Sīr 15, 16-21
 |
Jēzus Sīraha dēls māca
Manuskripts no Ziemeļnīderlandes, 1430.g. |
12. februāra svētdienā turpinām lasīt Kunga kalna sprdiķi un ja iepriekšējā svētdienā pārdomājām “labos darbus”, kas kristieti padara par “pasaules gaismu”, tad šajā svētdienā Dieva vārds aicina pieņemt lēmumu par cēlāku morālu uzvedību, kas nav tikai ārēja nepieciešamība, bet izriet no sirds dziļumiem. Jēzus sludinātā mācība var likties neizpildāma, īpaši nākošajā nedēļā Kunga vārdi par piedošanu un mīlestību pret ienaidniekiem. Kungs pazīst cilvēkus un zina, ka tas ir iespējams, bet cilvēka uzdevums ir pieņemt jauno likumu, iemīlēt to, atklāt tā jēgu, būtību un apbrīnot to. Pirmais Vārda liturģijas lasījums no
Sīraha dēla grāmatas atgādina mums par personas brīvo gribu un iespēju izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Jēzus vārdi Kalna sprediķī Sīraha dēla vārdu gaismā ļauj Jēzus piedāvāto dzīvību uztver kā mācību, kura mums ir jāizvēlas. Sīraha dēls iepriekšējās nodaļās apskatīja gudrības pamatjautājumus un dievbijību, bet šīs svētdienas fragmentā ļaujas filozofijai un apskata brīvās gribas jautājumu (Sīr 15,11-20). Šis fragments satur vienu no svarīgākajām
Sīraha dēla grāmatas domām. Bībele parasti apstiprina gan Dieva augstāko varu, gan cilvēka brīvību, bet šeit autors apskata brīvo gribu filozofiskās kategorijās. Pārsteidzoši, bet dievišķā gudrība un spēks prasa, lai cilvēki būtu brīvi.
Sīraha dēls vairākās nodaļās apcer atturēšanos no grēka (Sīr 14,20-16,23). Šis plašākais teksts sākas ar vārdu kādu mēs dzirdējām pirms divām nedēļām, kad liturģijā lasījām Kunga Svētības: “Svētlaimīgs, kas apcer ar gudrību, ar prātu iedziļinās” (Sīr 14,20). Rakstos daudzviet var atrast vietas, kur ticīgais tiek aicināts uz apdomāšanu: “Svētīts, kas ļaundaru padomā nestaigā, uz grēcinieku ceļa nestāj” (Ps 1,1). Sīraha dēla galvenais mērķis ir paskaidrot, ka “Grēcinieka mutē neiederas slavinājums, jo tas nav nācis no Dieva: slavinājums ir jāpauž ar gudrību - un Kungs gādās, lai izdodas” (Sīr 15,9-10). Cilvēks var pildīt baušļus jeb Likumu: “Kas turas pie baušļiem, turas pie dzīvības, kas klīst bez ceļa, tas mirst” (Sak 19,16; sal. Māc 8,5). Baušļu ievērošana ir personisko lēmumu jautājums un nevis atstāti likteņa vai nolemtības ziņā. Šeit arī atklājas dziļāka bibliskā ticības jēga, kas nav tikai intelektuāls akts, saprašana vai pārliecība, kas pieņem Dieva vārdu kā pātiesu, bet arī gribas aktivitāte, kas ticību iemieso gribā, lēmumos un rīcībā.
Radīšanas grāmatā redzam, ka būtībā tā bija cilvēka brīvā griba, kas pirmajiem cilvēkiem ļāva paņemt un nogaršot mīklainā, bet pievilcīgā koka augli. Kunga bauslis, ka ēst var no visiem kokiem, “bet no labā un ļaunā atzīšanas koka neēd” (Rad 2,17) un kārdinājuma un grēkākrišans stāsts (Rad 3,1-6) būtu nejēdzīgs, ka cilvēkam nebūta radikālas brīvības iespēja, vai paklausīt vai nepakļauties. Sīraha dēls iepriekš tekstā (Sīr 15,11-13) cenšas atbildēt uz jautājumu, vai Dievs ir atbildīgs par morālo ļaunumu un atbild, ka Dievs necieš ļaunumu un autors nonāk pie pamatdomas, ka mēs nevaram teikt, ka Dievs ir vainīgies pie cilvēku grēkiem (Sīr 15, 11-12). Sīraha dēla mācībā Dievs nedara ļaunu un ja šo domu izsakām pozitīvā veidā, tad var apgalvot, ka Dievs dara tikai to, kas Viņam patīk un Viņam patīk tikai tas, kas ir labs. Cilvēks ir brīvs, lai pieņemtu lēmumus un šajā patiesībā slēpjas atbilde, kas ir atbildīgs par grēkiem un tas ir cilvēks. “Dzīvība un nāve” (Sīr 15,17) tekstā tiek lietota kā cilvēku lēmumu seku ideja, jo cilvēks izvēlas starp dzīvību un nāvi. Ja izvēlas dzīvību, tad to saņems; ja nāvi, tad tā viņam tiks dota. Tāpēc atbildība par grēkiem neattiecas uz Dievu, bet cilvēku, kuram ir dota brīvība un kurš pieņem savas rīcības un izvēles sekas. Cilvēks izvēlas un Dievs atbild saskaņā ar savu brīvo gribu. Ja cilvēkam nav brīvība, tad par grēku būtu jāvaino Dievs.
Šeit lietotais izteiciens “dzīvība un nāve” (Sīr 15,17; skat. 11,14; 37,18) ir sastopams arī Sakāmvārdu grāmatā tikai apgrieztā secībā “nāve un dzīvība” (Sak 18,21). Saskaņā ar Sakāmvārdiem nāve un dzīvība ir mēles varā, jo “kas lolo mēli, bauda tās augļus” (Sak 18,21). Sīraha dēls raksta, ka “Pārvērtības sirdī atspoguļojas, sakuplodamas četros zaros: labajā, ļaunajā, dzīvībā un nāvē, un visu četru valdītāja ir mēle” (Sīr 37 17-18). Atkārtotā likuma grāmatā Kungs saka: “Redzi, šodien es tavā priekšā esmu nolicis dzīvību un labo, nāvi un ļauno” (At 30,16) vai Jeremija grāmatā līdzīgi: “redzi, es nolieku jūsu priekšā dzīvības ceļu un nāves ceļu” (Jer 21,8).
Cilvēka brīvība, griba un dievišķā apredzība ir āķīgs teoloģisks izaicinājums. Vecās Derības grāmatās var saskatīt izpratni, ka Dievs arī ir grēka iemesls (piem., Izc 11,10; 2 Sam 24,1; Jer 6,21; Ez 3,20), bet Sīraha dēls šo neskaidro izpratni precizē un noliedz jebkādu saistību starp grēku un Dievu. Ja Radīšanas grāmatas 3. nodaļā Ādams un Ieva pēc čūskas kārdinājuma sagrēkoja un daži jūdu apokaliptiskie teksti grēka izcelsmi saista ar eņģeļu krišanu (1 Enoha grāmata 6, 1- 9,9), bet dažādi grieķu autori cilvēku nepilnības vainoja liktenī. Savukārt Sīraha dēls vēlējās uzsvērt cilvēku atbildību pretstatā tiem, kuri noliedza atbildību par savu rīcību. Dievs radīja cilvēkus un deva tiem varu izvēlēties, nosliekties vai nu uz labu vai ļaunu. Svarīgi, ka cilvēks ir spējīgs pildīt Dieva baušļus: “jo šo bauslību, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama. [..] tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos” (At 30, 11.14). Dievs neprasa no mums to, kas nav neiespējams. Kunga baušļi nav šauri vai smacējoši, jo dievišķā gudrība ir neaptverama un Dievs redz ikkatru personu: “It visur Kunga acis- tās pamana ļaunu un labu” (Sak 15,3), jo “nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atslēgts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu” (Ebr 4,13).
Saskaņā ar Sīraha dēlu viens no nosacījumiem, kurš cilvēkam piešķir autentiskumu ir redzama un atvērta savas atbildības pieņemšana. Par to, kas cilvēks ir un ko dara, nevajag vainot Dievu vai kādu citu. Svētais autors aicina atcerēties savu brīvību un ar drosmi un patiesību par sevi to īstenot savā dzīvē, kas vēl nav evaņģēliska, bet gan veselā saprāta izpausme un ir pirmais solis, lai uzsāktu morālās pilnveidošanās un tikumu ceļu. Ja skatamies uz Sīraha dēla vēlmi aizstāvēt Dieva nevainību no cilvēku pārmetumiem, tad skatoties uz mūsdienu cilvēku varam ievērot, ka vairāk tiek vainotas plašākas sabiedriskās struktūras, dzīves telpas negatīvā ietekme, politika, psiholoģiskie faktori u.t.t. Bibliskā gudrība neņem vērā šos izdevīgos ataisnojumus, jo atbildību nes tikai individuāla persona. Nevar teikt, ka bibliskā pasaule nepazīst dažādu apstākļu radīto ietekimi, kārdinājumus, cilvēka vājumu un ļaunā gara darbību, tomēr neattaisno cilvēku, jo "grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāro, bet tev pār to jāvalda” (Rad 4,7). Tas, ko Sīraha dēls grib iemācīt saviem lasītājiem ir tas, lai cilvēks ievērotu likumu un meklētu labumu nevis tāpēc, ka kāds liek, bet gan tāpēc, ka pats ir iemācījies to un pārliecinājies par tā labumu. Neviens cilvēku normālos apstākļos nav spiests darīt ļaunu vai labu, bet pats cilvēks to var izvēlēties un uzņemties atbildību par sevi. Sirds dziļumos ir jāatrod vēlmes un iekšējās motivācijas, jo Dievs vēlas cilvēka iekšējo pārliecību, jo Viņš ir Tēvs, kurš ir ieinteresēts cilvēka izaugsmē. Ticīgais savu identitāti neīsteno tikai rituālos un ārējās normās, bet gan tad, kad Dieva griba ir viņa dzīves likums, kas dod brīvību.
br. Jānis Savickis OFMCap
