Gudr 11,22-12,2, svētdiena XXXI, C

Gudr 11,22-12,2

Sālamana Gudrības grāmata, attēlā Sālamans
manuskripts no Dienviditālijas, 10.gs. grieķu v.

30. oktobra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva žēlsirdību un cilvēka vēlmi tikties ar Viņu. Radība Dieva priekšā ir kā smilšu grauds, bet Viņš mīl ikkatru radību un tāpēc apejas ar ļaunajiem laipni, lai vestu viņus uz atgriešanos. Šīs svētdienas Evaņģelijā ir Zaheja grēku nožēlas apraksts (Lk 19, 1-10), kurā Jēzus iemieso šo Radītāja mīlestību, kurš rūpējas par katru mazo un ir pacietīgs ar ļaunajiem. Zīmīgi, ka Zahejs “augumā bija mazs” (Lk 19,3) un negodīgs virsmuitnieks, jo pirmajā lasījumā var lasīt par radības mazumu un iespēju atgriezties. Šīs svētdienas lasījums no Gudrības grāmatas ir meditācija, kas koncentrējās uz savstarpēji saistītām lietām: radība un vēsture, lietas un cilvēki. Fragments sākas ar Dieva visvarenības raksturojumu un tēlainu aprakstu par Dieva vērīgumu pār savu radību. Autors vēlas ilustrēt Dieva lielumu uz radības niecīguma fona. Visas tautas un visa pasaule Dieva priekšā ir nekas vairāk kā “sīks svaru skāriens” (Gudr 11,22) vai kā “puteklis pie atsvara” un “smilšu grauds” (Is 40,15). Bībelē svarus lieto arī kā tēlu cilvēka liktenim vai vērtībai. “Rasas lāse agri no rīta” ir īslaicības simbols, kura izgaro pie pirmajiem saules stariem (Os 6,4; 13,3).

Autors apraksta, ka gudrība kā pasaules apslēptais spēks aizsargā Dieva tautu un īpaši, kad to apdraud ļaunie. Dieva varenībai nav jākļūst par baiļu cēloni, bet tieši pretēji, jāizcauc prieks un dedzība, jo šī varenība kalpo mīlestībai un dzīvībai, un īpašā veidā piedošanai. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no grāmtas sekcijas, kurā Dievs ir kā Skolotājs un Atjaunotājs (Gudr 11,15-12,27) un atzīst, ka Dievs visu ir “izkārtojis pēc mēra un skaita, un svara” (Gurs 11,20). Dievs vēlas īstenot savu valdīšanu ar lielu mēranību un viņa sodīšanas mērķis ir cilvēka labošanās un grēku nožēla, jo Dievs mīl visu un nevēlas nevienas būtnes iznīcināšanu (Gudr 11,23-26; skat. 1,13-14).

Gudrības grāmatas autoram radība ir mīlestības darbs un viss pastāv tieši tāpēc, ka Dievs joprojām mīl. Apgalvojums, ka Dievs “tu mīli” (gr. agapas) (Gudr 11,24) ir viens no šī lasījuma centrālajiem jēdzieniem un šī mīlestība ir izpratnes pilna, laipna un žēlsirdīga. “Kungs, kas dzīvību mīl” (Gudr 11,26) var arī izteikt vārdus “piesaistīts dzīvei” un lasījuma noslēgums skaidro šos vārdus (Gudr 12,1-2). Ja Dievs pārstātu kaut ko mīlēt, tad tas pārstātu pastāvēt. Šāda doma veido dziļu ticības izpratni, ka viss, ko redzam un sastopam ir Dieva mīlestības zīme. Tas, ka radība ir Dieva mīlestības veikums nozīmē, ka visas lietas un pat tās nemanāmākās un niecīgākās ir Dieva gribētas, labas un mīlētas. Radīšanas grāmatā Dievs redzēja radību labu esam un Gudrības grāmata uzsver, ka Dievs mīl visas lietas un viss pieder Viņam. Dievam nav necienīgas radības, jo visām ir jēga un nekas nepastāv nejauši. Cilvēks šajā harmoniskajā pasaulē spēj sagraut, sabojāt un izmantot radību pretēji lietu mērķim, jo aizmirst, ka viss pieder Dievam un visam mērķis ir mīlestība. Mīlestība ir katras radības būtība un mērķis.

Dievs rīkojās žēlsirdīgi, atvēlot laiku grēku nožēlai, kas dotu laiku žēlastībai un piedošanai (11,21–12,2). Viens no mērenības iemesliem ir Dieva rūpīgā, gandrīz matemātiski precīzā pārvaldība (11,20-22). Jūdu rakstnieki arī norādīja uz to, ka Dievs redz vismazākās detaļas un mīl savu radību un dod cilvēkiem iespēju atgriezties un atjaunoties (Gudr 11, 23-12,2). Ne visi tā laika reliģiskie autori bija tik optimistiski noskaņoti par Dieva apņēmību un iespēju atjaunot cilvēkus. Piemēram, daži Kumrānas sektanti uz svešajiem skatījās ar skarbumu un aizdomām, un uzsvēra dievišķo atriebību. Gudrības grāmatas autors apliecina, ka “ikvienā ir tavs neiznīcīgais gars” (Gudr 12,1). Dieva dabas līdzjūtīgais raksturs arī tiek uzsvērts Sīraha dēla grāmatā: “Cilvēks žēlo savu tuvāko - Kungs žēlo visus, gan pārmetot, gan audzinot, gan pamācot, gan atgriežot kā gans ganāmpulku” (Sīr 18,13).

Pašsaprotami, ka Dieva spēcīgā roka, kas radīja visumu ir spējīga iznīcināt visu, bet šis radošais spēks sevi ierobežo un darbojas sevis izveidotajā un sakārtotajā pasaulē. Autoru nodarbināja jautājums, kāpēc Dievs ir tik pacietīgs un iecietīgs pret grēciniekiem, vai pat var likties, ka vienaldzīgs? Kāpēc sods nenāk pēc iespējas ātrāk? Autors pārdomājot izceļošanu nonāca pie secinājuma, ka Dieva mīlestība ir Viņa darbības pamatmotīvs. Jau Jonasa grāmatā tika uzsvērts, ka Dieva žēlsirdība sasniedz visus cilvēkus (Jon 4,11), bet Vecajā Derība nav bieži sastopama sasaistīšana starp Dieva visvarenību un žēlsirdību (Sk 14, 17-20; Ps 62, 12-13; Sīr 2,18; 18, 1-14). Dieva žēlsirdība izpaužas Dieva pacietībā un sodīšanas vietā gaida uz cilvēku atgriešanos.

br. Jānis Savickis OFMCap