Īj 38, 1.8-11
20. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā klausīsimies fragmentu no Ījaba grāmatas 38. nodaļas, kurā Dievs runā ļoti cēlā poēmā ar bagātiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, literāro divdomību un teoloģisko dziļumu. Šīs poēmas valoda, forma un tēmas ir cieši saistīta ar visu grāmatu.* Šajā nodaļā sākas Dieva atbilde Ījabam, kurš grāmatas 31. nodaļā pēdējo reizi aizstāvēja savu godīgumu un uzrunaja Dievu: “Kaut būtu, kas uzklausa mani! Te mana liecība - lai Visuvarenais atbild!” (Īj 31,35). Dievs pēc draugu pārmetumiem pārtrauca savu klusēšanu un atklājās savā Vārdā. Vārdi ar kuriem Dievs vērsās pie Ījaba bija visai skarbi, taču ne tiesājoši, bet gan uzsāka ar viņu sarunu. Dievs vēlējās, lai Ījabs atbrīvojas no šauras un shematiskas domāšanas, savas iztēles un baiļu pārnešanu uz Dieva izpratni. Katram cilvēkam tas ir liels izaicinājums, sekot Kungam, atzīt savu niecību, atbrīvoties no absolūtās atkarības no sava “es” un ieraudzīt, ka cilveks ir kripatiņa no plašākas īstenības un kurioza ir pretenzija sevi uzskatīt par pasaules centru. Dievs sākot ar 38. nodaļu uzdod cilvēkam jautājumus un ļauj atklāt radību visos tās sīkumos.
Ījabā gramatā iepazīstam kā Ījabs teik pakļauts ciešanām un sāpēm, un viņš jautā “Kāpēc?”. Ījaba draugi Elīfazs, Bildads, Cofars un Ēlīhu mēģināja viņam sniegt atbildes, bet Ījabs tās nepieņēma. Atbildi Ījabs meklēja pie Dieva: “Kaut es prastu viņu atrast” (Īj 23,3); gudrība, kuru viņš vēlējās, nebija viņam sasniedzama (Īj 28,12.20). Ījabs gribēja, lai Dievs pārstātu slēpties, jo savādāk viņš nonāktu pie secinājuma, ka atbilde nav atrodama. Šīs svētdienas fragments sākas ar vārdiem: “Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams” (Īj 38,1). Tā iesākas ilgi gaidītā Dieva atbilde. Būtībā tā ir Dieva atklāšanās Ījabam, jo Bībelē vējš bieži pavada Dieva teofāniju (Dieva atklāšanās). Dievs savas runas sākumā apskata visuma robežas (Īj 38,4-18), metereoloģiskās parādības (Īj 38,19-38) un piecus dzīvnieku pārus (Īj 38,39-39,30).
Dievs ieveda Ījabu kosmiskā ceļojumā un norādīja uz nesavaldāmiem zemes ūdeņiem, kuriem ir spēks pārpludināt un iznīcināt to, ko Dievs tik rūpīgi ir veidojies (Īj 38,8-11). Jūra Vecajā Derība un arī Tuvo Austrumu mitoloģijā ir raksturota kā nedraudzīgs spēks, kuru dievībai ir jāsavalda vai jāpakļauj, lai radība netiktu izpostīta. Jūras izcelsme šajā fragmentā tiek aprakstīta izmantojot dzemdību tēlu. Jūra tiek attēlota kā dzimusi no mātes klēpja un ietīta mākoņos, bet no otras puses jūra ir biedējošs spēks, kurš jāuztur mierā. Jūra ir kā nepaklausīgs un enerģisks bērns pār kuru nevienam nav varas kā tikai Dievam. Ījabs uzskata, ka Dievs grib ierobežot radību un brīvību; cilvēks vēlas šajā pasaulē ienāk ar kliedzieniem un vēlas nobriest, bet Dievs vēlas šīs ambīcijas apturēt. Ījabs uzlūko nemierīgos jūras ūdeņus un Dievs viņam skaidro, ka, ja daļa no radības draud pārsniegt savas robežas, tā tiek ierobežota, bet netiek nosodīta. Jūra ir parādīta kā divdomīgs tēls - kā dzīvības vide un kā iznīcības un nāves iemesls. Dievs parāda, ka radība nav atstāta aklu un nedzīvu spēku varā, bet pakļauta Dieva apredzībai.
Dievs neatbildēja uz Ījaba jautājumu tieši, bet uzdeva viņam pats savus jautājumus. Šie jautājumi nebija domāti kā pazemošanas veids, bet izaicinājums par to, ko viņš īsti zina par Dieva radīto pasauli un, lai izvērtētu no jauna Dieva ieceri radīšanas plānā. Pirmajā jautājumu sērijā, Dievs vēlas, lai Ījabs atbild par radību un dabas pasaules likumiem, ar nodomu parādīt, ka Ījabam nav ne gudrības, ne arī varas radīt un pārvaldīt visumu kā to dara Dievs. Dievs parāda, ka Ījabs nav tāda būtne, kurai ir nepieciešamās zināšanas, lai adekvāti spriestu par Dieva apredzību. Dievs nedod Ījabam tiešu atbildi. Ja arī mēs gaidām no Dieva atbildi: kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem un kā taisnība valda visumā, tad šajā grāmatā nav atrodamas tiešas atbildes. Mēs nevaram pazīt Dieva darbības ceļus un gaidīt, lai Viņš darbotos saskaņā ar mūsu nodomiem, jo tādā veidā mēs gribam ierobežot Dieva varu un zināšanas. Dievs vēlas ierādīt Ījabam atbilstošu vietu, lai viņš bijātu Dieva spēku. Pats Dieva atklāšanās notikums ir jau atbilde uz Ījaba jautājumiem.
Dievs savā atbildē iet citu ceļu - jautājumu ceļu un neatbild tieši. Tas ir pārsteidzoši, jo Dievs noignorēja Ījabu un to, kas attiecās uz viņa personisko dzīves traģēdiju. Dievs pat neieminējās par viņa vainu vai nevainību, ne par ciešanām un to jēgu. Kungs apraksta radīšanas darbu tādā veidā, ka mainās cilvēka skatījums uz nevainīgo ciešanu problēmu. Ījabs un viņa sarunu biedri pārdomājot ļaunuma problēmu pasaulē izsmēla argumentus. Dievs ar daudziem retoriskiem jautājumiem veda Ījabu pa citu ceļu, lai parādītu savu radošu spēku. Kas ir ievietojis jūru durvīs? Kas to dzemdināj? Jūra ir jātur savā vietā: “aizšāvu bultu un aizcirtu durvis ” (Īj 38,10). Tādā veidā senatnē nodrošināja pilsetas aizsardzību. Senajā pasaulē cilvekiem likās, ka jūrai ir pārsvars pār sauszemi un, ka jūra ir mežonīga un bezveidīga vara, kurā valda haosa spēki. Šajā lasījumā Dievs parāda, ka Viņš ir apzināti virzījis lielos dabas spēkus, lai tie kalpotu radībai un nevis biedētu to.
Ījabs guva mācību, ka Dievs valda pār dabu un no tā izriet, ka Viņa spēks nebeidzami pārsniedz cilveka iespējas. Dieva gudrība un radošais spēks īpašā veidā atklājas jūras tēlā (Īj 38,8-11). Ja Dievs var uzveikt haosa spēkus un atgriest kārtību pasaulē, tad viss, kas tāds nav (nekārtība, ļauns, ievainojumi, grēks u.t.t), arī var būt pakļauts Dieva apredzīgajam plāna. Kas svarīgi, šo jūru jeb to, ko tā simbolize - haosu, ļaunumu un nāvi, Dievs var izmantot savas tēvišķīgajās rūpēs par radību. Atšķirībā no citu tautu dievu mītiem, kuri labprāt iznīcināja nepaklausīgos, Bībeles Dievs turpināja rūpēties par visu radību un īpaši par cilvēku, kurš ir apdāvināts ar brīvibu. Dieva planā visam ir sava vieta, pat tam, kas var likties biedējošs un nesaprotams. Ījabs klausījās Dieva vārdus un vēlāk gramatā varam lasīt izšķirošus vārdus: Ījabs nevis runā par Dieva gudrības saprašanu, bet gan: “nu manas acis tevi ierauga” (Īj 42,5). Tas ir ļoti svarīgi, jo nevis zināšanas un atbilde uz jautājumiem ir tas, ko Dievs Ījabam beigās dod, bet atskārsme, ka pats Dieva vārds un Kunga klātbūtne, ko var pieredzēt vārdā, ir Ījaba pieredzes centrā. Tas, ka Dievs viņam atklājās personīgi, satiek viņu dzīves īstenībā, ir tas, ko viņam vajadzēja meklēt un jautāt.
*Norman C. Habel, The Book of Job: A Commentary, Philadelphia: The Westminster Press 1985. P.526.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru