzimt no jauna kristībās, lai mēs, kas bijām pasaules bērni, tiktu pieņemti jaunajā pestīšanas ģimenē. Adoptētais bērns jaunajā ģimenē pieņem no vecākiem visu, kas būs viņa dzīves pamatā jeb kāda turpmāk būs viņa dzīve. Lai izprastu šo piedzimšanas tēlu ir labi paturēt prātā adopcijas procesā notiekošo jaunās dzīves saņemšanu, kur vecāki nodod bērnam visu labāko kas viņiem ir un to var arī saukt par “atdzemdināšanu”. Jaunajā Derībā mēs lasām par jauno piedzimšanu, kas ir ļoti reālistisks apraksts par garīgo pārtapšanu, lai uzsvērtu, ka dzīvi saņemam piedzimstot un analoģiski Dieva bērnu dzīvi nevaram saņemt bez jaunas piedzimšanas. Jaunā piedzimšana ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās auglis, kas sākas ar Vārda sludināšanu, kas ļauj piedzimt ticībai. Kristietis piedzimts pateicoties Dieva Vārdam un kad ir ieticējis piedzimt kristības ūdeņos.

Zemes dzīves pārbaudījumu mērķis ir izsijāt to, kas mūsu ticībā ir patiess. Tas savukārt nesīs slavu un godu gan Jēzum, gan cilvēkam, kurš cietis dienā, kad Jēzus atklāsies. Ciešanas un prieks ir paredzami kristīgās dzīves pavadoņi. Ciešanas pārbauda ticību un kad pārbaudījums ir garām, Dievs pagodinās kristieti, kad Kristus atgriešanās piepildīs pestīšanu. Izturība ciešanās un vajāšanās šajā vēstulē tiek pieminēta vairākas reizes (1 Pēt 2, 19-22; 4,1.12-19; 5,9-10) un šī pieredze atgādina metāla kausēšanas procesu, kas atdala zeltu un no piemaisījumiem (1 Pēt 1,7; Īj 23,10, Sīr 2, 4-5; Zah 13,9). Pēteris saka, ka ciešanas ir uguns, kas attīra mūsu ticību un padara mūs līdzīgākus Kristum, kura izturība bija Dēla paklausības izpausme Tēvam. Mūsdienu tendence ir domāt par “jauno piedzimšanu” kā individuālistisku procesu, bet Pēterim indivīda rūpes šeit ir otršķirīgas salīdzinājumā ar ticīgo kopību jeb mistisko Kristus miesu. Atdzimšana nebeidzas ar kristībām, jo ticīgie pastāvīgi piedzimst no jauna. Baznīca kā kopiena virzās uz pēdējo dienu, kad dzimšanas sāpes beidzot tiks atrisinātas “pēdējo reizi” (1 Pēt 1, 5). “Dzīvā cerība” šeit nav domāta kā naivs mierinājums vai optimisms, bet žēlastības radīta patiesa vēlme pēc neredzamās debesu godības.

Fragmentam vijas cauri spriedze par to, ko var pieredzēt tagad un kas būs. Pestīšana šeit tiek aprakstīta atsaucoties uz pagātni, jo ticīgie bija atdzimuši ar Dieva žēlsirdību; tagadni, jo kristiešus pasargā Dieva spēks un nākotnē nāks pilnīga atbrīvošana no ļaunā. Pestīšanu Pēteris apraksta kā nākotnes notikumu, kas nozīmē, ka to nevar ierobežot ar pieredzi pagātnē. Caur Kristus augšāmcelšanos jaunās dzimšanas īstenībai ir savas sekas, kas savieno mūsu pašreizējo pārveidoto realitāti ar apsolīto nākotni: dzīva cerība (1 Pēt 1,3) mirušas, miglainas vai pārejošas cerības vietā, jo cerība nav optimistiska domāšana, ka mūsu dzīves drīz mainīsies uz labo pusi, bet gan balstās Kristus augšāmcelšanā un Dieva apsolījumos par mūžīgo dzīvi. Mantojums ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs (1 Pēt 1,4) un tas ir diezgan atšķirīgi no Vecās Derības zemes apsolījuma. Eshatoloģiskais mantojums ir debesu dievišķā īstenība, kuru vēl nevar pieredzēt pilnībā šajā dzīvē. Ticīgajiem ir jāpaļaujas ne tikai uz Dieva aizsargājošo spēku, bet arī uz to, ka Dievs īstenos savus mūžīgos plānus.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.03.2023

Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4, Lieldienu vigīlija

Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4

Ūdens svētīšana Lieldienu Vigīlijas liturģijā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Francijas
Lieldienu Vigīlijas Dieva vārda liturģijā kā sestais lasījums tiek lasīts fragments no pravieša Baruha grāmatas, kas ir kā viens no pakāpieniem, lai klausītājs pēc iespējas pilnīgāk iesaistītos ar sirdi augšāmcelšanās noslēpumā un lai ticīgo skatiens pēc iespējas dziļāk būtu vērsts uz Jēzu, Dieva Gudrību, cilvēces gaismu un dzīvību. Pēc trīs pirmajiem lasījumiem (Rad 1,1–2,2; Rad 22,1–18; Izc 14,15–15,1), kuri atgādina par svarīgiem notikumiem pestīšanas vēsturē seko pravietiskie teksti un Baruha grāmata ir viena no tām: pēc diviem pravieša Isaja lasījumiem (Is 54,5–14; 55,1– 11) un pirms Ezehiēla (Ezek 36,16–28). Pravietiskie vārdi pārstāv trīs lielos praviešos: Isaju, Jeremiju (jo Baruhs pārstāv Jeremija skolu, bija viņa asistents) un Ezehiēls. Katra pravietiskā vēsts savā veidā pasludina dievišķo pestīšanas solījumu un jauno derību pēc Bebilonas trimdas skumjās pieredzes. Ja skatamies pēc kārtas praviešu vārdus, tad sākumā Isajs (54,1-17) sludināja, ka Kungs Jeruzālemi, savu līgavu, kas bija sagrauta un satricināta, padarīs par jauno Jeruzālemi un to darot apstiprinās, ka Viņa griba ir mūžam ievērot derību un šī mūžīgā derība aptver visus, kas pēc tuksneša pieredzes atgriezīsies pie Kunga (Is 55,1-11). Baruham Likuma dāvana kļūst par drošu pavadoni, kas apgaismo ceļu un vada dzīvi, un Ezehiēls pasludināja, ka izkaisītais Izraelis ar šķīstošo ūdeni tiks attīrīts no visiem grēkiem un saņems jaunu sirdi un garu. Pēc šīs  iekšējās atjaunošanas vēsts izskan jaunās derības definīcija: “jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs” (Ez 36,28) un ar šiem vārdiem noslēdzas lasījumi no Vecās Derības, lai mūs sagatavotu tam, kas īstenojās Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanas notikumā. Kāpēc Baruha grāmatas lasījums ir jāuzlūko citu lasījumu un visas Vigīlijas kontekstā? Jo Visa Pashālā noslēpuma kopums ir svarīgāks nekā daļa vai atsevišķs Rakstu lasījums.

Baruhs mēģināja atbildēt uz gadsmtiem sasāpējušo jautājumu, kāpēc Dievs pieļāva Babilonas trimdu un tautas iznīcināšanu? Izraelis tika izklīdināta starp svešām tautām un viņiem radās nopietnas problēmas ar savu piederību un ticību, jo viņi bija atdalīti no savas zemes. Par ko trimdinieki bija kļuvuši? Tauta bija bez svētnīcas, reliģiskā kulta, vadības un pats svarīgākas bez Dieva klātbūtnes sajūtas. Vai Dievs viņus pameta vai vēl ir ar viņiem? Baruha grāmatas mērķis ir palīdzēt diasporas ebrejiem pilnībā izdzīvot savu ticību saskaņā ar Kunga Likumu (Toru). Babilonas trimdas traģēdija un tās sekas ir klātesošas gandrīz visās grāmatas lappusēs, jo izsūtīšana bija pamatotās dievišķo dusmu sekas (Bar 2,13.20), kas nesa pakļautību, pazemojumu (Bar 2,5), negodu, lāstu, nosodījumu (Bar 3,8), pāragru nāvi (Bar 3, 11) un verdzību (Bar 4,31-35). Kunga dusmas bija veids, kā Dievs reaģēja pret savas tautas grēku, nepaklausību un sacelšanos. Babilonas trimda ir paradigmatisks sods. Baruham tas bija brīdis, lai pārdomātu notikušo, saprastu tā dziļāko jēgu, lai nobriestu ticībā un izprastu nemierīgo vēsturi, kas, cilvēciski skatoties, bija tikai slaktiņu un postu virkne. Šīs pārdomas par politisko, sociālo un reliģisko pieredzi palīdzēja diasporas ebrejiem virzīties uz priekšu Gudrības meklējumos. Ja farizeju atbilde bija stingrāka Likuma ievērošana, tad Baruhs lielāku vērību pievērsa Gudrības trūkumam tautā. Kādu atbildi tad deva pravietis? Tā bija vienkārša. Tauta pameta savu tradīciju, pirmdzimtas tiesības, Dieva gudrību, taču atgriešanās pie Likuma un praviešu klausīšanās ir pirmais solis pie Gudrības. Vai Likums ir tikai dogma, noteikumi, kuri jāievēro? Vai gudrība ir cilvēciska, garīga un psiholoģiska brīvības un piedošanas pieredze? Gudrība to visu un daudz vairāk apvieno dziļā hierarhiskā vienotībā un neizslēdz nevienu svarīgu elementu. Dievišķā gudrība atgādināja, ka augstākā tās izpausme ir “Dieva baušļu grāmata” (Bar 4,1) jeb Tora (Piecas Mozus grāmatas), kuras centrā ir upurēšanas dievkalpojumu priekšraksti (Izc 25-Lev 7) jeb liturģija. Šeit jāņem vērā, ka Vecajā Derībā gudrības identifikācija ar Toru ir atrodama tikai šajā Rakstu vietā un Sīraha dēla grāmatā (Sīr 24, 23-29). Tora ir iemiesota Gudrība, kas ir Dieva dāvana Izraelim. 

Fragments sākas ar vārdiem “Klausies, Izrael...” (Bar 3,9), kas ir tādi paši kādus lasām Atkārtotajā likuma grāmatā (At 4,1; 5,1; 6,4) un kādus izraelieši atkārto vairākas reizes katru dienu. Tas ir aicinājums uzmanīgi klausīties un obligāts nosacījums, lai mācība nestu augļus. Līdzīgi atgādina gudrības literatūra (Sak 1,8; 4,1.10; 5,7) un Sīraha dēls uzsver, ka “tu iemācīsies, ja patiks klausīties, bet, ja ar abām ausīm klausīsies, būsi gudrs” (Sīr 6,33). Uz kādu klausīšanos aicina Baruhs? Tas ir Dieva vārds jeb dzīvības baušļi. Apdomība, par kuru pravietis raksta, nav nekas cits kā “zināšanas” un “gudrība”, kas ir izteiktas Kunga bauslībā, kas vienīgā spēj vadīt cilvēku dzīves. Likuma ievērošana jeb sekošana Gudrībai izsaka dzīvošanu, bet Likuma pamešana - miršanu. Dievs uzticēja Izraela tautai gudrības vārdus, lai dievišķā gudrība caur viņiem ienāktu cilvēka dzīvē jeb kļūtu cilvēks, redzama, dzirdama un taustāma, kas savu piepildījumu sasniedza Jēzus Kristus personā. Tomēr jāņem vērā, ka Baruham Gudrība vēl nav persona, bet Dieva baušļu grāmata, Likums. Baruha grāmatas lasījumā dievišķā gudrība tiek identificēta ar Likumu, kas ienāca pasaulē, lai mājotu mūsu vidū. Jēzū Kristū, Dieva Vārdā piepildījās senie pravietojumu un tā pat kā Gudrība, arī Jēzus ir Tēva dāvana, dzīvība un gaisma cilvēcei. Baruham sekošana Gudrībai nozīmēja dzīvot, bet atmešana - mirt. Līdzīgi sekošana Jēzum dod dzīvību, bet atmešana - nāvi. Jēzus nebija tikai gudrs patiesības skolotājs, bet Viņš pats bija Patiesība (Jņ 14,6) un Kunga sekotāji ātri atpazina noslēpumaino Gudrību, kas ir pastāvējusi Dievā un par kuru varam lasīt Bībeles gudrības literatūrā (Sak 8, Īj 28; Sīr 4-6, Bar 3). Jēzus ir mūžīgā Gudrība Dievā, kas iemiesojās, pazemojās un tika pagodināta. Šī Gudrība bija apslēpta Dievā un cilvēkam varēja būt pieejama tikai tad, kad pats Dievs atklāsies. Jēzū Gudrība nāk uz zemes, lai kļūtu par Dieva atklāsmes starpnieku un tāpēc Kungs ir mistagogs, kas ieved Dieva noslēpumos, jo pats nāk no Dieva. 

br. Jānis Savickis OFMCap

3.23.2023

Ez 37, 12-14, V gavēņa svētdiena, A

Ez 37, 12-14

Ezehiēla vīzija par ieleju ar sausiem kauliem (Ez 37,1)
Franciskāņu Misāle no Francija 14.gs. vidus
Gavēņa piektajā svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt to, ka “Mūžīgās dzīves Tēvs, Tu esi dzīvo nevis mirušo Dievs, kas sūtīji savu Dēlu pasludināt Labo vēsti par dzīvību, lai no nāves valstības atbrīvotos cilvēkus vestu uz augšāmcelšanos".* Pirmais lasījums no Ezehiēla grāmatas stāsta par to kā Kungs aizveda pravieti uz sausu kaulu ieleju, iespējams, vecu kaujas lauku, kur nogalinātie karavīri tika atstāti uz lauka. Pēc maitēdāju darba, trūdēšanas un saules balināšanas bija palikuši pāri tikai pa lauku izkaisīti izbalināti kauli. Uzsvars šajā biedējošajā ainā tiek likt uz to, ka visi cilvēki patiešām ir neatgriezeniski miruši, tomēr Kungs liek Ezehiēlam pravietot pašiem kauliem, sacīdams, ka Dievs iedvesīs viņiem dzīvību. Kungs saka vārdus “savus/mani ļaudis” (Ez 37, 12-13), un lai gan viņi ir miruši, Dievs var un atvērs viņu kapus (nedaudz mainās metafora, jo kaujas laukā nav kapu) un piecels no mirušajiem, un dos viņiem dzīvību caur savu Garu un izmitinās viņus savā zemē.

Izraelieši, kuri nonāca Babilonas trimdā ticēja, ka tad, kad tika izpostīta Jeruzāleme, Izraelis kā Dieva tauta pārstāja pastāvēt. Pilsēta, kuru Kungs izvēlējās sev tika sagrauta, svētnīca atradās drupās, publiskais Dieva kults pamests un tauta ar saknēm bija izrauta no savas zemes. Tāpēc pravietis runā par mirušajiem, jo Izraelis bija miris, bet Kungs visu var atjaunot. Vecajā Derībā augšāmcelšos no mirušajiem var iedalīt trīs grupās: 1) konkrēta cilvēka atdzīvināšana (1 Ķēn 17,22; 2 Ķēn 4,35; 13,21); 2) augšāmcelšanās pastarā dienā un 3) tautas atjaunošana un šo domu īpašā veidā pārstāv pravietis Ezehiēls (Ez 37; Os 6,1-2). Praviešu grāmatas atjaunošana jeb radīšana no jauna ir vēstures mērķis (Is 24-27; 65, 17-25; Zah 14) un tas pats attiecas arī uz cilvēkiem (Ez 37). 37. grāmatas nodaļas jēga izriet no Ezehiēla vēstījumu par cerību par nākotnes atjaunošanu, jo Kungs var atgriezt dzīvību tiem mirušajiem, izkaltušajiem, izkaisītajiem kauliem; Viņš var atgriezt dzīvību ikvienam, arī izkaisītajam un sakautajam Izraelam. Galvenā loma šajā atgriešanās procesā ir Kunga Gara spēcīgajai klātbūtnei, kuru ieprieks grāmatā solīja Kungs (Ez 36,27).

Kauli simbolizē Izraela bezcerīgo situāciju (Ez 33,10). Neapbedīto līķu tēls, kas pārvērtušies par izkaltušiem kauliem atsauc atmiņā Babilonijas iebrukumos nogalināto izraēliešu mirstīgās atliekas un pārvietotos un dezorientētos tautiešus, kas joprojām dzīvo savā zemē, un trimdiniekus, kuru cerības bija zudušas. Izmisušajiem cilvēkiem Dievs solīja, ka darbosies dāsnāk nekā viņi varēja iedomāties un sagaidīt no Dieva. Sausie kauli simbolizē visu Izraela tautu, kurai ir jāsāk aptver savas aktuālās situācijas nopietnību, jo viņi dzīvoja ar bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, ka ir atdalīti no Dieva atdzīvinošas klātbūtnes. Šāda sevis negatīvā pašuztvere ļāva Kungam vēl spēcīgāk uzsvērt cerību par nākotni. Nākotne tautai ir droša, bet tās pamatā nav tas, ko var Izraelis izdarīt, bet gan Dieva apņēmība glābt savu tautu.

Lasot Ezehiēla grāmatas 37. nodaļu viena no pirmajām domām ir par miesas augšāmcelšanos par kuru daudz rakstīja arī senie rabīni un Baznīcas tēvi. Tomēr pravieša vārdi nav gaidāmā vispārēja augšāmcelšanās attēlošana, jo uz Kunga jautājumu: “vai šie kauli var atdzīvoties?” visdrīzāk būtu apstiprinoša atbilde līdzīgi kā Marta atbildēja Jēzum par Lācaru: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā” (Jņ 11,24). Kungs pravietim uzdeva cita veida jautājumu un nevis vispārīgu vai filozofiskas dabas  jautājumu par augšāmcelšanās iespēju, bet vai tie dzīvos. Šo vārdu sākotnēja jēga meklējama Izraela atjaunošanas cerībā ar pravietiskā vārda un Gara palīdzību. Lai gan Dieva tauta tika taisnīgi tiesāta un nodota nāves valstībā par saviem grēkiem, tomēr Dievs var no nāves izvest dzīvībā. Ko nozīmē šī Izraela atjaunošana? Vai tā ir politiskās valsts atjaunošanās? Vai šis pravietojums nav kaut kas vairāk par varas attiecībām? Iepriekš tekstā var atrast norādes uz daudz cēlāku un garīgāku nākotni (Ez 36, 24-38) nekā tikai politiskā vara. Kristiešiem šī pravietojuma garīgais piepildījums ir visai skaidrs un uztver to kā Vecās Derības gaidas par eshatoloģiskās pilnības piepildīšanos, kas īstenojās Jēzū Kristū.

Ezehiēls bija pravietis, kurš posta un nelaimju priekšā kādus 580.g. pirms Kr. modināja cilvēkos cerību, jo viņa tautieši bija tik ļoti nospiesti garā, ka labāko laiku solījumiem nebija ietekme uz viņu dzīvi un neklausījās mierinājuma vārdos. Šādos apstākļos Ezehiēls aprakstīja redzējumu, kurš līdz šim pestīšanas vēsturē nebija dzirdēts, un paziņoja, ka ne viss beidzas uz zemes un ka viss nierobežojas ar redzamo īstenību. Dievs ir spēcīgs un var atjaunot dzīvību. Tauta pirmo reizi dzirdēja pārsteidzošus vārdus, ka nomocīto un noslepkavoto liktenis nav tikai nāve, kauli un aizmirstība, bet reiz pienāks Dieva laiks, kurā kauli atdzīvosies. Vecā Derība īpaši neapskata augšāmcelšanās ideju un pat Kungs Jēzus ļoti radošā veidā šo patiesību saskata Rakstos un argumentēja, ka “Es esmu Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! - Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mt 22,32). Tomēr jāatceras, ka Vecajā Derībā uzmanība tiek pievērsta Dieva varai pār nāvi, kad Viņš glābj taisnīgos no posta (Ps 18, 4-19) un brīnumaini pieceļ mirušos (1 Ķēn 17,17-24; 2 Ķēn 4, 31-37; 13,2--21). Ja augšāmcelšanos uzskatītu par smieklīgu vai pat Dievam neiespējamu, tad tā būtu īpaši nepiemērota metafora tautas atjaunošanai un tāpēc šai domai bija jābūt ticamai un saprotamai pravieša klausītājiem. Tas, ka Ezehiēla vārdos atskan divu pakāpju radīšana, kas ir aprakstīta Radīšanas grāmatas 2. nodaļā: sākumā Dievs rada ķermeni un tad iedveš garu, ietver domu, ka izraelieši gadsimtiem ilgi pazina Dievu kā radītāju un dzīvības un nāves Kungu.

Šādu pacilājošu pravietojumu gaismā varēja rasties jautājums, kas notiks ar tiem izraeliešiem, kuri nomira pirms jaunās izceļošanas? Šajā Ezehiēla pravietojumā var atrast atbildi arī uz šo jautājumu, jo pravietis aicināja nekrist izmisumā tiem, kas nepiedzīvos jauno godpilno izceļošanu, jo Dievs arī viņus atjaunos, lai viņi varētu pierezēt jaunās radības svētības. Šajā vēstures posmā vēl šāda augšāmcelšanās ideja nebija attīstīta un parādījās gadsimtus vēlāk. Vai šis Rakstu fragments māca par mirušo augšāmcelšanos? Ticība, ka Kungam ir vara pār dzīvi un nāvi bija klātesoša, bet vēl nebija attīstījusies tāda augšāmcelšanās izpratne kā Jaunajā Derībā. Jēzus Kristus augšāmcelšanās uz visa šī bibliskā fona bija kaut kas unikāls un nepieredzēts, un tāpēc tam bija tik liela ietekme uz cilvēkiem. Kad cilvēki dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanos, viņi nedomāja, ka kārtējo cilvēku Dieva spēks ir atdzīvinājis: “o, vēl viens!”. Tā bija jauna Dieva darbība, kurā spēcīgā veidā tiek parāda uzvaru pār nāvi un jaunas dzīves sākumu. Kaulu salikšana ir tikai sākums un ietērpšana muskuļos un ādā ir vēl priekšā. Ķermenis ir vēl miris, jo tam trūkst dzīvības elpa/gars/vējs jeb ebrejiski ruah. Tas ļauj izprast jaunās piedzimšanas dabu, jo cilvēks atkrita no Dieva dzīves ar grēku un šo stāvokli Bībele raksturo kā nāves stāvoklis, kaut arī bioloģiski dzīve nav apstājusies (Jņ 5,24; Rom 5,15; Kol 2,13). Jaunā piedzimšana jeb radīšana ietver sevī atbrīvošanu no grēka pateicoties Kristus krustam un Svētā Gara dvesmas saņemšana, lai atdzīvinātu un atjaunoto cilvēku (Jņ 3,5. 14-18).

* Pieaugušo kristīgās iniciācijas ritāle, nr. 178

br. Jānis Savickis OFMCap

3.15.2023

1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a, IV gavēņa svētdiena, A

1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a

27. psalma sākuma burts "D":
‘Dominus illuminatio mea’ (Kungs - mana gaisma), 
kurā iekšienē ir attēlota aina kā Samuels svaida Dāvidu
un sešas sejas skatās šo notikumu.
12.gs. beigu Pētera Lombarda Psalmu komentārs 
no Francijas
Gavēņa ceturtajā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums piedāvā pārdomāt fragmentu no Pirmās Samuēlas grāmatas, kurā Samuēls paklausot Dieva norādījumiem svaidīja Dāvidu par nākamo Izraela ķēniņu. Stāsts par Dāvidu sākas Izraela politiskās krīzes laikā ap 1020.g. pirms Kr. Tautai bija savs ķēniņš, kuru viņi pieprasīja no Samuēla, un kura persona un valdīšana izvērsās visai traģiski. Iepriekš tekstā ķēniņš Sauls zaudēja savu dinastiju (1 Sam 13,13-14) un savu ķēniņa statusu (1 Sam 15,26-28). 16. nodaļā ir svarīgs pagrieziena punkts grāmatas stāstījumā, jo Saulam pamazām tiek atņemta vara. Dievs atņēma savu Garu un sūtīja viņam citu garu, lai mocītu Saulu un grautu viņa ķēniņa valdīšanu. Kungs arī paziņoja, ka viņš cels “vīru pēc savas patikas” (1 Sam 13,14) par jauno ķēniņu “labāku par” Saulu (1 Sam 15,28). 16. nodaļā šī persona tiek iepazīstināta vārdā - Dāvids. Stāsts par Dāvidu sākas kā par kādu nezināmo, nenovērtēts ganu zēns un beidzas ar to, ka Dāvids kļuva par Izraēla ganu (2 Sam 5,2). Stāstījums izseko Dāvida paaugstināšanu līdz pat ievērojamam statusam un varai. Būtiski bija, lai Dāvids, kas tika ļoti bija gaidīts (1 Sam 13,14; 15,28), ieietu Izraela vēsturē nevis kā nejaušu notikumu iznākums, kurā cilvēki viņu atzītu par cienīgu, bet gan ar Dieva iniciatīvu un apstiprinājumu.

Samuēlam nācās svaidīt jaunu ķēniņu un kādu dienu Dievs lika viņam doties uz Bētlemi, kur svaidīja Dāvidu par ķēniņu, kurš bija nemanāms, jauns un ruds zēns. Dievs deva priekšroku cilvēka iekšējai stājai nekā ārējai iznesībai. Dievs uzlūko cilvēka sirdi, jo ārējais var būt maldinošs, bet sirdī mīt emocijas (1 Sam 1,8; 4,13; 17,32; 25,36; 28,5), griba (1 Sam 6,6. 7.3), motīvi (1 Sam 17,28), saprāts (1 Sam 21,12), apziņa (1 Sam 25,31; 2 Sam 24,10) un šeit no Dieva neko nevar noslēpt. Cilvēka sirds no ārienes ir salīdzinoši nepieejams, bet Kungs var ielūkoties personas dzīlēs (Jer 11,20; 20,12). Kad Dievs izvēlējās Saulu par ķēniņu, viņš deva tautai fiziski iespaidīgu vīru, kāds viņiem, tāpat kā citām tautām, būtu vēlams un nevajadzētu kautrēties citu tautu priekšā (1 Sam 8,5; 9,2; 10,23-24). Samuēls pievērsa uzmanību ārējam izskatam un nebija uztvēris dievišķās atpazīšanas būtību. Cilvēku dzīves viens no izaicinājumiem ir izprast Dieva kritērijus un rīkoties saskaņā ar tiem. Ironiski, bet grāmatas autors neatturējās un izteicās arī par Dāvida glītumu (1 Sam 16, 12), jo dažus teikumus iepriekš tika uzsvērts, ka ārējais izskats nav svarīgs. Pats Samuēls iekrita šādā virspusējā domāšanā, jo ieraugot Jišaja dēlu Ēlīābu, uzskatīja viņu par pietiekami fiziski iespaidīgu, lai svaidītu par ķēniņu. Ēlīābs tika noraidīts un pirmos trīs dēlus noraidīja nosaucot viņus vārdā, bet pārējos vispārīgi, lai sanāktu septiņi noraidīti dēli. Ja noraidīšana sākas ar Saulu, tad tagad turpinās šī “neizvēlēšanās” litānija. Noraidīšana un neizvēlēšanās veido intiģējošu stāstījumu, jo lasījuma klausītāji gaida Kunga izvēles iznākumu. Pēc septiņiem dēliem parādās jautājums par astoto dēlu un uzmanība tiek pievērsta skaitlim astoņi, kas nav iekļauts pilnīgajā skaitlī - septiņi un šis dēls ir tāds kā no ārienes. Samuēls paziņoja, ka viss dēlu aplūkošanas process tiks apturēts līdz astotā dēla parādīšanās brīdim. Tā ir zīmīga un netipiska aina, kad vecajie stāv kājās un ar cieņu gaida šo astoto dēlu, kura vārds tekstā vēl netiek nosaukts. Gaidīšanas laiks netiek nosaukts, tomēr vajadzēja kādu laiku, jo astotais dēls bija ārpus mājas un ganīja aitas. Jišaja nams un arī lasītāji gaida līdz ieradīsies astotais dēls, kur gaidīja viss Izraelis un Samuels.

Cilvēkiem ir tendence skatīties uz ārējo izskatu, novērtējot kāda cilvēka piemērotību kādam uzdevumam, bet Dievu vairāk interesē tas, kas ir iekšienē. Izvēloties Saulu, Dievs pielāgojās tautas vēlmēm un standartiem, bet Saula aizvietotāju gan izvēlējās atbilstoši saviem ieskatiem un nepadevās tautas spiedienam. Dāvids bija jaunākais dēls, bez ietekmes, pretenzijām un nespēja apliecināt savu cienīgumu gaidāmajam titulam. “Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu” (1 Sam 16,13). Līdzīgā veidā Gars nāca pār Saulu (1 Sam 10,6.10; 11,6), bet tagad Dāvids saņēma īpašu dievišķu pavadību un Sauls tika aizstāts un Gars viņu pameta. Jāatcers, ka Gars nāca arī pār Samsonu (Ties 14,6.19; 15,14), un līdzīgi kā Saula gadījumā abi vīri veica lielas lietas Gara spēkā, taču šis spēks nepasargāja viņus no dramatiskiem pavērsieniem. Dāvids arī savos lēmumos izgāzīsies. Svaidīšana šeit ir privāta, ģimenes lokā nevis publiska darbība, tomēr neskatoties uz šauro liecinieku skaitu, Izraelim parādījās jauns ķēniņš. Dāvids svaidīšanu pieņēma bez vārdiem ne no Samuēla vai no paša Dāvida puses, klusi un pasīvi. Neviens neko nesaka, tomēr eļļa darbojas un stāsts šajā brīdī noslēdzas un Samuēls atgriežas mājās. No šī brīža Izraelis vairs nebūs tāds kā iepriekš, jo Dieva Gars sāka slepeni darboties, lai Dāvids savu misiju varētu piepildīt. No šīs dienas Dāvidu pavadīja nemitīga Gara klātbūtne un ne vairs tā kā iepriekš, kad Gars ar pārtraukumiem un laicīgi nāca pār ievērojamiem cilvēkiem, īpaši Izraela tiesnešiem. Gara nākšana un iemājošana Dāvidā ir pirmtēls Svētā Gara nākšanai pār Jēzu kristībās Jordānas upē (Jņ 1, 1,32-33).

Tuvojoties Lieldienām svarīgi arī pārdomāt svaidīšanas nozīmi un simboliku kristīgajā tradīcija, jo katrs kristītais ir svaidīts ar svētajām eļļām kristību laikā. Eļļa ir simboliski bagāta zīme, bet pāri visam tā simbolizē Kristu. Baznīcas tēvi šo simboliku dažādos veidos apcerēja. Ar svaidīšanu kristieši piedalās Jēzus Kristus svaidāšanā ar Svēto Garu Jordānas upē. Svētais Efrēms Sīrietis rakstot par kristības sakramentu sasaistīja kopā svaidīšanu ar eļļu un kristību ar ūdeni, un kristīgā iniciācija vienlīdz cieši sastopas abos rituālos. Atdzimšana, dziedināšanu, šķīstīšana un grēku piedošanu nodrošina eļļa un ūdens. Eļļai tiek piedēvēts eksorcistisks spēks; svaidīšanai un kristībām ir ļaunumu atvairoša iedarbība. Ar eļļu un ūdeni kristāmais saņem bruņas pret ļaunuma spēkiem. Svētais Efrēms rakstīja: “Eļļa ir iemīļotais Svētā Gara draugs, tas ir Viņa kalpotājs, kas seko Viņam kā māceklis. Ar to Gars iezīmē priesterus un svaida ķēniņus, jo ar eļļu Svētais Gars iespiež Savu zīmi savās avīs. Kā zīmogu gredzens, kas tiek iespiests vaskā, tā apslēptais Gara zīmogs tiek iespiests ar eļļu uz svaidīto ķermeņiem kristībās; līdz ar to viņi tiek iezīmēti kristību noslēpumā.” (De Virginitate 7.6). Efrēms uzsvēra, ka svaidīšana atstāj piederības zīme; kā aita ir īpašnieka iezīmēta, tā ticīgais saņem Svētā Gara zīmi ar eļļas starpniecību. Viņš arī izmanto interesantu pērļu nirēju tēlu un salīdzina viņu ar kristāmo, kura ķermenis arī tiek iesvaidīts ar eļļu un iegremdēts ūdenī, lai meklētu Kristu, Pērli. Kristāmie arī atdarina Kristu, kurš pats iegāja kristību ūdenī kā pērļu nirējs “un piecēla no ūdens pestīšanas dārgumus Adama dzimumam” (De Virginitate 7.10). Efrēms redzēja Vecās Derības svaidījuma pirmtēlus, kas piepildījās Jaunajā Derībā, jau olīvu lapā, ko balodis atnesa uz Noasa šķirstu (Rad 28,18), kad Mozus svaidīja Āronu (Lev 8,12), Saula (1 Sam 10,1) un Dāvida svaidīšana (1 Sam 16,13) un spitālīgo svaidīšana kā daļa no viņu šķīstīšanas (Lev 14,1-20). Efrēms kā poēts izmantoja dažādus vārdus, lai aprakstītu kristīgo iniciāciju un īpaši svaidīšanu: zīme, zīmogs, nospiedums, ieziest un attiecīgi izsaka šos lietvārdus darbības vārdos.* Kristietis saņēmis Svēto Garu svaidīšanā no vienas puses iegūst jaunā cilvēka identitāti, piederību, bet no otras puses šī svaidīšana aicina uz darbību, lai ticīgais kļūtu par gaismu pasaulē. 

*Nathan Witkamp, Tradition and Innovation. Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 267-270.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.09.2023

Izc 17, 3-7, III gavēņa svētdiena, A

Izc 17, 3-7

Mozus sit ar spieķi pa Horebas klinti un izplūst ūdens
Manuskripts no Austrijas, 1465-1475.g.
12. martā svinam trešo gavēņa svētdienu, kurā ļoti izteikti parādās kristību motīvs, kas ir šī gavēņa laika svētdienu vadošā doma. Ja pirmajā gavēņa svētdienas pirmajā lasījumā pārdomājām cilvēka radīšanu un grēkā krišanu, pēc nedēļas Ābrahama aicināšanu, tad šajā svētdienā Dieva vārds mūsu uzmanību pievērš būtiskam notikumam pestīšanas vēsturē, kad Izvēlētā tauta pameta Ēģiptes nebrīvi un devās uz Apsolīto zemi, bet ceļā pieredzēja kārdinājumus, sirds nocietinātību un gaidīja brīnumainas zīmes no Dieva, tai skaitā, lai dotu tautai tuksnesī ūdeni. Dieva vārda lasījumos šajā svētdienā cauri vijas ūdens, kas simbolizē Svēto Garu, mīlestību un jauno dzīvi, kam arī gatavojas katehumeni, bet sakramentālā līmenī, pieņemt Kristību un Euharistijas sakramentus. 

Izceļošanas grāmatā ar 16. nodaļu sākas garš stāsts par Izraela ceļojumu caur tuksnesi, kas bija izšķirošs laiks tautas pašizpratnes un ticības identitātes veidošanā. Starp Sarkano jūru un Sinaja kalnu Izraelis piedzīvoja kārdinājumus (Izc 15,22-19,2), bet Izceļošanas grāmatas aprakstā svarīgāk par ģeogrāfisko novietojumu ir tas, ko Raksti vēlas pavēstīt lasītājam, jo šajā ceļā no tautas puses tika apšaubītas viņu attiecības ar Dievu. Refidīmas novietojums arī nav zināms, vien tas, ka šī apstāšanās vieta nebija tālu no Horeba jeb Sinaja kalna. Izraela nākama nometnes vieta pēc mannas un paipalām bija tieši Refidīmā, vieta, kura nevarēja būt pārāk tālu no Sinaja/Horeba kalna. Šīs vietas nosaukšana par Masa un Meriba ir simboliska darbība, jo abi vārdi tulkojas kā “pārbaudījums” un “strīds”. Horeba klints vēlāk būs Dieva atklāšanās (teofānijas) vieta (Izc 3,1; 33,6; At 1,2.6.19; 1 Ķēn 8,9; 19,8). Dievs bija apņēmies Izraeli pieņemt par savu tautu, bet izceļošanas gaitā sākās parādīties šaubas, vai tādi paši nolūki bija tautai, pieņemt Dieva vadību. Dievs uz kurnēšanu un šaubām atbildēja ar savas varenības parādīšanu (sūtot paipalas un mannu, ūdeni un uzvaru kaujā).

Tautai nebija ūdens sev un lopiem, un sāka pieprasīt, lai Mozus viņiem dotu ūdeni. Svarīgi, ka ūdeni viņi nelūdza, bet pieprasīja un izvirzīja kā prasību un izrādīja gatavību sadumpoties tā it kā viņiem bija tādas tiesības, bet vēlāk prasība pārauga kurnēšana: “Kāpēc tu vedi mūs no Ēģiptes” (Izc 17,3). Kurnēšana nozīmēja to, ka viņi sāka apšaubīt to, ko Dievs bija viņiem darījis un arī savu pūliņu bezjēdzību. Kāda jēga bija pamest Ēģipti un doties neskaidrā ceļā? Izejot no verdzības važām un atgūstot brīvības garšu ir jāpieliek arī sava piepūle, jo viens no šī ceļa elementiem ir ilgas pēc nebrīves laika: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?!” (Izc 17,7). Netiek apšaubīts kāds izceļošanas plāna elements vai detaļa, bet viss ceļš un tā jēga! Šādas šaubas Izraeli piemeklēja ne tikai ūdens trūkuma laikā vai izceļošanā no Ēģiptes verdzības, bet varam tās atrast citviet Bībelē un tās ir tādas, kas šķiet tautu pavada visur, īpaši grūtos apstākļos. Interesanti, ka šaubas un vērienīga Dieva darbība var būt gandrīz vai vienlaicīga, jo tauta pieredzēja Dieva varenos darbus pārceļojot Sarkano jūru un saņemot mannu, bet ja atgadās kaut kas negaidīts, tad atdzimst šaubas. Ceļš uz brīvību ir īpaši padots dažādiem kārdinājumiem un šīs svētdienas lasījums piedāvā ieskatu vienā no šādiem notikumiem. 

Tai vietā, lai uzticētos Dievam, viņi pārbaudīja Dievu. Varam ievērot trīs tautas kļūdas kādas cilvēks pieļauj attiecībās ar Dievu. Pirmkārt, ultimatīva ūdens pieprasīšana parāda kā cilvēks vēlas, lai Dievs darbojas saskaņā ar maniem noteikumiem, bet ir brīži, kad jāgaida pacietīgi Dieva lēmumi un darbība. Otrkārt, tauta apšaubīja Dieva aizsardzību un jautāja, kāpēc viņi tika izvesti ārā no Ēģiptes, un prasīja Mozum: “vai lai nogalētu mūs?” (Izc 17, 3). Mūsu ikdienā tas notiek, kad pārbaudījumos turam aizdomās Dievu, ka Viņš vēl mums ļaunu un atkārtojam pirmvecāku grēkā krišanas ceļu, ka Dievs kaut ko grib mums atņemt, ierobežo vai grib mūs no kaut kā laba atturēt. Vienmēr ir jāatceras, ka pestīšanas plāns joprojām darbojās un mēs esam uz kāda liela izceļošanas ceļa un Kungam var uzticēties. Treškārt, viņi apšaubīja Kunga klātbūtni, kuru Viņš apsolīja (Izc 17,7) un šāds kārdinājums var piemeklēt jebkuru ticīgo, bet Dievs vienmēr ir uzticīgs. Izraela šaubas bija nepamatotas un tādā veidā atklājās viņu ticības problēma, ka viņi nevarēja atcerēties to kāds ir Dievs un ko Viņš viņu labā darīja, dara un darīs.

Ko nozīmē pārbaudīt Dievu? Pārbaudīt Dievu nozīmē izvirzīt ultimātu, kurā mēs izlemjam, kas uzskatāms par Dieva klātbūtnes pierādījumu, un pēc tam izlemjam par Dieva klātbūtni vai neklātieni, pamatojoties uz to, vai Dievs ir izturējis mūsu izvirzīto pārbaudi. Būtībā Dieva pārbaude ir prasība, lai Viņš pielāgotos mūsu kritērijiem un kļūtu atbildīgs un atskaitītos mūsu priekšā, un tādā veidā nododot savu varu mums. Pašsaprotami, ka cilvēks stāv Dieva priekšā lūgšanā, klātbūtnē un kalpošanā, bet nevienam neienāktu prātā likt Dievam nostāties kāda priekšā un taisnoties.

Dievs atbildēja pozitīvu un deva tautai ūdeni. Ūdens izplūšanas brīnums no klints neatklāj tikai rūpes par izslāpumu, bet arī piesūcina vietu ar ūdeni un tādā veidā parāda šīs vietas kosmisko nozīmību un norāda uz drīzumā sekojošo Dieva atklāšanos (teofāniju) kalnā. Seno Tuvo austrumu tautu mitoloģijās svētie kalni bija ūdens avoti. Fragments noslēdzās ar cilvēku jautājumu: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?” (Izc 17,7) un šis jautājums parāda būtiskas raizes par Dieva klātbūtni. Bībeles cilvēks zina, ka Dievs ir klātesošs visur jeb “tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, visiem, kuri sauc viņu patiesi” (Ps 145,18), bet spēcīga bija pārliecība, ka Dievs ir tuvu un vieglāk pieejams īpašās vietās (Ps 84,1-4). Tautas vajadzība pietuvoties Dievam atklāj šo divejādo attieksmi un ūdens jautājums tajos platuma grādos bija īpaši aktuāls un atklāja cilvēkiem patiesu Dieva klātbūtni, jo Viņš bija aizsargātājs un uzturētājs.

Baznīcas tēvi Horeba klintī un mannas tēlā redzēja Euharistijas pirmtēlu, un manna ir tēls maizei un ūdens no klints vīnam. Šī skaidrošanas tradīcija iesākas ar apustuli Pāvilu. Jaunajā Derībā uz šo Rakstu vietu atsaucas Pāvils vēstulē korintiešiem: “visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus” (1 Kor 10,4). Pāvils ticībā redzēja, ka Kristus bija klātesošs Izraela tautā jau pirms iemiesošanās, un starp klinti un Kristu tika izveidota identifikācija. Šī klints ir kā pirmtēls Kristus pestījošajai darbībai nākotnē. Šo klinti uzlūkoja arī saistībā ar kristībām, tomēr Euharistijas motīvs Baznīcas tēviem ir tuvāks* un līdz ar apustuli Pāvilu Baznīca redz Euharistiju, kas dod dzīvību šīs pasaules garīgajos tuksnešos un Kunga klātbūtne šajā sakramentā ir droša un īsta.

*Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 150-151.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.01.2023

Rad 12, 1-4a, II gavēņa svētdiena, A

Rad 12, 1-4a

Dievs, noliecies no debesīm, sūta Ābrahāmu
no sava tēva nama meklēt jaunu zemes (Rad 12,1)
manuskripts no 14.gs. pirmā ceturkšņa, Parīze
Cilvēks no paša sākuma grēko un neuzticas Dievam, bet Dievs no savas puses nemitējas apdāvināt cilvēku ar savu mīlestību. Ja cilvēks ietiepīgi neiekļaujas radīšanas kārtībā un nepieņem Dieva gribu, tad Dievs ir vēl uzstājīgāks par cilvēka spītu savā vēlmē veidot attiecības ar cilvēku un piepildīt savu plānu. Visu šo virpuļu vidū Ābrahama aicināšana ir jaunais sākums uz cilvēces grēcīguma fona. Jaunais Dieva darbības sākums Ābrahama dzīvē ir jāuzlūko iepriekšējo Radīšanas grāmatas nodaļu gaismā (Rad 1-11) jeb uz neuzticības pret Dievu fona. Pirmās Radīšanas grāmatas nodaļas pavēsta par pasaules tapšanu, cilvēku sabiedrības un kultūras sākumiem, kuros novērojam nepaklausība Dievam, sāncensība un vardarbība.

Pēkšņi šīs pieaugošās nepaklausības un haosa vidū iestājas pauze un 12. nodaļa iesāk pilnīgi citu stāstu, paralēlu redzamajai vēstures pamatlīnijai. Radīšanas grāmata vairs nevēsta par cilvēci kā tādu, taču sašaurina universālas lietas un problēmas, nerunā plaši par pasauli, grēku un cilvēci, bet sāk stāstu par konkrētu personu - Ābrahamu un viņa ģimeni, un tādā veidā Dievs uzsāka pasaules pārveidi ar vienu cilvēku, noteiktā vietā, laikā un apstākļos. Lasot šīs svētdienas lasījumu jāatceras, ka Dievs sāk ar vienu konkrētu cilvēku, bet nevēlas ar viņu ierobežoties un Viņa plāns turpinās līdz pat manam “es” un cilvēkiem, kas sekos pēc manis.

Jāpievērš uzmanība šīs svētdienas fragmentā “svētībai”, jo tai ir liela loma radīšanas stāstā (Rad 1,22.28; 3.2). Tas, ka pasaules radīšanas un Ābrahama stāstā parādās svētības jēdziens norāda uz to, ka ir sācies jauns sākuma ar Ābrahama personu. Dieva iniciatīva atkal nonāk pirmajā plānā, jo Viņš vēlas, lai pasaulē ienāktu Viņa svētība. Ja tādā veidā skatās uz svētību, tad var saprast, ka tā vēlas aptvert visu pasauli, lai radība kļūtu tāda kādu Dievs to radīja - labu un uzticīgu Dievam. Kad cilvēki, kas pieņem Dieva svētību pulcējas, tad jo intensīvāk šī svētība valda viņu vidū un nostājas pretī visam, kas neuzticas Dievam. Dievs vēlas radīt jaunu vidi, kurā Viņa svētība var darboties, tomēr tas nav iespējams bez izceļošanas un tieši tāpēc Ābrahams izceļoja no savas zemes un ļaudīm. Jāievēro, ka Ābrahams seko Kunga vārdiem ar uzticību pretēji tam kā rīkojās iepriekšējās cilvēku paaudzes.

Parasti tiek teikt, ka Dievs aicināja Ābrahamu un viņa dzīve tiek uzlūkot kā modelis ticības darbībai ticīgā cilvēka dzīvē, bet tas, kas ir jāievēro, ka Rakstos netiek lietoti vārdi “Kungs aicināja Ābramu”, bet “Kungs teica Ābramam” (Rad 12,1). Aicinājuma sākums ir jāmeklē Dieva vārdā, kurš personiski uzrunā, mudina un aicina Ābrahamu ļoti konkrētā veidā. Līdzīgi Dievs radīja runājot ļoti konkrēti: “Dievs teica: Lai top gaisma” (Rad 1,3). Dieva uzruna iesāka Ābrahama stāstu un izvilka viņu no nezināmības un vēstures tumsas gaismā; tika pacelts viens cilvēks, kurš ne ar ko nav iepriekš izcēlies, viens no neskaitāmiem cilvēkiem, bet Dieva vārds izcēla cilvēku no ēnas un ļāva uzsākt dzīvi Dieva pestīšanas plānā. Būtiski šajā sarunā, ka parādas vārds “tu”, kas tiek lietots starp divām personām, kas iet vienu ceļu. Dievs neaicina uz kādām privilēģijām vai individuālu pestīšanu, bet vienmēr uz kalpošanu un atbildību par  sabiedrību vai pat visu cilvēci.

Fragmenta sākumā tiek pieminēti trīs elementi: zeme, dzimtene un nams, kas norāda uz ģeogrāfisku vietu, kultūru un konkrēto dzīves vidi no kurienes Ābrahams tiek aicināts. Mūsdienās mēs teiktu, ka Ābrahams tiek aicināts atstāt savu identitāti, jo viņam bija jāatstāj viss, kas viņš bija. Tāds aicinājums ir tik radikāls un atklāj, ka Dieva vārds nav nekas triviāls, bet visaptverošs un neprasa no Ābrahama kaut ko vienu un izlaiž citu, bet visu. Vai Dieva vārds gribēja viņu izraut no lieliskas dzīves ar labām perspektīvām. Iepriekš tekstā varam atrast norādi, ka ne viss bija tik spoži, jo Ābrahama sieva “Sāraj bija neauglīga, viņai nebija bērnu” (Rad 11,30) un senajā sabiedrībā tas bija svarīgs fakts, jo pēcnācēja trūkums bija liela nelaime un cerības trūkums par personisko un saimes nākotni. Iespējams, ka Ābrahamam nebija arī savas zemes, jo vieglums ar kuru viņš pārvietojās varētu par to liecināt (Rad 11,31; 12,5).

Dieva vārds Ābrahamu uzrunāja ļoti personiski, jo vēlējās mainīt to, kas viņš bija un arī atsaucās uz viņa cerības trūkumu, jo viņam nebija ne dēla, ne arī zemes, bet tikai kustamais īpašums. Dievs pazīstot to, kas viņam ir un kā nav, uzsāka ar Ābrahamu dialogu visas dzīves garumā un prasīja zināmas lietas atstāt un piedāvāja arī to, kas viņam nevarēja būt (pēcnācēji), bet viņš vēlējās, taču citā kvalitātē (tautu tēvs). Kunga solījumi bija ļoti vispārīgi, jo padarīt “par lielu tautu” (Rad 12,2) ir viena cilvēka prātam neaptverams lielums, tomēr zemes solījums ir daudz saprotamāks. Ābrahamam bija jākļūst par lielu tautu, bet indivīds pats nevar parādīt to, kādu jaunu sabiedrību Dievs vēlas izveidot. Tātad sākumā ir viens cilvēks, bet kulminācija jauna sabiedrība, jo pestīšana un miers vienmēr paredz kādu ļaužu kopumu. Šeit Dieva Atklāsme ļoti skaidri parāda, ka Dieva tauta nav bezveidīga masa, bet tai vienmēr jābūt kā Ābrahamam jeb tautai kurā indivīds tiek aicināts īstenot savu misiju Dieva tautas ietvaros.

Ja uz Ābrahama aicinājumu skatamies praktiski, tad Kungs viņam solīja divas lietas: kļūt par lielas tautas ciltstēvu un iegūt zemi, bet personiskajā līmenī, lai to visu īstenotu, no viņa tika prasīt ticība un paļāvība uz Dievu. Ābrahams bija aicināts radikāli pārmainīt savu dzīvi bez nestaļģisku atskatīšanos uz pagātni un pamest visas iepriekšējās drošības (nams, zeme, tuvinieki). Kas būs Ābrahana galvenā dzīves garantija un identitātes balsts? Tas ir Dieva vārds un ticība, jo tagad Ābrahams nedzīvo saskaņā ar savu plānu, bet solījumu, kas virza nākotnē par kuru viņš vēl neko nezina. Pirmais, ko Kungs viņam teica bija “Ej projām” (Rad 12,1) un tikai pēc tam norāda ceļu. Sākumā ir uzticība, bet pēc tam skaidrākas norādes. Ticības ceļš nav tas, kurš zinot iepriekš mērķi pats plāno ceļu, bet Dievs norāda uz mērķi un ceļu.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.24.2023

Rad 2,7-9; 3,1-7, I gavēņa svētdiena, A

Rad 2,7-9; 3,1-7

Ādams un Ieva Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas
ilustrācija tapusi ap 1000 gadu,
Anglijā, Kenterberijā
Pirmā Gavēņa svētdiena 26. februārī šogad uzsāk svētdienu ciklu, kas īpaši izteikti ar Dieva vārda palīdzību ievada katehumenus kristīgās iniciācijas noslēpumos un kristītajiem ļauj pārdomāt saņemtās kristības žēlastības. Šogad gavēņa svētdienas lasījumos atklāsim kristību sakramentu, kurš ir no jauna jāatklāj un jāpiedzīvo. Baznīca māca, ka “gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva vārdā un lūgties, tādejādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu.” (Sacrosanctum Concilium 109). Ikgadus Gavēņa pirmajā svētdienā tiek lasīts Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus tuksnesī tiek kārdināts un tādā veidā Dieva vārds norāda uz Izraela tautas ceļu cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi, kas bija gaušanās pilns, bet Kungs mums atklāja, ka Viņš ir Dieva Dēls un jaunais Izraelis, kurš negausās un izturēja kārdinājumos. Pirmais vārda liturģijas lasījums šajā dienā tiek ņemts no Radīšanas grāmatas sākuma un tajā tiek apvienoti divi fragmenti: labā Dieva radīšanas darbs (Rad 2,7-9) un cilvēka nepateicīgā abilde (Rad 3, 1-7). Šajā lasījumā jau uzreiz tiek iezīmētas pretrunas starp Dievu un cilvēku, kurā cilvēkam ir izvēla pieņemt vai atmest Dieva mīlestību, un šajā lēmumā arī ir apslēpti visi kārdinājumu, kurus pieņemot cilvēks sāk veidot savu individuālo un izolēto dzīvi, un Dievu uztver kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai.

Ja cilvēka izveidošana Radīšanas grāmatas 1. nodaļā uzsver Dieva pārpasaulību, tad 2. nodaļā uzsvars tiek likts uz Dieva tuvību cilvēkiem. “Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem (ebr. ‘adāmāh) cilvēku (ebr. ādām) un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni” (Rad 2,7). Ebreju vārdu “izveidoja” (ebr. jātzar) lieto podniecībā un atspoguļo biblisko tēlu, kurā Dievs ir podnieks, kurš veido Ādamu no zemes māla. Bibliskie autori un arī senie Tuvie Austrumi vairāk bija ieinteresēti personas veidošanas procesā un tās identitātē nekā paša ķermeņa veidošanas procesā. Babilonas mitoloģijā dievi veidoja cilvēkus, lai tie viņus apkalpotu, bet Bībelē Dievs veido cilvēkam auglīgu dārzu, lai cilvēks tajā dzīvotu. Ebreju valodā dārzu apzīmē vārds “gan”, kas izsaka vienkāršu aramzemes lauku vai Divupes apstākļos labi apūdeņota zeme, un tas parāda, ka šis dārzs nebija kaut kāda brīnumaina vieta, kur viss tiek pasniegts uz paplātes. Kļūdīgā dārza izpratne saistās ar grieķu tulkojumu, jo “gan” tika pātulkots ar “paradeisos” - paradīze. Protams, ka šis dārzs ir noslēpumains. Dārzā atradās koks ar augļiem un lai izprastu šo simboliku jāņem uzreiz vērā, ka Bībelē koka tēli saistās ar gudrību un noteiktu dzīves veidu kā to varam lasīt 1 Psalmā, kur jau dzīvi pieredzējis ticīgais ar viedumu un distanci uzlūko savu dzīves ceļu un redz to kā straumi, kuras krastā aug koki, kuru lapas nenovīst un augļi ir garšīgi, bet netaisnīgie pieredz postu. Bībelē iepazīšana nav tikai intelektuāla darbība vai kolekcionāra untums, bet visaptveroša personas rīcība, kurā ir ietverta griba, jūtas un darbība, un tāpēc iepazīšanu var uztvert kā dziļu un radikālu dzīves ceļa izvēli.

Radīšanas grāmatas 3. nodaļa ir vienai no nozīmīgākajām nodaļām visā Vecajā Derībā, kas ir stāsts par grēkā krišanu, kura sekas risina visa tālākā Atklāsme. Šī nodaļa ir cieši saistīta ar 2. nodaļu, ja Dievs rada cilvēku pēc sava tēla un līdzības, tad 3. nodaļā viss tiek apgriezts kājām gaisā. Dieva iedibinātajā kārtībā (Rad 1-2) Ādams ir Dieva pārstāvis pasaulē, kurš pilda Viņa gribu un pirmā cilvēka uzdevums bija šo gribu nodot Ievai, savai sievai, lai kopā valdītu pār dzīvniekiem un radību. 3. nodaļā dzīvnieks-čūska sāk valdīt pār Ievu un Ieva radības gribu nodeva Ādamam, kurš to pieņēma, un visi trīs izaicināja Dieva iedibināto kārtību. Nodaļa sākas ar čūsku, bet kā lai interpretē šo tēlu? Ebreju valodā vārdam “čūska” (nāhāš) ir daudz nozīmju; no vienas puses tas ir mazs dzīvnieks kas kož papēdī (Rad 49,17), bet no otras puses lielais mītiskais jūras leviatāns (Is 27,1), kas tika uztverts kā ļaunum un haosa iemiesojums (Am 9,3). Bībelē čūskai gandrīz vienmēr ir negatīva pieskaņa, iespējams, daļēji tāpēc, ka ebreju darbības vārda forma, kas uzrakstīta ar tiem pašiem līdzskaņiem (nāhāš - nhš) nozīmē “burt”, “zīlēt”. Čūskas identifikācija ar ļaunuma spēkiem bija raksturīga Tuvo Austrumu tautām, piemēram, ēģiptiešu Saules dievs Rā katru vakaru nolaidās uz rietumiem un cīnījās līdz rītausmai ar haosa-čūska Apepu, kas bija galvenais dēmons vai ļaunuma dievība Ēģiptes reliģija. Senajām tautām čūska bija arī gudrības simbols, dzīvnieks ar zināšanām. Šajā Rakstu vietā mums netiek skaidrota čūskas motivācija, bet tā ļoti skaidri grib iesēt šaubas uz Dieva vārdu un iedveš domu Ievai, ka Dievs ir melis un rezultātā pirmvecāku aizdomas pret Dievu pārtapa izpratnē, ka Viņš maldina, ir liekulīgs un apspiež patieso Ādma un Ievas dievišķo potenciālu.

Uzmanību ir vērts pievērst vārdiem, ka Ādams “bija kopā ar” Ievu (Rad 3,6) un bija klusi klātesošs un visā sarunas laikā ieņēma pasīvu stāju un neaizsargāja uzticēto dārzu no visa, kas apgāna tā svētumu. Uzreiz pēc pirmgrēka apraksta, Radīšanas grāmatas autors pievēršas grēka tūlītējai iedarbībai uz pirmvecākiem: “viņiem abiem atdarījās acis, un viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7) un neatraduši savu dievišķumu atklāja savu vājumu un ievainojamību. Atbilde uz tik lielu eksistenciālu pavērsienu viņu dzīvē bija smieklīgi neadekvāta: vīges lapa un gurnauti. Ja čūska bija viltīga un gudra (ebr. arum), un varētu likties, ka gudrības ceļš tiks atklāts cilvēkiem, tad rezultātā nekas tāds netika sasniegt un viņi ieraudzīja vien savu kailumu (ebr. erom). Te var saskatīt zināmu vārdu spēli: no cerībām uz “arum” pie “erom”. Ļoti plaši skatoties uz pirmgrēka problēmu ir jāatceras, ka tā nebija vien nepaklausība vai aizliegtā augļa apēšana, jo šī rīcība var tikt uzskatīta par noziegumu, nepaklausību, bet tie grēki izsaka pašu pirmgrēku, kas bija lēmums būt kā Dievam un tādējādi graujot dievišķo cilvēka aicinājumu. Ādams un Ieva sevi sāka uztvert kā pasaules kārtības centru un avotu, kas ir krasā pretstatā tam, ko sevī ietver cilvēku aicinājums. Dievs ir visas gudrības avots un Dieva bijāšana ir gudrības sākums (Sak 1,7). Bībelē gudrībai tiek pievērsta liela uzmanība, lai ieviestu kārtību dažādās dzīves sfērās (runā, lēmumos, attiecībās ar sevi, cilvēkiem un Dievu, ģimenē, pārvaldīšanā u.t.t). Cilvēks iekļaujoties Dieva gudrībā uztver tās doto kārtību, tiecas pēc tās, saglabā to, veicina to, iegūst un praktizē. Pirmvecāki ar savām izvēlēm atdalījās no Dieva gudrības un uzsāka savu ceļu, kas ir neatkarīgs no Radītāja. Grēka būtību var izprast svētuma gaismā, kurā valda Dieva mīlestība un griba, un biedējošajā grēkā cilvēks dievišķo pats sevi un pamet Tēva mājas, bet Jēzū Kristū tajās var atgriezties.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.17.2023

Lev 19, 1-2.17-18, VII svētdiena

Lev 19, 1-2.17-18

Levītu grāmatas sākums, Dievs uzrunā Mozu,
priekškara priekšā tiekoties ar Kungu teltī
manuskripts no 12.gs./13.gs. sākums, Lielbritānija
 
19. janvāra svētdienā turpinām lasīt Kalna sprediķi un šajā dienā Kungs Evaņģēlijā aicina mīlēt ienaidniekus. Tas ir liels izaicinājums un pirmajā lasījumā Dieva vārda liturģija vēlas sniegt atbildi, kur smelties žēlastības, lai mīlestības bausli savā dzīvē iemiesotu. Levītu grāmatā Kungs saka: “esiet svēti, jo es esmu svēts - Kungs, jūsu Dievs” (Lev 19,2). Levītu grāmatas vārdi ir programmātiski, jo izsaka visu, ko šī grāmata vēlas pavēstīt Izraela tautai un lasītājiem. Svētums norāda uz īpašām attiecībām starp Izraeli un Dievu, jo gan tauta, gan priesteri var tikt uzskatīti par svētiem, jo Dievs ir viņus svētījis un izvēlējis. Levītu grāmata satur nodaļas (Lev 17-26), ko var nosaukt par “svētuma kodeksu”, bet šajā grāmatas daļā Kungs četras reizes aicina uz svētumu (Lev 11, 44.45; 19,2; 20, 26) un skaidri tas izskan šīs svētdienas liturģijā. Līdzīgi Dievs saka citviet, bet neraksturo sevi kā svētu: “Esiet svēti, jo es esmu Kungs jūsu Dievs” (Lev 20,7) un šo bausli mēs lasām Pirmajā Pētera vēstulē: “Esiet svēti, jo es esmu svēts” (1 Pēt 1,16). Dievs ir svēts un nav jābrīnās, ka Viņš aicina uz svētumu. Viņš ir svēts nemainīgi un nepārtraukti visos apstākļos un aicina mūs uz šādu stāju.

Jāievēro, ka cilvēki domā, ka svētums ir kaut kas uz ko dievbijīgiem cilvēkiem jātiecas, tomēr šajā Levītu grāmatas fragmentā “esiet svēti” norāda, pirmkārt, uz to, ka Dievs pasludina tautu par svētu, citādu, jo tā Viņš ir vēlējies un tas ir status, ko viņš dod un to nevar iegūt vai pazaudēt ar labām pūlēm vai neveiksmēm. Gramatiski izsakoties šeit primāra nav pavēles izteiksme, bet īstenības izteiksme. Jāuzsver, ka lielākā daļa svēto lietu - svētnīcas priekšmeti, vietas (Sionas kalns, Jeruzāleme), abstraktāki jēdzieni, kas izsaka zemi un tautu, un laiks (sabats) - nav ar morālām īpašībām, kādas var piedēvēt cilvēkam; tās ir lietas! Levītu grāmatas 19. nodaļā, pirmkārt, tiek uzrunāta plašāk izprasta Izraela tauta un tikai pēc tam var apskatīt šos vārdus attiecinot tos uz individuāliem jūdiem. Izraela tautai svētums nozīmē, ka Dievs atklājas cilvēkiem caur savām attiecībām ar Izvēlēto tautu. Ja tauta būs uzticīga Derībai, tad tā tiks svētīta, bet ja nē, tad sodīta. Atkārtotā likuma grāmata norāda uz izvēli starp “dzīvi un labklājību” un “nāvi un postu” (At 30). Tomēr lai vai kādu izvēli Izraelis veiktu, viņi paliktu svēti, jo Dieva raksturu var atpazīt caur to kā Viņš apgājās ar tautu nevis tautas morālās uzvedības pilnību.

Ja skatamies tālāk, ko nozīmē šeit svētums, tad tas lielā mērā te ir saistīts ar visu likumu ievērošanu un nevis ar daļēju likuma ievērošanu. Iepriekšējā grāmatas nodaļā (Lev 18) šie likumi tika attiecināti uz tautu un ja iepriekš svētums bija saistīts ar “svētām lietām” (Lev 6, 16-27; 7,6; 10,13; 16,24) un tikai vienā vietā ar tautas svētumu, kuru var pazaudēt pieskaroties aizliegtām lietām (Lev 11,44-45), tad tagad svētums attiecas uz personu kopumu un kā viņi pilda likumu. Ebreju vārds “svēts” ietver sevī atdalīšanas ideju un paredz to, ka Izvēlētajai tautai jāatšķiras no apkārtējām tautām. Jaunaja Derībā un grieķu valodā svētuma izpratne atšķiras no Vecās Derības, jo grieķu vārds “hagios” nenozīmē to pašu ko ebreju vārds “kadoš”. Pētera vēsturē izskan pirmā gadsimta svētuma nozīme: veltīts Dievam nevis atdalīts. Kunga aicinājuma vārdi būtībā daudz neatšķiras no Kunga baušļiem, kurus deva Kungs Sinaja kalnā, kad lika tautai kļūt par priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19,6). Svētuma iemesls ir vienkārš, jo Dievs ir svēts un tie, kas identificējas ar Kungu, tie pārstāv Viņu pasaules priekšā un cenšas liecināt par Dieva īpašībām un būtību individuālā un kopienas līmenī. Kopīgais Dieva un cilvēku svētumā ir “atdalīšanas” ideja, bet citādi Dieva svētums atšķiras no cilvēku svētuma, jo Dievam nav jāievēro baušļi kā tas jādara cilvēkiem. Baušļi paši par sevi nesniedz svētumu, bet tikai to kopums, kas izpaužas sabiedriskajā taisnīgumā. Svētuma ideja neierobežojas ar “atdalīšanas” ideju un ja Dievs ir svēts, tad svētums ir kaut kas neizsakāmi vairāk.

Mīlēt tuvāko ir iespējams, bet vai ir iespējams mīlēt tuvāko kā savi pašu? Tāda mīlestība ir neiespējama līdz kamēr visādu veidu un līmeņu egoisms netiek uzveikts. Tas liek domāt par upura jēdzienu, kurā dzīvnieki tiek salikti cilvēku labā, bet lai ievērotu mīlestības bausli ir jāsaliek cits upuris: jāveic pašupurēšanās šī vārda visdziļākajā nozīmē. Tā kā upuris ir svēts, tad cilvēks, kurš dzīvo ar pašupurēšanās attieksmi ir svēts. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir šī fragmenta kulminācijas vārdi un daudzi uzskata šos vārdus par Likuma centrālo principu. Šo vārdu nozīmību izceļ tas, ka tos citēja Kungs Jēzus un apustulis Pāvils, kad mācīja par attieksmi pret tuvākajiem (Mt 22,39-40; Rom 13,9). Kalna sprediķī Jēzus izmantoja tuvākmīlestības bausli, lai skaidrotu citas likuma prasības. Sarunā ar jauno bagāto cilvēku Jēzus arī apkopoja likuma prasības un lai tās ilustrētu, stāstīja līdzību par labo samarieti. Jēkabs sauca šo bausli par “ķēnišķo” (Jēk 2,8), bet Pāvils romiešiem un galatiešiem saka, ka šis bauslis apkopo likumu (Rom 13,9; Gal 5,14). Izceļošanas grāmatā tauta tiek nosaukta par izvēlēto un padarīta par svētu. Izpratne, ka izvēlētība dod svētumu un baušļu ievērošana dod svētumu var radīt zināmu spriedzi, jo var izrādīties, ka grēcinieks ir svētās tautas loceklis, bet ir svarīgi pieņemt domu, ka “būt” un “vajadzēt” savijas kopā. Šīs svētdienas lasījumā jāredz abi šie aspekti: no vienas puses dāvana, bet no otras - prasība, tomēr jāievēro, ka iepriekš Levītu grāmatā tiek apskatīti dažādi priekšraksti un jāuztver aicinājums uz svētumu kā nopietna prasība morālajai un dievbijības dzīvei, lai tas, kas tiek dāvināts (“būt”), īstenotos tajā, ko prasa baušļi (“vajag”). Lai šo patiesību labāk saprastu ir jāatceras, ka dāvana tiek dota, lai iemīlētu tās Devēju un ar mīlestību pieņemtu baušļus.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.07.2023

Sīr 15, 16-21, VI svētdiena

Sīr 15, 16-21

Jēzus Sīraha dēls māca
Manuskripts no Ziemeļnīderlandes, 1430.g.
12. februāra svētdienā turpinām lasīt Kunga kalna sprdiķi un ja iepriekšējā svētdienā pārdomājām “labos darbus”, kas kristieti padara par “pasaules gaismu”, tad šajā svētdienā Dieva vārds aicina pieņemt lēmumu par cēlāku morālu uzvedību, kas nav tikai ārēja nepieciešamība, bet izriet no sirds dziļumiem. Jēzus sludinātā mācība var likties neizpildāma, īpaši nākošajā nedēļā Kunga vārdi par piedošanu un mīlestību pret ienaidniekiem. Kungs pazīst cilvēkus un zina, ka tas ir iespējams, bet cilvēka uzdevums ir pieņemt jauno likumu, iemīlēt to, atklāt tā jēgu, būtību un apbrīnot to. Pirmais Vārda liturģijas lasījums no Sīraha dēla grāmatas atgādina mums par personas brīvo gribu un iespēju izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Jēzus vārdi Kalna sprediķī Sīraha dēla vārdu gaismā ļauj Jēzus piedāvāto dzīvību uztver kā mācību, kura mums ir jāizvēlas. Sīraha dēls iepriekšējās nodaļās apskatīja gudrības pamatjautājumus un dievbijību, bet šīs svētdienas fragmentā ļaujas filozofijai un apskata brīvās gribas jautājumu (Sīr 15,11-20). Šis fragments satur vienu no svarīgākajām Sīraha dēla grāmatas domām. Bībele parasti apstiprina gan Dieva augstāko varu, gan cilvēka brīvību, bet šeit autors apskata brīvo gribu filozofiskās kategorijās. Pārsteidzoši, bet dievišķā gudrība un spēks prasa, lai cilvēki būtu brīvi.

Sīraha dēls vairākās nodaļās apcer atturēšanos no grēka (Sīr 14,20-16,23). Šis plašākais teksts sākas ar vārdu kādu mēs dzirdējām pirms divām nedēļām, kad liturģijā lasījām Kunga Svētības: “Svētlaimīgs, kas apcer ar gudrību, ar prātu iedziļinās” (Sīr 14,20). Rakstos daudzviet var atrast vietas, kur ticīgais tiek aicināts uz apdomāšanu: “Svētīts, kas ļaundaru padomā nestaigā, uz grēcinieku ceļa nestāj” (Ps 1,1). Sīraha dēla galvenais mērķis ir paskaidrot, ka “Grēcinieka mutē neiederas slavinājums, jo tas nav nācis no Dieva: slavinājums ir jāpauž ar gudrību - un Kungs gādās, lai izdodas” (Sīr 15,9-10). Cilvēks var pildīt baušļus jeb Likumu: “Kas turas pie baušļiem, turas pie dzīvības, kas klīst bez ceļa, tas mirst” (Sak 19,16; sal. Māc 8,5). Baušļu ievērošana ir personisko lēmumu jautājums un nevis atstāti likteņa vai nolemtības ziņā. Šeit arī atklājas dziļāka bibliskā ticības jēga, kas nav tikai intelektuāls akts, saprašana vai pārliecība, kas pieņem Dieva vārdu kā pātiesu, bet arī gribas aktivitāte, kas ticību iemieso gribā, lēmumos un rīcībā.

Radīšanas grāmatā redzam, ka būtībā tā bija cilvēka brīvā griba, kas pirmajiem cilvēkiem ļāva paņemt un nogaršot mīklainā, bet pievilcīgā koka augli. Kunga bauslis, ka ēst var no visiem kokiem, “bet no labā un ļaunā atzīšanas koka neēd” (Rad 2,17) un kārdinājuma un grēkākrišans stāsts (Rad 3,1-6) būtu nejēdzīgs, ka cilvēkam nebūta radikālas brīvības iespēja, vai paklausīt vai nepakļauties. Sīraha dēls iepriekš tekstā (Sīr 15,11-13) cenšas atbildēt uz jautājumu, vai Dievs ir atbildīgs par morālo ļaunumu un atbild, ka Dievs necieš ļaunumu un autors nonāk pie pamatdomas, ka mēs nevaram teikt, ka Dievs ir vainīgies pie cilvēku grēkiem (Sīr 15, 11-12). Sīraha dēla mācībā Dievs nedara ļaunu un ja šo domu izsakām pozitīvā veidā, tad var apgalvot, ka Dievs dara tikai to, kas Viņam patīk un Viņam patīk tikai tas, kas ir labs. Cilvēks ir brīvs, lai pieņemtu lēmumus un šajā patiesībā slēpjas atbilde, kas ir atbildīgs par grēkiem un tas ir cilvēks. “Dzīvība un nāve” (Sīr 15,17) tekstā tiek lietota kā cilvēku lēmumu seku ideja, jo cilvēks izvēlas starp dzīvību un nāvi. Ja izvēlas dzīvību, tad to saņems; ja nāvi, tad tā viņam tiks dota. Tāpēc atbildība par grēkiem neattiecas uz Dievu, bet cilvēku, kuram ir dota brīvība un kurš pieņem savas rīcības un izvēles sekas. Cilvēks izvēlas un Dievs atbild saskaņā ar savu brīvo gribu. Ja cilvēkam nav brīvība, tad par grēku būtu jāvaino Dievs.

Šeit lietotais izteiciens “dzīvība un nāve” (Sīr 15,17; skat. 11,14; 37,18) ir sastopams arī Sakāmvārdu grāmatā tikai apgrieztā secībā “nāve un dzīvība” (Sak 18,21). Saskaņā ar Sakāmvārdiem nāve un dzīvība ir mēles varā, jo “kas lolo mēli, bauda tās augļus” (Sak 18,21). Sīraha dēls raksta, ka “Pārvērtības sirdī atspoguļojas, sakuplodamas četros zaros: labajā, ļaunajā, dzīvībā un nāvē, un visu četru valdītāja ir mēle” (Sīr 37 17-18). Atkārtotā likuma grāmatā Kungs saka: “Redzi, šodien es tavā priekšā esmu nolicis dzīvību un labo, nāvi un ļauno” (At 30,16) vai Jeremija grāmatā līdzīgi: “redzi, es nolieku jūsu priekšā dzīvības ceļu un nāves ceļu” (Jer 21,8).

Cilvēka brīvība, griba un dievišķā apredzība ir āķīgs teoloģisks izaicinājums. Vecās Derības grāmatās var saskatīt izpratni, ka Dievs arī ir grēka iemesls (piem., Izc 11,10; 2 Sam 24,1; Jer 6,21; Ez 3,20), bet Sīraha dēls šo neskaidro izpratni precizē un noliedz jebkādu saistību starp grēku un Dievu. Ja Radīšanas grāmatas 3. nodaļā Ādams un Ieva pēc čūskas kārdinājuma sagrēkoja un daži jūdu apokaliptiskie teksti grēka izcelsmi saista ar eņģeļu krišanu (1 Enoha grāmata 6, 1- 9,9), bet dažādi grieķu autori cilvēku nepilnības vainoja liktenī. Savukārt Sīraha dēls vēlējās uzsvērt cilvēku atbildību pretstatā tiem, kuri noliedza atbildību par savu rīcību. Dievs radīja cilvēkus un deva tiem varu izvēlēties, nosliekties vai nu uz labu vai ļaunu. Svarīgi, ka cilvēks ir spējīgs pildīt Dieva baušļus: “jo šo bauslību, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama. [..] tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos” (At 30, 11.14). Dievs neprasa no mums to, kas nav neiespējams. Kunga baušļi nav šauri vai smacējoši, jo dievišķā gudrība ir neaptverama un Dievs redz ikkatru personu: “It visur Kunga acis- tās pamana ļaunu un labu” (Sak 15,3), jo “nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atslēgts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu” (Ebr 4,13).

Saskaņā ar Sīraha dēlu viens no nosacījumiem, kurš cilvēkam piešķir autentiskumu ir redzama un atvērta savas atbildības pieņemšana. Par to, kas cilvēks ir un ko dara, nevajag vainot Dievu vai kādu citu. Svētais autors aicina atcerēties savu brīvību un ar drosmi un patiesību par sevi to īstenot savā dzīvē, kas vēl nav evaņģēliska, bet gan veselā saprāta izpausme un ir pirmais solis, lai uzsāktu morālās pilnveidošanās un tikumu ceļu. Ja skatamies uz Sīraha dēla vēlmi aizstāvēt Dieva nevainību no cilvēku pārmetumiem, tad skatoties uz mūsdienu cilvēku varam ievērot, ka vairāk tiek vainotas plašākas sabiedriskās struktūras, dzīves telpas negatīvā ietekme, politika, psiholoģiskie faktori u.t.t. Bibliskā gudrība neņem vērā šos izdevīgos ataisnojumus, jo atbildību nes tikai individuāla persona. Nevar teikt, ka bibliskā pasaule nepazīst dažādu apstākļu radīto ietekimi, kārdinājumus, cilvēka vājumu un ļaunā gara darbību, tomēr neattaisno cilvēku, jo "grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāro, bet tev pār to jāvalda” (Rad 4,7). Tas, ko Sīraha dēls grib iemācīt saviem lasītājiem ir tas, lai cilvēks ievērotu likumu un meklētu labumu nevis tāpēc, ka kāds liek, bet gan tāpēc, ka pats ir iemācījies to un pārliecinājies par tā labumu. Neviens cilvēku normālos apstākļos nav spiests darīt ļaunu vai labu, bet pats cilvēks to var izvēlēties un uzņemties atbildību par sevi. Sirds dziļumos ir jāatrod vēlmes un iekšējās motivācijas, jo Dievs vēlas cilvēka iekšējo pārliecību, jo Viņš ir Tēvs, kurš ir ieinteresēts cilvēka izaugsmē. Ticīgais savu identitāti neīsteno tikai rituālos un ārējās normās, bet gan tad, kad Dieva griba ir viņa dzīves likums, kas dod brīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.01.2023

Iz 58, 7-10, V svētdiena, A

Iz 58, 7-10

Pravietis Isajs
Manuskripts tapis Hagano pilsētā (Francija)
1441 - 1449.g.
5. februāra svētdienā Dieva vārda liturģija turpina mūs ievest Kunga mācekļa stājas veidošanas skolā. Pirms nedēļas lasījām Kalna svētības, bet šajā svētdienā lasām tālāk Mateja Evaņģēlija 5. nodaļu, kur iepazīstam, ka Kunga māceklis ir “zemes sāls” un “pasaules gaisma” (Mt 5, 13.14). Ja māceklis savā dzīvē īsteno Svētības, tad viņš var kļūt par sāli, kas Kunga Garā piedzīvo savu dzīvi piepildītu un auglīgu. Lai māceklības ceļš nestu gaismu ir nepieciešams dāsnums pret trūcīgajem un tieši uz šādu stāju aicina pravietis Isajs, jo mīlestības un dāsnuma žesti padara kristieti par “gaismu [kas] izlauzīsies ausmā” (Is 58,8). Kunga māceklis ir iepazinis Dievu, kurš apdāvina un iedvesmo dalīties ar citiem, un tieši tie ir “labie darbi” par kuriem lasām šīs svētdienas Evaņģēlijā. Fragments sākas ar ierastu rīcību uzskaitījumu pret tiem, kas ir nonākuši grūtībās. Nabadzīgo grupu uzskaitījums atgādina Mateja Evaņģēlija vārdus par pēdējo tiesu (Mt 25, 35-37), ko lasīsim šī liturģiskā gada noslēgumā 26. novembrī.

Pravietis Isajs aicināja ļaudis izrādīt patiesu taisnību, lai viņu dzīvēs atspoguļotu Dieva tēlu. Isaja grāmatas 58. nodaļā aplūko trīs patiesas taisnības aspektus: patiesu māceklību, gavēni un sabata ievērošanu, un šīs svētdienas lasījumā tiek piedāvāts fragments, kas aplūko patieso gavēni. Pravietis norāda uz diviem sabiedriskās dzīves aspektiem: saimnieciski neaizsargāto cilvēku grupu izmantošana un Dieva kulta virspusība. Šie divi aspekti liek domāt, ka pravietis vērsās pie tautas līderiem. Isajs pretstatīja cilvēku aktuālo dzīves situāciju scenārijam kādu vēlējās Dievs (Is 58,5–7). Kungs pieprasa autentiskumu, nevis tikai ārējus rituālus (58,1–14). Kungs uzrunāja Izvēlēto tautu pēc Babilonas gūsta, kas, tāpat kā iepriekšējās paaudzes, bija ļāvās reliģiskajai liekulībai. Kungs nosodīja šādu liekulību, skaidri norādot, ka Viņš augstu vērtē paklausību un sociālo taisnīgumu, nevis tukšu formālismu. Žēlabu un gavēņa rituāliem, pat ja tos pavada šķietama vēlme labāk iepazīt Dievu, nav nozīmes, ja cilvēks turpina piekopt ļaunu dzīvesveidu.

Gavēnim ir nepieciešams autentiskums un pazemība, kas īstenojas darbos nevis vārdos. Kungs gribēja, lai viņi pārtrauc netaisnību un apspiešanu, bet dalās ar pārtiku ar izsalkušajiem un rūpējas par citu vajadzībām. Gavēnis, kas maina sirdis, ir Dievam tīkams (Is 58,8–12). Kunga klātbūtne ieskauj patiesos gavētājus un Viņš atbildēs uz ticīgo lūgšanām. Cilvēku garīgās tumsas vietā nāks gaisma. Kungs uzrunāja visai dievbijīgus cilvēkus, tomēr viņu nelietīgā apiešanās ar citiem atklāja viņu liekulību un Dievs vēlējās, lai viņu atkāptos no šiem ceļiem un pievērstu savu skatienu nabadzīgajiem un izsalkušajiem pašu tautā. Tikai tad izraelieši varēs pieredzēt Dieva labvēlību, aizardzību un svētību, ko simbolizē gaisma. Izraelim svarīgi bija tas, ka tikai tādā gadījumā Dievs palīdzēs atjaunot izpostīto zemi un Jeruzālemi, kad atjaunosies sociālais taisnīgums.

Dievs vēlējās svētīt savu tautu, tomēr šo svētību nevar iegūt ar rituālām manipulācijām, jo Kungs dod savu svētību tiem, kas saglabā derību ar Viņu. Kā cilvēki varēja pierādīt, ka viņiem ir derības attiecības ar Dievu? Atbilde ir vienkārša un tā ir taisnīga dzīve un ētiska uzvedība. Vecajā Derībā tikai dažās vietās Dievs liek cilvēkiem gavēt, bet ļoti daudzās vietās liek cilvēkiem apietis pret citiem cilvēkiem taisnīgi, laipni, cieņpilni un īpaši pret vājākiem par sevi. Iepriekš grāmatā Isajs nosodīja un raksturoja tautas reliģiskos līderus kā aklus, jo “tie neapjauš, visi tie ir mēmi suņi, tie nespēj riet - miegā murgo, snaudiens tiem mīļš” (Is 56,10). Šādiem amatvīriem bija tikai vārds, bet ne saturs. Gavēšana bija vērsta uz sevi, savas uzticības apliecināšana un nevis uz atteikšanos no sevis un rūpēs par nabagiem.

Jeruzālemes atjaunošana nenoritēja saskaņā ar plānoto un cilvēki gavēja, bet nekas nemainījās. Agrīnā jūdaismā gavēšana nebija askētiska prakse, bet saistījās ar sērām. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošanas laikā pēc Babilonas gūsta modē nāca gavēnis, kura mērķis bija mudināt Dievu apžēloties par Jeruzalemi un paātrināt tās pilnīgas atjaunošanas dienu (Zah 8,19). Pravietis šeit nosoda nevis gavēšanu, bet gan to cilvēku neziņu, kuri neauglīgi nodarbojas ar šo praksi. Izvēlētā tauta joprojām nebija iemācījusies, ko Dievs sagaidīja no viņiem, ka viņi izveidos un uzturēs sabiedrību, kurā valda taisnīgums un vienlīdzība. Rituālu darbību veikšana, lai arī cik labi tā būtu iecerēta, nevar aizstāt taisnīgu sabiedrību, jo kamēr Izraelī valdīja netaisnība, apspiešana un iekšējie konflikti, tikmēr atjaunošana nebīja iespējama. Kungs vēlējās, lai izraelieši atteiktos jeb gavētu no netaisnības un, lai cilvēki, kuriem ir līdzekļi, dalītos savā pārtikā, drēbēs un pajumtē ar brāļiem un māsām, kuriem to trūkst. Tad, kad taisnīgums sabiedrībā īstenosies, turpināsies atjaunošanas process.

Atbilde uz jautājumu kāpēc jāgavē ir vienkārša: no pārtikas atsakamies, lai dalītos ar nabagiem. Tas attiecas uz visiem citiem gavēšanas līdzekļiem un mērķis ir brāļu mīlestība. Gavēnis ir sevis dāvāšanas veids, kas izpaužas garīgā un sabiedriskā līmenī. Fragmenta noslēgumā ir interesanta ebreju vārda “nefeš” spēle. “Nefeš” tulkojas kā “dvēsele”, “dzīve”, “sirds”, “radība”, “persona” “kakls”, “vēlme” “izsalkums”, “ēstgriba”, “apetīte” u.c. Ja lasām 10. pantu un izceļam vārdu “nefeš”, varam atklāt pravieša vārda dziļāku jēgu: “kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi [nefeš] un paēdināsi apbēdinātu dvēseli [nefeš]” (Is 58,10). Šajos vārdos satiekas divas dzīves un viena ir tā, kas dod, bet otra saņem, bet dziļāka jēga ir tāda, ka mēs esam viena miesa, viena vīnakoka divi zari. Eksistenciāli izprotot šo Rakstu vietu, var teikt: dāvināt sevi, lai ar savu personas klātbūtni piepildītu otras personas tumsu. Tas ir māceklības ceļš uz kuru mūs aicina Jēzus Kristus un šo ceļu piepilda savas nāves un augšāmcelšanās notikumā, kuru esam aicināti piedzīvot savā ikdienas dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap