Mih 5,1-4a , IV adventa svētdiena, C

Mih 5,1-4a

Pravietis Miha,
manuskripts no Rēgensburgas 1465.g.

Ceturtās adventa svētdienas Dieva vārda liturģijas lasījumi pietuvina klausītājus Kunga atnākšanas noslēpumam un uzsver Viņa pazemīgo ierašanos. Pirmais lasījums no pravieša Mihas grāmatas šo pazemību attēlo ar Mesijas dzimšanas vietas atklāšanu: “Bētleme…vismazākā no Jūdas ciltīm” (Mih 5,1). Kad pravietis Miha rakstīja šos vārdus, vēl bija jāpaiet kādiem astoņiem gadsimtiem līdz Kunga piedzimšanai. Pravietis dzīvoja sarežģītā laikā, jo daļu no izvēlētās tautas jeb ziemeļu valsts jau bija iekarojusi Asīrijas lielvalsts, bet neatkarību vēl saglabāja Jūdeja ar savu galvaspilsētu Jeruzālemi. Mazajām Asīrijas kaimiņu valstīm tas bija baiļu un neziņas laiks. Šajā laikā Asīrijas valsts ietekme pieauga un 722. gadā tā iekaroja Samariju, kas bija ziemeļu valsts galvaspilsēta, bet 701. gadā ielenca Jeruzālemi, kas bija visdraudīgākais laiks dienvidu valstij. Pravietis Miha darbojās Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahaza un Hiskija valdīšanas laikā (no 750 līdz 687.g. pirms Kr.), bet no praviešiem viņa laika biedri bija Ozeja, Isaja un Amos.

Tajos saspringtajos laikos, kad Asīrijas lielvalsts tīkoja iekarot zemes, bet Jūdejas valstī bija daudz iekšējo problēmu, nevienlīdzības un ārišķības, Dievs sūtīja pravieti Mihu ar vēstījumu tautai. Grāmatas divās vietās pravietis raksta par atbrīvošanu un šīs svētdienas lasījumā netiek pieminēts nākotnes “ķēniņš”, bet gan valdnieks. Šajā pestīšanas vēstures posmā vārdu “svaidītais/mesija” vēl nelietoja, to sāka izmantot tikai pēc Babilonas gūsta beigām. Miha pravietoja par Dāvidam līdzīgu ideālo valdnieku, kura darbībā svarīgāka būs viņa persona, misija, vārdi un darbi, un nevis tituli. Svarīga detaļa Mihas pravietojumā ir tā, ka pestīšana nāks no maza miestiņa: “Bētlemes Efrata” (Mih 5,1), no kura cēlies ķēniņš Dāvids un nevis no galvaspilsētas. Tas norāda, ka jaunais valdnieks nebūs saistīts ar līdzšinējo varas struktūru un savstarpējiem sakariem, kuri bija izveidojušies Jeruzālemē. Kāpēc Bētleme šeit ir ar paplašinātu nosaukumu “Bētlemes Efrata”? Miha vēlas atšķirt Bētlemes iedzīvotājus un norādīt uz Dāvida pēctečiem. Cilšu izdalīšanai bija liela nozīme. Interesanti, ka pravietis Miha pats bija no Morešetas (Mih 1,1), kas atradās netālu no Bētlemes un uz notikumiem valstī skatījās no provinces perspektīvas, nevis kā laika biedrs Isaja - no galvaspilsētas Jeruzālemes skatupunkta.

Šis svētdienas fragmentā Miha pravieto par Kādu, kas nāks kā gans un ieviesīs mieru. Skaisti un tēlaini iepriekš grāmatā viņš apraksta kā šis miera laiks nākotnē iesāksies: “pārkals zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku nažiem” (Mih 4,3). Miha īpaši vēlējās sasaistīt gana tēlu ar mieru un pasludināt, ka šis gans “pats būs miers” (Mih 5,4). Jaunajā Derībā šis motīvs arī parādās, kur Jēzus dāvā savu mieru (Lk 24,36; Jņ 14,27; 20,19; 21,26). Apustulis Pāvils skaidro, ka Kristus nāve ienesa mieru starp Dievu un ticīgajiem, un atjaunoja attiecības starp viņiem (Rom 5,8-11; 2 Kor 5,18-21; Ef 2,14-17; Kol 1,20-22). Jēzus Kristus ievadīs valstību sūtot Svēto Garu par sapulcinātajiem mācekļiem, ganīs savas avis, dāvās viņiem visu nepieciešamo, garīgo barību un sargās viņus (Jn 10, Ebr 13,20; 1 Pēt 5,4). Jēzus Kristus valdīs Dieva spēkā un neizmantos cilvēku manipulācijas un kontrolējošo izdomu.

Mateja Evaņģēlijā lasām par austrumu gudrajiem, kuri ieradās Jeruzālemē meklēt jaundzimušo ķēniņu, bet no Miha grāmatas (5,2) viņi uzzināja precīzu dzimšanas vietu - Bētlemi. Balstoties uz šo norādi un zvaigznes vadību, gudrie devās un patiešām atrada bērnu Jēzu (Mt 2,3-12). Herods izmantoja šo rakstu vietu un devās nogalināt Bētlemes jaundzimušos, lai nepieļautu jauna ķēniņa izaugšanu. Pestīšanas plāns tomēr ir daudz dziļāks un pārsteidzošāks nekā cilvēku plāni un ļaunums. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kā jauno Dāvidu, avju ganu, kurš dos mieru un drošību no ienaidniekiem. Jēzus ir Dieva dāvana visai pasaulei, kura ir ielenkta un nezina kā izglābties.

br. Jānis Savickis OFMCap