Lapas

12.30.2021

Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, C

Sīr 24, 1-2.12-16

Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Austrijas, 1435-1445
2. janvāra svētdiena atrodas Jēzus Kristus Piedzimšanas svētku laika pašā vidū, kurā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva gudrības noslēpumu, kurš Iemiesojās Miesā - Jēzū Kristū. Saskaņā ar mūžsenu plānu Mūžīgā Gudrība ienāca pasaulē. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās Derības gudrības slavinājuma (Sīr 24,1-22) no Sīraha dēla grāmatas, kas veido pamatu Jaunās Derības mācību par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas fragments ir ņemts no 24. grāmatas nodaļas, kas atrodas tās centrā, kur atrodas ļoti svarīgs teksts par Gudrību, kas satur universālu un mūžīgu gudrību. Apustulis Jānis (Jņ 1,1-3,14), Pāvils (1 Kor 1,30; 2,7; 8,6; Kol 1,15-17) un Vēstule Ebrejiem (1,2) rakstīja par Dieva Dēlu kā neradītu Gudrību, tādu, kas rada un visu pastāvošo gudri uztur. Sīraha dēla grāmatas tapšanas laikā parādījās doma, ka Gudrība, kas nāk no Dieva ir radošs un iedarbīgs vārds, Kunga gribas izpausme, kas atgādina pastāvīgu esību - personu (Sīr 24, 1-22). Caur šo Gudrību visa radība ir tapusi, apņem visumu, atspoguļojas katrā radībā (Sak 8,22-31; Gudr 13,1-9) un caur to Dievs veido attiecības ar cilvēkiem, lai viņi varētu iepazīt, godināt un klausīt Radītāju.

Kad autors pielīdzina gudrību dažādiem kokiem un krūmiem (Sīr 24,13-17), viņš norāda uz tās skaistumu, dzīvīgumu un augīgumu. Mūsdienu lasītājam šādi augu valsts tēli var likties pārspīlēti un nesaprotami, bet senajam lasītājam šie koki, krūmi un eksotiskie elementi, kuri tika izmantoti liturģijā, varēja izsaukt baudas sajūtu un alkas pēc gudrības. Libānas ciedrs (Sīr 24,13a) ir cēlākais un svinīgākais koks Sīrijas-Palestīnas zemēs un tika izmantots kā spēka un skaistuma metafora (Ps 92,13; Sk 24,6; Dz 5,15). Ciprise (Sīr 24,13b) ievērojama ar savu augstumu, kas ir “ieslējusies mākoņos” (Sīr 50,10). Uz Hermona kalns ir novietots ziemeļaustrum Palestīnā netālu no Jordānas upes iztekas. Ēn-Gedī (Sīr 24,14a) pilsēta bija novietota Nāves jūras rietumu krastā un šī apkārtne bija plaši pazīstama pateicoties dateļu palmām. Jērikas (Sīr 24,14b) pilsēta atradās Jordānas upes rietumu krastā ar auglīgiem dārziem, leknu un bagātīgu augsni. Jēriku sauca arī par “palmu pilsētu” (2 Hr 28,15) un šeit pieminētās rozes varēja ļoti krāšņi augt pilsētā. Olīvkoks (Sīr 24,14c), kas šeit ir raksturots kā “daiļš”, ir galvenais Svētās Zemes un visas Vidusjūras zemju augļu koks. Platāna koks (Sīr 24,14d) Vecajā Derībā ir pieminēts vēl tikai divas reizes (Rad 30,37; Ez 31,8) un aug mazā skaitā galvenokārt Palestīnas ziemeļos.

Pēc skaisto un vērtīgo koku uzskaitīšanas Sīraha dēls pāriet pie smaržu un vīraku tēliem, ko izmantoja apkūpināšanas rituālos. Kanēļkoks, balzāmeļļas krūms un izmeklētas mirres (Sīr 24,15a) tika sajaukts ar kasiju jeb Ķīnas kanēli un olīveļļu, lai izveidotu svētu svaidīšanas eļļu, ko lietoja dažādiem rituāliem. Galbāns (Sīr 24,15c) ir rūgta, aromātiska gumija, ko iegūst no dažādiem augiem. Oniksa ekstrakts tiek ņemts no dažu gliemju sugu operculum, kas ir kaulaina vai kaļķaina plāksnīte, kas gliemjiem ar čaumalu kalpo kā aizdare pēc tam, kad gliemis ir paslēpies čaumalā. Šīs smaržvielas tika sajauktas ar vīraku, lai izmantotu dievkalpojumus (Izc 30,34-35). Ben Sīrahs pielīdzina vīraka smaržu kaut kam svētam, pieņemamam un patīkamam Kungam. Šādu vīraku nedrīkstēja lietot ārpus liturģijas (Izc 30,38) un to varēla izmantot tikai nozīmēti cilvēki - priesteri (Sk 16,6-7.17-35; 2 Hr 26,16-19).

Fragmenta beigās autors atgriežas pie kokiem un piemin terebintu (Sīr 24,16a) - lapu koks ar smailām lapām un sarkanām ogām, kas izcēlās ar plašiem un jaukiem zariem. Gudrības salīdzināšana ar kokiem un augiem, un to simboliskā vērtība (Sīr 24,13-17) ļoti saskan ar Dziesmu dziesmu grāmatu, jo vietu nosaukumi (Libāna, Hebrona, Ēn-Gadī, Jērika) ģeogrāfiski aptver Gudrības robežas un tās atbilst Izraela robežām. Dziesmu dziesmā līgava atrodas dārzā, kurš ir bagāts ar dažādiem augiem un ir piepildīts ar vērtīgām smaržām un garšvielām. Pastāv daudz līdzību starp Sīraha dēla grāmatas fragmentu (Sīr 24,13-17) un Dziesmu dziesmu, un tas redzams vietas nosaukumos, koku, augu un smaržvielu nosaukumos. Izvēlētā tauta saņēma no Kunga pavēli apmesties apsolītajā zemē, kur arī Gudrība iesakņojās, auga, pumpuroja, ziedēja un nesa cēlus augļus, ko deva jebkuram. Koki šajā Rakstu vietā atgādina lasītājam par dzīvības koku (Rad 2,9; 3,22). Sīraha dēls vēlas, lai cilvēks sniedzas pēc dzīvības koka jeb Gudrības caur Toru, kas ir Dieva atklāsmes vispilnīgākā izpausme Vecās Derības ticīgajiem.

Iesakņotās Gudrības tēls (Sīr 24,12) ir īpašs un gudrības literatūrā taisnie un muļķie ir iesakņoti zemē un atpazīstami pēc augļiem. Pēc tam, kad Gudrība iesakņojas Sionā, tā uzplaukst dažādos kokos un ziedos, un tiek salīdzināta ar eksotiskām smaržvielām, kuras bija paredzītas lietot Dieva godam, lai veidotu smaržīgas eļļas un vīraku. Šie tēli atgādina Ēdenes dārzu (Rad 2), bet tagad šis dārzs ir Jeruzāleme, kur Gudrība plaukst kā pirmajā dārzā (Rad 2,9; Ez 31,2-9). Dažādu augu krāšņa augšana liecina par Gudrības dzīvīgumu, pārpilnību un nenovērtējamo daili. Izceļošanas grāmatā atrodam eļļu un vīraka pagatavošanas un lietošanas norādījumus (30,22-38), kas saskan ar Sīraha dēla vārdiem. Viņš izmantoja šo Toras mācību, lai rakstītu par Gudrības klātbūtni tautā caur svētnīcu un rituāliem. Izmantojot šos simbolus, kuriem ir cieša saistība ar dievkalpojumiem un priesterisko kalpojumu, Sīraha dēls neraksta abstrakti par gudrību, bet norāda uz konkrētu gudrības lomu tautā un augļu nešanu Izraela reliģiskajās institūcijās. Kulta prakses Sīraha dēlam bija veids kā atminēties un pārdomāt Gudrību un Toru. Visuma Gudrība, kura bija klātesoša radīšanā, savā tautā, Jeruzālemes svētnīcā, rakstītā veidā Torā un atklāsmē ļāva Sīraha dēlam apbrīnot kā Dievs bija jūdiem devis iespēju dzīvot savas dzīves saskaņā ar morālām un rituālām prasībām.

Pašā fragmenta sākumā (Sīr 24,1-2) nav attēlota tik daudz kā debesu vīzija, bet liturģiska pieredze, kas varēja notikt svētnīcā. Protams, ka pirmatnējā Gudrības mājvieta ir debesis (Is 6), tomēr zemes mītnes vieta ir atrodama Izraelī un īpašā veidā jūdaismā Dieva kults bija sakopots Jeruzālemes svētnīcā. Gudrības klātbūtne bija savas tautas vidū. Šī svarīgā un dziļā patiesība ir arī atrodama citviet Rakstos, piemēram, Sakāmvārdu grāmatā (8,6-8). Vārds ir veids kā Dieva gudrībā atklājās un parādās radībā un Likumā. Jaunajā Derībā un īpaši Jāņa Evaņģēlijā Vārds un Gudrība tiek apvienoti un aprakstīti, un pasludināti, ka ir iemiesojušies Jēzū Kristū. Kad piepildījās laiks, mūžīgais Vārds iemājoja cilvēku vidū (Jņ 1,14) un mēs varam Viņu iepazīt kā īsteno cilvēka personu - vienpiedzimušo Dieva Dēlu, kurš joprojām ir klātesošs savas Baznīcas tautas vidū. Apustulis Pāvils Kristu tiešā veidā sauca par Dieva gudrību (1 Kor 1,24.30) un piedēvē Viņam visu, ko jūdu attiecināja uz Gudrību. Gudrība par kuru raksta Sīraha dēls ir kaut kas vārdos grūti izsakāms, dziļš, teoloģisks un personisks, un nevis informatīvs. Sīraha dēls ar gudrību dalās, lai mācītu dzīves pieredzē balstītus padomus. Līdzīgi var iepazīt Iemiesoto Dieva Gudrību - Jēzu Kristu, kurš mums atklājas attiecībās un dialogā, un nevis zināšanās un teorijās, jo Kungs ir skaists un smaržīgs Dzīvības koks, kura augļi dāvā dzīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: