6.15.2021

Īj 38, 1.8-11, svētdiena XII, B

Īj 38, 1.8-11

20. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā klausīsimies fragmentu no Ījaba grāmatas 38. nodaļas, kurā Dievs runā ļoti cēlā poēmā ar bagātiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, literāro divdomību un teoloģisko dziļumu. Šīs poēmas valoda, forma un tēmas ir cieši saistīta ar visu grāmatu.* Šajā nodaļā sākas Dieva atbilde Ījabam, kurš grāmatas 31. nodaļā pēdējo reizi aizstāvēja savu godīgumu un uzrunaja Dievu: “Kaut būtu, kas uzklausa mani! Te mana liecība - lai Visuvarenais atbild!” (Īj 31,35). Dievs pēc draugu pārmetumiem pārtrauca savu klusēšanu un atklājās savā Vārdā. Vārdi ar kuriem Dievs vērsās pie Ījaba bija visai skarbi, taču ne tiesājoši, bet gan uzsāka ar viņu sarunu. Dievs vēlējās, lai Ījabs atbrīvojas no šauras un shematiskas domāšanas, savas iztēles un baiļu pārnešanu uz Dieva izpratni. Katram cilvēkam tas ir liels izaicinājums, sekot Kungam, atzīt savu niecību, atbrīvoties no absolūtās atkarības no sava “es” un ieraudzīt, ka cilveks ir kripatiņa no plašākas īstenības un kurioza ir pretenzija sevi uzskatīt par pasaules centru. Dievs sākot ar 38. nodaļu uzdod cilvēkam jautājumus un ļauj atklāt radību visos tās sīkumos.

Ījabā gramatā iepazīstam kā Ījabs teik pakļauts ciešanām un sāpēm, un viņš jautā “Kāpēc?”. Ījaba draugi Elīfazs, Bildads, Cofars un Ēlīhu mēģināja viņam sniegt atbildes, bet Ījabs tās nepieņēma. Atbildi Ījabs meklēja pie Dieva: “Kaut es prastu viņu atrast” (Īj 23,3); gudrība, kuru viņš vēlējās, nebija viņam sasniedzama (Īj 28,12.20). Ījabs gribēja, lai Dievs pārstātu slēpties, jo savādāk viņš nonāktu pie secinājuma, ka atbilde nav atrodama. Šīs svētdienas fragments sākas ar vārdiem: “Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams” (Īj 38,1). Tā iesākas ilgi gaidītā Dieva atbilde. Būtībā tā ir Dieva atklāšanās Ījabam, jo Bībelē vējš bieži pavada Dieva teofāniju (Dieva atklāšanās). Dievs savas runas sākumā apskata visuma robežas (Īj 38,4-18), metereoloģiskās parādības (Īj 38,19-38) un piecus dzīvnieku pārus (Īj 38,39-39,30).

Dievs ieveda Ījabu kosmiskā ceļojumā un norādīja uz nesavaldāmiem zemes ūdeņiem, kuriem ir spēks pārpludināt un iznīcināt to, ko Dievs tik rūpīgi ir veidojies (Īj 38,8-11). Jūra Vecajā Derība un arī Tuvo Austrumu mitoloģijā ir raksturota kā nedraudzīgs spēks, kuru dievībai ir jāsavalda vai jāpakļauj, lai radība netiktu izpostīta. Jūras izcelsme šajā fragmentā tiek aprakstīta izmantojot dzemdību tēlu. Jūra tiek attēlota kā dzimusi no mātes klēpja un ietīta mākoņos, bet no otras puses jūra ir biedējošs spēks, kurš jāuztur mierā. Jūra ir kā nepaklausīgs un enerģisks bērns pār kuru nevienam nav varas kā tikai Dievam. Ījabs uzskata, ka Dievs grib ierobežot radību un brīvību; cilvēks vēlas šajā pasaulē ienāk ar kliedzieniem un vēlas nobriest, bet Dievs vēlas šīs ambīcijas apturēt. Ījabs uzlūko nemierīgos jūras ūdeņus un Dievs viņam skaidro, ka, ja daļa no radības draud pārsniegt savas robežas, tā tiek ierobežota, bet netiek nosodīta. Jūra ir parādīta kā divdomīgs tēls - kā dzīvības vide un kā iznīcības un nāves iemesls. Dievs parāda, ka radība nav atstāta aklu un nedzīvu spēku varā, bet pakļauta Dieva apredzībai.

Dievs neatbildēja uz Ījaba jautājumu tieši, bet uzdeva viņam pats savus jautājumus. Šie jautājumi nebija domāti kā pazemošanas veids, bet izaicinājums par to, ko viņš īsti zina par Dieva radīto pasauli un, lai izvērtētu no jauna Dieva ieceri radīšanas plānā. Pirmajā jautājumu sērijā, Dievs vēlas, lai Ījabs atbild par radību un dabas pasaules likumiem, ar nodomu parādīt, ka Ījabam nav ne gudrības, ne arī varas radīt un pārvaldīt visumu kā to dara Dievs. Dievs parāda, ka Ījabs nav tāda būtne, kurai ir nepieciešamās zināšanas, lai adekvāti spriestu par Dieva apredzību. Dievs nedod Ījabam tiešu atbildi. Ja arī mēs gaidām no Dieva atbildi: kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem un kā taisnība valda visumā, tad šajā grāmatā nav atrodamas tiešas atbildes. Mēs nevaram pazīt Dieva darbības ceļus un gaidīt, lai Viņš darbotos saskaņā ar mūsu nodomiem, jo tādā veidā mēs gribam ierobežot Dieva varu un zināšanas. Dievs vēlas ierādīt Ījabam atbilstošu vietu, lai viņš bijātu Dieva spēku. Pats Dieva atklāšanās notikums ir jau atbilde uz Ījaba jautājumiem. 

Dievs savā atbildē iet citu ceļu - jautājumu ceļu un neatbild tieši. Tas ir pārsteidzoši, jo Dievs noignorēja Ījabu un to, kas attiecās uz viņa personisko dzīves traģēdiju. Dievs pat neieminējās par viņa vainu vai nevainību, ne par ciešanām un to jēgu. Kungs apraksta radīšanas darbu tādā veidā, ka mainās cilvēka skatījums uz nevainīgo ciešanu problēmu. Ījabs un viņa sarunu biedri pārdomājot ļaunuma problēmu pasaulē izsmēla argumentus. Dievs ar daudziem retoriskiem jautājumiem veda Ījabu pa citu ceļu, lai parādītu savu radošu spēku. Kas ir ievietojis jūru durvīs? Kas to dzemdināj? Jūra ir jātur savā vietā: “aizšāvu bultu un aizcirtu durvis ” (Īj 38,10). Tādā veidā senatnē nodrošināja pilsetas aizsardzību. Senajā pasaulē cilvekiem likās, ka jūrai ir pārsvars pār sauszemi un, ka jūra ir mežonīga un bezveidīga vara, kurā valda haosa spēki. Šajā lasījumā Dievs parāda, ka Viņš ir apzināti virzījis lielos dabas spēkus, lai tie kalpotu radībai un nevis biedētu to. 

Ījabs guva mācību, ka Dievs valda pār dabu un no tā izriet, ka Viņa spēks nebeidzami pārsniedz cilveka iespējas. Dieva gudrība un radošais spēks īpašā veidā atklājas jūras tēlā (Īj 38,8-11). Ja Dievs var uzveikt haosa spēkus un atgriest kārtību pasaulē, tad viss, kas tāds nav (nekārtība, ļauns, ievainojumi, grēks u.t.t), arī var būt pakļauts Dieva apredzīgajam plāna. Kas svarīgi, šo jūru jeb to, ko tā simbolize - haosu, ļaunumu un nāvi, Dievs var izmantot savas tēvišķīgajās rūpēs par radību. Atšķirībā no citu tautu dievu mītiem, kuri labprāt iznīcināja nepaklausīgos, Bībeles Dievs turpināja rūpēties par visu radību un īpaši par cilvēku, kurš ir apdāvināts ar brīvibu. Dieva planā visam ir sava vieta, pat tam, kas var likties biedējošs un nesaprotams. Ījabs klausījās Dieva vārdus un vēlāk gramatā varam lasīt izšķirošus vārdus: Ījabs nevis runā par Dieva gudrības saprašanu, bet gan: “nu manas acis tevi ierauga” (Īj 42,5). Tas ir ļoti svarīgi, jo nevis zināšanas un atbilde uz jautājumiem ir tas, ko Dievs Ījabam beigās dod, bet atskārsme, ka pats Dieva vārds un Kunga klātbūtne, ko var pieredzēt vārdā, ir Ījaba pieredzes centrā. Tas, ka Dievs viņam atklājās personīgi, satiek viņu dzīves īstenībā, ir tas, ko viņam vajadzēja meklēt un jautāt.

*Norman C. Habel, The Book of Job: A Commentary, Philadelphia: The Westminster Press 1985. P.526.


br. Jānis Savickis OFMCap

6.08.2021

Ez 17, 22-24, svētdiena XI, B

Ez 17, 22-24

13. jūnija svētdienas vārda liturģijā lasīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas un šis lasījums mūs sagatavos un ļaus labāk izprast Evaņģēliju, kurā Jēzus stāsta divas līdzības par zemē iemeslu sēklu un sinepju graudiņu. Pravietis Ezehiēls savā grāmatā tēlaini rakstīja par Dāvida valstību un Dāvida pēcteča kļūšanu par ķēniņu. Jēzus ir šis ķēniņš, kurš Jaunajā Derībā valda nedibināja valsti, bet pasludina Dieva valstību. Pravietis Ezehiēls lietoja dažādas pravietiskas zīmes un vārdus, lai izteiktu spriedumu par Jeruzālemi un Izraeli (Ez 12-19 nod.). Ezehiēls salīdzināja Babilonas un Ēģiptes lielvaras ar diviem ērgļiem, kas cīnas savā starpā par ciedra galotni, kas simbolizēt karalisko jūdas namu (Ez 17). Līdzībā ciedru zaru paņem viens ērglis un iestāda auglīgā zemē, kur ciedrs iesakņojas, un pēc tam otrs ērglis dara to pašu. Pirmais ērglis ir Nabohodonozors, kurš aizveda jūdus Babilonas trimdā (597.g. pirms Kr.)(Ez 11-14.nod.), bet otrais ērglis ir Ēģiptes faraons ar kuru jūdi sadarbojās pret Babilonu, bet Dievs brīdinaja, ka šī sadarbība neizdosies. Šis zars nokalta atrodoties uz cīņas robežas starp impērijām, bet Dievs solīja nākotnē iestādīt šo galotni jeb Jeruzālemes ļaudis “visaugstākajā Izraēla kalnā”, lai kļūtu par “varenu ciedru” un zem tā zariem dzīvotu visādi “putni un spārnaiņi” (Ez 17,23), kas simbolizē pagānu tautas, kuras meklēs patvērumu pie Dieva. Ezehiēla grāmatā tiek gaidīta ne tikai Izraela atjaunošana, bet pagānu tautu atgriešanās un samierināšanās ar vienīgo Dievu. 

Kāpēc Izraelim šis pravieša Ezehiela tēls bija tik svarīgs? Vecajā Derība Babilonas trimdas pieredze bija ļoti reāla un sāpīga. Babilonieši rīkojās ne tikai ļoti brutali, bet arī simboliski, jo centās iznīcināt jūdu valsts materiālās paliekas, atmiņu un ticību. Babilonas valdnieks Nabuhodonozors izsūtīja un padarīja aklu pēdejo jūdu ķēniņu Cedekiju (618-561 pirms Kr.), un publiski nogalinaja ķēnina bērnus, lai tādā veidā parādītu, ka Dāvida dinastijai un Dieva solījumam to sargāt ir pienācis gals. Noārdīja Jeruzālemes mūrus un atstāja to drupās, un tādā veidā parādīja, ka Dieva solījums sargāt pilsētu nepiepildījās. Kā vislielākais pazemojums bija Jeruzālemes svētnīcas nopostīšana un parādīšana, ka Babilonas dievi tagad valda pār jūdiem. Babilonas impērija mazo jūdu valsti uztvera kā nepaklausīgu provinci, kas sacēlās pret to un veidojas savienību ar Ēģipti, lai cīnītos pret Babilonu. Šādai valstij nevarēja uzticeties un tā bija jāiznīcina. Tā domaja babilonieši un bija pārliecināti, ka jūdi vairs necerēs, ka Dievs viņus atbrīvos, bet asimilēsies ar citam tautam kā tas notika ar seniem jūdu ienaidniekiem filistiešu un moabiešu, ta tām, kuras Babilonas valdīšanas laikā pārstāja eksistēt un saplūda ar citiem ļaudīm.

Daudzus pārņēma šaubas (Is 40,27) par Kunga spēku, rūpēm un solījumiem, bet citi saglabāja cerību un ātras pārbaudījuma beigas (Jer 27-29.nod.). Tautā radās jautājums, kas būs tālāk un ko darīt tālāk? Vai tauta izdzīvos vai arī asimilēsies ar citām impērijas tautām, kuras bija daudz attīstītākas un lielākas. Ticība un tas nozīmē, ka arī tauta saglabājas. Uzticība Dievam netika noplicināta un ticības un identitātes krīze, kuru gribēja radīt babiloniešī, nepanāca savus mērķus. Apstākļos, kad nebija Dieva klātbūtnes sajūta, pravietis Ezehiēls solīja, ka svētnīca un Dāvida dinastija tiks atjaunota neskatoties uz skaidrām ārējām zīmēm, kas norādīja uz pretējo. Ezehiēls pravietoja, ka Dievs paņems “ciedra galotni” un iestādīs vislabākajā vietā. Ciedrs (Izraelis) ir lielākais koks, kas pacelsies pāri visiem citiem kokiem (tautām); koks zem kura varēs paslēpties zvēri. Šāda varena koka motīvs parādās daudzu tautu dzīves ziņā. Tas būs kā dzīvības koks, kurš savus spēkus gūs no zemes ūdeņiem un dos patvērumu un barību visai radībai; tāds koks ir stabils un krāšņs, un sargā no nāves un sola drošību un ilgspējību. Jauniestādītais koks nedomās tikai pats par sevi un savu aizsardzību, bet uzplauks kā atvērta un droša vieta visiem. Dieva mīlestība un vēlme visus bagātīgi apdāvināt ir liela. Šajos Ezehiēla vārdos tiek atkārtos solījums, kurš tika dots Abrahamam (Rad 12,2-3). Svētajos Rakstos arī Kungs sevi raksturo kā koku: “Es kā zaļoksna ciprise - no manis tev augļi!” (Os 14,9). Bībelē pieminētie koka tēli ļāva Jēzum runāt par Dieva valstību kā lielu un zaļu koku, kurš aug no mazas sēklas (Mk 4,16-34).

Šajā fragmentā ērgļi vai lielvaras nav galvenie varoņi, bet Dievs, jo paņem ciedra galotni un iestādīs augstā kalnā. Nabuhodonozora vārdam un trimdai nebija galavārds un izšķirošā loma jūdu vēsturē, bet Dievam, kurš, neskatoties uz traģēdijām un bēdām, turpināja runāt caur praviešiem. Galotne par kuru raksta Ezehiēls arī norada uz mesiju, līdzīgi kā Isaja rakstīja par atvasi no Jesajas celma (Is 11,1). Dāvida pēctecis dāvās drošību un mieru visiem, kas patversies zem koka un visi apkārtējie koki zinās, ka Dievs patiešām ir klātesoss šajā kokā. Evaņģēlists Marks šīs svētdienas Evaņgēlija arī vēlas uzsvērt patvēruma un aizsardzības domu (Mk 4,30-32), lai parādītu Dieva valdīšanu. Šis koks neuzspiež savus noteikumus ar varu, bet piedāva vietu un iespejas katram augt un uzplaukt mīlestībā un patiesībā. Koka uzdevums ir padarīt Dieva klātbūtni pasaulē redzamu. Tāds ir arī Baznīcas un kristiešu uzdevums, lai pasaule mīlestības un vienotības liecība slavētu debesu Tēvu.


br. Jānis Savickis OFMCap

6.03.2021

Rad 3, 9-15, svētdiena X, B

Rad 3, 9-15

 Armēņu himnu grāmata, Konstantinopole 1678
6. jūnija svētdienas pirmais lasījums ir ņemsts no Radīšanas grāmatas stāsta par cilvēka grēkā krišanu, kurā cilvēki kautrējas nostāties Dieva priekšā. Cilvēkā pēc sagrēkošanas notika lielas pārmaiņas, bet Dievs turpināja attieksties pret cilvēku kā iepriekš un vēlējās uzturēt dialogu ar viņu. Tādā veidā Dievs vēlējās izrādīt kritušajam cilvēkam rūpes, ka nepametīs viņu šādā stāvoklī. Cilvēks šo Dieva mīlestības un piedot gatavības attieksmi nespeja skaidri uztvert, bet izjuta bailes no Radītāja. Pēkšņi Dievs zaudēja cilvēka acīs vēl tikko pieredzēto tuvības un draudzības tēlu, un cilvēkā iemājoja sagrozīts un melīgs priekštats par Dievu. Ja attiecības ar Dievu vairs nebija vērtība pati sevī, tad ko cilvēks tagad varēja aizsargāt un par ko cīnīties? Viņš sāka uztraukties vien par sevis paša saglabāšanu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā varam iepazīt kā Jēzus atmasko un vēlas dziedināt cilvēku, kurš nokļuvis sava paša un velna nebrīvē. Jēzus atgādināja, ka Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš nevēlas cilvekiem neko atņemt, bet vēlas būt kopā ar viņu.

Radīšanas grāmatas sākumā var lasīt par Dieva plānu cilvēkiem, kurš visu radīja labu. Tomēr šajā plānā iestājas lūzums un pasaulē ienāca ļaunums. Kā tas ir, ka Dievs visu rada labu, bet ļaunums iezogas radībā. No kurienes pasaulē parādas bailes, ciešanas un nāve? Radīšanas grāmatas 3nodaļa mēģina atbildēt uz šo jautājumu. Pirmkārt, Dievs kā visa labā radītajs nav ļaunuma avots. Cilvēka grēks ir vainīgs. Šajā nodaļā var iepazīt ne tikai grēku kā tādu, bet arī grēkošans un kārdināšanas procesu katrā cilvēkā. Vārds vēlas pavēstīt vienkāršu, bet svarīgu patiesību, lai mēs uzmanītos un censtos pamanīt čūsku pirms tā mums iekož, lai mēs neuzsāktu dialogu ar kārdinājumu, kas noved pie grēka. Čūska pārspīletā veidā attēloja Dievu un līdzīgi čūska vai kārdinājums ienāk katra cilvēka dzīvē. Čūska apspēlē cilvēka cieņu, kas ir iesakņota Dieva tēlā un līdzībā, tā ir cēla un nozīmīga cilveka pašizpratnes daļā. Čūska zināja ar kuru vietu sākt kārdināt cilveku: būsiet kā dievi; varēsiet paši visu izlemt un rīkoties pēc saviem ieskatījumiem; paši noteiksiet kas ir labs un ļauns; kas ir atmetams no tā, kas no ārienes vēlas man uzspiest savu gribu.

Neskatoties uz to visu Dievs meklēja cilvēku un uzdeva viņam jautājumus. Ādams un Ieva slēpās no Dieva klātbūtnes. Tā kā Dievs visu zina, tad Viņa jautājumi tika uzstādīti tā, lai izsauktu atzīšanos, nevis sausas informācijas apmaiņa vai tiesāšanu. Dievs nesauca cilvēku ar vārdiem: “Kur tu slēpies?”, bet gan “Kur tu esi?” (Rad 3,9). Šajos vārdos nav ne mājiena uz kādu pārmetumu vai apsūdzību, bet drīzāk mudinājums atjēgties. Dieva vēršanās pie Ādama demonstrēja žēlastības darbību, kas nemainīgi līdz pat mūsu dienām uzrunā cilvekus. Diemžēl Ādams pat nedomāja atzīties acīmredzamā vainā, jo viņu vairāk uztrauca kailums un kauns un nevis grēks. Vienīgais, ko viņš patiesi atzinās Dieva priekšā ir bailes (Rad 3,10). Ādams zinaja, ka ir pārkāpis Dieva pavēli, taču tagad viņš bija vērsts uz sevi un vairāk noraizejies nevis par vainu un tās labošanu, bet par savām sajūtām. 

Pēc tam Dievs uzdeva otru jautājumu: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no koka, par ko es tev pavēlēju - neēd no tā?!” (Rad 3,11). Šie jautājumi jau ir daudz precīzāki. Ādams attaisnojās un vainu novēla uz sievieti, un tādā veidā atklāja savu tukšumu un nāvi. Iepriekš viņš līksmoja par Ievas parādīšanos, bet tagad izmantoja viņu, lai glābtu sevi. Izrādījās, ka tagad Ādams ir vēss un augstasinīgs sev izdevīgu situāciju aprēķinātājs, un pat ilga un skaista vienotība viņu neapturēja. Ādams savā atbildē arī apsūdzēja Dievu, jo no Viņa saņēma sievieti, kura viņu kārdināja. Būtībā viņš pateica, ka es neesmu vainīgs, bet gan Dievs! Ievai nekas cits neatlika kā vainot čūsku. Viņa gan vainu nenovēla uz Ādamu vai Dievu, tomēr svarīgi, ka neatzinās savā pārkāpumā. Dievs neuzsāka dialogu ar čusku, bet uzreiz izteica spriedumu un pirmo reizi izteica pār radību - čūsku - lāstu.

Nespēja uzsākt dialogu, spriedze un grēks ienāca cilvēka dzīvē, kaut gan Dieva radīšanas iecerē tā nebija paredzēts. Cilvēka pirmgrēka sekas ir tādas, ka viņš velas aizstāt Dieva planu, morāli un labā un ļaunā kritērijus ar saviem paša ieskatiem. Pirms grēka cilvēks spēja dzīvot līdzsvarā ar saviem ierobežojumiem, bet sagrēkojušais cilvēks kautrējas no savu trausluma un ievainojamības. Fragmenta beigās varam lasīt vēsti, ka uzvara jebkurā gadījumā būs sievietes un dēla pusē. Kristīgajā tradīcijā šie tēli simbolizē Baznīcu un Kristu, un šo īso pravietojumu sauc ar protoevaņģēliju (Rad 3,14-15), kas piepildījas Jēzū Kristū: “Milzu pūķis tika satriekts - sensenā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas maldina visus pasaules iedzīvotājus - viņš tika nomests un līdz ar viņu nomesti viņa eņģeļi” (Atkl 12,9). Pestīšanas vēsturē tie ir svarīgi vārdi, jo apliecināja, ka ļaunums neuzvarēs gaismu, bet Dieva svētība pavadīs cilvekus un īpasā veidā tas sākās ar Ābrahama personu (Rad 12). Labais ir spēcīgāks un spēj “sadragāt” ļaunuma viltības un plānus. Jēzus Kristus sludinatā vēsts un Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums apliecina, ka mīlestība ir spēcīgāka par grēku un nāvi, tā pārsteidzošā veidā dāvā uzvaru.

br. Jānis Savickis OFMcap