Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, C

Sīr 24, 1-2.12-16

Jēzus Sīraha dēls,

manuskripts no Austrijas, 1435-1445

2. janvāra svētdiena atrodas Jēzus Kristus Piedzimšanas svētku laika pašā vidū, kurā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva gudrības noslēpumu, kurš Iemiesojās Miesā - Jēzū Kristū. Saskaņā ar mūžsenu plānu Mūžīgā Gudrība ienāca pasaulē. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās Derības gudrības slavinājuma (Sīr 24,1-22) no Sīraha dēla grāmatas, kas veido pamatu Jaunās Derības mācību par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas fragments ir ņemts no 24. grāmatas nodaļas, kas atrodas tās centrā, kur atrodas ļoti svarīgs teksts par Gudrību, kas satur universālu un mūžīgu gudrību. Apustulis Jānis (Jņ 1,1-3,14), Pāvils (1 Kor 1,30; 2,7; 8,6; Kol 1,15-17) un Vēstule Ebrejiem (1,2) rakstīja par Dieva Dēlu kā neradītu Gudrību, tādu, kas rada un visu pastāvošo gudri uztur. Sīraha dēla grāmatas tapšanas laikā parādījās doma, ka Gudrība, kas nāk no Dieva ir radošs un iedarbīgs vārds, Kunga gribas izpausme, kas atgādina pastāvīgu esību - personu (Sīr 24, 1-22). Caur šo Gudrību visa radība ir tapusi, apņem visumu, atspoguļojas katrā radībā (Sak 8,22-31; Gudr 13,1-9) un caur to Dievs veido attiecības ar cilvēkiem, lai viņi varētu iepazīt, godināt un klausīt Radītāju.

Kad autors pielīdzina gudrību dažādiem kokiem un krūmiem (Sīr 24,13-17), viņš norāda uz tās skaistumu, dzīvīgumu un augīgumu. Mūsdienu lasītājam šādi augu valsts tēli var likties pārspīlēti un nesaprotami, bet senajam lasītājam šie koki, krūmi un eksotiskie elementi, kuri tika izmantoti liturģijā, varēja izsaukt baudas sajūtu un alkas pēc gudrības. Libānas ciedrs (Sīr 24,13a) ir cēlākais un svinīgākais koks Sīrijas-Palestīnas zemēs un tika izmantots kā spēka un skaistuma metafora (Ps 92,13; Sk 24,6; Dz 5,15). Ciprise (Sīr 24,13b) ievērojama ar savu augstumu, kas ir “ieslējusies mākoņos” (Sīr 50,10). Uz Hermona kalns ir novietots ziemeļaustrum Palestīnā netālu no Jordānas upes iztekas. Ēn-Gedī (Sīr 24,14a) pilsēta bija novietota Nāves jūras rietumu krastā un šī apkārtne bija plaši pazīstama pateicoties dateļu palmām. Jērikas (Sīr 24,14b) pilsēta atradās Jordānas upes rietumu krastā ar auglīgiem dārziem, leknu un bagātīgu augsni. Jēriku sauca arī par “palmu pilsētu” (2 Hr 28,15) un šeit pieminētās rozes varēja ļoti krāšņi augt pilsētā. Olīvkoks (Sīr 24,14c), kas šeit ir raksturots kā “daiļš”, ir galvenais Svētās Zemes un visas Vidusjūras zemju augļu koks. Platāna koks (Sīr 24,14d) Vecajā Derībā ir pieminēts vēl tikai divas reizes (Rad 30,37; Ez 31,8) un aug mazā skaitā galvenokārt Palestīnas ziemeļos.

Pēc skaisto un vērtīgo koku uzskaitīšanas Sīraha dēls pāriet pie smaržu un vīraku tēliem, ko izmantoja apkūpināšanas rituālos. Kanēļkoks, balzāmeļļas krūms un izmeklētas mirres (Sīr 24,15a) tika sajaukts ar kasiju jeb Ķīnas kanēli un olīveļļu, lai izveidotu svētu svaidīšanas eļļu, ko lietoja dažādiem rituāliem. Galbāns (Sīr 24,15c) ir rūgta, aromātiska gumija, ko iegūst no dažādiem augiem. Oniksa ekstrakts tiek ņemts no dažu gliemju sugu operculum, kas ir kaulaina vai kaļķaina plāksnīte, kas gliemjiem ar čaumalu kalpo kā aizdare pēc tam, kad gliemis ir paslēpies čaumalā. Šīs smaržvielas tika sajauktas ar vīraku, lai izmantotu dievkalpojumus (Izc 30,34-35). Ben Sīrahs pielīdzina vīraka smaržu kaut kam svētam, pieņemamam un patīkamam Kungam. Šādu vīraku nedrīkstēja lietot ārpus liturģijas (Izc 30,38) un to varēla izmantot tikai nozīmēti cilvēki - priesteri (Sk 16,6-7.17-35; 2 Hr 26,16-19).

Fragmenta beigās autors atgriežas pie kokiem un piemin terebintu (Sīr 24,16a) - lapu koks ar smailām lapām un sarkanām ogām, kas izcēlās ar plašiem un jaukiem zariem. Gudrības salīdzināšana ar kokiem un augiem, un to simboliskā vērtība (Sīr 24,13-17) ļoti saskan ar Dziesmu dziesmu grāmatu, jo vietu nosaukumi (Libāna, Hebrona, Ēn-Gadī, Jērika) ģeogrāfiski aptver Gudrības robežas un tās atbilst Izraela robežām. Dziesmu dziesmā līgava atrodas dārzā, kurš ir bagāts ar dažādiem augiem un ir piepildīts ar vērtīgām smaržām un garšvielām. Pastāv daudz līdzību starp Sīraha dēla grāmatas fragmentu (Sīr 24,13-17) un Dziesmu dziesmu, un tas redzams vietas nosaukumos, koku, augu un smaržvielu nosaukumos. Izvēlētā tauta saņēma no Kunga pavēli apmesties apsolītajā zemē, kur arī Gudrība iesakņojās, auga, pumpuroja, ziedēja un nesa cēlus augļus, ko deva jebkuram. Koki šajā Rakstu vietā atgādina lasītājam par dzīvības koku (Rad 2,9; 3,22). Sīraha dēls vēlas, lai cilvēks sniedzas pēc dzīvības koka jeb Gudrības caur Toru, kas ir Dieva atklāsmes vispilnīgākā izpausme Vecās Derības ticīgajiem.

Iesakņotās Gudrības tēls (Sīr 24,12) ir īpašs un gudrības literatūrā taisnie un muļķie ir iesakņoti zemē un atpazīstami pēc augļiem. Pēc tam, kad Gudrība iesakņojas Sionā, tā uzplaukst dažādos kokos un ziedos, un tiek salīdzināta ar eksotiskām smaržvielām, kuras bija paredzītas lietot Dieva godam, lai veidotu smaržīgas eļļas un vīraku. Šie tēli atgādina Ēdenes dārzu (Rad 2), bet tagad šis dārzs ir Jeruzāleme, kur Gudrība plaukst kā pirmajā dārzā (Rad 2,9; Ez 31,2-9). Dažādu augu krāšņa augšana liecina par Gudrības dzīvīgumu, pārpilnību un nenovērtējamo daili. Izceļošanas grāmatā atrodam eļļu un vīraka pagatavošanas un lietošanas norādījumus (30,22-38), kas saskan ar Sīraha dēla vārdiem. Viņš izmantoja šo Toras mācību, lai rakstītu par Gudrības klātbūtni tautā caur svētnīcu un rituāliem. Izmantojot šos simbolus, kuriem ir cieša saistība ar dievkalpojumiem un priesterisko kalpojumu, Sīraha dēls neraksta abstrakti par gudrību, bet norāda uz konkrētu gudrības lomu tautā un augļu nešanu Izraela reliģiskajās institūcijās. Kulta prakses Sīraha dēlam bija veids kā atminēties un pārdomāt Gudrību un Toru. Visuma Gudrība, kura bija klātesoša radīšanā, savā tautā, Jeruzālemes svētnīcā, rakstītā veidā Torā un atklāsmē ļāva Sīraha dēlam apbrīnot kā Dievs bija jūdiem devis iespēju dzīvot savas dzīves saskaņā ar morālām un rituālām prasībām.

Pašā fragmenta sākumā (Sīr 24,1-2) nav attēlota tik daudz kā debesu vīzija, bet liturģiska pieredze, kas varēja notikt svētnīcā. Protams, ka pirmatnējā Gudrības mājvieta ir debesis (Is 6), tomēr zemes mītnes vieta ir atrodama Izraelī un īpašā veidā jūdaismā Dieva kults bija sakopots Jeruzālemes svētnīcā. Gudrības klātbūtne bija savas tautas vidū. Šī svarīgā un dziļā patiesība ir arī atrodama citviet Rakstos, piemēram, Sakāmvārdu grāmatā (8,6-8). Vārds ir veids kā Dieva gudrībā atklājās un parādās radībā un Likumā. Jaunajā Derībā un īpaši Jāņa Evaņģēlijā Vārds un Gudrība tiek apvienoti un aprakstīti, un pasludināti, ka ir iemiesojušies Jēzū Kristū. Kad piepildījās laiks, mūžīgais Vārds iemājoja cilvēku vidū (Jņ 1,14) un mēs varam Viņu iepazīt kā īsteno cilvēka personu - vienpiedzimušo Dieva Dēlu, kurš joprojām ir klātesošs savas Baznīcas tautas vidū. Apustulis Pāvils Kristu tiešā veidā sauca par Dieva gudrību (1 Kor 1,24.30) un piedēvē Viņam visu, ko jūdu attiecināja uz Gudrību. Gudrība par kuru raksta Sīraha dēls ir kaut kas vārdos grūti izsakāms, dziļš, teoloģisks un personisks, un nevis informatīvs. Sīraha dēls ar gudrību dalās, lai mācītu dzīves pieredzē balstītus padomus. Līdzīgi var iepazīt Iemiesoto Dieva Gudrību - Jēzu Kristu, kurš mums atklājas attiecībās un dialogā, un nevis zināšanās un teorijās, jo Kungs ir skaists un smaržīgs Dzīvības koks, kura augļi dāvā dzīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 3,3-7.14-17a, Svētās Ģimenes svētki

Sīr 3,3-7.14-17a

Jēzus Kristus un Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Nīderlandes 1250 - 1275

26. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Šogad šie svētki, kas ikgadu tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem, iekrīt dienā pēc Kristus Piedzimšanas svētkiem. Abas svētku dienas Dieva vārda lasījumos uzmanību vērš uz Svēto Ģimeni, tomēr vienmēr jāatceras, ka Jēzus Kristus persona ir centrālā. Svētās Ģimenes svētkos Baznīca vēlas ticīgajiem parādīt vidi kādā auga Dieva Dēls. Sīraha dēla grāmata (ap 180. G. pirms Kr.) vienā no savām pamācībām aicina pārdomāt godbijību pret tēvu un māti. Vecāku-bērnu attiecībām bija liela loma gudrības literatūrā senajos Tuvajos Austrumos. Cieņa pret vecākiem, līdzīki kā citās reliģijās un kultūrās, ir viens no Izraela ticības pamatprincipiem, jo desmit bauši māca: “Godā savu tēvu un māti” (Izc 20,12; At 5,16). Vecāku nicināšana un ignorēšana tika uzskatīta par nopietnu pārkāpumu vairākās Vecās Derības vietās (Mozus grāmatas, Sakāmvārdos un Malahija grāmatā). Interesanti, ka tikai helēnistiskajā laikmetā, kad dominēja grieķu kultūra, jūdi sāka rakstīt pamācības par desmit baušļu pielietojumu ikdienas dzīvē (Sīraha dēla grāmata, Kumranas tekstā Musar leMevin). Helēnistiskā kultūra centās sakārtot, regulēt un izdalīt dažādas autoritātes, un Dievam (dieviem), valdniekiem un vecākiem bija svarīgākā loma. Jūdi gan uzsvēra vērtību hierarhiju saskaņā ar desmit baušļiem: pirmajā vietā Dievs (Sīr 1,11-30) un otrajā vecāki (Sīr 3,1-16).[1] Daži rabīni pat skaidroja Likumu tā, ka bērni tika pielīdzināti tēva vergiem un pat viņiem bija vara pār dzīvību un nāvi. Sīraha dēls neko pat līdzīgu nerakstīja, bet drīzāk pretēji, jo uzsvēra mīlestību, cieņu un rūpes. 

Patiesa ticība paredz, ka cilvēks bīstas Dieva un viena no šīs ticības obligātajām sekām ir attieksme pret vecākiem. Svarīgi, ka ceturtais bauslis ir pirmais no tiem, kas attiecas uz pienākumiem pret cilvēkiem un vienīgais, kas ietver solījumu: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod” (Izc 20,12). Sīraha dēla grāmatā autors sola, ka ceturtā baušļa ievērošana var dot ilgu mūžu, grēku piedošanu un citas svētības. Bērni, kuri godina savus vecākus (Sīr 3,14), krāj dārgumus, ļauj piedzīvot prieku no saviem bērniem un ilgu mūžu (Sīr 3,4-6). Sīraha dēls uzsvēra, ka tas “Kas pamet nelaimē tēvu - ir kā zaimotājs, kas sanikno māti - Kunga nolādēts” (Sīr 3,16). Slikta attieksme pret novecojušiem vecākiem varēja būt bieža problēma par kuru atklāti vajadzēja runāt, jo jau Mozus grāmatās necieņa pret vecākiem tika nopelta. Sods par necieņu bija paredzēts bargs. (Izc 21,17; At 27,16; Lev 20,9). [2] Vārdos “gandara par grēkiem” parādas izvēlētās tautas izpirkšanas un starpniecības mācības paši sākumu (Sīr 3,3-4), kam būs liela loma vēlākos laikos pestīšanas vēstures laikos. Šāds ģimenes attēls palīdzēja veidot vēlāk savu ģimeni, kurā varēja ieviest ģimenes lomu modeli, kuru varēja pieredzēt bērnībā. Ģimenē jauniešiem mācīja kā veidot attiecības un tika uzsvērts, ka viņu vecāki turpina būt klātesoši kopienas sociālajā un reliģiskajā dzīvē. Savā ziņā tā nebija tik daudz mīlestība, bet drīzāk savstarpējā atkarība. Sīraha dēla grāmatā ir uzsvērta dievišķā, vecāku un sabiedriskā autoritāte pār dēlu. Grāmatā pārdomas ir vērstas pie dēliem, lai viņi saglabātu tēvu tradīciju.[3] Sabiedrības miers un solidaritāte cilvēku starpā bija svarīgas Sīraha dēlam. Viņam rūpēja ikdienas dzīves norises, paredzama un konfortabla dzīve, kurā ģimenes dzīvei bija svarīgākā vieta sabiedrībā, jo ikdienas dzīve nav tik ļoti sabojāta ar pasaules vilinājumiem.

Ko šīs svētdienas fragmentā var lasīt par māti? Māte ir pieminēta trīs reizes (Sīr 3, 4.6.16), bet tēvs divas reizes vairāk (Sīr 3,3.5.6.7.14.16). Sīraha dēls raksta par ikdienas dzīvi un cilvēku attiecībām, un viņa pamācībām ir izglītojošs raksturs, kuras ir vērsts pie jauniešiem, kuri gatavojas pieaugušo dzīvei un attiecībām ar sievietēm. Māte parādās tikai saistībā ar tēvu un vienmēr otrajā vietā. Tēvs ir tas, kas grāmatas mācībā runā (Sīr 3,1.12), bet māte nekad neizsaka vārdu. Autors bija vairāk ieinteresēts tēvā un viņa audzinātāja lomā, bet šajās mātes pārdomās ir klātesoša tikai kopā ar tēvu. Nekas netiek minēts par mātes audzinošo lomu. [4] No 1390 grāmatas pantiem 105 jeb 7% attiecas uz sievietēm. Sieviete tiek parādīta un vērtēta divos pretstatos - laba un slikta sieviete: no vienas puses laba sieva, māte (Sīr 3,1-16), atraitne, meita, un no otras puses slikta sieva, laulības pārkāpējam un prostitūte. Sīraha dēla sievietes uztvere atspoguļo viņa laikmetu, kurā sieviete ir attēlota attiecībās ar vīrieti un laba sieviete tiek slavēta, taču jāuzmanās no sliktas sievietes. [5] Sieviete ir aicināta būt par vīrieša biedreni un māte, kuras cieņa ir ļoti liela un pielīdzināma cieņai pret tēvu. Sīraha dēls skaisti raksta par cieņu pret māti un izmanto retus vārdus: “kas māti godina, ir kā dārgumu krājējs” (Sīr 3,4) un līdzīgā veidā Jaunajā Derībā apustulis Pāvils raksta par labo darbu krāšanu bagātniekiem: “Liec viņiem darīt labu, lai viņi kļūtu bagāti labos darbos, lai ir augstsirdīgi un devīgi, tā sakrājot sev stingru pamatību nākamībai, lai tādejādi dzīvotu īstu dzīvi” (1 Tim 6,18-19). Dievs uzvedību pret vecākiem uzskatīja par mērauklu, kas norādīja uz attiecībām starp sevi un cilvēkiem, un tie, kas necienīja vecākus, necienīja sevi. Tā bija pašiznīcinoša uzvedība, jo cilvēks pats sevi notiesāja Dieva priekšā un atdalīja sevi no dzīvības avota. Kāpēc Baznīca piedāvā Svētās Ģimenes svētkos šo Vecās Derības lasījumu? Šis fragments ļauj izprast Jēzus Kristus vēlmi padod sevi Jāzepam un Marijai, kurš kā Dieva Dēls pakļaujas baušļiem, pieņem derības tautas tradīcijas un dzīvo "īstu dzīvi" (1 Tim 6,19). 

[1] Jeremy Corley, Respect and Care for Parents in Sirach 3:1-1, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 139.

[2] Friedrich V. Reiterer, The Influence of the Book of Exodus on Ben Sira, in: Intertextual Studies in Ben Sira and Tobit, Washington 2005. P. 102.

[3] Thomas R. Elssner, “The wisdom teaches their sons” (Sir 4:11). And the daughters? - Sons of Ben Sirach, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 176-177.

[4] Jacques Vermeylen, Occasions when Wisdom replaces the Mother as Educator in Sirach and the Related Literature, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 203-204.

[5] Jolanta Judyta Pudełko, Od pogardy do idealizacji – obraz kobiety w Księdze Syracha, in: Biblica et Patristica Thoruniensia, Tom 8, Nr 2 (2015), s.68.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mih 5,1-4a , IV adventa svētdiena, C

Mih 5,1-4a

Pravietis Miha,
manuskripts no Rēgensburgas 1465.g.

Ceturtās adventa svētdienas Dieva vārda liturģijas lasījumi pietuvina klausītājus Kunga atnākšanas noslēpumam un uzsver Viņa pazemīgo ierašanos. Pirmais lasījums no pravieša Mihas grāmatas šo pazemību attēlo ar Mesijas dzimšanas vietas atklāšanu: “Bētleme…vismazākā no Jūdas ciltīm” (Mih 5,1). Kad pravietis Miha rakstīja šos vārdus, vēl bija jāpaiet kādiem astoņiem gadsimtiem līdz Kunga piedzimšanai. Pravietis dzīvoja sarežģītā laikā, jo daļu no izvēlētās tautas jeb ziemeļu valsts jau bija iekarojusi Asīrijas lielvalsts, bet neatkarību vēl saglabāja Jūdeja ar savu galvaspilsētu Jeruzālemi. Mazajām Asīrijas kaimiņu valstīm tas bija baiļu un neziņas laiks. Šajā laikā Asīrijas valsts ietekme pieauga un 722. gadā tā iekaroja Samariju, kas bija ziemeļu valsts galvaspilsēta, bet 701. gadā ielenca Jeruzālemi, kas bija visdraudīgākais laiks dienvidu valstij. Pravietis Miha darbojās Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahaza un Hiskija valdīšanas laikā (no 750 līdz 687.g. pirms Kr.), bet no praviešiem viņa laika biedri bija Ozeja, Isaja un Amos.

Tajos saspringtajos laikos, kad Asīrijas lielvalsts tīkoja iekarot zemes, bet Jūdejas valstī bija daudz iekšējo problēmu, nevienlīdzības un ārišķības, Dievs sūtīja pravieti Mihu ar vēstījumu tautai. Grāmatas divās vietās pravietis raksta par atbrīvošanu un šīs svētdienas lasījumā netiek pieminēts nākotnes “ķēniņš”, bet gan valdnieks. Šajā pestīšanas vēstures posmā vārdu “svaidītais/mesija” vēl nelietoja, to sāka izmantot tikai pēc Babilonas gūsta beigām. Miha pravietoja par Dāvidam līdzīgu ideālo valdnieku, kura darbībā svarīgāka būs viņa persona, misija, vārdi un darbi, un nevis tituli. Svarīga detaļa Mihas pravietojumā ir tā, ka pestīšana nāks no maza miestiņa: “Bētlemes Efrata” (Mih 5,1), no kura cēlies ķēniņš Dāvids un nevis no galvaspilsētas. Tas norāda, ka jaunais valdnieks nebūs saistīts ar līdzšinējo varas struktūru un savstarpējiem sakariem, kuri bija izveidojušies Jeruzālemē. Kāpēc Bētleme šeit ir ar paplašinātu nosaukumu “Bētlemes Efrata”? Miha vēlas atšķirt Bētlemes iedzīvotājus un norādīt uz Dāvida pēctečiem. Cilšu izdalīšanai bija liela nozīme. Interesanti, ka pravietis Miha pats bija no Morešetas (Mih 1,1), kas atradās netālu no Bētlemes un uz notikumiem valstī skatījās no provinces perspektīvas, nevis kā laika biedrs Isaja - no galvaspilsētas Jeruzālemes skatupunkta.

Šis svētdienas fragmentā Miha pravieto par Kādu, kas nāks kā gans un ieviesīs mieru. Skaisti un tēlaini iepriekš grāmatā viņš apraksta kā šis miera laiks nākotnē iesāksies: “pārkals zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku nažiem” (Mih 4,3). Miha īpaši vēlējās sasaistīt gana tēlu ar mieru un pasludināt, ka šis gans “pats būs miers” (Mih 5,4). Jaunajā Derībā šis motīvs arī parādās, kur Jēzus dāvā savu mieru (Lk 24,36; Jņ 14,27; 20,19; 21,26). Apustulis Pāvils skaidro, ka Kristus nāve ienesa mieru starp Dievu un ticīgajiem, un atjaunoja attiecības starp viņiem (Rom 5,8-11; 2 Kor 5,18-21; Ef 2,14-17; Kol 1,20-22). Jēzus Kristus ievadīs valstību sūtot Svēto Garu par sapulcinātajiem mācekļiem, ganīs savas avis, dāvās viņiem visu nepieciešamo, garīgo barību un sargās viņus (Jn 10, Ebr 13,20; 1 Pēt 5,4). Jēzus Kristus valdīs Dieva spēkā un neizmantos cilvēku manipulācijas un kontrolējošo izdomu.

Mateja Evaņģēlijā lasām par austrumu gudrajiem, kuri ieradās Jeruzālemē meklēt jaundzimušo ķēniņu, bet no Miha grāmatas (5,2) viņi uzzināja precīzu dzimšanas vietu - Bētlemi. Balstoties uz šo norādi un zvaigznes vadību, gudrie devās un patiešām atrada bērnu Jēzu (Mt 2,3-12). Herods izmantoja šo rakstu vietu un devās nogalināt Bētlemes jaundzimušos, lai nepieļautu jauna ķēniņa izaugšanu. Pestīšanas plāns tomēr ir daudz dziļāks un pārsteidzošāks nekā cilvēku plāni un ļaunums. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kā jauno Dāvidu, avju ganu, kurš dos mieru un drošību no ienaidniekiem. Jēzus ir Dieva dāvana visai pasaulei, kura ir ielenkta un nezina kā izglābties.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sof 3, 14-18a, III adventa svētdiena, C

Sof 3, 14-18a

Pravietis Sofonijs ar grāmatu

Trešā adventa svētdiena aicina uz prieku un īpaši skaidri tas atklājas vārda liturģijas lasījumos. Pirmais lasījums no pravieša Sofonija grāmatas (7.gs. pirms Kr.) mudina uz līksmību, jo Kungs ir klātesošs un uzveic ļaunā varu, kas cilvēkos iedveš bailes. Pravieša Sofonija grāmata ved savus lasītājus cauri divām pestīšanas vēstures drāmām: bojāeju un atjaunošanos, un šajā svētdienā lasīsim fragmentu no vārdiem par atjaunošanos. Pravietis Sofonijs pasludināja Kunga dienu un Izraēļa atjaunošanu. Līdzīgi kā par vairākiem mazajiem praviešiem, tā arī par Sofoniju nav atrodamas daudz ziņas. Pašā grāmatas sākumā (Sof 1,1) lasām Sofonija ģenealoģiju, no kuras var secināt, ka viņš visdrīzāk ir cēlies no Dāvida pēctečiem. Sākot savu grāmatu ar cilts koku četrās paaudzēs, pravietis parāda, ka viņš ir uzticīgs Kunga apsolījumiem un pieder savai tautai, pravieto saskaņā ar Dieva gribu. Grāmata kopumā ir visai drūma, bet pašās beigās pravietis iedrošināja tautu “dziedāt”, “gavilēt”, “priecāties” un “līksmoties” par Dieva pestījošo darbu. Viņš ļāva saviem lasītājiem iztēloties Dieva svētību un aicināja priecāties. Šis mudinājums nerodas no pašu cilvēku darbības un nopelniem, bet pateicoties Dieva klātbūtnei. Soda laiki ir beigušie un ienaidnieki aizdzīti, un Dieva mīlošā klātbūtne ir reāla un “aizdzen bailes” (1 Jņ 4,18).

Lai labāk izprastu šo pravietojumu ir jāņem vērā, ka “Kunga diena” jeb šajā fragmentā vienkārši “tā diena” ir ierasts jūdu izteiksmes veids, kas attiecās uz jebkuru svētnīcas kalendāra svētku dienu vai svētku laiku (Pashas svētki, Vasarsvētki u.c., skat. Lev 23). Vārdiem “Kunga diena” bija pozitīva un svinīga pieskaņa, kas saistījās ar sabiedrisko un liturģisko dzīvi. Sofonijs savā grāmatā šo dienu gan neattēlo kā priecīgu, bet kā soda dienu, tomēr grāmatas noslēgumā apstiprina, ka Kungs atjaunos attiecības ar savu tautu un iemājos tās vidū. Pravieša grāmatai cauri vijas liturģiskā nots un Kunga tiesa tiek aprakstīta kā liturģiski svētki (“Kunga diena”). Laiku piepildījumā tautas būs sagatavotas patiesai Dieva pielūgšanai ar “šķīstām lūpām” (Sof 3,9). Šķīsta/tīra/patiesa/skaista valoda ir liturģijas valoda, kura jau divus tūkstošus gadus izskan visos pasaules nostūros. Pazemīgie tiks glābti un sapulcināti pielūgsmes vietā (Sof 3,11-12) un svētkiem (Sof 3,17). Sofonija eshatoloģiskā cerība lūkojas tuvības atjaunošanā starp Dievu un Viņa tautu pateicoties liturģiskām svinībām atbilstošā vietā (Siona, Jeruzāleme) un pateicoties pārbaudījumiem, kas atjaunotu un nostiprinātu vienotību ticīgo starpā. Šāds skatījums uz īstenību atgādina debesu liturģiju, kas atklājas arī ticīgajiem, kas vēl dzīvo miesā.

Šajā svētdienā pravietis raksta par to, ka Kungs būs tautas “vidū” (Sof 3,15.17) un šie vārdi pasludina kristiešiem iemiesošanās noslēpumu. Kristīgajā tradīcijā Baznīca un arī Marija tiek identificēta kā Sionas meita un šo domu ļoti skaidri izsaka Katehisms apcerot lūgšanu “Esi sveicināta”: “Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. "Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū." (Sof 3, 14.17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, Derības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir "Dieva mājoklis pie cilvēkiem" ( Atkl 21, 3). "Žēlastības pilnā" sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms 2676). Baznīca ir Sionas meita, kas nodrošina Kunga klātbūtni savas tauta vidū.

Pozitīvais Sofonija grāmatas nobeigums iezīmē patiesību, ka Kunga dienā Dievs svētīs Jeruzālemi un tautas. Dievs sapulcinās izkliedētos un novietos tos sev līdzās kā Izraēla Ķēniņš (Sof 3,15). Pestīšana būs tik iespaidīga, ka pats Dievs pievienosies šim priekam (Sof 3,17). Ja pravieša Isaja grāmatā mesiāniskā persona ir parādīta kā kāds īpašs tēls, tad Sofonijs neizdala nevienu personu kā tikai Dievu, derības Kungu. Viņš ir Ķēniņš un valdnieks, kurš uzturēsies tautas vidū. Kā Dievs var tā iemājot cilvēku vidū? Ja skatās no Vecās Derības perspektīvas, šie vārdi tādā veidā nav piepildījušies.  Šis nobeiguma skaistais atjaunošanas tēls ienes saskaņu un mieru, jo ir skaidrs, kas valdīs un tas ir Dievs, kurš pakļaus visus naidniekus. Nebūs vairs iemeslu baiļoties, jo izbeigsies visas apspiedēju viltības. Dieva mīlestība ir pārsteidzoša un liela, jo Viņš vēlas būt kopā ar savu tautu. Dieva Dēls, Jēzus Kristus nāca pasaulē, dzīvoja līdzās cilvēkiem, tika nogalināt un augšāmcēlās. Apustulis Jānis šo priecīgo patiesību ir izteicis visdziļākajā veidā rakstot par Jēzu Kristu kā Vārdu, kurš iemājo mūsu vidū un ir Dievs. Kristiešu prieks nebeidzas ar Jēzus Kristus personu, bet turpinās un palielinās iepazīstot Svētā Gara personu, kurš tiek sūtīts mūsu vidū un sirdīs, lai atdzīvinātu mūsu ticību Jēzum Kristum. Kungs valda un ir mūsu vidū tikai tad, kad Svētais Gars iemājo savā tautā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Bar 5, 1-9, II adventa svētdiena, C

Bar 5, 1-9

Pravietis Baruhs ar vīstokli

Otrā adventa svētdienā Dieva vārda liturģijā uzsvars tiek likts uz Dieva pestījošo iniciatīvu un pestīšanas vēsturi, kura piepildījās Jēzus Kristus personā. Pirmais lasījums ir no pravieša Baruha grāmatas, kura satur cerības un pestīšanas pilnu vēstījumu. Dievs ļoti rūpējas par savu tautu un ļoti empātiski to uzlūko un pavada ceļā. Pravietis raksta, ka “pēc Dieva pavēles meži un visi smaržīgie koki dod Izraēlim ēnu” (Bar 5,8) un tādā veidā tauta tiks atvēsināta un baudīs ceļu uz Jeruzālemi no Babilonas gūsta. Ēnas tēlainais lietojums Vecajā Derībā ir ļoti izplatīts un norāda ne tikai uz vēsumu, kurš ir veldzējošs tuksnešainā vidē, bet īpaši uz Dievu, kurš kā ēna ir pār savu tautu un to sargā. Šīs svētdienas lasījums atrodas Baruha grāmatas noslēdzošajā daļā un ir priecīgu emocīju piepildīts teksts, kas uzsver pāriešanu no skumjām uz priecīgo godības laiku.

Pravietis sludina, ka Jeruzāleme tiks atjaunota uz mūžiem un saņems no Dieva jaunu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Šis jaunais vārds izsaka tādu kā jaunās īstenības programmu, kas darbosies mūžīgi. Šādu drošticamību var dāvāt un nodrošināt vienīgi Dievs, kurš pats ir mūžīgs. Šajā fragmentā pravietis sešas reizes lieto vārdu gods/godība/slava, kas izsaka spēcīgu, iedarbīgu un spožu Dieva klātbūtni. Šāda Dieva gaismas atpazīšana un ieraudzīšana Dieva tautā var atvērt arī neticīgo acis un vēlmi atdzīt Dieva darbību ticīgo vidū. Daļēji pravietojums piepildījās, kad pēc Babilonas valsts krišanas, persiešu valdnieks Kīrs atļāva jūdiem atgriezties tēvzemē un atjaunot svētnīcu, tomēr arī šis miers nebija ilgs, jo nāca grieķu un vēlāk romiešu valdīšana. Vai ar zobenu un politisko izveicību var nodibināt patiesu mieru? Uz šo jautājumu Dievs atbildēja sūtot savai tautai Jāni Kristītaju, kurš sludināja grēku nožēlas kristību un aicināja sagatavot Kunga ceļus.

Jeruzālemes pilsēta tiek personalizēta kā māte (Bar 4,5-5,9), kura ir pazaudējusi savus bērnus dēļ viņu grēkiem. Svētā pilsēta šeit nav attēlota tikai kā māte, bet arī kā atraitne, šķīsta sieviete un aizbilde. Atraitnes tēlam, kura ir zaudējusi savus bērnus, uz lasītāju jāatstāj spēcīgs emocionāls iespaids, jo mātes saite ar bērniem ir spēcīgākā saite kāda pastāv starp cilvēkiem (Is 49,15). Pilsētas simbolika ir mātišķa, jo tā ir kā sieviete, kas sevī lolo savus iemītniekus kā bērnus.* Svētajos Rakstos arī var sastapt Dieva mātišķās īpašības: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” (Is 49,15). Jeruzāleme nav grēkojošās tautas iemiesojums vai simbols un tā paliek šķīsta, bet arī kā atraitne. To varētu raksturot kā pilsētas misticismu, bet Jaunajā Derībā līdzīgo lomu ticīgajiem pilda Baznīca. Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “Turpretī Jeruzaleme, kas augšā, ir brīva; tā ir mūsu māte” (4,26). Pravietis apraksta priecīgu un triumfālu tautas atgriešanos pilsētā, bet patiesa atgriešanās saistās ar eshatoloģisku nākotni. Dievs pats pagodinās Jeruzālemi un sasauks savus bērnus atpakaļ, jo pēdējais solis pestīšanas plānā ir ticīgās tautas dzīve Dieva klātbūtnē.

Jeruzāleme nomainīs sēru un ciešanu drēbes, lai ietērptos godības un taisnības tērpā. Šī simboliskā aina norāda uz tumšās pagātnes pamešanu un jaunas dzīves sākumu Dieva vadībā. Jeruzāleme tika izglābta un tagad tā jau ir cita pilsēta, jo pieņēma Dieva godību, kas savu pestīšanu dāvās uz mūžiem. Drēbju nomaiņai seko vārda maiņa. Ja senatnē cilvēks radikāli pārmainījās, tad arī viņš bieži ieguva jaunu vārdu. Vārda maiņa iezīmē arī aicinājuma maiņu. Piemēram, Abrahams, Jēkabs, Jāzeps vai Daniels saņēma jaunus vārdus un līdzīgi tas notika ar Jeruzālemi, bet pilsēta saņēma divdaļīgu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Baruha grāmata apraksta tautas emocionālo pārveidošanos no skumjām par Dieva sodu uz Dieva dāvāto atjaunošanos. Grāmata noslēdzas ar emocionālu sakāpinājumu (Bar 4,5-5,9), kurā Jeruzālemes atjaunošanās tiek attēlota kā ilgi pazudušo bērnu atgriešanos savā mātes pilsētā. Pāreja no bēdām uz prieku ir arī lielākais notikums Jaunajā Derībā, kur Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums pavada pāreja no bēdām uz prieku, un šis pats modelis ir jāatklāj katrā ticīgā cilvēka pieredzē. Atgriešanās no Babilonas gūsta bija iespaidīga, bet atjaunošana kādu gaidīja cilvēki nebija tik ilglaicīga un dziļa, jo šiem pravietojumiem bija jāpiepildās daudz pārsteidzošākajā veidā. Patiesu godību Izraēlis sastapa Jēzus Kristus nākšanā, bet šai godībai nebija pasaulīga spožuma, bet godība, kas bija jāsaskata Viņā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Jēzus Kristus ir ceļš pa kuru cilvēks var nākt pie Dieva kā starp mežu un visiem smaržīgiem kokiem, kas dod “ēnu” (Bar 5,8).

*Nuria Calduch-Benages, Jerusalem as Widow (Baruch 4:5–5:9), Biblical Figures in Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin: Walter de Gruyter, 2009, 147-164.

br. Jānis Savickis OFMCap