Lk 21, 5-19
Jēzus pastarā runas, kuras Baznīcā klausāmies liturģiskā gada noslēgumā un sākumā (adventa laikā) var radīt mums daudz jautājumu un izpratnes grūtības. Starp Jēzus vārdiem un mums pastāv liela laika distance, kas ļāva šos vārdus vieglāk uztvert pirmajiem kristiešiem nekā mums tagad. Pirmā gadsimta cilvēki pārdomāja laika galu daudz biežāk un intensīvāk, dienas bija daudz nemierīgākas kā šodien. No vienas puses 17. novembra Evaņģēlija fragments ieved mūs Jēzus mācības kulminācijā par valstību, kas mācekļiem paver pretestības un pārbaudījumu perspektīvu, bet no otras puses iezīmē Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās notikumu kā atbildi uz visiem grūtajiem jautājumiem par kristīgo dzīvi. Jēzus vēlējās, lai mācekļi būtu uz šādiem notikumu pavērsieniem gatavi.
Kā visi pravietojumi Bībelē, tiem ir tūlītējs pielietojums. Kristiešu jautājums par nākotni neskan “kad?” un “kā?”, bet “šeit un tagad”, jo tieši patreiz notiek pēdējās lietas un tiesa pār pasauli; tieši šajā brīdī tiek izlemta cilvēka nākotne. Šāda pieeja realitātei aicina ticīgos skatīties uz sevi un pasauli ar modrības stāju, un redzēt Kunga klātbūtni katru dienu. Dziļas ticības nepieciešamība ir neaizstājama šajā ceļā, jo tā ir izšķiroša grūtību un ciešanu brīžos. 17. novembra svētdienā Jēzus atvadījās no mācekļiem, jo tuvojās Viņa krusta stunda, un viņiem norādīja, ka viņu liktenis būs līdzīgs Kunga dzīvei.
Jēzus teica, ka “ne akmens uz akmens nepaliks” (Lk 21,6). Šie vārdi bija ļoti spēcīgi, draudīgi, neiedomājami un izklausījās kā zaimi. Jēzu apsūdzēja par šiem vārdiem pirms krustā sišanas, ka Viņš nojauks Jeruzalemes svētnīcu. Jeruzalemes svētnīca bija viena no senatnes krāšņākajām celtnēm un tā likās stabila un nesatricināma. Jūdi uztvēra svētnīcu kā tautas vienotības simbolu un nedomāja, ka Dievs pieļaus tā sagraušanu. Jēzus nebija tik optimistisks kā mācekļi par svētnīcas skaistumu. Parasti šos vārdus mēs nelasām kristīgajā kontekstā, jo tie var izklausīties ieļaunojoši un sāpīgi: vai mūsu skaistajām baznīcām var pienākt gals. Parasti mēs tos saistām ar vēsturisko Jeruzalemes svētnīcas nopostīšanu 70. gadā. Jēzus mums atgādina, ka vēsture ir mainīga un parāda, ka daudzas lietas ir trauslas un pārejošas.
Mācekļus šie Kunga vārdi uztrauca un, ja mēs uzdotu šos jautājumus tagad, kad mēs esam jūtīgi ne tikai par svētām vietām, bet kultūras mantojumu, mūsu uztraukums kļūs lielāks. Jēzu nenodarbināja tik daudz svētnīcas akmeņi, katedrāles vai baroka laika baznīcu iekārtojums, bet tikai Viņa miesas svētnīca, kas ir Baznīca. Viņam kristiešu dzīve bija svarīga un tāpēc norādīja kādus pārbaudījumus kristieši pieredzēs. Jēzus runa aicina mūs uz modrību, kas ir kristīgās dzīves viens no centrālajiem elementiem. Prasme palikt uzticīgam pretestībās, pacietība un izturība ir neatņemamas modrības sastāvdaļās. Kā uzvesties ikdienas notikumos tas ir jautājums, ko uzdod mums šīs svētdienas Evaņģēlijs. Evaņģēlijs brīdina mācekļus pret maldiem, bailēm un uzsver, ka viņiem jāiesakņojas Jēzū Kristū.
Attēlā skats uz Tita arku Romā, kurā parādīta procesija pēc Jeruzalemes svētnīcas nopostīšanas 70. gadā, kurā Romas karavīri nes menoru (svečturi), kuru paņēma no svētnīcas.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru