Rad 3, 9-15, svētdiena X, B

Rad 3, 9-15

 Armēņu himnu grāmata, Konstantinopole 1678

6. jūnija svētdienas pirmais lasījums ir ņemsts no Radīšanas grāmatas stāsta par cilvēka grēkā krišanu, kurā cilvēki kautrējas nostāties Dieva priekšā. Cilvēkā pēc sagrēkošanas notika lielas pārmaiņas, bet Dievs turpināja attieksties pret cilvēku kā iepriekš un vēlējās uzturēt dialogu ar viņu. Tādā veidā Dievs vēlējās izrādīt kritušajam cilvēkam rūpes, ka nepametīs viņu šādā stāvoklī. Cilvēks šo Dieva mīlestības un piedot gatavības attieksmi nespeja skaidri uztvert, bet izjuta bailes no Radītāja. Pēkšņi Dievs zaudēja cilvēka acīs vēl tikko pieredzēto tuvības un draudzības tēlu, un cilvēkā iemājoja sagrozīts un melīgs priekštats par Dievu. Ja attiecības ar Dievu vairs nebija vērtība pati sevī, tad ko cilvēks tagad varēja aizsargāt un par ko cīnīties? Viņš sāka uztraukties vien par sevis paša saglabāšanu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā varam iepazīt kā Jēzus atmasko un vēlas dziedināt cilvēku, kurš nokļuvis sava paša un velna nebrīvē. Jēzus atgādināja, ka Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš nevēlas cilvekiem neko atņemt, bet vēlas būt kopā ar viņu.

Radīšanas grāmatas sākumā var lasīt par Dieva plānu cilvēkiem, kurš visu radīja labu. Tomēr šajā plānā iestājas lūzums un pasaulē ienāca ļaunums. Kā tas ir, ka Dievs visu rada labu, bet ļaunums iezogas radībā. No kurienes pasaulē parādas bailes, ciešanas un nāve? Radīšanas grāmatas 3. nodaļa mēģina atbildēt uz šo jautājumu. Pirmkārt, Dievs kā visa labā radītajs nav ļaunuma avots. Cilvēka grēks ir vainīgs. Šajā nodaļā var iepazīt ne tikai grēku kā tādu, bet arī grēkošans un kārdināšanas procesu katrā cilvēkā. Vārds vēlas pavēstīt vienkāršu, bet svarīgu patiesību, lai mēs uzmanītos un censtos pamanīt čūsku pirms tā mums iekož, lai mēs neuzsāktu dialogu ar kārdinājumu, kas noved pie grēka. Čūska pārspīletā veidā attēloja Dievu un līdzīgi čūska vai kārdinājums ienāk katra cilvēka dzīvē. Čūska apspēlē cilvēka cieņu, kas ir iesakņota Dieva tēlā un līdzībā, tā ir cēla un nozīmīga cilveka pašizpratnes daļā. Čūska zināja ar kuru vietu sākt kārdināt cilveku: būsiet kā dievi; varēsiet paši visu izlemt un rīkoties pēc saviem ieskatījumiem; paši noteiksiet kas ir labs un ļauns; kas ir atmetams no tā, kas no ārienes vēlas man uzspiest savu gribu.

Neskatoties uz to visu Dievs meklēja cilvēku un uzdeva viņam jautājumus. Ādams un Ieva slēpās no Dieva klātbūtnes. Tā kā Dievs visu zina, tad Viņa jautājumi tika uzstādīti tā, lai izsauktu atzīšanos, nevis sausas informācijas apmaiņa vai tiesāšanu. Dievs nesauca cilvēku ar vārdiem: “Kur tu slēpies?”, bet gan “Kur tu esi?” (Rad 3,9). Šajos vārdos nav ne mājiena uz kādu pārmetumu vai apsūdzību, bet drīzāk mudinājums atjēgties. Dieva vēršanās pie Ādama demonstrēja žēlastības darbību, kas nemainīgi līdz pat mūsu dienām uzrunā cilvekus. Diemžēl Ādams pat nedomāja atzīties acīmredzamā vainā, jo viņu vairāk uztrauca kailums un kauns un nevis grēks. Vienīgais, ko viņš patiesi atzinās Dieva priekšā ir bailes (Rad 3,10). Ādams zinaja, ka ir pārkāpis Dieva pavēli, taču tagad viņš bija vērsts uz sevi un vairāk noraizejies nevis par vainu un tās labošanu, bet par savām sajūtām. 

Pēc tam Dievs uzdeva otru jautājumu: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no koka, par ko es tev pavēlēju - neēd no tā?!” (Rad 3,11). Šie jautājumi jau ir daudz precīzāki. Ādams attaisnojās un vainu novēla uz sievieti, un tādā veidā atklāja savu tukšumu un nāvi. Iepriekš viņš līksmoja par Ievas parādīšanos, bet tagad izmantoja viņu, lai glābtu sevi. Izrādījās, ka tagad Ādams ir vēss un augstasinīgs sev izdevīgu situāciju aprēķinātājs, un pat ilga un skaista vienotība viņu neapturēja. Ādams savā atbildē arī apsūdzēja Dievu, jo no Viņa saņēma sievieti, kura viņu kārdināja. Būtībā viņš pateica, ka es neesmu vainīgs, bet gan Dievs! Ievai nekas cits neatlika kā vainot čūsku. Viņa gan vainu nenovēla uz Ādamu vai Dievu, tomēr svarīgi, ka neatzinās savā pārkāpumā. Dievs neuzsāka dialogu ar čusku, bet uzreiz izteica spriedumu un pirmo reizi izteica pār radību - čūsku - lāstu.

Nespēja uzsākt dialogu, spriedze un grēks ienāca cilvēka dzīvē, kaut gan Dieva radīšanas iecerē tā nebija paredzēts. Cilvēka pirmgrēka sekas ir tādas, ka viņš velas aizstāt Dieva planu, morāli un labā un ļaunā kritērijus ar saviem paša ieskatiem. Pirms grēka cilvēks spēja dzīvot līdzsvarā ar saviem ierobežojumiem, bet sagrēkojušais cilvēks kautrējas no savu trausluma un ievainojamības. Fragmenta beigās varam lasīt vēsti, ka uzvara jebkurā gadījumā būs sievietes un dēla pusē. Kristīgajā tradīcijā šie tēli simbolizē Baznīcu un Kristu, un šo īso pravietojumu sauc ar protoevaņģēliju (Rad 3,14-15), kas piepildījas Jēzū Kristū: “Milzu pūķis tika satriekts - sensenā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas maldina visus pasaules iedzīvotājus - viņš tika nomests un līdz ar viņu nomesti viņa eņģeļi” (Atkl 12,9). Pestīšanas vēsturē tie ir svarīgi vārdi, jo apliecināja, ka ļaunums neuzvarēs gaismu, bet Dieva svētība pavadīs cilvekus un īpasā veidā tas sākās ar Ābrahama personu (Rad 12). Labais ir spēcīgāks un spēj “sadragāt” ļaunuma viltības un plānus. Jēzus Kristus sludinatā vēsts un Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums apliecina, ka mīlestība ir spēcīgāka par grēku un nāvi, tā pārsteidzošā veidā dāvā uzvaru.

br. Jānis Savickis OFMcap