1 Tes 2,7b-9.13, svētdiena XXXI, A

1 Tes 2, 7b-9.13

Apustulis Pāvils sūta vēstuli tesaloniķiešiem

manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul sending a letter to the Thessalonians autors Jean Bondol 

- 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125552

Kārtējo svētdienu pēc kārtas lasām fragmentu no pirmās vēstules tesaloniķiešiem, kurā iepazīstamies ar to cik apustulis Pāvils ir apmierināts par Tesalonikas kristiešu draudzi, bet pateicību neizsaka viņiem, bet gan Dievam. Ticība, cerība un mīlestība ir Dieva darbības zīme, kas Pāvila sludināšanu padarīja auglīgu. Tā nebija īslaicīga pateicība, bet nemitīga un pastāvīga, un tāpēc šīs svētdienas lasījumā mēs dzirdam vārdus: “nemitīgi pateicamies Dievam” (1 Tes 2, 13). Kāpēc Pāvils tā domā par šo jauno kristiešu draudzi? Jo Tesalonikas ticīgie pieņēma Pāvila sludināšanu kā patiesu Dieva vārdu un nevis kā vienkāršu vārdu, kas kaut kādā veidā saistīts ar Dievu, bet tieši kā Dieva vārdu, kaut arī tas nonāca pie viņiem caur apustuļa mācību. Vēl jo vairāk, šis vārds tika pieņemts un padarīts iedarbīgs, un darbojās kristiešu kopienā. Misionāru darbs bija iecienītākais veids kā atsaukties uz kristīgā sludinātāja darbību Jaunajā Derībā, lai uzsver vēsts dievišķo būtību.

Pāvils šajā Rakstu vietā izmantoja mātišķās mīlestības metaforu, lai parādītu pastorālās mīlestības raksturu (1 Tes 2, 7-9). Pāvils norādīja, ka misionāri balstoties uz savu apustulisko cieņu varētu saņemt atbalstu no draudzes, tomēr apustulis un viņa biedri atteicās no šādām tiesībām. Pateicoties savam darbam viņi negaidīja materiālu palīdzību no ticīgo puses (1 Tes 3, 8-9), neskatoties uz Pāvila vārdiem, kurš rakstīja, ka pats “Kungs pavēlēja tiem, kas sludina evaņģēliju, - dzīvot no evaņģēlija” (1 Kor 9,14). Misionāri ar ticīgajiem apgājās kā māte barotāja (gr. trophós), kas silda savus bērnus. Šis vārds neizsaka dzemdēšanu kristīgai dzīvei, bet rūpju pilnas jūtas par ticīgajiem kā Vecajā Derībā par to runāja pravieši (Sk 11, 12-15; Is 49, 15; 66, 12b-13).

Misionāri panāca to, ka Tesalonikas kristiešu vidū Dieva mātišķā mīlestība kļuva taustāma un tie nebija tēlaini vārdi, bet dzīves liecība, ka Evaņģēlija sludinātāji bija gatavi atdot dzīvību par viņiem. Saskaņā ar barotājas tēlu, kura baro savu bērnu ar pienu,  misionāri padara viņus par Dieva dzīves dalībniekiem. Pāvils šeit domā par dalīšanos ar Kunga Evaņģēliju, kas nonāk pie klausītājiem caur misionāriem, bet avots ir meklējams Dievā. Misionāri vēlējās tesaloniķiešiem dod savu dvēseli (1 Tes 2,8) ņemot par piemēru Kristus upuri, kas bija katra evaņģelizatora uzvedības kritērijs.

Pāvils aicināja savus lasītājus atcerēties sludinātāju pārciesto darbu un grūtības. Evaņģelizācijas un iztikas pelnīšana sludinātājiem nozīmēja smagu darbu, un to tesaloniķieši zināja diezgan labi. Pāvils nepiemin, kādu darbu viņi darīja, bet zinām, ka pats apustulis bija telšu taisītājs (Apd 18,3), kas visdrīzāk nozīmēja ādas apstrādes prasmes. Daļa no ebreju bērna audzināšanas saistījās ar amata apgūšana, un Pāvils nebija izņēmums. Kamēr viņš atradās Tesalonikā, apustulis saņēma nelielu finansiālu palīdzību no Filipas draudzes (Filip 4,15-16), taču ne tik daudz, lai ļautu viņam pārtraukt darbu. Acīmredzot viņa alga bija tik zema, ka viņam bija vajadzīgas dāvanas, lai viņš varētu sagatavoties sludināšanai (Apd 18,5).

Pāvils pastāvīgi pateicās Dievam par to, kā tesaloniķieši uztvēra sludinātāju sniegto vēsti. Iemesls Pāvila pateicībai bija tas, ka tesaloniķieši šo vēsti uztvēra kā patiesu Dieva vārdu. Pāvils divas reizes uzstāja, ka tas, ko tesaloniķieši dzirdēja, nāca no Dieva. Viņš sludināja ar pārliecību un spēku, jo viņam bija dziļa apziņa, ka viņa teiktais nav cilvēka izdomāts un tas bija Dieva vārds. Fragmenta beigās Pāvils norāda, ka šis Dieva vārds patiešām darbojas (gr. energein) ticīgajos. "energein" ir interesants jēdziens, kas bieži sastopams Pāvila vēstulēs un izsaka to, ka Dievs ”darbojas” cilvēkos un situācijās. Pāvila vēstulēs vairumā gadījumu tas attiecas uz spēcīgo un iedarbīgo darbību, ko īsteno Dievs vienā no Trīsvienības personām. Tas, ka Dievs iesaistās ar “energein” cilvēku laikā un vēsturē, un arī tieši cilvēku dzīvēs, liecina, ka Evaņģēlijs ir pretstatā pagānu elkdievībai un filozofijām, jo elki nedarbojas un pēc definīcijas nevar darboties, jo drīzāk cilvēki "darbojas" elku labā.

Svētajam Asīzes Franciskam patika, kad brāļi viņu sauca par “māti”. Piemēram, brālis Pacifiks, kurš to labi zināja, labrāt vērsās pie viņa ar vārdiem "māte" (Thomas de Celano, Vita secunda S. Francisci Assisiensis XCIX, 8: “carissima mater”). Savas dzīves izskaņā Francisks gribēja, lai brālis Elijs būtu viņam kā māte un palīdzētu tā kā to paredzēja Regula eremītiem (Thomas de Celano, Vita prima 98,7). Kā patiesa māte viņš apgājās ar saviem brāļiem, īpaši pret tiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts. Piemēram, brālim Leonam vēstulē rakstīja: “Tā es tev saku, mans dēls, kā māte” (Scripta Fratris Leonis 2). Francisks uztvēra sevi kā māti, kura uzdevums ir dzemdināt brāļus priekš Brāļa, mūsu Kunga Jēzus Kristus (Bonavantura, Legenda maior 8,1.3: “mater in Christo”).

br. Jānis Savickis OFMCap