Gudr 11,22-12,2, svētdiena XXXI, C

Gudr 11,22-12,2

Sālamana Gudrības grāmata, attēlā Sālamans
manuskripts no Dienviditālijas, 10.gs. grieķu v.

30. oktobra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva žēlsirdību un cilvēka vēlmi tikties ar Viņu. Radība Dieva priekšā ir kā smilšu grauds, bet Viņš mīl ikkatru radību un tāpēc apejas ar ļaunajiem laipni, lai vestu viņus uz atgriešanos. Šīs svētdienas Evaņģelijā ir Zaheja grēku nožēlas apraksts (Lk 19, 1-10), kurā Jēzus iemieso šo Radītāja mīlestību, kurš rūpējas par katru mazo un ir pacietīgs ar ļaunajiem. Zīmīgi, ka Zahejs “augumā bija mazs” (Lk 19,3) un negodīgs virsmuitnieks, jo pirmajā lasījumā var lasīt par radības mazumu un iespēju atgriezties. Šīs svētdienas lasījums no Gudrības grāmatas ir meditācija, kas koncentrējās uz savstarpēji saistītām lietām: radība un vēsture, lietas un cilvēki. Fragments sākas ar Dieva visvarenības raksturojumu un tēlainu aprakstu par Dieva vērīgumu pār savu radību. Autors vēlas ilustrēt Dieva lielumu uz radības niecīguma fona. Visas tautas un visa pasaule Dieva priekšā ir nekas vairāk kā “sīks svaru skāriens” (Gudr 11,22) vai kā “puteklis pie atsvara” un “smilšu grauds” (Is 40,15). Bībelē svarus lieto arī kā tēlu cilvēka liktenim vai vērtībai. “Rasas lāse agri no rīta” ir īslaicības simbols, kura izgaro pie pirmajiem saules stariem (Os 6,4; 13,3).

Autors apraksta, ka gudrība kā pasaules apslēptais spēks aizsargā Dieva tautu un īpaši, kad to apdraud ļaunie. Dieva varenībai nav jākļūst par baiļu cēloni, bet tieši pretēji, jāizcauc prieks un dedzība, jo šī varenība kalpo mīlestībai un dzīvībai, un īpašā veidā piedošanai. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no grāmtas sekcijas, kurā Dievs ir kā Skolotājs un Atjaunotājs (Gudr 11,15-12,27) un atzīst, ka Dievs visu ir “izkārtojis pēc mēra un skaita, un svara” (Gurs 11,20). Dievs vēlas īstenot savu valdīšanu ar lielu mēranību un viņa sodīšanas mērķis ir cilvēka labošanās un grēku nožēla, jo Dievs mīl visu un nevēlas nevienas būtnes iznīcināšanu (Gudr 11,23-26; skat. 1,13-14).

Gudrības grāmatas autoram radība ir mīlestības darbs un viss pastāv tieši tāpēc, ka Dievs joprojām mīl. Apgalvojums, ka Dievs “tu mīli” (gr. agapas) (Gudr 11,24) ir viens no šī lasījuma centrālajiem jēdzieniem un šī mīlestība ir izpratnes pilna, laipna un žēlsirdīga. “Kungs, kas dzīvību mīl” (Gudr 11,26) var arī izteikt vārdus “piesaistīts dzīvei” un lasījuma noslēgums skaidro šos vārdus (Gudr 12,1-2). Ja Dievs pārstātu kaut ko mīlēt, tad tas pārstātu pastāvēt. Šāda doma veido dziļu ticības izpratni, ka viss, ko redzam un sastopam ir Dieva mīlestības zīme. Tas, ka radība ir Dieva mīlestības veikums nozīmē, ka visas lietas un pat tās nemanāmākās un niecīgākās ir Dieva gribētas, labas un mīlētas. Radīšanas grāmatā Dievs redzēja radību labu esam un Gudrības grāmata uzsver, ka Dievs mīl visas lietas un viss pieder Viņam. Dievam nav necienīgas radības, jo visām ir jēga un nekas nepastāv nejauši. Cilvēks šajā harmoniskajā pasaulē spēj sagraut, sabojāt un izmantot radību pretēji lietu mērķim, jo aizmirst, ka viss pieder Dievam un visam mērķis ir mīlestība. Mīlestība ir katras radības būtība un mērķis.

Dievs rīkojās žēlsirdīgi, atvēlot laiku grēku nožēlai, kas dotu laiku žēlastībai un piedošanai (11,21–12,2). Viens no mērenības iemesliem ir Dieva rūpīgā, gandrīz matemātiski precīzā pārvaldība (11,20-22). Jūdu rakstnieki arī norādīja uz to, ka Dievs redz vismazākās detaļas un mīl savu radību un dod cilvēkiem iespēju atgriezties un atjaunoties (Gudr 11, 23-12,2). Ne visi tā laika reliģiskie autori bija tik optimistiski noskaņoti par Dieva apņēmību un iespēju atjaunot cilvēkus. Piemēram, daži Kumrānas sektanti uz svešajiem skatījās ar skarbumu un aizdomām, un uzsvēra dievišķo atriebību. Gudrības grāmatas autors apliecina, ka “ikvienā ir tavs neiznīcīgais gars” (Gudr 12,1). Dieva dabas līdzjūtīgais raksturs arī tiek uzsvērts Sīraha dēla grāmatā: “Cilvēks žēlo savu tuvāko - Kungs žēlo visus, gan pārmetot, gan audzinot, gan pamācot, gan atgriežot kā gans ganāmpulku” (Sīr 18,13).

Pašsaprotami, ka Dieva spēcīgā roka, kas radīja visumu ir spējīga iznīcināt visu, bet šis radošais spēks sevi ierobežo un darbojas sevis izveidotajā un sakārtotajā pasaulē. Autoru nodarbināja jautājums, kāpēc Dievs ir tik pacietīgs un iecietīgs pret grēciniekiem, vai pat var likties, ka vienaldzīgs? Kāpēc sods nenāk pēc iespējas ātrāk? Autors pārdomājot izceļošanu nonāca pie secinājuma, ka Dieva mīlestība ir Viņa darbības pamatmotīvs. Jau Jonasa grāmatā tika uzsvērts, ka Dieva žēlsirdība sasniedz visus cilvēkus (Jon 4,11), bet Vecajā Derība nav bieži sastopama sasaistīšana starp Dieva visvarenību un žēlsirdību (Sk 14, 17-20; Ps 62, 12-13; Sīr 2,18; 18, 1-14). Dieva žēlsirdība izpaužas Dieva pacietībā un sodīšanas vietā gaida uz cilvēku atgriešanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 35, 12-14.16-18, svētdiena XXX, C

Sīr 35, 12-14.16-18

Sīraha dēla grāmatas sākums
manuskripts no Anglijas 12/13 gs. mija

Lūgšanas tēma bieži parādās Dieva vārda liturģijā un īpašs uzsvars tiek likts uz izturību, patiesīgumu un nopeļ ārišķību lūgšanā. Ticīgo dzīvē vienmēr pastāv iespēja izveidoties plaisa starp ārējo un iekšējo dzīvi. Ja pagājušās svētdienas lasījumi uzsvaru lika uz neatlaidību, tad šajā svētdienā uz neliekuļotu un autentisku lūgšanu. Sīraha dēla grāmata ir uzrakstīta draudzīgu padomu veidā, bet šīs svētdienas lasījumā autora tonis mainās un vairāk atgādina pravieša vārdus. Šoreiz lasījumos uzsvars tiek likts uz pazemīgu lūgšanu. Pazemīga Dieva meklēšana ļauj pieredzēt pestīšanu un prieku. Šīs svētdienas Vecās Derības lasījumā paustās domas plaši tiek attīstītas Jaunajā Derībā un Evaņģēlists Lūkas tās padziļina. Svētdienas Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par farizeja un grēcinieka lūgšanu (Lk 18, 9-14) un tādā veidā attēlo domu, kas ir izteikta Sīraha dēla grāmatā, ka pazemīgā “lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem” (Sīr 35, 16) un pretojas netaisnīgajiem. Dievs ir taisnīgs tiesnesis un taisnīgi rīkojas ar nabadzīgajiem, bāreņiem un atraitnēm, bet tiesā nežēlīgos, augstprātīgos un ļaunos.

35. nodaļā Sīraha dēls apcer Dieva taisnību īpaši attiecībā pret nabadzīgajiem un apspiestajiem. Viņš uzsver, ka Dievs nav vienpusīgs. Autors mēģina panākt divus mērķus: pirmkārt, Dievs nešķiro personas un, otrkārt, šī doma ir nedaudz pretrunā ar pirmo, jo Dievs īpaši klausās apspiesto un vājo lūgšanas. Šī doma apstiprina Izceļošanas grāmatas 22. nodaļu, ka Dievs klausās un atbild atmesto lūgšanas un tiesā, kas viņus apspiež. Fragmenta sākumā Sīraha dēls pārdomā pareizu attieksmi pret Kunga pielūgšanu (Sīr 35,6-13). Uz svētnīcu Izraelis nenāca ar tukšām rokām (Izc 23,15; At 16,16), bet gan ar noteiktiem upuriem. Sīraha dēls aprakstīja attieksmes un iekšējās stājas, kādas vajadzētu būt taisnīgajam jūdam, kad viņš saliek upurus Kungam. Vārdi “Kunga priekšā” (Sīr 35, 4.5) izsaka praktisku došanos uz svētnīcu, kad dievbijīgs jūds apmeklēja Jeruzālemi uz kādu no svētku dienām (Tob 1,6). Kunga priekšā nedrīksēja iet ar tukšām rokām, bet tas nenozīmē, ka jāatnes kāda materiāla lieta, bet vairāk jārūpējas par paklausību Kungam, žēlastības darbiem un izvairīšanās no ļaunuma, kas ir labākie upuri Dievam (Sak 21,3). Tas nenozīmē, ka varēja nepildīt kulta prasības kā bija noteikts Likumā (Sīr 35,7).

Dievs nav tendenciozs, tomēr Viņam ir noteiktas prioritātes. Tas var likties pretrunīgi, bet tā nav. Bībelē skaidri izskan doma, ka Dievs dāvā mīlestību un žēlsirdību visiem, bet viņam ir viena svarīga prioritāte un tie ir mazie un izslēgtie no sabiedrības. Dievu nevar uzpirkt ar bagātībām un vēl jo īpaši, ja tās ir iegūtas netaisnīgi. Dievu uzrunā bāreņa, atraitnes un apbižotā asaras. Taisnīgo upuri Kungam ir pieņemami, jo viņu taisnīgie darbi saskan ar upuriem svētnīcā (Sak 21,3). Atkārtotā Likuma, Sakāmvārdu un Sīraha dēla grāmatās ir izteikta saistība starp rīcību un tā sekām un Jaunajā Derībā to var lasīt Jēkaba vēstulē (1, 25). Lasījuma sākums izsaka prieku par to, ka Dievs parūpēsies par tiem, kas ir taisnīgi (At 14, 22-29; 2 Kor 9, 7-8). Tālāk Sīraha dēls apliecina (35,14-22a), ka nabadzīgo lūgšana nepaliks neuzklausīta. Dievu nevar piekukuļot ar upuriem (At 10,17; Gal 6,7), īpaši jau ar upuriem, kas iegūti no netaisnīgiem darījumiem (Sak 15,8). Dievs noteikti uzklausīs netaisnības upuru saucienus, īpaši apspiestās atraitnes un bāreņus (Izc 22,21-22; Lk 18,1-8), jo nabaga sauciens caurdur mākoņus, lai sasniegtu Dievu (Izc 3,9). Izceļošana no Ēģiptes verdzības bija liels atbrīvošanas notikums un viss sākās ar vārdiem izteiktiem pie degošā krūma, kur Dievs uzrunāja Mozu pirmo reizi, jo tauta piedzīvoja spaidus. Dievs pazīst un klausās apspiesto saucienus un uzsāka viņu brīvības ceļu.

Derības tautā nepastāvēja nekāda dalījuma attiecībā pret Likumu un visi Dieva priekšā bija vienlīdzīgi. Ideāls, uz ko aicināja Kungs, “lai starp jums nebūtu nabagu” (At 15,4) praksē netika īstenots un notika sabiedrības noslāņošanās. Tieši tāpēc likumi un aicinājumi, kuru uzdevums bija aizstāvēt atraitnes, bāreņus, svešzemniekus, nabagus bija ļoti daudz. Bībelē ir ārkārtīgi daudz vietas, kur tiek pārrunātas šīs problēmas. Vienīgais veids kā pievērst sev Dieva vaigu ir patiesa grēku nožēla un tam nepieciešama liela pazemība. Pazemība nenozīmē uzvesties neracionāli, nedomāt par savām stiprajām pusēm vai izvairīšanās no izaicinājumiem, bet tā ir spēja nostāties patiesības priekšā. Lepnība ir pretēja īpašība pazemībai un veido attieksmi pret Dievu un cilvēkiem, un nejūt vajadzību saņēmt piedošanu un uzskata sevi par citādāku nekā pārējie, ko labi attēlo šīs svētdienas Jēzus līdzība (Lk 18,9-14). Liekulis neslavē Dievu, bet pats sevi, bet nabadzīgais pirmajā vietā liek Dievu un to gan Kungs novērtē.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 17, 8-13, svētdiena XIX, C

Izc 17, 8-13

16. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt lūgšanas nozīmi ticības dzīvē, kas ir izturīga un pacietīga. Pirmajā lasījumā no Izceļošanas grāmatas Mozus ir kā piemērs izturībai lūgšanā un Evaņģēlijā varam lasīt Jēzus līdzību par atraitni un netaisno tiesnesi (Lk 18,1-8). Lasījumā no Izceļošanas grāmatas aprakstītie notikumi saistās ar Izraela cīņu ar amelekiešiem, kas bija nomadu cilts, tirgotāji un saskaņā ar biblisko tradīciju cēlušies no Ezava (Rad 36,12). Cits apdzīvoja Sinaja pussalu Kadešas apvidu (Rad 14,7). Visas atsauces Bībelē uz šo tautu ir naidīgas (piem., At 25,17-19; 1 Sam 15). Iemesli kāpēc amelekiešiem uzbruka Izraelim nav skaidri, bet var pieņemt, ka tāda bija viņu ierastā rīcība pret tiem, kas šķērsoja viņu zemes vai baidījās, ka kāds vēlas atņemt to viņiem. Tas nozīmē, ka pastāvēja kāds sens naids starp abām tautām. Līdz pat ķēniņa Saula laikam ciltis Sinaja pussalā, kas kontrolēja tirdzniecības ceļus, bija vieni no nepatīkākajiem Izraela ienaidniekiem.

Mozus kaujas laikā stāvēja kalna virsotnē, lai pārraudzītu cīņu un Izceļošanas grāmatas autoram vairāk interesē Mozus persona, un tikai nedaudz pievēršas pašai kaujai. Izrādījās, ka cīņa bija atkarīga no tā, ko darīja Mozus. Tik ilgi cik Mozus rokas bija paceltas, Izraelis guva virsroku, bet kad viņš nolaida rokas, abelekieši sasparojās. Kad Mozus rokas nogura, viņš apsēdās un abas rokas atbalstīja Ārons un Hūrs. Uzvara Izraelim tika nodrošināta. Neparasti stāstā ir ne tikai tas, ka Mozus roku pacelšana nesa uzvaru, bet arī tas, ka nekas netiek teikts par to, ka viņš lūdzās. Līdzīga situācija ir Jozus grāmatā (Joz 8, 18-26). Abos gadījumos netieši tiek norādīts, ka tas, kas darbojas ir Dievs. Interesanti, ka fragmentā nav piemēts Dievs, vien “Dieva nūja” (Izc 17,9), bet Mozus vārds tiek pieminēts piecas reizes. Nav arī norādīts, ka Mozus meklētu kādu Dieva atklāsmi kā rīkoties šajā situācijā, bet rīkojās intuitīvi.

Rokām šajā fragmentā ir starpniecības spēks un šāda lūgšanu prakse bija izplatīta senajos Tuvajos Austrumos. Rakstos tiek pieminēts tas, ka Dievs paceļ rokas (Ps 89,14; Is 5,25; 10:4; 26,11) un tas norāda uz varenību un spēku, kas rada, palīdz, vada, sargā, glābj, uzvar vai arī soda. Bībelē roku žesti nes simbolisko nozīmi. Dievs Mozum un Āronam deva norādījumus kādus brīnumus veikt faraona priekšā un izstiept “savu roku” (Izc 8,2; Izc 8-19; 14, 16.26-27).

Šajā Rakstu vietā pirmo reizi tiek pieminēts Jozus un uzreiz tiek izcelta viņa nozīme un prasmes, jo viņam uzticēja vadīt karaspēku, kas nebija profesionāls amats, bet vairāk cilvēka izvēle, kuram varētu labi padoties noorganizēt karu. Tas, ka pie pirmā pieminējuma netiek rakstīts par Jozus izcelsmi, liecina par to, ka viņš bija ļoti labi pazīstama persona un lieki bija informēt lasītājus par vispār zināmiem faktiem. Stāts labi parāda, ka Mosus un Jozus viens otru papildināja, un katram bija savs uzdevums. Svarīgi, ka iezīmējas pirmie soļi, kurā Jozus uzsāk nevienlīdzīgu cīņu ar pretiniekiem un pakāpeniski gatavojās uzsākt savu misiju, kuru viņam būs jāveic nākotnē.

Kamēr Mozus cīnījās garīgajā ciņā, tikmēr Jozus iesaistījās praktiski kaujā. Spēks, kas nāca no Mozus nebija vērsts uz karadarbību, bet norāda uz kaut ko vēl svarīgāku, ka Izraelim nepieciešams orientieris un persona, kas norāda pareizo virzienu. Tautai bija nepieciešama persona, kura ir atpazīstama un kuras ticība sniedz mierinājumu un atbalstu. Vienprātību deva divi cilvēki - Mozus un Jozus. Jāievēro, ka Dievs visu neizdarīja pats, bet gaidīja sadarbību ar tautas labākajiem vīriem kaujas laukā. Tomēr abiem vīriem bija nepieciešama palīdzība. Mozum divi tautieši palīdzēja turēt paceltas rokas, bet Jozum elites karavīri. Šī stāsta vēsts ir ļoti skaita, jo apliecina, ka visu nepieciešamo dara Dievs un tai pat laikā Dieva tautai jādara arī viss nepieciešamais.

Bībelē ir sastopami Kunga kari un izceļošana no Ēģiptes verdzības ir viens no tādiem notikumiem, kur Izraelis pats necīnījās ar faraona karaspēku. Šī pieredze deva cerību, ka arī nākotnē Dievs atbrīvos no naidniekiem. Līdzīga bija cīņa ar amelekiešiem, kur gan tauta cīnījās, bet uzvaru nodrošināja pats Dievs. Vecajā Derībā var atrast vairākas atsauces uz šo cīņu un uzsverot, ka amelekieši bija īpaši Izraela pretinieki. Amelekieši bija pirmā tauta ar kuru Izraelis karoja un saglabājās spēcīga atmiņa par amelekiešiem kā tēlu tautas pirmatnējo ienaidnieku. Šī Rakstu vieta atgādina un brīdina Izraeli par skumjo īstenību, ko var sastapt vājas un neaizsargātas tautas, un sola, ka Dievs atbalsta vājos un tos aizstāv.

Interesanti ir Vecās Derības tēlu ieviešana Svētās Mises alegoriskajā skaidrojumā 12.g., kad izceļošana no Ēģiptes verdzības, bauslīb došana, amelekiešu sakaušana ar Mozus paceltajām rokām un ieiešana Apsolītajā zemē notika Jēzus vadībā liturģijā.  Šādas interpretācijas rezultātā bīskapi tika ietērpti tērpos kā kara bruņās un bija kā ģenērāļi; lektors bija kā vēstnesis, bet zvanīšana un dziedājumi bija kā kaujas fanfaras.* Svētais Maksims no Turīnas (380-465.g.) sasaistīja Mozus paceltās rokas un Kristus krustu, un tādā veidā izsaka Baznīcas tradīcijai raksturīgu skaidrojumu: “Cilvēks, kas paceļ rokas, attēlo krustu. Tāpēc mums ir jālūdzas ar paceltām rokām, lai ar pašu ķermeņa stāju atzīt Kunga ciešanas; tad mūsu lūgšana ātrāk tiks uzklausīta, kad ķermenis sekos Kristum […] Tādā veidā uzvaru guva Mozus, kad karoja ar amelekiešiem: ne pateicoties karaspēkam, ne pateicoties ieročiem, bet pateicoties paceltām rokām pie Dieva. Tā ir rakstīts: "kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Izraels uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks” (Izc 17,11). Pateicoties šai zīmei tika šķērsota jūra [,…] glābti cilvēki.” (Homīlija par Kunga krustu un augšāmcelšanās 38, 3)

*Joseph A. Jungmann, The Mass Of The Roman Rite: Its Origins and Development (Missarum Sollemnia), Volume 1, Allen: Christian Classics, 111. lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Ķēn 5,14-17, svētdiena XXVIII, C

2 Ķēn 5,14-17

Attēlā Nāmans tiek dziedināts no spitālības

tajā pašā upē, kur Kristus tika kristīts.

Manuskripts iespējams no Flandrijas

1460-1470

9. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt pateicību par saņemtajām dāvanām. Pirmajā lasījumā pagāns Nāmans tiek dziedināts un atzina Izraela Dievu par savu Kungu un pateicās Viņam. Šīs svētdienas Evaņģēlijā dziedinātais samarietis atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos Dievam par atveseļošanos. Abi cilvēki bija svešzemnieki un kā spitālīgie apzinājās savu izolēto stāvokli un nespēju ar saviem spēkiem saņemt dziedināšanu, un kas vēl svarīgāk - pestīšanu. Dziedināšanas vai pestīšanas dāvana atver vēl vairāk uz Dieva darbību un pateicību par nepelnīto dāvanu. Nāmans nebija pirmais pagāns, kurš ieticēja Dieva vārdam un katrā Izraela vēstures posmā bija kāds pagāns, kas palīdzēja Derības tautai. Abrahams satikās ar pagānu priesteri un ķēniņu Melhizedeku, kad atgriezās no kaujas (Rad 14, 17-20), izraelieši izceļoja no Ēģiptes kopā ar “citām tautām” (Izc 12,38), pagāns Jetra, Mozus sievastēvs palīdzēja izveidot Iztaela sabiedrības pārvaldes struktūru (Izc 18, 13-27), kanāniete Rahaba palīdzēja Izraelim (Joz 2,1-21), Dāvidam bija dažādi kontakti ar pagāniem, kuri ticēja Izraela Dievam (1 Ķēn 5) un Babilonas gūstā pagānu valdnieki atzina Dieva varenību kaut arī nekļuva par vienīgā Dieva pielūdzējiem (Dan 4; 6). Jau no sākuma Dievs vēlas, lai visas zemes tautas tiktu svētītas Ābrahāma pēcnācējos (Rad 12, 1-3). Jaunajā Derībā visi šie notikumi piepildās un Dieva pestījošā žēlastība izplatījās ārpus Izraela tautas robežām.

Izraelis pamīšus piedzīvoja karu un mieru ar Arāmu (piem., 1 Ķēn 22,1) un šīs svētdienas stāsts noritēja vienā no šādiem miera posmiem. Naids starp Sīriju un Izraeli bija ierasta parādība un vienā no saspīlējuma brīžiem viena izraeliešu meitene nonāca karaspēka vadoņa Nāmana verdzībā. Kad viņš kļuva spitālīgs, meitene ieminējās par pravieti, kas Izraelī veica dažādus brīnumus. Diplomātisko pārrunu rezultātā Nāmans nonāca pie pravieša Eliseja un viņam par pārsteigumu netika veikta neviena varena maģiska darbība, bet tikai norādījums nomazgāties, kas bija pārāk triviāls, lai to veiktu. Sākumā Nāmans negribēja mazgāties, bet viņa kalpi pārliecināja viņu, jo ja nekas nenotiks, tad nevis karavadonis tiks apkaunots, bet pravietis. Nāmans tika dziedināts, bet Elisejs atteicās pieņemt samaksu par dziedināšanu. Viss notikums atstāja uz Nāmanu lielu iespaidu un viņš ieticēja Izraela Dievam. Lai varētu turpināt pielūgt Izraela Dievu daudz autentiskāk, viņš paņēma līdz uz savu dzimteni zemi.

Gadsimtu gaitā ir sarakstītas neskaitāmi daudz apceres par kristībām un daudzos uzmanība tiek pievērsta kristību tēliem Vecajā Derībā. Apgraizīšanas tradīcija bija nozīmīgākais Izraela iniciācijas rituāls, kā arī mazgāšanās un iemērkšanās bija izplatīta (Lev 15,5-8.10-11.16-18; Sk 19,11-22). Kristiešiem pestījošie un dziedinošie ūdens notikumi Vecajā Derībā ir arī kā norādījumi uz kristībām. Pateicoties plūdu attīrošajam notikumam, pasaule tika radīta no jauna (1 Pēt 3, 18-22), Izraelis tika glābts no faraona pateicoties tam, ka Dievs izveda tautu cauri Sarkanās jūras ūdeņierm (1 Kor 10,1-10) un Baznīcas tēvi redzēja Izraela šķēršošanu pār Jordānas upi līdzīgā veidā.*

Nāmana stāsts ir saturā ļoti bagāts ar kristību pirmtēliem, pilns ar dažādām detaļām un veido vienu no izteiksmīgākajiem atgriešanās aprakstiem Rakstos. Pirmkārt, ūdenī tiek iemērkts pagāns, “Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks” (2 Ķēn 5,1). Iegremdēšanās Jordānas upē septiņas reizes var norādīt uz to, ka viņa ķermenis piedzīvoja jaunu radību kā tas bija ar pirmo radīšanu sepiņās dienās (Rad 1,1-2,4) vai arī uz Levītu grāmatu, kur cilvēkam ar spitālību bija jāievēro septiņu dienu izolācija, lai redzētu vai slimība izplatās (Lev 13,1-8). Svētais autors apraksta vienu no pirmajām prāta un sirds pārmaiņām Bībelē, kuras laikā mainījās arī cilvēka piederība, kurš pieņēma ticību Izraela Dievam un kļuva par Viņa kalpu. Kā virspavēlnieks viņš ir tēls spēcīgam un ideālam dabiskajam cilvēkam, bet sasniedzis varoņa slavu, viņš tika izslēgts no dzīves pilnības. Spitālība bija slimība, kas izslēdza no sabiedrības un Dieva klātbūtnes. Baznīcas tradīcijā spitālība simbolizē cilvēka stāvokli pirms kristībām un pēc tām viņš tiek šķīstīts no miesas un dvēseles traipiem. Kad Nāmans ieradās pie Eliseja, pravietis ar viņu runāja caur starpnieku, kas spilgti parāda šo nodalīšanu un pravieša nama svētumu, un tikai pēc šķīstīšanas un dziedināšanas pieņēma pagānu klātienē (2 Ķēn 5, 15).

Kad Nāmana miesa tika atjaunota, viņš “atgriezās pie Dieva vīra” (2 Ķēn 5,15) un viņa paša svarīgākā atgriešanās bija pie Dieva. Atgriešanās iezīmē stāvēšanu Eliseja priekšā. Kad Nāmans pirmo reizi ieradās pie Eliseja nama, viņš nostājās pie viņa durvīm bez starpniekiem (2 Ķēn 5,9), bet pravietis gan pats neiznāca ārā, vien sūtīja ziņnesi. Tikai pēc miesas un sirds atjaunošanas Nāmans nostājās pravieša priekšā kā mazākais pie lielākā, bet Elisejs pats ir kā kalps Kunga priekšā. Nāmans beigās atzina nevis pravieti, bet pašu Dievu un vairākas reizes attiecībā pret Eliseju lietoja frāzi “tavs kalps”. Sākumā Nāmans vēl nesaprata, ka tas, kas dziedina ir Dievs, bet ne pravieša žesti vai ūdens no kādas konkrētas upes. Dievs dziedina izmantojot visvienkāršākos līdzekļus. Stāsta sākumā Nāmas kā labs virspavēlnieks bija nostājies Arāmas ķēniņa priekšā (2 Ķēn 5,1), bet beigās viņš nostājās Eliseja priekšā (2 Ķēn 5,15). Nāmana lepnība nobālēja un viņš kļuva Kunga priekšā pazemīgs. Pazemība vai izmisums parādījās tajā, ka viņš pieņēma izraelieša kalpones ieteikumu par pravieti no Samarijas (2 Ķēn 5,3). Lielais vīrs gaidīja pret sevi godpilnu attieksmi, ka pravietis nostāsies viņa priekšā kā kalps, bet izrādījās, ka Elisejs ir pakļauts Kungam. Nāmans paklausīja savu kalpu padomam un izdarīja visu kā pravietis viņam teica un atjaunojās miesā. Viņš saprata, ka viņam jāpazemojas kā “jaunam zēnam” (2 Ķēn 5,14).

Baznīcas tēvi gandrīz katrā Bībelē pieminētajā upē redzēja pirmtēlu kristībām un notikumi pie Jordānas upes pestīšanas vēsturē ir īpaši būtiski. Jordānas krastos Elijs devās debesīs pēc tam, kad izgāja cauri upei sausām kājām (2 Ķēn 2,6-12), kas sasaucas ar iešanu pa Sarkano jūru. Jordānas straumēs Elisejs atguva cirvi, kurš iekrita ūdenī, kad viņš cirta koku, lai izveidotu namus praviešu dēliem (2 Ķēn 6, 5-7) un šī aina arī ir kā pirmtēls Kristus krustam un kristībām. Nāmana aina ir vēl izteiksmīgāka un tāpēc Nīsas Gregors vienā no savām homīlijām varēja sludināt, ka “vien Jordānas upe, saņemot svētdarīšanas un svētības pirmos augļus, kas tiek nodoti visai pasaulei, īpašā veidā dāvāti caur Kristības žēlastību”.** Nāmana mazgāšanās kristību teoloģijā izgaismo šķīstīšanās aspektu. Ja miesīgais ūdens nomazgā netīrumus, tad svētā pelde šķīsta ar Dieva spēku. Šis spēks iedarbojās uz miesas slimību, bet kristāmo gadījumā ietekmē dvēseli. Baznīcas tradīcijā kristību kontekstā Nāmana stāstu pirmais apcerēja Origēns un pēc tam sv. Nīsas Gregors, Ambrozijs un Didims, un šis brīnums ir pieminēts koptu un etiopiešu lūgšanā kristību ūdens pasvētīšanai. Sv. Ambrozijs rakstīja, ka Nāmana “tēlā ir parādīta pestīšana kādu nākotnē saņems pagāni”.***

* Skat. Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 99-110.lpp.

** Robin M. Jensen, Living Water Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Leiden: Brill 2011, 119.lpp.; Nathan Witkamp, Tradition and Innovation Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 336.lpp.

***Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, 110-112.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap