V lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 9, 26-31)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 18-24)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 1-8)

Apd 9, 26-31, V lieldienu laika svētdiena, B

Apd 9, 26-31

Jeruzalemē Barnaba ved Pāvilu pie apustuļiem. 

Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “es devos uz Jeruzalemi, lai iepazītos ar Kēfu, un uzkavējos pie viņa kādas piecpadsmit dienas” (Gal 1,18). Pāvils ieradās, lai “iepazītos ar Kēfu” (gr. historēsai Kefan) un grieķu vārdu “historēsai” var tulkot kā konsultācija, apspriešanās, iepzīties, apciemot. Lai vai kā mēs tulkotu šo vārdu, tad svarīgākais ir tas, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē, jo juta vajadzību tikties un tuvoties Jēzus mācekļiem un atzīt Pētera īpašo lomu. Vēlme satikties ar Pēteri norāda uz to, ka Pāvils bija par viņu daudz dzirdējis visdrīzāk arī pirms savas atgriešanās, kad vajāja Baznīcu un iepazina tās locekļus un uzbūvi, un svarīgi bija tas, ko viņš dzirdēja no ticīgajiem un Kristus mācekļiem. “Iepazīt” Pēteri nozīmē arī nepieciešamību iegūt viņa atbalstu un akceptāciju Pāvila evaņģelizācijas darbam.

Piektajā Lieldienu svētdienā kā pirmo lasījumu lasām Apustuļu darba grāmatas fragmentu par Pāvilu Jeruzalemē, kas piedāvā evaņģēlista Lūkasa skatījumu uz šo notikumu, kuru Pāvils pieminēja vienā teikumā (Gal 1,18). “Ieradies Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli” (Apd 9,26). Jeruzalemes kristieši ar labu vārdu neatcerās Pāvilu, bet arī līdz viņiem varēja nonākt ziņas par viņa atgriešanos un tāpēc nav jābrīnās, ka neuzticējās viņam, jo iepriekš viņa uzdevums bija iefiltrēties un iznīcināt kristiešu kopienas. Jeruzalemē joprojām jūdi naidīgi attiecās pret Jēzus sekotājiem un viņi nemitīgi domāja veidus kā apturēt jaunās ticības izplatīšanos. Nav jābrīnās par šo neuzticēšanos, jo iespējami bija gadījumi, kad naidnieki iemanījās iefiltrēties kristiešu starpā. Baznīcai neuzticība pret neofītiem varēja kļūt par nopietnu problēmu un Jeruzālemē šī problēma bija visasākā, jo šeit viedokļu dažādība bija visizteiktākā.

Viņu attieksme līdzinājās mācekļu reakcijai uz ziņām par Kunga augšāmcelšanos (Lk 24,11.41) un tikai šeit bija nedaudz cita veida augšāmcelšanās, kurai bija jānotic. Pāvilam šādā situācija palīdzēja Barnaba, kura attieksme bija pretēja Jeruzalemes Baznīcas stājai, kur lielākā daļa juta bailes un tas neļāva Pāvilam izveidot saiti ar viņiem. Jeruzalemē Pāvils tagad bija viens, jo iepriekšējie sabiedroti jūdi bija viņa ienaidnieki, bet kristieši baidījās no viņa un vienīgi Barnaba viņu pieņēma, un kā tas kristietībā notiek, viens cilvēks var ienest lielas pārmaiņas. Barnaba bija otrais cilvēks pēc Ananija, kurš viņu pieņēma kristiešu pulkā un pēc tam viss notika pateicoties Barnabam, jo viņu saprata, iedrošināja un ievadīja apustuliskajā kalpojumā.

Raksti neko nepiemin kāpēc Barnaba bija tik labvēlīgi noskaņots pret Pāvilu. Barnaba pēc dabas bija iejūtīgs, jo savu zemi pārdeva un iegūtos līdzekļus ziedoja trūcīgajiem un arī viņa vārds “Bar-nabba” nozīmē iepriecinājuma/mierinājuma/padoma dēls. Aramiešu vārds “bar” nozīmē “dēls” un “nabba” nozīmē “pravietis”. Pravieša uzdevums bija dot padomu, mierinājumu un pamudinājumu, un tā kā Pāvils bija nonācija grūtā dzīves situācija, Barnaba sniedza viņam atbalstu, izrādot uzticību un laipnību. Abi Kunga mācekļi bija diasporas jūdi un abiem bija līdzīgs iekšējās pārveides ceļš. Barnaba stādīja apustuļiem priekšā Pāvilu un uzsvēra trīs lietas, ka Pāvils ceļā uz Jeruzalemi redzēja Jēzu, ar viņu runāja un drosmīgi sludināja. Ja redzēšana un runāšana bija vairāk Pāvila iekšējā pieredze un atklāsme - Kristus parādīšanās (kristofānija), tad sludināšana bija ārējā zīme tam, kas bija noticis ar Pāvila sirdi un ieteica apustuļiem atzīt, ka iepriekšējais sludinātājs ir kļuvis par jaunu cilvēku un ir vērts viņu pievienot Kunga mācekļu pulkam.

Pāvils Jeruzalemē runāja un debatēja ar hellēnistiem, un viņi reaģēja uz Pāvilu tāpat kā Damaskā: mēģinot viņu nogalināt, taču, tāpat kā Damaskā, šī sazvērestība pret apustuli kļuva zināma. Tāpēc kristieši viņu aizveda uz Cēzareju un tajā ostas pilsētā uzsēdināja uz kuģa uz dzimto pilsētu Tarsu. Pēc tam, kad Pāvils tika drošībā nosūtīts uz savu dzimto pilsētu, evaņģēlists Lūkass lasījuma noslēgumā ievieto plašāku kopsavilkumu par Baznīcas dzīvi. Baznīca bija atbrīvota no helēnistisko ebreju naidīguma, ko izraisīja Pāvila sludināšana. Visos trijos Palestīnas reģionos — Jūdejā, Galilejā un Samarijā — Baznīca pieredzēja miera laiku.

Evaņģēlists Lūkas šajā Rakstu vietā vēlējās parādīt Pāvila ciešo saistību ar Baznīcu un attēlo viņu kā pareizas mācības sludinātāju. Lūkas arī rakstīja par Dieva vārda panākumiem un veltīgiem ienaidnieku uzbrukumiem Pāvilā Damaskā un Jeruzalemē, jo viņš spēja uzvarēt strīdos un, kad viņi mēģina rīkoties vardarbīgi, viņš spēj izbēgt no viņu nagiem. Lūkass, kurš iepriekš Apustuļu darbu grāmatā rakstīja par Stefana nāvi, zināja, ka kristieši ne vienmēr spēj izvairās no moceklības, taču viņš zināja, ka ar Kunga palīdzību viņi spēj dot liecību, kuru nekas nevar apturēt. Lūkas ietvēra arī tādu pozitīvu aspektu, ka uzbrukumi Baznīcai ir ne tikai lemti neveiksmei, bet Viņa pieredzēja mieru un uzplaukumu (Apd 9,31), un vajāšanas ļāva Evaņģēlijai izplatīties arvien jaunās vietās. Pāvilam Jeruzalemē draudēja un viņš tika nosūtīts uz Cēzareju un Tarsu. Šajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijs pavēsta par Jēzu kā patieso vīnakoku (Jņ 15,1-8) un šis pirmais lasījums no Dieva vārda liturģijas parāda kā šie Evaņģēlija vārdi piepildījās Pāvila dzīvē, kurš kā zars tika uzpotēts vīnakokam, svātajai Baznīcai. Ja Jeruzālemes kristieši baidījās no Pāvila, Kungs nebaidītās savu vajātāju aicināt un pievienot kristiešu pulkam, un šis zars nesa ļoti bagātīgus augļus.

br. Jānis Savickis OFMCap

IV lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 4, 8-12)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 1-2)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 10, 11-18)




Attēlā: Labais Gans ar pazudušo avi, manuskripts "Speculum humanae salvationis" no Francijas (Bibliotheque nationale de France), 1370-1380.g.

Apd 4, 8-12, IV lieldienu laika svētdiena, B

Apd 4, 8-12

Apustuli Pēteri un Jāni iztaujā augstais priesteris 

 un Sinedrijs, manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.*

Pirmbaznīcas entuziasms, drosme un ciešanas ir aprakstītas Apustuļu darbu grāmatā un lasījumi no tās tiek izmantoti Lieldienu laikā. Evaņģēlistam Lūkasam svarīgāk par faktiem bija iezīmēt noteiktu kristīgās dzīves virzienu un kā viņa rakstītā Evaņģēlija par Jēzu Kristu īstenojas ticīgo dzīvēs. Šīs svētdienas lasījums ir daļa no lielāka teksta, kurā attēlots noteikts process: Pētera arests, aizturēšana, nopratināšana, aizstāvība, nosodīšana un pēc tam brīdinājums pirms brīvlaišanas (Apd 4, 1-22). 4. nodaļas sākumā parādās pretestība pret Jēzus vēsti, tomēr tauta neklausāījās priesterus, bet pieņēma apustuļu mācību un mācekļiem bija jāskaidrojas tautas autoritāšu priekšā. Lasījumā mēs iepazīstamies ar Pētera atbildi, kuru var iedalīt divos apgalvojumos: klibais cilvēks visu priekšā ir nostājies vesels un atbildīgais par šo notikumu ir Jēzus Kristus, kuru paši cilvēki nogalināja, bet Dievs Viņu piecēla no miroņiem un tagad Viņā ir pestīšana un dzīvība.

Lasījumā sākumā ir teikums, kas skaidro kāpēc Pēteris tik labi un bezbailīgi sludina Evaņģēliju: “Svētā Gara pārņemts”. Šāda veida izteicieni ir vairākas reizes sastopami Jaunajā Derībā. Drosmīgas un tiešas valodas harizma nāk no Svētā Gara. Kaut arī Pēteris bija nemācīts un vienkārš cilvēks, viņš prata nostāties oponentu priekšā, bet nedarīja to tikai ar argumentu spēku, bet arī veselīgu gudrību un faktiem, un sauca lietas īstajos vārdos, zinot, ka par to nāksies samaksāt, jo draudēja kārtējais arests. Lasījuma pirmais teikums (Apd 4, 8) ir kā Pētera un Jāņa liecība Sinedrija priekšā (Apd 4, 1-22) un apustulis atbild uz jautājumu, kuru iepriekš uzdeva mācekļiem, kad tika izdziedināts klibais: ar kādu spēku un kā vārdā to darat? Šajā fragmentā Pēteris atbild, ka Svētā Gara spēkā un Jēzus Kristus vārdā, un Svētais Gars šeit tiek parādīts kā tas, kas padara apustuļus spējīgus drosmīgi liecināt ar vārdiem par Jēzu. Apustuļu darbu grāmata ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas parāda Svētā Gara darbību Baznīcas pirmsākumos un būtībā ne Pēteris un ne Pāvils nav tās galvenie varoņi, bet Svētais Gars.

No sava Evaņģēlija sākuma nodaļām līdz Apustuļu darbu beigām Lūkas skaidri parādīja, ka Jēzus personai bija unikāla un neaizstājama nozīme Baznīcas dzīvē un sludināšanā. Savā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā Jēzus atklājās kā pasaules pestīšanas avots un kristīgās identitātes pamats (Apd 4,10–12; 28,31). Pēteris dažādos veidos atkārtoti sludināja, ka Jēzus bija atmests, notiesāts, krustā sists un priesteru un tautas noraidīts, tomēr tas bija nezināšanas dēļ (Apd 3,17). Stāstīja to cilvēkiem, kuru ieradās pēc brīnuma, kad klibais tika dziedināts un atkārtoja “tautas vadoņiem un vecajiem” (Apd 4,8), jo Pēteris vēlējās parādīt, ka Jēzus joprojām ir aktīvs, atgriež cieņu klibajam, dāvā jaunu ceļu (augšāmcelšanās, drosme, sirdsapziņas brīvība) un izjauc pieradumus pie kā turējās pašpārliecinātie tautas vadītāji. Pēteris neaizstāvēja sevi, bet aicināja ieraudzīt patieso Cilvēku, kurš ir visu notikumu ierosinātājs - Jēzus Kristus, kurš darbojas, neatstāj vienaldzīgu, apdraud stīvu un manipulatīvu reliģiozitāti, atjauno cieņu un izsauc bailes varenajiem.

Pēteris šajā lasījumā sniedz visas jaunās Evaņģēlija vēsts sintēzi. Jaunās Derības pants šajā sakarā nāk no Pētera apgalvojuma par Jēzu: “nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4,12). Pēteris lietoja psalmista vārdus par “atmesto akmeni” (skat. Ps 118,22) un atsaucas uz pravieša Joela teikto par vārdu, kuru ir jāpiesauc, lai saņemtu pestīšanu (Jl 3,5), bet tagad ne tikai Dieva vārdu, bet arī Jēzus vārdu (sal. Apd 2,21; Gal 3,5). Vārds ebrejiem nozīmēja atsaukties uz tā autoritāti un komūnija ar viņu.  Tas ir Jēzus vārds, kas nozīmē “Dievs pestī” un tāpēc no viņa vārda jāiziet visām pārdomām par pestīšanu un pie Viņā jāatgriežas. Mūsu pestīšana ir pats Jēzus, jo Pestītājs ir pestīšana un ne tikai mācība un solījums.

* St. Peter and St. John are questioned by the high priest and the Sanhedrin autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125579

br. Jānis Savickis OFMCap

III lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 3, 13-15. 17-19) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 2, 1-5a) 

Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 24, 35-48) 

Attēlā: Augšāmcelšanās, 15.gs. beigas, manuskripts no Austrijas. Die Auferstehung autors Anonym (Künstler_in) - Albertina, Austria - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/15508/DG1930_63

Apd 3, 13-15. 17-19, III lieldienu laika svētdiena, B

Apd 3, 13-15. 17-19

Pēteris sludina, manuskripts no Nīderlandes, 1275 - 1300.g.

Pirmie Evaņģēlija vēsts sludinātāji darīja to vienkāršā un īsā veidā: Jēzus ir Kungs, Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem, Jēzus glābj mūs no dusmām, kas nāk (skat. Rom 10,9; 1 Tes 1, 9-10). Pirmās Pētera un Pāvila misiju runas ir lasāmas Apustuļu darbu grāmatā (Apd 3, 19-26; 4, 9-12) un katrā runā ir tie paši pamatelementi par Jēzus Kristus pestījošo darbu, bet tikai dažādos veidos izvērsti. Šīs svētdienas pirmais lasījums piedāvā ieskatīties Pētera sludinātajā vārdā pēc tam, kad Pētera un Jāņa aizbildniecībā Jeruzalemes svētnīcā tika izdziedināts klibais. Pēteris raksturo Jēzu kā “Svēto un Taisnīgo”, kas Vecajā Derībā bija visupirms saistīti ar Dieva apzīmēšanu, un raksturo Jēzu arī kā “dzīvības devēju”, ko var skaidrot ļoti dziļā veidā, bet arī tiešā veidā kā atsauci uz iepriekš pieredzēto brīnumu.

Šajā fragmentā ir viens izteiciens, kuru vērts paskaidrot tuvāk. Svētajos Rakstos biežāk ir sastopama Jēzus “uzmodināšana” no miroņiem nekā augšāmcelšanās, kuras norises nodrošinātājs ir pats Kungs Jēzus. Jaunajā Derībā biežāk tiek lietots grieķu vārds “egethe” jeb “tika piecelts”. Evaņģēlisti (Mk 16,6; Mt 28,7; Lk 24,34; Jņ 21,14, Apd 3,15) un Pāvils lietoja vārdu “piecelt”, jo viņi gribēja izteikt vienu svarīgu doma, ka Jēzus augšāmcelšanās ir Tēva darbs Dēlam, kurš kļuva par cilvēku, un ka tas ir Dieva darbs, radījošs darbs. Tāpēc arī atbilstoši un bibliski ir izprast “uzmodināšanu no mirušajiem” kā jaunās radības sākumu. Augšāmcelšanos Rakstos bieži ievieto cīņas tēlā, kurā tika uzvarēta nāve, kas saskaņā ar Vecās un Jaunās Derības domu ir senākais ienaidnieks. Zināmā mērā tas ir mitoloģisks izteikšanās veids, kas labi saskan ar biblisko domu, jo tajā bieži radīšana tiek aprakstīta kā Dieva cīņa ar haosa spēkiem (skat. Ps 104,7; Is 51,9). Tomēr jāņem vērā, ka šajā cīņā ar haosa spēkiem īstenojas Dieva radošais darbs, kad Dievs rada pilnīgi kaut ko jaunu un Jēzus augšāmcelšanās pateicoties Dievam arī ir jaunās radības notikums.

Dievs savu radību uztver ļoti nopietni un tāpēc Viņa saruna ar cilvēkiem ir konkrēta, dzirdama un pieredzama. Jaunās un Vecās Derības Dievs ir tas, kurš runā, atšķirībā no elkiem, kuri ir mēmi un nevar runāt (Ps 115,4n; 135,15-18; Jer 10,5). Tāpēc Bībeles un kristiešu liecība par Dievu apstiprina, ka mūsu Dievs ir dzīvais Dievs (At 5,26; Joz 3,10; Jer 10,10; Dan 6,26; Mt 16,16) un nav pasīvs, kuru neskar tas, kas notiek pasaulē. Viņš ir “Abrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Apd 3,13, skat. Izc 3,6; Mk 12,26n; Apd 7,32), kurš vēršas pie cilvēkiem, runā ar tiem, dod sevi un nekomunicē viņiem kaut ko neskaidru, bet dāvā pats sevi un tādā veidā caur savu vārdu ir klātesošs savas tautas vidū (Izc 3,14). Dieva Vārds nav tikai informācija, bet vispirms personiska komunikācija, kurā Dievs savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie mums kā pie draugiem.

Lai tādu Dievu pieredzētu Pēteris aicina: “gandariet par grēkiem un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti” (Apd 3,19). Aicinājums uz atgriešanos nozīmē domāšanas veida maiņu no tīri cilvēciskas izpratnes un Dieva domas pieņemšanu. Dievs kādreiz caur pravieti Isaju sūdzējās, ka “manas domas nav jūsu domas” (Is 55,8), tomēr atgriešanās nav tikai saprāta problēma un nepietiek ar to, ka kāds zina, kas ir labs un automātiski tā rīkosies, jo mūsu ikdienas dzīves pieredze apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Grieķu vārds “matanoia” jeb atgriešanās ietver divas vārda saknes: “meta” - pāri, ārpus un "nous” - saprāts. Šis grieķu vārds labi skaidro, ka atgriešanās nav tikai intelektuāla darbība, bet ir kaut kas ārpus mūsu prāta, kas nāk no Dieva spēka un ir nepieciešamas, lai mēs atgrieztos ar Dieva žēlastību. Svētais Gars palīdz domāt dievišķi un arī dāvā spēkus, lai šo domāšanu ievadīt dzīves izvēlēs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lieldienu vigīlija

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts no Itālijas, 1440-1445.g.

Is 54,4a.5-14, Lieldienu vigīlija

Is 54,4a.5-14

Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts Francijas, 1325g.
Résurrection du Christ. autors Chrétien Legouais. Traducteur -1325 - National
Library of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions.
https://www.europeana.eu/item/9200519/ark__12148_btv1b100521650

Lieldienu Vigīlijas ceturtajā lasījumā no Isaja grāmatas ir jāievēro maigā Kunga tuvība savai tautai, jo Radītājs ir mūsu līgavainis. Pirmie trīs lasījumi Vigīlijas vārda liturģijā stāsta par trīs notikumiem, kurus var dēvēt par trīs naktīm, kurās Dieva darbība ir kā gaisma, kas spīd tumsā: radīšanas nakts, Abrahama nakts un izceļošanas no Ēģiptes nakts. Nākošie četri lasījumi ir ņemtu no praviešu grāmatām, kuri vēsta par nākošo pravieti un varētu arī skaidrot tos kā praviešu gaišo vēsts pasaules tumsā. Pirmie divi lasījumi no Isaja grāmatas un sekojošie no Baruha un Ezehiela grāmatas atsaucas uz Babilonas trimdas laiku, kad tauta pieredzēja lielu eksistenciālu krīzi dēļ savas netaisnības, Dievs tautai solīja atdzimšanu, kas īstenosies pateicoties mesijas personai, kas uzņemsies visas grēku sekas līdz pat soda pieņemšanai un nāvei. Dievs šim mesijam apliecinās savu uzticību un atgriezīs viņu dzīvē. Šī lasījuma centrālie vārdi ir “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs” (Is 54,5).

Babilonas trimdas laikā, kad likās, ka viss ir beidzies, Dievs apstiprināja savu derību caur pravieša Isaja vārdiem un apliecināja, ka pat grēks nevar atcelt vai mainīt Dieva iejūtīgo mīlestību pret savu tautu. Pravietis Isajs ar pārsteidzošu vieglumu savij dažādas ticības patiesības, kuras ierasti mēs atdalām un apskatām atsevišķi: Dievs radīja pasauli un radīja arī Izraeli. Pravietis rakstīja par radīšanu un Izraela atbrīvošanu no Ēģiptes nebrīves vienā teikumā. Radīšana un atpestīšana saplūst kopā un gadrīz var to uzlūkot kā vienu Dieva pestījošās darbības dramatisko aktu.* Iespējams, radīšanu un pestīšanu pravietis savija kopā tāpēc, ka Izraelis atradās jaunā vēsturiskā situācijā, kurā konfrontējās ar milzīgo Babilonas impēriju un atsaukšanās uz Dievu un Viņa spēku bija jāveido vēsturiski daudz plašāk nekā iepriekš, kad tauta mazākā vai lielākā mērā redzēja tikai sevi.** Tagad viņiem bija nepieciešama daudz plašāka vēsturiskā un kosmiskā pasaules aina un tāpēc pravietis spēja šajā fragmentā savīt kopā intīmu Dieva mīlestību, pasaules un tautas radīšanu un pestīšanu.

Ticība tēvu Dievam ir praviešu darbības pamatlieta. Abrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs pats izvēlējās savus kalpus, kura vārdā pravieši darbojās, sludināja un īstenoja Viņa plānus. Dievs vada vēsturi un tautas. Lai aprakstītu šādu Dievu, pravieši atsaucās uz vēsturi un izmantoja cilvēku valodu un simbolus: Kungs ir ķēniņš, gans, draugs, līgavainis, tēvs. Pravieši arī aprakstīja distanci, kas pastāv starp Dievu un cilvēkiem, un uzsvēra to, ka šo klusēšanu pārvar Dieva uzsāktais dialogs un atklāšanās cilvēkiem. Dievs vēlas ar savu tautu uzsākt mīlestības sarunu un caur savu tautu ar visām tautām. Šis mīlestības dialogs, kuram Dievs ir uzticīgs, izveidojās derības ietvaros, bet cilvēks no savas puses bieži to lauza, bija neuzticīgs, vājs un grēcīgs. Šāda Dieva izpratne praviešiem ļāva iedziļināties cilvēku dzīvē un uzsvērt tās cieņu, jo Kungs nāca pie cilvēka, lai paceltu pie sevis.

Šajā pravieša Isaja grāmatas daļā četras reizes tiek pieminēta derība un šajā lasījumā tas skaidri izskan: “Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies” (Is 54,10). Babilonas trimdas iemītnieki nebija aizmirsuši pravieša Jeremija sludināto derības atjaunošanu, kuru solīja veikt Kungs (Jer 31,31-34). Derības pazīmes ir pilnīga Kunga lojalitāte pret savu tautu, kas Rakstos bieži tiek minēta kā līgava, un Kunga mīlestība pret viņu kā līgavainim (Is 54, 7-8). Derība ir pilnīgi brīvi dota Dieva dāvana, žēlastība Izraelim, kurā visu dara Dievs un kura žēlsirdīgā mīlestība ir lielāka nekā jebkāda cilvēka neuzticība. Isajam nācās atsaukties pat uz Noasa derību (Rad 9,9-11), lai uzsvērtu gaidāmo trimdinieku atgriešanos Jeruzalemē un šo notikumu lielumu. Tas nozīmē, ka šī atgriešanās neattiecās tikai uz pašu Izraela tautu, jo Noasa derība bija ar visu cilvēci, bet abas derības attiecas uz visu cilvēci un veido tās vēsturi. Ne velti pravietis Isajs uzsvēra, ka Izraela Pestītājs ir pasaules Radītājs. Pravietis jaunos - trimdas apstākļos interpretēja radīšanas un Noasa derības notikumu (Rad 1 un 9) un apstiprināja, ka Izraela izvēlētība un Dāvida dinastija paliek tā kā pestīšanas lēmums saglabāt visu radību dienu un nakti. Dievs saglabā savu uzticību pret tautu neskatoties uz savu spriedumu, bet šī uzticība ir arī garantija tam, ka žēlsirdīgais Dievs visu atjaunos un uzturēs.

Isajs bieži atgriezās pie Jeruzalemes motīva, ko sauca arī par Sionas meitu, kas simbolizē visu tautu. 54. grāmatas nodaļā Jeruzalemes idealizācija ir tēls trūkumam un pamestībai. Pateicoties iepriekšējo praviešu tēliem, Jeruzaleme tiek attēlota ar daudzām sievišķīgām īpašībām. Neauglīga sieviete (Is 54, 1-3), kas atgādina Sāru, kura saņēma solījumu, ka Abrahama pēcnācēju skaits būs nesaskaitāms. Pamesta sieviete (Is 54, 4-8), kuras jaunība atgādina Ēģiptes gadus un atraitnes posmu - Babilons trimdu. Tomēr šī situācija nebūs ilga, jo Dieva-Līgavaiņa mīlestība ir neizmērojami liela un mūžīga. Miera derība, kuru Kungs atjaunos, pārsniegs Abrahama derību (Is 54, 9-10) un pat Noasa derību ar visu cilvēci. Jeruzalemes atjaunošana ir garantija tam, ka Kungs dāvā pestīšanu savai tautai (Is 54, 11-17) un miers, taisnība un laime būs tās iedzīvotāju mantojums. Šajā Rakstu vietā pravietotā derība no vienas puses ir pestīšanas solījums un nevis tikai kā vienreizējs notikums, bet stāvoklis, kuram jāturpinās kā jauna pasaules kārtība un arī šeit var ievērot līdzību ar Noasa derību pēc grēka plūdiem, jo lietu kārtība tiek raksturota ar vārdu “miers” (ebr. šalom): miera derība. Jauno derību apstiprinās uz neatsaukšanu un tiks izveidota jaunās dzīves kopiena un mīlestība starp Dievu un Viņa tautu.

Isaja grāmatā ļoti izteiktā veidā visam tekstam vijas cauri vārds “svētais”, kuru pielīdz serafini un Dievs tiek saukts par “Izraela svēto”. Šajā vārdā ir ietvertas divas domas: “mysterium tremendum” jeb noslēpums, kas liek nodrebēt un “mysterium fascinosum” jeb valdzinošais noslēpums.*** “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs, Pulku Kungs ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais, Viņu sauc par visas pasaules Dievu” (Is 54,5). Vissvētais Dievs atklāj savu svētumu un tādā veidā svētdara tautu savam godam un pestīšanai. Dieva bardzība nav spontāna vai kāda kaprīze, bet Viņa dusmas ir zīme, ka ir iesaistījies cilvēku dzīvē personiski un dusmas iet kopā Viņa žēlastībai, kurās Viņš grib tikt vaļā no grēka. Pravieša Isaja grāmatā ir vairākas vietas, kurās Dievs runāja ar savu tautā tā kā nekad iepriekš (Is 40, 27; 41,10; 49, 14-16a; 54, 7.10) un pietuvojās savai tautai savos vārdos viņai tik tuvu izvairoties no visa tā, kas var izsaukt bailes, lai neatbaidītu tos, kas krituši garā. Pravietis mazina Dieva dusmu lielumu pret Izraeli un paredzamo sodu.

Dievs pravietim Isajam šajā lasījumā ir Radītājs, Pulku Kungs, Pestītājs, Izraela Svētais, visas zemes Kungs un Viņa vārdi ir maiguma pilni un apliecina, ka Dievs nevar aizmirst pirmo mīlestību (Mal 2, 14-15). Dievišķais Līgavainis runā tādā kā monologā un atzīstas savā mīlestības stāstā, kurā bija arī distance, bet divas reizes uzsvēra, ka attālums bija īss, kas ilga tikai “īsu brīdi” (Is 54,7.8). Dievs savu vaigu slēpj tikai uz brīdi un sods nekad nav Viņa pēdējais vārds un klusēšana ir neilga, bet Viņa mātišķā mīlestība (ebr. rahamim) ir milzīga, kas ir pretējs “brīdim”. Dievs mums atklājas un ienāk mūsu dzīvēs, lai mūs mainītu. Mīlestība maina to, pie kā tā tiek vērsta. Cilvēka tumsības var izgaismot un iedegt Dievs, kurš vēlas ienākt cilvēka netaisnībā, grēkā, bezcerībā un bezjēdzībā, lai dāvātu jaunu dzīvi, cerību, prieku un mieru. Tas viss var dzimt mūsos pateicoties Līgavaiņa dāvātai žēlastībai.

* Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume I: The Theology of Israel's Historical Traditions, Edinburgh: Oliver and Boyd 1973, lpp.137.

** Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume II: The Theology of Israel's Historical Traditions, New York: Harper & Row 1965, lpp.241.

*** Jānis Vanags, Baisais, valdzinošais svētums // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, "A" daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2016. gads 70. sējums 1. numurs, 7-14.lpp. http://archive.lza.lv/LZA_VestisA/70_1/2_Janis%20Vanags.pdf

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdiena, B

Svētdienu gaidot

1. lasījums no

Jēzus iejāj Jeruzalemē, manuskripts no Oto III
Evaņģēlija, Vācija 1000.g.

Isaja grāmatas (Is 50, 4-7)

22.psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

2. lasījums no Pāvila vēstules Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

Marka Evaņģēlijs (Mk 11,1-10)

V gavēņa svētdiena, B

1. lasījums no Jeremija grāmatas (Jer 31,31-34)

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no  Austrijas, 1455-65.g.

2. lasījums no Vēstules Ebrejiem (Ebr 5, 7-9)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 12, 20-33)

Jesus at prayer at the Mount of Olives - Institute of Material Culture 

of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - 

CC BY-NC-ND. https://www.europeana.eu/item/15501/005637C

Ebr 5, 7-9, V gavēņa svētdiena, B

Ebr 5, 7-9

Sakramentu alegorija, Jēzus kā vīna spiedējs, šis attēlas parāda attiecības
starp Kristus Asinīm un Sakramentiem. Tā ir ka spēkstacija, kas nodrošina
septiņu Sakramentu žēlastības.
Manuskripts no 16.gs. Vācijas.

Piektajā gavēņa svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir fragments no vēstules Ebrejiem daļas (Ebr 3,1-5,10), kura skaidro Kristu kā augsto priesteri, kurš ir ticams un žēlasirdīgs, un atklāj Kristus pilnīgās starpniecības īstenošanas nosacījumus starp Dievu un cilvēkiem. Tas ir iespējams, jo Kungs ir “žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris” (Ebr 2,17). Lasījums ir viens saturā bagāts teikums. Vēstule Ebrejiem grib parādīt nemainīgo ticības pamatu kristiešiem uz kuru var balstīt savu uzticību un prieku, un šis pamats ir Jēzus, augstais priesteris, kurš uzticas Dievam un ir žēlsirdīgs. Vēstules autors attēlo Kristu kā pilnīgu starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, un parāda Viņa spēju dalīt ar cilvēkiem viņu vājumu un spēju nākt palīdzēt. Šo divu aspektu apraksts atklāj Kunga identitāti un tuvību Dievam un cilvēkiem. Šīs svētdienas lasījums parāda divus Kristus priesterībai raksturīgus aspektus: iedarbīga starpniecība pie Dieva un solidaritāte ar cilvēkiem. 

Neviens Jaunās Derības teksts tik daudz un dziļi neapskata Jēzus nāvi kā vēstule Ebrejiem, bet autors neraksta kā apustulis Pāvils vai Jānis, kuri Kristus zemes dzīves ceļš skaidroja mīlestības pilnā pavērsienā pie cilvēkiem, bet kā atpirkšanas sakārtošanu, kas tiek izprasta reliģiskā kulta ietvaros. Vecā Derība ir kā konteksts kurā var izprast, kas notiek, bet jau daudz augstākā līmenī un nevis vairs Jeruzālemes svētnīcā, bet debesu svētnīcā. Vēstule Ebrejiem piedāvā rituālu domāšanas veidu, kas mūsdienu cilvēkam ir kas grūti uztverams, bet tiklīdz cilvēki atklāj rituālu nozīmi, tad arī šī vēstule kļūst aizraujoša, jo izrādās, ka pestīšana var īstenoties rituālā. Jēzus upurī nesalika ārējās dāvanas kā Vecās Derības priesteri, bet savu vājumu un bailes, un Kungs pāriet no rituāliem upuriem ar materiālām lietām pie eksistenciāliem upuriem: bailes un paklausību.

Kristus kā priesteris ir ar līdzjūtīgu sirdi un to autors vēstulē atgādina vairākas reizes (Ebr 2,4.18; 4,15) un šajā Rakstu vietā tiek pamatots šis apgalvojums un, tāpēc Kungs tiek, pirmkārt, parādīts savā zemes dzīvē. Pieredze šajā pasaulē un ciešanas ļāva Viņa iziet cauri līdzjūtības skolai kopā ar cilvēkiem viņu cilvēciskajā vājumā un trauslumā, bet pēc augšāmcelšanās Kunga miesa ir pagodināta un nav pakļauta ciešanām. Pirmajā pantā (Ebr 5,7) autors uzvēra “lūgšanas un saucienus pēc palīdzības”. Bībeles kontekstā vārds “lūgšanas” šeit nozīmē lūgšanu, kas izriet no vajadzības, kas var tik izteikta svētnīcā un privātās lūgšanas, bet vārds “saucieni” nozīmē lūgumu pēkšņā vajadzībā, lai saņemtu atbrīvojumu no soda vai jebkādas nelaimes. Abi vārdi izsaka līdzīgu domu un parāda, ka šeit tiek aprakstīta uzstājīga, ilga, izturīga un pazemīga lūgšana. Kristus savas lūgšanas raidīja Dievam, kurš “spēj izglābt no nāves” (Ebr 5,7). Dieva spēks ir pretstatā Kristus nespēcībai, kurš atradās uz dzīvības zaudēšanas robežas un kā augstais priesteris saliek Dievam upuri ar savu pilnīgo paklausību pats sevi tik draudošā situācijā. Jēzus lūgšana nāves priekšā šajā Rakstu vietā parādīta kā liturģiska darbība, kā upura salikšana, taču viņa upuris nebija par saviem grēkiem, jo Viņam nebija grēku (Ebr 4,15), bet gan Viņa vājums un nespēks tiek upurēts. Kristus priesteriskais upuris bija Viņa dedzīgā lūgšana nāves priekšā, kad arī pieredzēja savu solidaritāti ar cilvēkiem.

Kādā veidā Dieva Dēls iemācījās “paklausību ciešanās” (Ebr 5,8)? Pirmkārt, ir jāuzsver, ka nav jāizprot šie vārdi tā it kā iepriekš Viņš nav bijis paklausīgs vai arī iemācījās tikai Ģetzemenes dārzā. Jēzus ir Dieva Dēls un vienmēr ir paklausīgs Tēvam, un arī savā zemes dzīvē tāds bija un ciešanas ir šīs paklausībs sekas. Visas ciešanas bija kā neatņemama Viņa paklausības sastāvdaļa un “iemācījās” šeit nozīmē to, ka labi zina, kas ir paklausība Dieva gribai nevis ārēji un akli, bet ļaušanās šai gribai. Cilvēku dzīvē pastāv zināma atšķirība starp to, kas ir teorētiska paklausība un to, kā labprāt paklausīt. Kristus ciešanas tiek aprakstītas kā priesterisks akts, kas uzņemas pirms nāves cilvēcisko trauksmi un padara to par lūgšanu upuri. Jēzus negribēja Dievam uzspiest savu gribu. Cilvēka dabai, kas ir grēka ievainota, jāmācās paklausība, lai varētu atgriezties un uzturēt attiecības ar Dievu.

Šīs svētdienas lasījums atklāj Kristus pashālo paaugstināšanos un parāda Viņu kā priesteriskās starpniecības veicēju. Kristīgajai lūgšanai jābūt apustuliskai un ir jāizsaka rūpes par tuvākā pestīšanu. Lūgšanai jābūt Kristus garā, kurš “savas zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām” (Ebr 5,7) lūdzās par mums un nemitīgi debesīs un Euharistiskajā Upurī nāk kā starpnieks starp mums un Tēvu. Kristū izpirkšana, pārlūgums, aizbildniecība un starpniecība mijas un caurvijas, un šie jēdzieni pāriet viens otrā: izpirkšana kļūst par garīgu lūgšanu un aizbildniecība kļūst par dzīves upuri, kas salikta paklausības un mīlestības stājā. Kristus upurī lūgšana, lūgumi un ciešanu pilns paklausības upuris veido vienu veselumu, un Viņā lūgšana kļūst par miesu. Miesa nozīmē cilvēcisko tendenci, lai dzīvē gaidītu tūlītēju apmierinājumu un rezultātu. Vārdi, kurus izteica Jēzus Ģetzemenes dārzā ir garantija mums, ka Viņš pieredzēja vājumu un bailes Dieva prasību priekšā, juta ieļaunojumu no ciešanām, kas izskatījās, ka ir pretrunā ar Dieva uzticību un labumu. Kungs pieredzēja miesu ne tādā veidā, ka tai padevās, bet sajuta, ka tā bēg no ciešanām pat nākotnes labuma priekšā. Šādā situācijā Jēzus saprata, ka tikai lūgšanā var meklēt uzticību un iepriecinājumu.

Autors gan nepiemin nevienu konkrētu lugšanu no Jēzus dzīves, bet intensīvu lūgšanu apraksts atgādina Kunga lūgšanas Dievam pirms nāves sākot no Ģetzemenes dārza, kur uzsāka savu upuri un arī Viņa vārdos uz krusta. Evaņģēlisti gan nepiemin, ka Jēzus Ģetzemenes dārzā lūdzoties kliedza un raudāja, tomēr tiek uzskatīts, ka šī vieta vēstulē Ebrejiem attiecas tieši uz Ģetzemeni, bet var arī ietver citas Kunga daudzās lūgšanas. Jēzus kā cilvēces augstais priesteris pārvar priekš mums bailes no nāves un ir tuvu mūsu bailēm ar savu izpratni un līdzjūtību. Mēs baidāmies no nāves, slimībām, neveiksmēm, dažāda veida zaudējumiem, nodevības, attiecību trausluma un par visu, kas mums ir dārgs. Bailes var izsaukt dumpi un nepaklausību, un Jēzus pārvarēja to visu pilnībā caur uzticību Dievam, bet cilvēks glābjas naudā, varā un godā, lai pārvarētu savas bailes no nāves. Jēzus mūs māca, ka vienīgais veids, lai uzveiktu bailes ir uzticība Tēvam visās dzīves situācijās un īpaši tajās, kas ir patiešām grūtas: slimībā, neveiksmēs, ciešanās.

br. Jānis Savickis OFMCap

IV gavēņa svētdiena, B

Nikodēms apciemo Kristu, John La Farge 1909.g. 
Smithsonian American Art Museum

1. lasījums no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas (2 Hr 36, 14-16. 19-23)

2. lasījums no Pāvila vēstules Efeziešiem (Ef 2, 4-10)

 Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 3, 14-21)

Ef 2, 4-10, IV gavēņa svētdiena, B

Ef 2, 4-10

 Bronzas čūskas pacelšana. Ilustrācijā kreisajā pusē redzama nekaunīga
čūska, kas vijās ap krustu, un četras citas čūskas, kas rāpo pa zemi. Labajā
pusē ir izraēlieši, kurus vada Mozus. Mozum ir nūja uz pleca un viņš ar
svētības žestu virza bronzas čūskas virzienā.
Manuskripts no Štutgartes, 1477.g.*

4. gavēņa svētdienā Pāvils vēstulē Efeziešiem uzsvēra kristīgo pamatpatiesību: “žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību” (Ef 2,8). Pāvils vēstules otrās nodaļas pirmajā pusē (Ef 2,1-10) skaidro, kas ir Dieva Tēva atklāšanās savā Dēlā un kādas ir sekas grēcīgajai cilvēcei, kura tiek aicināta dzīvot Jēzus Kristus dzīvi. Šī doma vijas cauri Pāvila vēstulēm, kur viņš rakstīja par Dieva pestīšanas darbu, kas aptver gan jūdus, gan pagānus. Cilvēces bezcerīgais grēka stāvoklis mainījās pateicoties Dieva iniciatīvai, kura “žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ… ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, - žēlastībā jūs esat izglābti” (Ef 2,4-5). Ar Kristus augšāmcelšanos un Svētā Gara pieņemšanu kristieši tiek aptverti ar Dieva dzīvinošo spēku. Protams, nevar noliegt arī īstenību, ka dzīvojam ļoti saspringtā laikā starp “jau tagad” un “vēl nē”, starp Dieva noslēpumaino iemājošanu mūsu vidū un gaidāmo Viņa atnākšanu. Tā ir savdabīga mūsu pastārā situācija, kurā mēs ienācām pateicoties Jēzum Kristum.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās nav kaut kāds izņēmums ar mērķi izveidot cilvēku attiecības ar Kungu, bet attiecas uz visiem un Dievs ar Jēzus augšāmcelšanos iesāka visu augšāmcelšanās procesu. Visu cilvēku augšāmcelšanās un eshatoloģiskā pieredze bija skaidra pirmajiem lieciniekiem, kuri gaidīja ātru vispārēju augšāmcelšanos. Pirmbaznīca apzinājās šo domu un Kristu raksturoja kā pirmo “no aizmigušajiem” (1 Kor 15, 20), “pirmdzimtais daudzu brāļu vidū” (Rom 8,29), kā pirmdzimto “starp mirušajiem” (Kol 1,18; Atkl 1,5) un “dzīvības Valdnieku” (Apd 3,15) vai pirmais, kas “augšāmcēlies no mirušajiem” (Apd 26,23). Šīs rakstu vietas norāda ļoti izteikti uz saistību starp Kristu un mūsu augšāmcelšanos (1 Tes 4,14) un uzsvēra, ka visi ticīgie ir iekļauti Jēzus augšāmcelšanās procesā.

Šis process norit visos Sakramentos, kuros svinam Kristus ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, un Sakramenti ir zīmes, kas norāda un ved uz mūžīgo mērķi. Sakramenti mūs izrauj “no tumsas varas un ieved sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,13) un nodrošina “Kristu mūsos - dievišķās godības cerību” (Kol 1,27). Pateicoties Sakramentiem zinām, ka Dievs “ar Kristu atdzīvina mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos [un] līdz ar Kristu augšāmcēlies” (Ef 2, 5-6). Caur Sakramentiem kristieši pieder jaunajam laikam, “pēdējā stunda” (1 Jņ 2,18) un ir jau ar Kristu “sēdināti debesīs” (Ef 2,6). Jaunajā Derībā mēs saņemam “ķīlu” (Ef 1, 14), ko Vecajā Derībā cilvēki tikai gaidīja un pateicoties Sakramentiem un īpaši Euharistijai, esam iekļauti Kristū un mums ir līdzdalība Viņa dzīvē. Kopā ar apustuli Pāvilu katrs ticīgais var teikt, ka esam jau augšāmcēlušies un jau sēžam pie Dieva labās rokas (Ef 2,6).

* Die Aufrichtung der ehernen Schlange - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_SWZFSIMC6TAPZP4W2BEOY3757VQ6E62R

br. Jānis Savickis OFMCap

III gavēņa svētdiena, B

1. lasījums no

Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa (Jņ 2, 13-22)

Izceļošanas grāmatas (Izc 20, 1-17)

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 1, 22-25)

 Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 2, 13-25)

1 Kor 1, 22-25, III gavēņa svētdiena, B

1 Kor 1, 22-25

Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa (Jņ 2, 13-22), manuskripts
no 13.gs. sākuma, Minhenes Psalteris.

Trešajā gavēņa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem, kur apustulis izmanto pretstatus starp pasaules gudrību un krusta vēsti. Pretmeti caurvij šo lasījum, kur Pāvils raksta par gudrību, spēku un inteliģenci un pretī noliek muļķību, ieļaunojumu un vājumu. Ja pirmie vārdi attiecas uz pasaules darbību, tad sekojošie - Dieva darbību. Viss notiek šajā pretmetā līdz brīdim, kad izrādās, ka viss apgriežas otradi un Dieva muļķība ir gudrāka un vājums spēcīgāks. Pāvils izmanto anitēzes pieeju: muļķība un vara, pasaules gudrība un Dieva gudrība, vājums un spēks, cilvēku gudrība un Dieva spēks. Pāvils nemitīgi atkārtoja, ka Dievs izvēlējās vājus un nabadzīgus cilvēkus, kuri neko neprot, lai pasaulē veiktu savus darbus (1 Kor 1, 18-31). Pasaules gudrie un prātīgie ir aizņemti ar savas gudrības izkopšanu. Krusta vēsts antīkajā reliģiskajā un kulturālajā vidē asociējās ar vājumu.

Kāpēc Pāvils korintiešiem tik neatlaidīgi sludināja par Kunga krustu? Viens no iemesliem bija tas, ka Atēnās viņam neizdevās evaņģelizēt kā cerēja, jo nesludināja par Krustāsisto un tā rezultātā viņa vārdi nenesa tādus augļus kā gaidīja. Svarīgi, ka viņš nonāca pie pārliecības par krusta mācību un tās sekām sludināšanā. Jūdi un pagāni krustam jeb krusta vēstij gāja garām vienaldzīgi un neievēroja to, ka tieši tur vieskaidrāk atklājas Dievs. Viņi atklāsmes Dievu atmeta pilnībā, bet iemesli bija dažādi. Jūdiem Krustāsistais Kristus bija ieļaunojums, klupšanas akmens (gr. skandalon), bet pagāniem muļķība (1 Kor 1,23). Grieķu valodā vārds “skandalon” nozīmē lamatas, traucēkli, šķērsli. Bībeles valodā šis vārds apzīmē to, kas ir šķērslis ticībai vai tas, kas neļauj ticēt. Tas nav kāds tiviāls iegansts vai aizbildinājums, bet nepārvarams šķērslis un jūdiem tas bija krusts. Tam bija vairāki iemesli un viens no tiem bija tas, kāda ir krusta saskaņa ar Rakstiem un kā Dievs var dāvināt pestīšanu bez Likumu. Pāvils redzēja, ka krusts jūdu izpratnē pretojās Dieva dabai, kurš saskaņā ar viņu viedokli, varēja atklāties tikai spēka zīmēs jeb redzamā, izšķirošā un konkrētā darbā, kas maina pasauli. Tāda bija jūdu gaidītā Dieva ienākšana vēsturē un pēdējo laiku piepildīšanās. Tas bija pretēji krusta vājumam.

Pāvilam bija skaidra jūdu nepārvaramā attieksme un tāpēc viņam vairāk interesēja grieķi, jo viņiem krusts bija neracionāls. Krusts viņiem nebija kāda kļūda, bet veselā saprāta izsmiešana, bet tas arī nav kaut kas ar ko būtu jācīnās, jo krusts vienkārši ir nejēdzība, kurai nav jāpievērš uzmanība. Sludinātai Evaņģēlijai nav pat jēga piegriezt vērību, jo ir bez jebkādas racionāls loģikas. Grieķiem arī bija muļķība mīlestība, kuru Kungs parādīja uz krusta, kas bija žēlsirdīga, neaptverama un iejūtīga, jo viņu izpratnē Dievs nav spējīgs uz kaislīgu mīlēšanu. Nesatricināmība un līdzsvarotība (gr. apatheia) bija svarīga dievības īpašība pie kā cilvēkam pašam ir jātiecas.

Kad Pāvils rakstīja, ka Kristus ir mūsu Gudrība (1 Kor 1, 24), tad domā, ka Viņš ir mūsu gudrības mērķis un iemesls. Intelektuālas spekulācijas var pievilt, jo “pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu Viņa gudrībā” (1 Kor 1,21) un neatklāja Viņa klātbūtni un rūpes radībā. Pāvils rakstīja par pagāniem, kas neiepazina Dievu kā Radītāju un Kungu. Tāpēc Dievs atklāja sevi, lai ticīgos glābtu “ar muļķīgu sludināšanu” (1 Kor 1,21). Krusta sludināšana atšķir kristiešus no citu reliģiju pārstāvjiem un izceļ kristīgo unikalitāti (1 Kor 1,22-24). Pagāni veidoja dažādas reliģiskās sistēmas pie kurām cauri gadsimtiem turējās. Jūdi, kuri nepieņēma Jēzu Kristu palika pie tādas Dieva un mesijas izpratnes, kas atbilda viņu ieskatiem. Pagāni balstījās uz prāta spējām un Kristu uztvēra kā muļķību, bet jūdi kā ieļaunojumu, jo gaidīja pilnīgi savādāku mesiju. Abos gadījumos rezultāts bija līdzīgs, jo Kristus tika atmests, jo cilvēki savus spriedumus balstīja uz savas cilvēciskās gudrības un neatzina dievišķo gudrību.

Lasījums iesākas ar darbības vārdiem, kurus Pāvils lieto, lai aprakstītu to, kas atšķir kristiešus no grieķiem un jūdiem: “jūdi prasa (gr. aiteō) zīmes un grieķi meklē (gr. zēteō) gudrību… mēs sludinām (gr. kēryssō) krustā sisto Kristu” (1 Kor 1,22-23). Pirmais darbības vārds attēlo jūdu meklēšanu, kur cilvēks nemeklē pats sevi ar saviem spēkiem, bet lūdzas, jo Dievu neiegūst, bet var tikai lūgt, lai Viņš atklātos. Grieķu meklēšana bija ieslēgta cilvēkā un Dieva meklēšana saistās ar iepazīšanu saviem spēkiem izmantojot jautājumus un argumentus. Kristiešiem raksturīgs ir tas, ka Dieva atklāsme un patiesība ir vēsturisks notikums un tāpēc par to var tikai stāstīt un liecināt. Kristiešiem Dievs kā dāvana, kuru pieņem ticībā. Kristietis pielāgojas notikumam un ir viņam paklausīgs, un nevis padara par savu interešu un ambīciju instrumentu. Krusta noslēpums ir viens no grūtākajiem un pretojas visām interpretācijām, jo vispirms tas ir jāpieņem visā tā nedabiskumā, skaistumā un draudīgumā, necenšoties to racionalizēt, lai padarītu par savu īpašumu.

Kad Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt visām tautām, Viņš piekodināja: “Mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt 28,20) un tas nozīmē, ka paši nevar neko izvēlēties, pielāgot vai izlaist kādu daļu, jo Jēzus mācīja, pat ja tas pārsniedz cilvēciskās robežas, jāuzlūko visā tās pilnībā. Vai tas ir ēri vai neērti, mācekļiem ir jānodod cilvēkiem Evaņģēlija vēsts visā tās pilnībā. Pāvils centās savā sludināšanā to īstenot, lai Evaņģēlijs sasniegtu jūdus un pagānus, bet arī labi saprata, ka abi domāšanas veidi nespēj pieņemt Kristus krusa vēsti, jo bija pārāk šauri. Nedalīta Evaņģēlija vēsts bija nesasniedzama jūdiem un pagāniem, jo Jēzus persona prasīja no parastā cilvēka, kas pieder dabai, pakļauts nāvei, nogurumam un meklē savu izdevīgumu, pārāk daudz, bet Krustāsistā spēkā tas ir iespējams. Kristiešiem šis noslēpums ir ļoti svarīgs un tas ir jāīsteno savā dzīvē, jo pasaule nepazīst šo nomišanas spēku. Šī nomiršana un viss, kas ar to saistīts ir mums dāvāts, lai nomērdētu veco cilvēku un gaidītu augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

II gavēņa svētdiena, B

Kunga Pārveidošanās, manuskripts no
Francijas, 1190-1200.g.

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 1-2.9-13.15-18) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Romiešiem (Rom 8, 31b-34) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 9, 2-10) 

Rom 8, 31b-34, II gavēņa svētdiena, B

Rom 8, 31b-34

Kunga Pārveidošanās, no Otto III Evaņģēlija,
Vācija, Minhene, 10.gs. beigas.

Otrajā gavēņa svētdienā Baznīca Dieva vārda liturģijā piedāvā fragmentu no vēstules Romiešiem 8. nodaļas, kur Pāvils skaidro, ko nozīmē, ka kristieši tiek apdāvināti ar pārdabisku dzīvi. Šīs svētdienas Dieva vārda liturģijas ietvaros lasījums no vēstules Romiešiem tiek saistīta ar pirmajā lasījumā aprakstīto Īzāka upuri, kas ir Kristus mīlestības upura pirmtēls. Dieva spēks, kas atklājas Jēzū Kristū paveica to, uz ko Likums nebija spējīgs un cilvēks tika atbrīvots no grēka un nāves varas. Jaunā kristiešu dzīve ļauj izpildīt visu, ko Dievs sagaida no mums jeb veidot dēlu attiecības ar Dievu. Attiecības ar Kristu dod iespēju uzsākt mūžīgās godības ceļu. Spriedze, kas pastāv ticības dzīvē saistās ar to, ka Kristus visu mūsu labā ir paveicis un teoloģijā saka “jau” un to, ka pieredzam pasaulē ļaunumu jeb vēl pestīšanas augļus nevaram pilnībā baudīt - “vēl nē”: jau un vēl ne! Pāvils Dievu apraksta pateicības dziesmā (Rom 8, 31-39), kurā Viņš ir attēlots vienmēr uzticīgs saviem nolēmumiem un nekad nepievils ticīgos. Pāvilam svarīgi bija pārvarēt juridisko domāšanas veidu ar mīlestības pieredzi, kuru dāvāja Jēzus Kristus un tāpēc krustā patiesi piepildījās Likums, jo tā mērķis, pilnīga paklausība Dievam un mīlestība pret tuvākajiem (Rom 8,34; Filip 2,5) tika sasniegta caur Kristus paklausību un mīlestību uz krusta caur ko Tēvs saņēma visu slavu, bet Kunga mācekļi pēc Svētā Gara saņemšanas ieguva spēku pildīt Dieva gribu. Tikai caur ticību Kristum un krusta spēkam var nonākt pie jaunās paklausības jeb mīlestības gara.

Pāvils Evaņģēliju izprata kā daļu no viena pestīšanas plāna, kuru Dieva atklāja savai tautai un īstenoja savā Dēlā, Jēzū Kristū. Apustuļa vēstulēs šī pārliecība kristalizējas kristocentriskā pestīšanas vēstī, kurā Dievs ir Jēzus Kristus Tēvs un Kunga dāvātā pestīšana aptver ne tikai visus cilvēkus, bet arī visu radību. Šī kosmiskā nojausma lika Pāvilam ar pārliecību uzrakstīt Dievam himnu (Rom 8, 31-39) par Dieva mīlestību, kas izpaužas caur Kristus Jēzus. Pāvils uzlūkoja Kristus augšāmcelšanos un debeskāpšanu kā Dēla ieiešanu mūžīgajā godībā un veido pilnīgi citas attiecības starp Jēzu un tiem visiem, kas Viņam pieder, jo šī godība, kuru saņēma no Tēva, dāvā dzīvību. Apustulis par Dievu nedomā abstraktā veidā, bet ņem vērā Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, un vārdi “Dievs par muns” raksturo šo izpratni. Vārdi “par mums” neattiecas tikai uz Jaunās Derības tautu, bet aptver visu cilvēci. Pāvils uzdod vairākus jautājumus uz kuriem atbilde prasās pati, ka neviens izņemot Kristu. Dievs nostājas kristiešu aizsardzībā un atklāja savu spēku viņos, un pastiprina savu argumentāciju ar to, ka “Dievs ir par mums” (Rom 8,31). Dievs šeit nenozīmē vienkārši vispārēji izprastu Dievu, bet konkrētu rīcību, pestīšanas darbu, kas tika veikts Jēzū Kristū un šo pestīšanas plānu raksturo vārdi “Dievs ar mums”. Vēl precīzāk izsakoties, Pāvils šeit domā par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Dieva defenīcija: “Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis” (Rom 8,32) skaidro ko nozīmē “Dievs ir par mums”. Dievs labāko no sevis - savu Dēlu atdod par grēciniekiem. Šeit var atsaukties uz Vecās Derības pirmtēlu šim notikumam, kad Abrahamam vajadzēja salikt upurī savu dēlu (Rad 22,6).

Otrs centrālais punkts šajā rakstvietā ir tas, ka Dievs ir attēlots kā upura nesējs, nevis tā mērķis. Tā ir svarīga doma, jo reliģijas vēsturē cilvēki saliek dievībai upurus, bet Atklāsmes Dievs pats saliek upuri. Tas bija Dievs, kurš savu Dēlu piedāvāja vai pasniedza kā līdzekli grēku izpirkšanai. Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš tiktu galā ar mūsu grēku (Rom 8,3) un “atdevis Viņu par mums visiem” (8,32). Vēstulē Ebrejiem tas ir ļoti skaisti izteikts par Tēva iniciatīvu sūtīt pasaulē savu Dēlu, lai šķīstītu “cilvēku no grēkiem” (Ebr 1,1-3). Jautājums “kas būs pret mums” (Rom 8,31) ir retorisks un ietver arī spontānu atbildi: “neviens!”, bet lai šie vārdi nebūtu tukši, tad Pāvils iepriekš pantā uzsver, ka “Dievs ir par mums” jeb mūsu pusē. Tas, ka Dievs ir pilnīgi nostājies mūsu pusē neizriet vien no labvēlības pret mums, bet tika pierādīts ar konkrētu rīcību, Jēzus Kristus nāvi. Dievs pret mums ir ārkārtīgi labvēlīgs un mūs pastāvīgi attaisno, pateicoties sava Dēla nāvei, un augšāmcēlies Kristus pastāvīgi aizbilst par mums. Viņš ir mūsu advokāts. Ticīgie, kuriem Pāvils rakstīja vēstules bija pakļauti daudzām sāpīgām pieredzēm, kas varēja arī beigties ar moceklību. Nelaimes, ko viņi piedzīvoja, neizrietēja no viņu izdarītajiem grēkiem, bet gan no viņu piederības Kristum. Tieši Kristus dēļ viņi tika pakļauti pastāvīgām mokām un viņi bija neaizsargāti, kā aitas, kas paredzētas nokaušanai. Tomēr viņi netika uzveikti. Gluži otrādi – Kristus mīlestība padara kristiešus grūtībās par uzvarētājiem. Dieva uzticīgā mīlestība Jēzū Kristū kalpo kā vairogs pret jebkuru dabisku vai pārdabisku naidīgu spēku, jo ir neuzvarami, jo "Dievs par mums" viņu lieta jau ir izlemta.

br. Jānis Savickis OFMCap

I gavēņa svētdiena, B

Balodis atnes Noasam olīvu zariņu. Šķirsts pald pa ūdeni, bet jau redzama 
sauszeme. Attēla malā redzams iepriekš izsūtītais krauklis, kurš knābā
dzīvnieku līķi. Manuskripts no Vācijas, 1477.g.

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 9, 8-15)

2. lasījums no Pētera pirmās vēstules (1 Pēt 3, 18-22)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 12-15)

1 Pēt 3, 18-22, I gavēņa svētdiena, B

1 Pēt 3, 18-22

Agrīnā kristiešu apbedīšanas māksla no romiešu
katakombām, kas attēlo Noasu, šķirstu un balodi ar zariņu
3.–5. gs., Roma, Itālija

Gavēņa pirmajā svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums šogad ir fragments no Pētera Pirmās vēstules, kurā apustulis apskata Kristību noslēpumu. Šājā Pētera vēstulē, līdzīgi kā Pāvila teoloģijā, autors uzsvēra, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās atver cilvēkiem pieeju Dievam. Līdzīgi kā Vecajā Derībā no grēku plūdiem nedaudzi tika izglābti ar ūdeni, tagad visi cilvēki var tikt glābti ar ūdeni, kas neattīra miesas netīrumus, bet ar “skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 2,20). Kristību dāvana saista ar jaunu dzīvi Kristus Garā. Kristītie ir kā jaundzimušie, kuri aug pateicoties garīgajam pienam - Evaņģēlijam. Kristus uzvara pār nāvi ir domāta visiem cilvēkiem, arī tiem, kuri dzīvoja pirms Viņa nākšanas pasaulē un tāpēc Kungs nokāpa šeolā, lai pasludinātu Priecīgo vesti. Sv. Irenejs komentējot Pētera vārdus (1 Pēt 3, 18-19) uzsvēra, ka “Kungs tāpēc nokāpa pazemes vietās, lai arī tiem, kas tur uzturas, aiznestu labo vēsti par savu atnākšanu, un ka pastāv grēku atlaišana tiem, kuri Viņam tic. Bet ieticēja Viņam visi tie, kuri uz Viņu cerēja jeb tie, kuri sludināja Viņa atnākšanu un veltījās kalpojumam Viņa plānā; un viņiem tāpat kā mums atlaida grēkus” (Adversus haereses IV, 27, 2). Pirmkārt, taisnīgie, pravieši un patriarhi.

Evaņģēlijs tika pasludināts visiem, pat mirušajiem. Kristus “devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā” (1 Pēt 3,19). Šos vārdus jāuztver kā Labās vēsts sludināšana mirušajiem par kuriem Pēteris raksta vēstulē nedaudz tālāk (1 Pēt 4,6). Tā ir ļoti priecīga vēsts, jo Kristus nenācam lai tikai atbrīvot taisnīgo dvēseles, kas gaidīja Šeolā, bet deva pēdējo iespēju grēciniekiem, kuri tiek raksturoti kā plūdu paaudze. Pēteris vēlējās tēlainā veidā pateikt, ka Kristus pats nokāpa kapā un deva visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši pirms tam, iespēju saņemt pestīšanu. Kristus nokāpšana pazemēs ticības apliecībā ir īsi pieminēta, bet plaši apcerēta apokrifiskajā kristiešu literatūrā, kas arī ietekmēja Lielās Sestdienas ikonogrāfiju.

Apustuļi un pirmbaznīcas vadītāji uzsvēra svēto ritu nozīmību. Marka Evaņģēlijs noslēdzas ar vārdiem: “Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts” (Mk 16,16). Šajos vārdos ir jāievēro cieša saistība starp iekšējo vērstību (ticība) un ārējo ritu (Kristības). Evaņģēlists Marks parasti tiek raksturots kā Pētera māceklis un Pirmā Pētra vēstule tāpēc uzsver Kristību pestījošo dabu. Pēteris atsaucas uz Noasa dienu plūdiem, kuros “astoņas dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni” (1 Pēt 3,20). Kristības tagad ir tās kas glābj un tām ir jāsagatavo skaidra sirdsapziņa. Apustulis uzsvēra, ka Kristību fiziskās nomazgāšanas īpašības nav svarīgas, bet iekšējās pūles, “skaidra sirdsapziņa” jeb ja izmantot ebrejiu frāzi, tad “šķīstu sirds”, kā to ir izteicis Dāvids: “Šķīstu sirdi radi man, Dievs” (Ps 51(50), 12). Arī pravieši sludināja, ka pēdējās dienās: “Es slacīšu jūs ar šķīstu ūdeni, lai topat šķīsti no savas nešķīstības… Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu… un es jums došu savu Garu!” (Ez 36, 25-27).

Kristību ritā paredzētā iegremdēšana un iznākšana no ūdens Baznīcas tēvu mācībā visvairāk tiek apskatīta Vecās Derības tēlu kontekstā. No Tertuliāna, Aleksandrijas Didima un Jeruzalemes Cirila līdz Ambrolijam un Teodoram no Mopsuestas tēli ir ļoti līdzīgi un tas liecina, ka tā bija viena kopīga mācība no pašiem Baznīcas pirmsākumiem un šos tēlus un tipoloģiju varam atrast jau Jaunajā Derībā. Grēku plūdi ir viens no visbiežāk izmanotajiem kristību pirmtēliem, jo neviens cits tēls nepalīdz labāk atklāt patieso kristību simbolisma jēgu. Simbolikas pamatā nav nomazgāšanās, bet ūdeņi, kas iznīcina un tādā veidā varam šo notikumu sasaistīt ar Kristus nāvi. Secinājumi no šīs saistības ticīgajiem ir šādi, ka pasaulē ir grēks un Dieva tiesa iznīcina grēcīgo pasauli, bet taisnīgie tiek saudzēti, lai kļūtu par jaunās pasaules aizmetni. Šīs svētdienas lasījums to labi skaidro. Plūdi bija paraugs tam, kas piepildījās kristībās: kā grēcīgā cilvēce Noasa dienās tika iznīcināta Dieva tiesā un taisnīgie tika glābti, tā kristību ūdenī tiek iznīcināts vecais cilvēks un augšāmceļas jaunajai dzīvei.*

Pēteris piemin Noasu dienas, kad tikai astoņi cilvēki tika izglābti. Noasa un šķirsta motīvs bieži parādas kristiešu katakombu mākslā, kur tiek attēlota persona, kas lūgšanas stājā izliecas no četrstūrainas kastes un bibliskā doma kļūst skaidrāka, jo blakus tiek attēlots lidojošs balodis. Šis tēls simbolizē kristieti, kurš ar uzticību raugās ārā no pasaules niecības un nāves kapa uz patieso dzīvi. Balodis ar olīvkoka zariņu nes mūžīgā miera zīmi. Pēteris šo ideju izsaka vēstulē un saista ar kristībām: “tas ir pirmtēls kristībām” (1 Pēt 3,21). Noasa šķirsts ļoti agri kļuva par Baznīcas simboli. Ūdens, kas pārņem un iznīcina, vienlaicīgi ir ūdens, kas nes šķirstu un šai sakarā apustulis piemin kristības, kas dzēš grēku, dāvā dzīvību un nes kristieti pāri pasaules vētrām. Ūdens Noasa dienās bija nāves un iznīcības simbols, bet kristiešiem, kuri ir pieņēmuši kristības, kļūst par dzīvības simbolu un tādā veidā plūdi nes dzīvību tiem, kas uzticas Dievam. Astoņas izglābtās personas ir tēls astotajai nedēļas dienai jeb Kunga augšāmcelšanās dienai. Šķirsts simbolizē arī kristību avotu, kurā caur ūdeni dzīvību saņem visi, kas ietic Kunga augšāmcelšanai un caur “kristību šķirstu” ticīgie ienāk Baznīcā

* Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 70.75-78.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena VI, B

1. lasījums no Levītu grāmatas (Lev 13,1-2.44-46)

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 10, 31-11,1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 40-45)

1 Kor 10, 31-11,1, Svētdiena VI, B

1 Kor 10, 31-11,1

Pāvils ar nimbu pie pults stāv ar četriem draudzes locekļiem
no Korintas. Viņiem priekšā stāv atvērtā tukša grāmata
uz kuru norāda Pāvils, bet daži draudzes locekļi pielūgsmē
pacēluši rokas. Manuskripts no Vācijas, 1441-1449.g.

11. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmo vēstuli Korintiešiem un šajā fragmentā lasām kā apustulis liecina par labuma meklēšanu citiem un kā kristiešiem vajadzētu darboties sabiedrībā. Pirmkārt, lai ko kristietis darītu, vai tā būtu ēšana, dzeršana vai kāda cita darbība, tas jādara Dievam par godu. Otrkārt, neviena kristieša rīcība nedrīkst likt paklupt ne ebrejiem, ne grieķiem, t.i., tiem, kas atrodas baznīcā vai ārpus tās. Pāvils vērsa uzmanību uz saviem darbiem, jo viņš centās izpatikt visiem, nekad nemeklēdams savu ieguvumu, bet gan daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti. Savu domu viņš noslēdza ar pavēli, ka korintiešiem ir jāseko viņa piemēram, kas ir Kristus piemērs. Vājākā brāļa faktoram ir jānosaka kristiešu rīcība un citu prioritātei jābūt galvenajai.

Katrs cilvēks vēlas rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai nebūtu ne no viena atkarīgs. Cilvēku var kaitināt prasība būt uzmanīgam, jo kāds var ieļaunoties vai izbrīnīties par kādu plašāku vai šaurāku sirdsapziņu un uzvedību. Jēzus aizstāvēja savus mācekļus, kad citi kritiski skatījās uz to, ka viņi nemazgāja rokas vai neievēroja sabata priekšrakstus (Mk 2,23; 7,5). Jēzus uzsvēra, ka dievbijības prakses pašas par sevi nav ticības centrālās patiesības, bet pastāv tāpēc, lai cilvēks varētu tuvoties Dievam. Pirmā vēstule Korintiešiem risināja šāda veida jautājumus jeb spriedzi un ieļaunojumu, kas radās baznīcas dzīvē. Ticībā stiprie var kļūt nepacietīgi pret jūtīgajiem un vājakiem kristiešiem. Korintas draudzē bija kristieši, kas uzskatīja, ka elki neeksistē un tāpēc var ēst upura gaļu, bet bija arī skrupulozi domājoši ticīgie, kas domāja, ka ēšana neticīgo namā ir kā elkdievība. Pāvils meklēja ceļu starp galējībām, lai nodrošinātu kopīgu pamatu Baznīcai, dzīvojot patiesībā un žēlsirdībā gan tiem, kas atrodas iekšā, gan ārpusē.

Pāvils aizstāvēja iespēju est gaļu ar nezināmu vēsturi jeb tādu, kas bija izgājusi cauri pagādnu rituāliem un bija nopērkama tirgū un tādā veidā viņš vēlējās pēc iespējas mazāk aizvainot pagānus. Kristiešiem jāizvairās apvainot nekristiešus, bet jādara viss iespējamais savas ticības ietvaros, lai neaizvainotu tos, kuriem nākotnē cer sludināt vēsti par Jēzu Kristu. Pie jūdiem kristieši var griezties tad, kad izvairās no jebkādas saistības ar elkiem, bet uz grieķiem var būt atvērti tad, kad apstiprinoši atbild uz viņu ielūgumiem uz vakariņām, bet atturoties no elkiem veltītās gaļas. Baznīcai bija svarīgi pasargāt vājos no ieļaunojuma un arī nesaraut sabiedriskās saites un draudzību, kas deva evaņģelizācijas perspektīvas. Tā bija Pāvila pieeja, kurā viņš gribēja būt “viss visiem” (1 Kor 9,22) nemeklējot savu ieguvumu, bet citu labumu, lai viņi varētu tikt glābti. Viņš nevēlējās savu lielo cerību aizstāt ar skrupilozu evaņģēlija sludināšanu un prasībām, bet, pirmkārt, pievilkt cilvēkus pie Jēzus Kristus personas, tāpat kā Pāvils bija Kunga pārņemts.

Šīs svētdienas īsajā lasījumā ir trīs pavedieni. Pirmkārt, mīlestības ir katras kristīgās darbības pamatsprincips (1 Kor 10,31), kas nav saistīts ar paša labumu, bet Dieva godu. Divas frāzes “Kungam par godu” (1 Kor 10,31) un “nemeklēdams savējo, bet daudzu cilvēku labumu” (1 Kor 10,33) izsaka Pāvila domu, ka cita labuma meklēšana ir Dieva goda meklēšana. Otrkārt, sirdsapziņas pienākums ņemt vērā vājo sirdsapziņu un neierobežoties ar ticības brāļiem, bet aptvert arī ārieni: “Neesiet par klupšanu nedz jūdiem, nedz grieķiem, nedz Dieva draudzei” (1 Kor 10,32). Treškārt, Pāvils mēģinot pastiprināt savu domu gājienu pievērš uzmanību savai rīcībai, kas norāda uz Jēzus Kristus piemēru. Pāvila piemērs nav labs pats par sevi, bet gan tāpēc, ka tā ir Kristus uzvedība. Kristieša aicinājums, lai ko arī viņš dara, ir godināt Dievu un neiztapt cilvēkiem un tas nozīmē, ka nav jādzīvo izbaudot savu brīvību un savas tiesības, bet gan godinot Dievu. Tomēr tas nenozīmē, ka var kādu klupināt un ieļaunot. Mūsdienās izaicinājumi ir savādāki un kristiešiem jāizlemj ikdienā kādos pasākumos piedalīties un nepiedalities, lai liecinātu vai arī lai neieļaunotu ticībā vājos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena V, B

1. lasījums no Ījaba grāmatas (Īj 7, 1-4.6-7)

Jēzus dziedina Sīmaņa sievasmāti, 
Bizantijas mozaīka, 12/13.gs.

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 9, 16-19.22-23)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 29-39)

1 Kor 9, 16-19.22-23, Svētdiena V, B

1 Kor 9, 16-19.22-23 

Kristus dziedina Pētera sievasmāti, manuskripts no Anglijas, 1350-1414.g.

4. februāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo Pāvila vēstuli Korintiešiem un šajā Vārda lituģijas lasījumā Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no 9. nodaļas, kur apustulis parāda sevi kā Kunga Jēzus piemēra pārņēmēju, jo apgalvo, ka “esmu sevi padarījis visiem par vergu” (1 Kor 9,19). No Dieva Pāvils saņēma pavēli sludināt Evaņģēliju un tā nebija viņa izvēle, bet pienākums. Šeit atklājas jaunā žēlastības dzīve, kas balstīta žēlastībā un cilvēka iespējā brīvi to pieņemt. Savu darbības brīvību viņš parāda ar savu nesavtību un darbu bez samaksas. Pāvila stāja un Evaņģēlija sludināšana ir saistoša visiem, kuriem dzīves modelis ir liecināt par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas lasījumā ir divas Evaņģēlija sludināšanas grūtības, kas Pāvila dzīvē izpaudās fiziskā darbā, lai neapgrūtinātu ticīgos par savu uzturēšanu un otra grūtība bija centienos pielāgoties dažāda veida klausītajiem (1 Kor 9,22). Pašaizliedzība bija neatņemams Evaņģēlija sludināšanas elements, kam piemēru deva pats Jēzus Kristus.

Evaņģēlija sludināšanai ir jāpakārto visas vajadzības un nekam nevajag aizēnot misiju dedzību. Šajā lasījumā Pāvils rakstīja ļoti personiskā veidā par sevi, jo uzsvēra, ka atteicās no tiesībām, kas viņam pienācās, lai tādā veidā sasnietu visus cilvēkus un tādā veidā dod kristīgās dzīves piemēru kura ir atvērta uz Kristus vēsti. Kā Kristus māceklis vēlējās, lai Kunga dārgumi nepaliktu viņam pašam un centās parādīt kristīgās brīvības būtību, kuras galvenais faktos ir uzticība Kungam. Pie cilvēkiem Viņš negāja kā kāds kungs ar nospiedošu patiesību, bet kā vergs, kurš ir gatavs kalpot visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs. Evaņģelizācija no paša sākuma paredzēja solidāru apustuļa iesaistīšanos cilvēku dzīvēs pie kuriem tika sūtīts. Pāvils juta nepieciešamību dāvāt sev arvien vairāk un mīlestība pret otru cilvēku atklāj apustuļa dzīves vēl vienu svarīgu aspektu - brīvību, kurā viņš esot nepiederīgs nevienam kļuva par visu vergu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk ticīgos. Pāvilam brīvība nozīmē spēju mīlēt un tāpēc arī vēlas būt viss priekš visiem un pielāgojas citiem. Pāvils precizēja sava apustulāta virzienu un uzsvēra, ka viņa īpašā misija ir Evaņģēlija sludināšana, kas viņu pārņēma pilnīgi un nepārtraukti. Viņš nonāca pie secinājuma, ka viņam nebija iemesla lielīties par Evaņģēlija sludināšanu un apzinājās savu pienākumu: “Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu” (1 Kor 9,16).*

Pāvils, rakstot, saprata personīgo un svēto atbildību par uzticīgu un pravietisku Evaņģēlija sludināšanu. Baznīcas pravietiskā kalpošana nav tikai mācība, tā ir dzīva mācība, Kristus dzīvās patiesības liecība, iekšēja mācīšanās, piedzimšana no Svētā Garā un misionāra sludināšana krusta neprātībā un Evaņģēlija skandāls. Austrumu Baznīcas pravietiskā kalpošana un sludināšana tiek pasludināts ikoniski ar nolūku izsaukt klausītājos grēku nožēlas, dziedināšanas un pestīšanas vēlmi. Dzeja, ko bieži sauc par “sirds valodu”, iespējams, ir visefektīvākais valodiskais līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārnests ārpus vārdu burtiskās nozīmes uz lielāku pārpasaulīgo realitāti. Dzejiskās valodas neviennozīmība apvienojumā ar tēlainiem izteiksmes veidiem liek klausītājam attālināties no ārējās nozīmes un nonākt iztēles valstībā. Taču, kad dzeja tiek izmantota ikoniski, klausītājs netiek atstāts savas iztēles un fantāzijas lidojuma varā, bet gan tiek virzīts pašā dievišķās transcendences valstībā, lai atrodot savas sirds durvis, lai atklātu, ka tās ir Dieva valstības durvis. Sīrijas tēvi bija slaveni ar homiletisko himnu veidošanu — poētisku sprediķi, kas bija mistiski un kalpoja klausītāju aizvešanai “doksoloģiskās transcendences vietā”.**

Jēkabs no Sarugas (451-521) sīriešu Baznīcā pazīstams kā “Svētā Gara flauta un patiesās Baznīcas arfa”,  homīlijās par Pāvilu cenšas attēlot apustuļa Evaņģelizācijas darbību tādā veidā, ka klausītājs kļūst par šo notikumu dalībnieku:

255       Kamēr es meklēju iespēju dzirdēt viņa balsi no Romas

             ziņas nāk pie manis, ka viņš ir mests zvēriem Efezā. [1 Cor 15,32]

             Kamēr klausos viņa runas skaņas Sīrijā,

             Es griežos un dzirdu, ka viņš ir atgriezis Galatiju.

             Kad es meklēju iespēju uzlūkot viņa skaistumu no Korintas,

260       viņš parādas man no Jeruzalemes ar svētajiem.

             Ja eju pie jūras, es redzu viņu kuģa avārijā,

             un uz sausas zemes, važās, tomēr viņš iet sludināt.

             Viņš pamāca Kefasu [Gal 2,11] un attur eņģeli ar savu lāstu, [Gal 1, 8-9]

             viņš ir apdomīgs Evaņģēlijā, lai tas nebūtu runāts neuzmanīgā veidā.

265       Kad tas ir lietderīgi, viņš kļūst kā jūds jūdiem [1 Kor 9,20a]

             un kad ir nepieciešams, viņš dzīvo kā kāds ārpus Likuma. [1 Kor 9, 20b]

             Viņš uzņēmās sāpes, kā viņš teica, lai iegūtu visus cilvēkus; [1 Kor 9,20-22]

             viņam bija viena patiesība, tomēr viņš uzvedās atšķirīga atkarībā no apstākļiem.

             Kad viņš sudināja, viņš bija partneris ar Garu savos vārdos;

270       bet kad pamācīja, viņš bija viens; tas nebija no Gara.

             “Es runāju, nevis Kungs.” [1 Kor 7,12] Šeit viņš parādīja,

             ka pat tad, kad viņš pavēlēja, viņš pamācīja un laboja tik labi cik varēja.

             Kamēr Gars lika viņam runāt, lūk, viņš runāja;

             un kad Gars lika viņam nedaudz atpūsties, viņš neatlaidās.

275       Tāpēc viņš rakstīja Timotejam,

             “Pamāci laikā un nelaikā [2 Tim 4,2] un nebeidz”

             Šim smagi strādājošajam nav laika apstāties un palikt mierā,

              jo nebija laika, ka viņš nebūtu iesaistīts peļņas darba.

             “es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar

asarām ikvienu no jums pamācīt.” [Apd 20,31]***

* Jānis Savickis, Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu (1 Kor 9,16) // Katoļu Baznīcas vēstnesis, 2022, nr. 9, 20-22.lpp.

** James Kenneth Hamrick, Orthodox Preaching as the Oral Icon of Christ, Orthodox Logos Publishing 2015, 55.lpp

*** Jacob of Sarug’s Homilies on Paul: On the Conversion of the Apostle Paul and a Second Homily on Paul the Apostle, Piscataway: Gorgias Press 2021, 92-94.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap