Mk 3, 20-35
Sākot ar 10. jūnija svētdienu līdz pat 8. jūlijam (5 svētdienas pēc kārtas) pārdomāsim Marka Evaņģēlija fragmentus, kuri mums stāstīs par Dieva tuvību un šķelšanos starp cilvēkiem, kas var rasties tad, kad pieņemam Kunga atklāsmi. Lai pieņemtu šādu Evaņģēlija vēsti pārdomāsim arī ticības ceļu. Pirmā svētdiena vērš mūsu uzmanību uz nepieciešamību atbrīvoties no sātana valgiem, iziet no viņa nama, lai ieietu Kunga mājā, Viņa tuvumā - kļūt par Viņa māti, brāļiem un māsām. Viena no domām, kas rodas izlasot 10. jūnija Evaņģēliju, ir tāda, ka šajā īsajā tekstā ir tik daudz tēmu un domu - vai labāk nebūtu sadalīt šo fragmentu mazākās daļās un noskaidrot: kā izprast neprātību, līdzība, grēks pret Svēto Garu, Jēzus radinieki un Dieva griba. Var vēl sīkāk meklēt dažādas domas, bet svarīgi ir noskaidrot kāds ir kopējais šī fragmenta vēstījums. Jau Jēzus publiskās darbības sākumā Viņam radās konflikts ar jūdu tautas līderiem. Šīs svētdienas fragments ļoti labi to attēlo. Jēzus izvēlējās savus mācekļus un devās uz kādu māju, bet ātri vien parādījās oponenti, kuri apsūdzēja Jēzu par to, ka Viņš ir ļaunā gara apsēsts. Jēzus viņiem atbildēja aprakstot kosmisku konfliktu (Mk 3, 22-30). Jēzus saruna notika ar konkrētiem cilvēkiem un par noteiktām tēmām, bet šajā gadījumā Jēzus vārdi, iespējams, pat sarunas biedriem neizprotot, paceļas kosmiskā un eksistenciālā līmenī. Cilvēki savā dzīvē pieņem dažādus lēmumus, tomēr ir arī lielāki spēki, starp kuriem mums ir jāizvēlas, bet, ja tā ir cīņa, jāpiekļaujas pie stiprākā spēka.
Interesanti, ka Marka Evaņģēlijā Jēzus ģimene un tautas līderi parādīti kā Kunga kritiķi, un visi ir iejaukti kosmiskajā konfliktā ar sātanu, un viņi var kļūt par Svētā Gara zaimotājiem! Tie ir ļoti spēcīgi vārdi! Ja salīdzinām Marka tekstu ar Mateja vai Lūkasa Evaņģēliju, tad redzam, ka divi pēdējie evaņģēlisti daudz ko nepasaka: raksta par strīdiem ar Rakstu zinātājiem un nešķīstiem gariem (Mt 12,22-45; Lk 11,14-32), bet nepiemin Jēzus ģimeni un prāta zaudēšanu. Priekš Mateja un Lūkasa šie vārdi varēja likties pārāk spēcīgi un lasītājam neizprotami, turklāt abi rakstīja par Jēzus piedzimšanu un būtu nevietā runāt par Jēzu, kurš tā apietas ar savu ģimeni. Marks rakstīja par Jēzu, kurš nevilcinoties uzsāka savu darbu, aktīvi iesaistījās Evaņģēlija sludināšanā un izsauca konfliktus ar visdažādākajām cilvēku grupām. Jāuzsver, ka patiesais konflikts ir daudz nopietnāks nekā ar ģimeni vai tautas līderiem - tas ir konflikts ar pašu sātanu.
Savā ziņā oponenti un radinieki nodarbojas ar pļāpāšanu šīs kosmiskās vīzijas kontekstā. Jēzus kritiķi vēl bija cilvēki ar šauru skatījumu ne tikai uz Jēzus personu, bet arī uz īstenību, un vēl neredzēja kosmisko drāmu, kurā viņiem jāizvēlas sava vieta. Pat ja viņiem bija skaidrs, ka jāizvēlas Dievs, tad vēl nezināja, ka Jēzus ir tas, kas viņus var ievest Tēva mājās. No Tēva perspektīvas Jēzus oponenti bija niķīgi un stūrgalvīgi bērni. No Rakstiem mēs zinām, ka daudzi no tautas līderiem un Jēzus ģimenes pievienojās mācekļu lokam, un pieņēma Kunga vārdu. Jēzus izveidoja “jaunu ģimeni”.
Lai noskaidrotu kādai jābūt ticīgā stājai šī lasījuma gaismā, jāaplūko vārdi ar kādiem Jēzus tuvinieki raksturoja Viņu: “Viņš kļuvis bezprātīgs” (3, 21). Vai šos vārdus jāuztver negatīvi, vai arī varam tos uztvert Svēto Rakstu gaismā. Dziesmu dziesmas grāmatā varam lasīt par lielu mīlestību un kaisli: “Tu mani iekvēlināji, māsa mana, līgava, - tu mani iekvēlināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas” (Dz 4,9). Kungs atklāj pilnīgi jaunu un apbrīnojamu mīlestību, neatkarīgu no pagātnes žņaugiem, manipulācijām, aizspriedumiem un bailēm. Tā ir brīnišķīga un kaislīga mīlestība. No ebreju valodas “Tu mani iekvēlināji” - kāda tulkojumā tika pārtulkots: “Tevis dēļ es zaudēju savu prātu” vai burtiski - tu liki manai sirdij sisties ātrāk, tu paņēmi manu sirdi. Kungs patiešām ir iemīlējis cilvēkus un no malas tas var izskatīties aizdomīgi un neprātīgi (Mk 3,21). Herods Jēzu uzskatīja par izsmiekla vērtu (Lk 23,11). Terēze no Bērna Jēzus raksta: “Kāda laime ir ciest priekš Tā, kurš mūs ārprātīgi mīl un pasaules acīs ir traks… Tas bija neprāts, ka Viņš meklēja mazos…, lai tie kļūtu par Viņa troņiem - Viņš, godības Karalis, kas sēž uz Ķerubiem.” (169. vēstule).
Arvien tuvākas attiecības ar Kungu var ticīgajam radīt bailes, lai neviens neraksturotu mani kā neprātīgu, dīvainu, traku vai fanātiķi. Jēzus tā tiek nosaukts, jo Viņš ar visu savu dzīvi liecināja par Dieva valstību un nebija Viņā kaut kāds “nu bet/vai nu”. Kārdinājums pieņemt kristīgo ticību daļēji varētu nodrošināt pret liekiem komentētājiem un glūņām; var likties svarīgi nepārspīlēt, lai nenosauktu par nenormālu. Gribas izdomāt tādu kristīgo ticību, lai nekādi neatšķirtos no apkārtējās sabiedrības. Kristiešiem nav jābūt trakiem vai fanātiskiem, vienkārši ir tāda cilvēku grupa, kurai dažādu iemeslu dēļ ir nepieciešamība tā runāt par ticīgajiem… Kristiešiem jārūpējas par apdomību un mērenību, tomēr nevar pārāk rūpēties par to, ko citi par mani domās. Ja Evaņģēliju uztver nopietni, tā vienkārši var gadīties, ka kāds tā runā. Kungs piedāvā mācekļu ceļu, kas neiekļaujas sabiedrības shēmās, paredzējumos un līdzsvarā; Viņš aicina uz tuvības un ticības ceļu, lai atbrīvotos no ļaunām un viltīgām saitēm.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru