Mk 5, 21-43
Jūlija pirmajā dienā turpinām pārdomāt kā evaņģēlists Marks ataino ticību un Dieva tuvību, kurš glābj un mīl dzīvību. Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlijā pieskaras sievietei un meitenei. Dieva tuvība tiek pieredzēta caur pieskārienu, kas ir personisku attiecību zīme. Ticība un tuvība ir neatņemamas sastāvdaļas ceļā pie Dieva. Patiesa un pilnvērtīga dzīve var īstenoties vienotībā, komūnijā ar Dievu. Pieskāriens līdz šim ir kristīgās dzīves centrā, īpaši tas īstenojas sakramentos. Kunga pieskāriens ir tik spēcīgs, ka spēj izvilkt cilvēku no vistumšākajām vietām un pieredzēm. Evaņģēlists Marks parāda Jēzus varu pār nāvi, ka Dieva valstības vara uzveic nāvi, pēdējo ienaidnieku; Jēzus ir dzīvības Kungs. Abi šīs svētdienas brīnumi parāda cilvēcisko izmisumu, kas sastopas ar Dieva spēku; abi notikumi notiek paralēli un ir tematiski līdzīgi, un norāda uz Jēzus varu pār miesas slimībām un Viņa labvēlīgo atbildi uz cilvēku ticību.
Pie Jēzus piegāja Jairs, pazemīgs un ticīgs jūds, un izteica savu sāpi, ka viņa meita mirst un ticēja, ka Jēzus spēj dziedināt. Pēc brīža piesteidzās klāt kāda sieviete, kuras ticība bija lielāka, jo vēlējās tikai pieskarties Jēzus drēbēm, lai saņemtu dziedināšanu. Tā nebija māņticība vai maģija, bet ticība. Viņas sirds zināja, ka jebkāds kontakts ar Jēzu dziedinās viņu. Svarīgi ievērot, ka Jēzus neteica: “Tavs pieskāriens tevi darījis veselu”, jo nav nekāda pamata balstīties uz pieskāriena spēku, bet tikai uz ticību. Šai sievietei ticības ceļš bija patiešām grūts. Viņa gribēja palikt nepamanīta un bija ļoti izbijusies; gribēja palikt lielajā pūlī anonīma, lai neviens neuzzinātu par viņa nelikumīgo pieskārienu; viņa zināja, ka ir rituāli nešķīsta un tādā veidā varēja aptraipīt Jēzu un citus apkārtējos. Menstruācija padarīja jūdu sievietes rituāli nešķīstas un atšķīra uz septiņām dienām no pilnas dalības derībā (Lev 15,24). Šī sieviete no tautas bija atšķirta divpadsmit gadus, un, visbeidzot, viņa sastapa kādu, kas labprāt “aptraipīja” sevi viņas dēļ, lai viņa varētu būt “šķīsta”. Jēzus iepriekš pieskārās spitālīgajam (Mk 1,41) un parādīja, ka tas ir patiesais Dieva valstības spēks, krusta un mīlestības spēks.
Jairs un sieviete bija ļoti atšķirīgi cilvēki: dzīves pieredze, dzimums, sabiedriskais status, sabiedriskā atpazīstamība, sevis uztvere un ticība. Sievietes vienkāršā ticība (5, 28) atšķīrās no Jaira nama piederīgajiem (5, 35; 5,40), kuri bija daudz kritiskāki pret Jēzu. Šie abi stāsti sapinās kopā, lai mums pastāstītu kaut ko svarīgu par ticību. Sieviete apzinoties savas vajadzības iztērēja lielus līdzekļus, lai izārstētos, tomēr cilvēciski risinājumi, kurus viņa meklēja, bija nesekmīgi, bet pat pasliktināja viņas situāciju. Ārstu algošana padarīja viņu nabadzīgu, tomēr neveiksme cilvēciskajos pūliņos izcēla Jēzus personu, jo, kad citi līdzekļi nepalīdzēja, viņas pašas skaidra ticība dāvāja dziedināšanu. Viņas nepieciešamība sastapās ar vēsti par Jēzu, un viņa nolēma pietuvoties Kungam. Rakstos maza ticība (Nāmans (2 Ķēn 5, 11) un Toms (Jņ 20,25)) saistās ar ciešu personisku saskarsmi, bet sievietes ticības lielums bija pretējs, jo viņa vēlējās nemanāmu saskarsmi. Viņa vēlējās pazust pūlī brīdī, kad saņēma dziedināšanu, bet Jēzus viņai bija sagatavojis kaut ko lielāku - to varēja panāk viņas atzīšanās, liecība. Dziedināšana nebija par velti, jo Jēzus lika sievietei atklāties. Liecība viņai nelika bankrotēt kā tas sanāca ar dziedniekiem, bet tikai apliecināt, ka Jēzus ir viņas dziedināšanas avots. Jēzus viņu iekļāva derībā un lika viņai iet mierā: šie vārdi nav vienkārši “atā!”, bet “šalom” - ej vesela, labklājībā, drošībā, draudzībā, pestīšanā un mierā.
Jēzus saruna ar slimo sievieti pārtrauca Viņa ceļu pie Jaira meitas un pienāca ziņa, ka viņa ir mirusi. Jaira ticība nākot pie Jēzus bija jau tā nedroša, bet vai tagad viņa ticība nezudīs? Pēc sarunas ar sievieti Jēzus turpināja ceļu pie Jaira meitas, lai to atdzīvinātu. Vai Jairs žēlojās, kad Jēzus pievērsās sievietei: “Kāpēc Viņš kavējas? Es rindā biju pirmais!” Jairam problēma bija ne mazāk nopietna kā sievietei. Iespējams, šī pauze ceļā uz viņa mājām Jairam bija nepieciešama, lai kaut ko iemācītos no sievietes ticības un labāk sagatavotos savas meitas atdzīvināšanai. Jairs parādīja savu ticību atnākot pie Jēzus, bet viņam bija jāturpina šis sarežģītais ticības ceļš. Kā ticība var saglabāties nāves priekšā? Jairs un sieviete parāda, ka ticība ir kaut kas tāds, kas saglabājas bezcerībā. Kā var redzēt centrālā tēma šajā Evaņģēlija fragmentā ir ticība, un atklājam, ka ne vienmēr reliģiskā “bagāža” un pieredze neatklāj ticības dziļumus; arī ģimene automātiski to nedod, bet cilvēki ar dziļākajām un izmisīgākajām vajadzībām to atrod caur dažādiem dzīves ceļiem. Jēzus mācekļi ir aicināti atklāt savu trauslumu un vājumu, raudzīties dziļāk, lai atbildētu uz Jēzus aicinājumu un arvien ciešāk pietuvotos Viņam.
br. Jānis Savickis OFMCap