Lk 20, 27-38
Pēdējās šī liturģiskā gada svētdienas iepazīstinās mūs ar Jēzus darbību Jeruzalemē pirms Viņa krustā sišanas. 10. novembra svētdienā klausīsimies kā Kungs runā par augšāmcelšanos un mūžību. Lūkasa Evaņģēlija daļa (19,45–21,38) - no kuras ir ņemti liturģiskā gada noslēguma lasījumi - pievērš mūsu uzmanību tam, ko Jēzus darīja un mācīja Jeruzalemē pirms savām ciešanām. Lūkas rakstīja par tirgotāju izdzīšanu no svētnīcas (19,45-46), par Viņa mācību un līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (20,9-18), pēc kuras seko mēģinājumi Jēzu pieķert maldos (20,19-44), nabadzīgās atraitnes ziedojums (21,1-4) un noslēdzas ar mācību par godību un svētnīcu. 20. nodaļās “incidenti” atspoguļo arī grūto pirmbaznīcas ticības pieredzi. Pirmais strīds bija par Jēzus autoritāti (20,1-8), kuru aizstāvēja pirmie kristieši; līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem parāda kā Dievs apgājās ar savu tautu un kā tauta ar savu Dievu.
Jēzum nācās diskutēt ar Rakstu mācītājiem un farizejiem, bet šīs svētdienas fragmentā mēs sastopam kādu jaunu Jēzus oponentu, kurš parādās tikai šajā Evaņģēlija vietā - saduceji. Viņi pārstāvēja Jeruzalemes konservatīvo reliģisko un politisko eliti. Tā bija atsevišķa sabiedrības grupa, kura savu izcelsmi meklēja no Cādoka (2 Sam 8,17) un Jeruzalemē savu pozīciju nostiprināja pēc Babilonas gūsta, kad viņiem tika dota privilēģija kalpot kā priesteriem svētnīcā. “Cādokīti” veidoja Jeruzalemes svētnīcas priesteru kodolu. Jēzus darbības laikā viņiem bija izšķiroša nozīme augsto priesteru amatu izvēlē; kopā ar bagātiem dižciltīgajiem viņi veidoja ciešu cilvēku grupu, kura bija apmierināti ar dzīvi Romas impērijā. Svētnīcas upurzvēru tirdzniecība un naudas maiņa kulta vajadzībām atradās arī saduceju rokās. Viņi bija iesakņoti reālajos pasaules notikumos un izmantoja tos savā labā.
Saduceji bija kļuvuši par filozofiskiem un teoloģiskiem materiālistiem - tā bija bagātnieku filozofija. Viņi neticēja pēcnāves dzīvei un pastarā tiesai; viņi neticēja tam, ka ikdienas dzīvē Dievs iejaucas un noraidīja apredzības ideju, un apgalovja, ka viss ir cilvēka rokās. Šādu ticības izpratni apstiprināja šaura Toras (piecas Mozus grāmatas jeb Pentateihu - pieci (rakstu) ruļļi) interpretācija, kurā viņi neatrada atsauces uz augšāmcelšanos un noraidīja citas Vecās Derības grāmatas;. citu jūdu grupu argumenti viņus nevarēja sasniegt, jo viņi skatījās uz Toru formāli un sekli.
Iespējams, šajā fragmentā mēs lasām kā saduceji nolēma parādīt saviem sāncenšiem - farizejiem un Rakstu mācītājiem, kā Jēzu var ‘nolikt pie vietas”. Saduceji šajā nodaļā ienes āķīgu jautājumi. Piemēru viņi paņēma no Tobija grāmatas (3,8.15), kur greizsirdīgais dēmons Asmodajs nogalināja taisnīgās Sāras septiņus vīrus, tomēr viņi nebija brāļi. Uzdodot Jēzum jautājumu, viņi izmantoja Mozus likumu (At 25,5). Vecajā Derībā nav atrodama viennozīmīga mācība par indivīda nākotni pēc nāves. Vai pastāv dzīve pēc nāves? Uz šo jautājumu vieglāk būtu atbildēt, ja ņemtu vērā praviešus un citus Bībeles autorus (Īj 19,25-27; Ps 16,9-11; Is 26,19, Dan 12,2), bet saduceji atzina tikai piecas Mozus grāmatas. Grieķi domāja, ka dvēsele ir ieslodzīta ķermenī un nāve atbrīvo nemirstīgo dvēseli no cietuma. Farizeji ticēja augšāmcelšanai.
Saduceju hipotētiskais atgadījums ar sievieti un brāļiem saistīts ar jūdu levirāta ieražu (no latīņu v. levir - “vīrabrālis”, “svainis”), “ar kuru atraitni par sievu ņēma kāds no mirušā vīra brāļiem, lai tā nepaliktu bez uzturlīdzekļiem. Visbiežāk sastopama reģionos, kurus plosīja bieži kari, kuros vīrieši bieži gāja bojā.”* Šis likums ļāva bezbērnu atraitnei nest vīra vārdu tālāk. Saducejiem šī ieraža bija pamatā argumentam, lai parādītu augšāmcelšanās idejas absurdumu; viņi vēlējās izsmiet šo domu. Teorētiski pēc augšāmcelšanās sievai būtu septiņi vīri un tāpēc augšāmcelšanās ideja ir bezjēdzīga.
Tā kā saduceji atzina tikai Toru, Jēzus savā argumentācijā izmantoja arī Toras. Ja Mozus izceļošanās grāmatā (3,6) lasām, ka Dievs var identificēties ar nomirušiem cilvēkiem, viņiem tomēr jābūt dzīviem. Ja Dievs ir noslēdzis Derību ar patriarhiem un apņēmās to ievērot, Viņš nevar pieļaut, lai šīs attiecības pārtrauktu nāve. Šis Jēzus arguments raksturo Dievu un nevis vienkārši izsaka teksta burtisko nozīmi. Makabeju grāmatas šos Jēzus argumentus apstiprina: “ticēdami gluži kā mūsu patriarhi Ābrahams, Īzāks un Jēkabs, ka viņi nemirst Dievam, bet dzīvo Dievam” (2 Mak 1,2; latv. tulk. 4 Mak 7,19) un “viņi zināja arī to, ka, mirdami Dieva dēļ, viņi dzīvos Dievam, kā Ābrahams, Īzāks, Jēkabs un visi patriarhi.” (latv. tulk. 4 Mak 16,25). Jēzus savā atbildē uzsvēra, ka nedrīkst zemes dzīves apstākļus pielīdzināt jaunajai eksistencei un norāda, ka tas, kas bija svarīgs laulībā debesīs tam vairs nebūs nozīmes, jo parādīsies daudz pārākas lietas.
Šīs svētdienas fragmentā lasām par septiņiem brāļiem, kuri nebija spējīgi dot, bet tikai ņemt un paturēt sev (“sievu”). Paturēšana un ņemšana rada nāvi un nevis dzīvību. Tas, kas dzīvo priekš sevis, mirst egoismā. Vēlme dzemdēt bērnus Vecajā Derībā arī bija saistīta ar to, ka tēvs, vismaz ar savu bērnu acīm, gribēja redzēs Mesiju. Kristiešiem vairs nav tādas problēmas un par katru cenu nav jārada bērnus, lai ieraudzītu Mesiju nākotnē, jo Viņš jau ir mūsu vidū. Bērnu radīšanas motivācija Izraelī bija arī saistīta ar savas dzīves turpināšanu bērnos, bet ticība mūžīgai dzīvei nodrošina, ka mēs pavadīsim to kopā ar Kungu. Ja “Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Lk 20,37), tad tie, kas dzīvo Dievā arī nes augļus, dāvā dzīvību, kas nav ieslēgta kāda šaurā loģikā, bet Kristus nāves un augšāmcelšanās atbrīvojošā spēkā. Ja nebūtu Kristus krusta, tad cilvēce paliktu šādu diskusiju līmenī kādu piedāvāja saduceji, bet Kungs mūs ieved patiesā dzīvībā.
*http://vesture.eu/Levir%C4%81ts
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru