Izc 17, 8-13, svētdiena XIX, C

Izc 17, 8-13

16. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt lūgšanas nozīmi ticības dzīvē, kas ir izturīga un pacietīga. Pirmajā lasījumā no Izceļošanas grāmatas Mozus ir kā piemērs izturībai lūgšanā un Evaņģēlijā varam lasīt Jēzus līdzību par atraitni un netaisno tiesnesi (Lk 18,1-8). Lasījumā no Izceļošanas grāmatas aprakstītie notikumi saistās ar Izraela cīņu ar amelekiešiem, kas bija nomadu cilts, tirgotāji un saskaņā ar biblisko tradīciju cēlušies no Ezava (Rad 36,12). Cits apdzīvoja Sinaja pussalu Kadešas apvidu (Rad 14,7). Visas atsauces Bībelē uz šo tautu ir naidīgas (piem., At 25,17-19; 1 Sam 15). Iemesli kāpēc amelekiešiem uzbruka Izraelim nav skaidri, bet var pieņemt, ka tāda bija viņu ierastā rīcība pret tiem, kas šķērsoja viņu zemes vai baidījās, ka kāds vēlas atņemt to viņiem. Tas nozīmē, ka pastāvēja kāds sens naids starp abām tautām. Līdz pat ķēniņa Saula laikam ciltis Sinaja pussalā, kas kontrolēja tirdzniecības ceļus, bija vieni no nepatīkākajiem Izraela ienaidniekiem.

Mozus kaujas laikā stāvēja kalna virsotnē, lai pārraudzītu cīņu un Izceļošanas grāmatas autoram vairāk interesē Mozus persona, un tikai nedaudz pievēršas pašai kaujai. Izrādījās, ka cīņa bija atkarīga no tā, ko darīja Mozus. Tik ilgi cik Mozus rokas bija paceltas, Izraelis guva virsroku, bet kad viņš nolaida rokas, abelekieši sasparojās. Kad Mozus rokas nogura, viņš apsēdās un abas rokas atbalstīja Ārons un Hūrs. Uzvara Izraelim tika nodrošināta. Neparasti stāstā ir ne tikai tas, ka Mozus roku pacelšana nesa uzvaru, bet arī tas, ka nekas netiek teikts par to, ka viņš lūdzās. Līdzīga situācija ir Jozus grāmatā (Joz 8, 18-26). Abos gadījumos netieši tiek norādīts, ka tas, kas darbojas ir Dievs. Interesanti, ka fragmentā nav piemēts Dievs, vien “Dieva nūja” (Izc 17,9), bet Mozus vārds tiek pieminēts piecas reizes. Nav arī norādīts, ka Mozus meklētu kādu Dieva atklāsmi kā rīkoties šajā situācijā, bet rīkojās intuitīvi.

Rokām šajā fragmentā ir starpniecības spēks un šāda lūgšanu prakse bija izplatīta senajos Tuvajos Austrumos. Rakstos tiek pieminēts tas, ka Dievs paceļ rokas (Ps 89,14; Is 5,25; 10:4; 26,11) un tas norāda uz varenību un spēku, kas rada, palīdz, vada, sargā, glābj, uzvar vai arī soda. Bībelē roku žesti nes simbolisko nozīmi. Dievs Mozum un Āronam deva norādījumus kādus brīnumus veikt faraona priekšā un izstiept “savu roku” (Izc 8,2; Izc 8-19; 14, 16.26-27).

Šajā Rakstu vietā pirmo reizi tiek pieminēts Jozus un uzreiz tiek izcelta viņa nozīme un prasmes, jo viņam uzticēja vadīt karaspēku, kas nebija profesionāls amats, bet vairāk cilvēka izvēle, kuram varētu labi padoties noorganizēt karu. Tas, ka pie pirmā pieminējuma netiek rakstīts par Jozus izcelsmi, liecina par to, ka viņš bija ļoti labi pazīstama persona un lieki bija informēt lasītājus par vispār zināmiem faktiem. Stāts labi parāda, ka Mosus un Jozus viens otru papildināja, un katram bija savs uzdevums. Svarīgi, ka iezīmējas pirmie soļi, kurā Jozus uzsāk nevienlīdzīgu cīņu ar pretiniekiem un pakāpeniski gatavojās uzsākt savu misiju, kuru viņam būs jāveic nākotnē.

Kamēr Mozus cīnījās garīgajā ciņā, tikmēr Jozus iesaistījās praktiski kaujā. Spēks, kas nāca no Mozus nebija vērsts uz karadarbību, bet norāda uz kaut ko vēl svarīgāku, ka Izraelim nepieciešams orientieris un persona, kas norāda pareizo virzienu. Tautai bija nepieciešama persona, kura ir atpazīstama un kuras ticība sniedz mierinājumu un atbalstu. Vienprātību deva divi cilvēki - Mozus un Jozus. Jāievēro, ka Dievs visu neizdarīja pats, bet gaidīja sadarbību ar tautas labākajiem vīriem kaujas laukā. Tomēr abiem vīriem bija nepieciešama palīdzība. Mozum divi tautieši palīdzēja turēt paceltas rokas, bet Jozum elites karavīri. Šī stāsta vēsts ir ļoti skaita, jo apliecina, ka visu nepieciešamo dara Dievs un tai pat laikā Dieva tautai jādara arī viss nepieciešamais.

Bībelē ir sastopami Kunga kari un izceļošana no Ēģiptes verdzības ir viens no tādiem notikumiem, kur Izraelis pats necīnījās ar faraona karaspēku. Šī pieredze deva cerību, ka arī nākotnē Dievs atbrīvos no naidniekiem. Līdzīga bija cīņa ar amelekiešiem, kur gan tauta cīnījās, bet uzvaru nodrošināja pats Dievs. Vecajā Derībā var atrast vairākas atsauces uz šo cīņu un uzsverot, ka amelekieši bija īpaši Izraela pretinieki. Amelekieši bija pirmā tauta ar kuru Izraelis karoja un saglabājās spēcīga atmiņa par amelekiešiem kā tēlu tautas pirmatnējo ienaidnieku. Šī Rakstu vieta atgādina un brīdina Izraeli par skumjo īstenību, ko var sastapt vājas un neaizsargātas tautas, un sola, ka Dievs atbalsta vājos un tos aizstāv.

Interesanti ir Vecās Derības tēlu ieviešana Svētās Mises alegoriskajā skaidrojumā 12.g., kad izceļošana no Ēģiptes verdzības, bauslīb došana, amelekiešu sakaušana ar Mozus paceltajām rokām un ieiešana Apsolītajā zemē notika Jēzus vadībā liturģijā.  Šādas interpretācijas rezultātā bīskapi tika ietērpti tērpos kā kara bruņās un bija kā ģenērāļi; lektors bija kā vēstnesis, bet zvanīšana un dziedājumi bija kā kaujas fanfaras.* Svētais Maksims no Turīnas (380-465.g.) sasaistīja Mozus paceltās rokas un Kristus krustu, un tādā veidā izsaka Baznīcas tradīcijai raksturīgu skaidrojumu: “Cilvēks, kas paceļ rokas, attēlo krustu. Tāpēc mums ir jālūdzas ar paceltām rokām, lai ar pašu ķermeņa stāju atzīt Kunga ciešanas; tad mūsu lūgšana ātrāk tiks uzklausīta, kad ķermenis sekos Kristum […] Tādā veidā uzvaru guva Mozus, kad karoja ar amelekiešiem: ne pateicoties karaspēkam, ne pateicoties ieročiem, bet pateicoties paceltām rokām pie Dieva. Tā ir rakstīts: "kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Izraels uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks” (Izc 17,11). Pateicoties šai zīmei tika šķērsota jūra [,…] glābti cilvēki.” (Homīlija par Kunga krustu un augšāmcelšanās 38, 3)

*Joseph A. Jungmann, The Mass Of The Roman Rite: Its Origins and Development (Missarum Sollemnia), Volume 1, Allen: Christian Classics, 111. lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap