2 Mak 7,1-2. 9-14, svētdiena XXXII, C

2 Mak 7,1-2. 9-14

Makabiešu septiņu brāļu un viņu mātes moceklība,

manuskripts no Nīderlandes, 1430.g.

Šajā svētdienā lasīsim īsu un skaidru atzīšanos ticībā jeb sava veido credo - es ticu. Liturģiskā gada pēdējās svētdienās Dieva vārds aicina pārdomāt pastarās lietas un uzlūkot mūžīgo dzīvi, kur satiksim un skaidri redzēsim, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi” (Lk 20,38). Lai iepazītu Dievu, kurš dod dzīvību, ir jāuzlūko šajā svētdienā ne tikai Jēzus, bet arī septiņi brāli un viņu mātes mocības no pirmā lasījuma, kas ņemts no 2 Makabiešu grāmatas. Savukārt šīs svētdienas Evaņģēlijs* iepazīstina ar jautājumu par septiņiem brāļiem, kuri aprecēja vienu sievieti, jo secīgi iepriekšējie brāļi nomira un nākamais ņēma viņu par sievu. Saduķeji uzdeva Kungam jautājumu: “Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā?” (Lk 20,33). Gan pirmajā lasījumā no Vecās Derības, gan Evaņģēlijā tiek pieminēti septiņi brāļi. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Evaņģēlijā var pamanīt, ka viņi nespēja dot, bet tikai ņemt sava brāļa sievu. Ņemšana un paturēšana rada nāvi, jo kas dzīvo sev mirst savā savtībā un tāpēc visi brāļi nomira, bet brāļi no pirmā lasījuma bija gatavi atdot pat savu dzīvi, lai saglabātu dzīvi.

Makabeja grāmatas ir īpaša liecība par izvēlētās tautas vēsturi, kas risinājās starp 175. un. 135 gadu pirms Kristus. 175.g. reģionā sāka valdīt hellēnis Antiohs IV Epifāns, bet 135.g. nomira Izraela tautas līderis Sīmanis Makabietis. Jāņem vērā, ka Makabiešu grāmatas nav bijušas īpaši iecienītas vēstures gaitā kaut arī satur būtiskas teoloģiskas un vēsturiskas patiesības. Jūdi un protestanti šīs grāmatas neiekļāva savā Bībeles kanonā, un protestantiem iemesls bija to mazā teoloģiskā un garīgā vērtība, un viņi ieskaitīja tās deiterokanoniskajā Bībeles literatūrā. Katoliskajā un austrumu kristiešu tradīcijā šīs grāmatas ir iekļautas Bībeles kanonā.

Pasaulas varenie dalīja zemes un pienāca brīdis, kad tikšanās starp hellēnisko civilizāciju un jūdu ticību, kas bija neizbēgama no Aleksandra Lielā laikiem, izsauca spriedzi. Antiohs IV dedzīgi hellenizēja savu valsti un neņēma vērā jūdu reliģisko savdabību. Vairāki lēmumi, kas atcēla Mozus likumu, ieviesa nāves sodu par apgraizīšanu un sabata ievērošanu, ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai identificētu Zevu ar Jahvi jeb vienu no daudziem grieķu panteona dieviem, izsauca jūdu pretestību, kas izpaudās moceklībā un bruņotās cīņās. Matatija un viņa dēlu ticības stāja aizstāvot Dieva likumu un ticību vienīgajam Dievam bija tajā laikā spēcīgs piemērs citiem jūdiem. Dievbijīgu izraeliešu vidū Matatija stāja radīja entuziasmu un sekotāju loku. Viņa ģimenes radikālā Toras ievērošana radīja vajāšanas no hellēņu puses. 

7. nodaļas mērķis ir teolģiski skaidrot moceklību. Sākumā mēs varam lasīt moceklības definīciju: “Viens no viņiem visu vārdā teica: “Ko tu gribi mums jautāt un ko uzzināt no mums? Mēs esam gatavi labāk mirt nekā pārkāpt tēvu likumus”.” (2 Mak 7,1). Tēvu likums atsaucas uz Dieva likumu, Toru un tādā veidā brāļi parāda savu uzticību Dieva gribai, kas darbojas jūdu tautas vēsturē visās paaudzēs. Kristiešiem šis moceklības modelis ir aktuāls cauri gadsimtiem. Šie notikumi tiek atainoti šīs svētdienas lasījumā, kur aprakstīta mātes un viņas septiņu dēlu moceklīgā nāve. Visu daudzo asinsliecinieku nāves radīja tautā jautājumu, vai izlietās asinis un nāve nozīmē cilvēku dzīves beigas, vai ir cerība tiem, kas ar uzticību Kungam miruši? Makabiešu grāmatas un īpaši 2 Mak 7 pauž un padziļina visizteiksmīgāk visā Vecajā Derībā domu par dzīvi pēc nāves.

Šīs grāmatas vēsts galvenokārt ir teoloģiska un audzinoša, bet vēsturiskie fakti un personvārdi, vietas un datumi ir otršķirīgi. Fragmentā netiek pieminēti varoņu vārdi un visdrīzāk autors to dara apzināti, lai tādā veidā parādītu, ka mocekļi pārstāv visus vīriešus un sievietes, kuri hellēņu vajāšanu laikā gāja bojā dēļ savas uzticības Likumam. Valdnieka vārds arī netiek šeit pieminēts, bet vēlāk tekstā uzzinam, ka tas ir Antiohs IV (2 Mak 7,24), kas lika ēst cūkgaļu pretēji likumam (Lev 11,7-8). Svarīgi bija 7. nodaļā parādīt jaunu izpratni par augšāmcelšanās noslēpumu un tā saistību ar asinsliecību. Dievs ticības lieciniekam, kurš izgājis kā uzvarētājs pārbaudījumiem, nav atteicies no Kunga un miris, dāvā uzreiz pēc nāves augšāmcelšanos. Iepriekš pestīšanas vēsturē domu par augšāmcelšanos varam lasīt Daniela grāmatā (12,1-3). Augšāmcelšanās šīs svētdienas fragmentā var izprast kā pārdabisku un saistītu ar debesu īstenību, bet Daniela grāmatā tā ir vairāk pēdējais zemes vēstures notikums. Ķermenis lasījumā nozīmē miesu ar visiem locekļiem, jo jūdiem tas bija personas unikalitātes pamatā. Autors izsaka ideju par miesas augšāmcelšanos (2 Mak 7,11), jo jūdi nevarēja iedomāties personu bez konkrēta ķermeņa un tāpēc mātes un dēla ķermeņa iznīcināšana nozīmēja tā jaunu radīšanu debesīs līdzīgi kā Dievs radīja cilvēku. Cerība uz jauno dzīvi tika attiecināta arī uz mirušiem grēciniekiem (2 Mak 12, 43-45), kuriem var palīdzēt dzīvo lūgšanas un pārlūguma upuris. Makabiešu grāmatā piedāvātā augšāmcelšanās izpratne jūdaismā netika attīstīta un domu dažādība labi parādās šīs svētdienas Evaņģēlijā, kurā saduķeri neticēja pēcnāves dzīvei, bet farizeji ticēja.

Pirmo reizi savā vēsturē jūdu tauta makabiešu laikā piedzīvoja vajāšanas un nāvi, kas nebija politisku un etnisku iemeslu dēļ, bet dēļ viņu ticības. Septiņu brāļu nāve rāda mums pilnīgu upuri un autors redzēja to kā gandarījumu par visu Izraeli. Iespējams tas tiek darīts tāpēc, ka tajā laikā Jeruzālemes svētnīca bija apgānīta un vajadzēja parādīt, ka tautā tiek salikti cita veida upuri un pat asinsliecība. Ticīgs cilvēks nostājoties vajāšanu priekšā sastopas ar jautājumu, vai jāizvēlas Dieva taisnība vai arī sava dzīve un izvēle ir grūta, jo miesa ir dārga un neatceļama, bet likumu var atmest. Ticība, ka nekas nebeidzas ar nāvi un seko augšāmcelšanās bija klātesoša Izraelī un piepildījumu sasniedza Kunga Jēzus Pashā. Septiņi brāļi un māte stājās nāves priekšā ar jaunas dzīves cerību un arī tāpēc, ka nesa savā sirdī ticības, patiesības un taisnības dāvanas, kuras neviens nevarēja viņiem atņemt. Tās ir nepārejošas vērtības, kuras ļauj piedalīties Dieva dabā, kas ir milestības, žēlsirdības, patiesības un taisnības pilna.

* Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C un Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C

br. Jānis Savickis OFMCap